vētras pāriet jūs ziniet. vētras norimst, aizmieg un klusē turpinot audzēt savu nežēlīgo un vareno skaistumu. kamēr mēs gaidam sniegu, kas mūs zem savas baltās segas spētu pasargāt. pirmais sniegs būs. pēdējais – nekad.
mana vētra norima tevī. miers nemierā un nemiers mierā pamodās no neeksistējošā ziemas miega un salika visas izmētātās domas glīti plauktiņos. sarunas tavā un manā tējas tasē atrada to patiesību par vakardienas trakumu. klusumu paceļot no koka grīdas, kur tas bija pagājušo nakti sasities, es nespēju to nenoskūpstīt. viņš jau nebija vainīgs pie vētras, kas plosījās manī. arī tu ne..
mēnesis neskaidra un nemierīga skaistuma ir tieši vienāds ar 22 jeb 4, kas tik jauki dzīvojas vasaras zaļumā kamēr mēs skaitam tās sakritušās zvaigznes zem kājām, vai varbūt esam debesīs un bradājam pa viņu mājām.?!
mirkļi starp ceturto un piekto stāvu pamostas ar smaidu uz manām lūpām. tik apturēt laiku tie nespēj, šķiet, ka tur tas skrien vēl divreiz ātrāk. un ātrāk. tur ir cita laika zona – mūsējā. tajā vietā pastāv tikai intervāli starp sekundēm, smiekliem un elpām. pārējas viss ir iekš slowmotion, īsti pat nespēju saprast vai pārējā pasaulē tajā brīdī eksistē, kustās un redz. dažreiz šķiet, ka nē. patīkami.
un tad tu aizej. pat kad negribas laist tevi prom. tev ir jāsaņemas manā vietā, jo es to vairs nespēju. un tu aizej. ar neredzamiem savienotiem diedziņiem no maniem saules kamolīšiem es turpinu tevi turēt aiz rokas un mana decembra realitāte rudenīgi lietaina smaržo tik ļoti pēc tevis, kad starp mums attālums smejas. un ir vieglāk. vieglāk cīnīties ar mazajiem briesmonīšiem, kas tik ļoti neprātīgi ilgojas pēc tava košā rotaļu laukuma. un es. es ilgojos pēc taviem smiekliem un pirkstu nospiedumiem uz manis. taču visvairāk es ilgojos pēc tevis paša.
..un tagad es aizmiegu ar tavu pašu pēdējo sms šonakt, bet gluži kā ar pēdējo sniegu – nekad tā īsti pēdējo. lai pamostos ar smaidu jau citā laika zonā - tevī..
20111202
sazemeņota vētra plosās decembra pienā.
20111030
smuki mākoņi spilvenā manā.
dzīve ir kā smuku mākoņu kombinācija debesīs, tu nekad nezini, kad sāks līt, tu nezini cik ilgi tie aizsegs sauli, tu nezini uz kurieni tie aizslīd, tu nezini ko tie cenšas tev pateikt zīmējot debesīs baltās gleznas.. bet tu apzinies cik skaisti viņi ir no matter what.! dzīve ir piedzīvojums, kuru ir jāiemācās piedzīvot un galvenais ļauties tam, jo ir lietas, kuras nevajag analizēt ar logaritmiskām funkcijām vai ņūtona otro likumu. dažreiz gluži vienkārši vajag paspert pus solīti uz atpakaļu un ļaut visam satīties tā kā liktenis to ir iecerējis, gluži kā mazam laimes kamolītim (:
ir taču tik skaisti vienu rītu pamosties un saprast, ka viss pēkšņi ir savādāk.. labāk. varētu pat apgalvot, ka gandrīz tieši tā kā vienmēr ir gribējies un beidzot šķiet, ka viss ir pareizi. un iestājas tāds iekšējs miers, kad dzirdi vairs tik savu sirdi tikšķot mazliet paātrinātā ritmā un domās plosies vairs tikai tu. apkārtējās vienmuļās pasaulītes vairs nav, ir tikai smaids un tavs dzidri zilās bangojošās jūras acu skatiens.. un man paliek mazliet grūtāk elpot.!
šobrīd ir jāsaprot tikai viens – to, ka šajā 2011. gadā vairs atlikuši tikai nieka 2 mēneši, kuri paskries gaismas ātrumā, un pa šiem 2 mēnešiem ir jāpaspēj sadarīt visi nepadarīties dari.! jo 2012. gads ir jāsāk no baltas, jaunas un tīras lapas, ar lielām pārmaiņām ar sākumu visai pārējai dzīvei, ar laimi un smiekliem, ar brīvību rokas stiepienā un to būšanu mājās sajūtu, kas viss liekas tik pašsaprotams un burvīgs (: ..bet tagad, tagad ir jāpacenšas mazliet vairāk, lai to visu iegūtu, jo 2 mēnēši ir sooooo tā visa vērts.! ja vien jūs zinātu mani mīļie, cik ļoti es gaidu jauno gadu ar jānvāri, jo es zinu, ka būs patīkamas pārmaiņas un beidzot es pat varētu apgalvot, ka tiks atrasts tas prieks par laimīgām beigām vai vismaz tā sākuma punkts tālākai līniju savienošanai, murrr (:
jā.! man patīk būt tieši tur, kur šobrīd atrodos un tieši ar tiem cilvēkiem apkārt, kas šeit šobrīd ir, jo laimes pareizo formulu nevar izskaidrot ar formulu, tas ir jāpiedzīvo un jāieelpo.!! turpinam priecāties par smukiem mākoņiem mazie un atceramies reizi pa reizei arī ielepot laimi, tas ir tā vērts ^___^
p.s. - the kiss is a lovely trick designed by nature to stop speech when words become superfluous.
nosapņoja tūta at 9:21:00 pēcp. 0 comments
vārdi: 2 mēneši, domas, dzīve, laime, mirklis, miu, new year, pārmaiņas, smaids, smuki mākoņi
20110925
kastaņu paslēpes tavās rudens krāsaino lapu kabatās.
lēni iekrāsojas zaļās koku galotnes un ikdienā arvien vairāk staigāju pa rudenīgi krāsaino lapu paklāju, un kabatās pārcilāju brūnos kastaņus, kurus iemainīšu par kaut vienu tavu domu saulainos svētdienu rītos (: .. ir pienācis rudens, mans draugs. mans rudens, tāds krāsiņām apvīts un mazliet melnaholisks, ar burvīgiem krāsaino lapu virpuļiem vējainās dienās un siltu tēju sēžot uz savas jaukās palodzes vērojot mazās lietus lāses spēlējoties aiz mana loga, un viegli satraucos par tām gluži kā māte vērojot savus bērnus rotaļājoties pie mājas durvīm pārāk tuvu blakus esošajam ceļam. un vēl es spēlēju paslēpes ar kastaņbērniem savās kabatās, kur rudens nostaļģiskā elpa tos ieaijā jaukā miedziņā.. jā, pasapņot jau ir skaisti, it īpaši rudenī (:
jā, es mainītu vienu tavu domu pret sauju savu dārgo un cītīgi lasīto brūngano kastaņu. jā, šādu barteri es piedāvāju sev pašai vēlos rudens vakaros, kad gribas saprast notiekošo, kad gribas gluži vnk saprast.. kāpēc gan ir tā, ka mēs kādu tā pa īstam novērtējam tikai tad, ka šī cilvēka vairs nav mūsu dzīvē. kāpēc mēs saredzam to visu patieso, tikai tad, kad esam sajutuši to, kas mums galīgi netīk. kāpēc mēs tiecamies pēc kkā tāda, kas ir gaismas gadu attālumā un īsti nenāktu mums par labu, bet neredzam to, kas stāv mums acu priekšā un diezgan ideāls. kāpēc mums vienmēr vajag sarežģīt to, kas ir viegls pēc savas būtības, un atvieglot to, kas sarežģīts. tā vien šķiet, ka mums vienmēr visu nepieciešams apgriezt kājām gaisā un izbaudīt to tā, pirms saprotam to, ka ne par velti gravitāte mūs tur ar abām kājām cieši pie zemes for our own good.!
atgriežoties pie pašas pirmās un svarīgākās domas, par cilvēku nenovērtēšanu, es varu teikt tikai vienu – i know how it feels.. after all this time es apzinos, ka kļūdījos, bet es arī saprotu, ka tad es vēl biju maziņa savās domās, es biju maziņa savā saprātā, un es noteikti nespēju novērtēt to, ko es tagad novērtēju dzīvē kā tādā. tagad es apzinos, cik lielisks tu bijis arī ar visiem saviem dažiem mīnusiem, jo neviens jau mēs neesam īsti perfekts. tagad kad mana dzīve rit jau 21mo gadu, vērtības ir smagi mainījušās un tāds cilvēks kā tu ir jātur cieši, jo tu rūpējies un esi blakus; tu liec smieties un zini, ka ģimene nāk visam pa priekšu no matter what; tu arī zini, kas ir dzīve un kā tā spēlējas ar cilvēkiem, jo tu arī esi ticis dragāts; tu esi kāds kuram gribētos pamosties no rītiem blakus un apzināties, ka jā – dzīve mēdz būt skaista; tu tik ļoti labi satiec ar bērniem, ka for sure tu būtu lielisks tēvs; un vienmēr, kad pa radio sāk skanēt train dziemsa – marry me, tu ienāc man prātā (: esot tur kur es pašlaik atrodos savā dzīves ceļā, es saprotu to, ka muļķošanās un having fun un spēlītes un viss cits ir great, bet ne pietiekoši, tas sāk kļūt nogurdinoši un apnicīgi, un pat garlaicīgi. dažreiz tas viss ir all good, kad gribas atpūsties no dzīves rutīnas un apkārt esošās negativitātes, bet pamatu pamatos tomēr vislabākā dzīves mācība still ir – to love and be loved in return [ilgtermiņā]. un yeah, “the only thing worse than missing someone, is wondering what there was to miss” - es esmu on this page.. visnotaļ stulba sajūta es jums teikšu, tāpēc nedariet tā, mācieties no manām kļūdām – novērtējiet to, kas jums ir tagad, lai vēlāk nav žēl..
pēc šī esmu sev parādā aptuveni 4as saujas kastaņu, ko sabērt savās rudenīgi krāsainajās lapu kabatās, un iet ārā lietus peļķēs palēkāt tā no sirds, lai domu kastaņi pār manām basajām pēdām mirtu savādāk, bet pašu pēdējo brūngano kastani es dāvāšu Tev, kā solījumu ^___^ murrr.
skan: damien rice – amie.
nosapņoja tūta at 1:47:00 priekšp. 0 comments
vārdi: apskaidrība, atmiņas, cilvēki, domas, dzīve, es, kabatas, kastaņi, krāsainas lapas, lietus, love, mācies katru dienu, rudens, tu, vērtības
20110916
when I am more than you can take, just give me back.
labvakar.
šovakar pēc haosa darbā un slimošanas, pavisam mazliet prieka tika iegūts no vēlas kino nakts ar Andēnu un drusciņ smiekliem tumsā. pēc kā bija gara gara pastaidziņa mājup, ejot pa laternu izgaismoto ielas vidu ar austiņām un jauku mūziciņu, cerot, ka mašīnas šovakar paņēmušas atvaļinājumu, un ziniet – man sanāca. bet pats galvenais bija izvest domas vakara pastaidziņā, un likt tām ieelpot rudenīgo nakts gaismu.. misija izpildīta.
un ziniet, es aizdomājos par to cik viegli ir saaukstēties, tāpat arī iemīlēties, vai arī dzīvot pagātnes atmiņās. bet cik grūti ir izauklēt pietiekoši spēcīgu imunitāti, lai neslimotu, vai arī patiesi mīlēt, vai arī pabeigt iesākto. cilvēkiem ir tendence pa lielam vienmēr izvēlēties to vieglāko ceļu, vai samierināties ar to, kur dzīve mūs iemet, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar grūtībām vai jāizvēlas starp dažādām iespējām. cilvēkiem ir arī tendence dzīvot pagātnē, neatbrīvojot vietu tagadnei, tikai tādēļ, ka tā taču ir vieglāk. ir vieglāk vēlreiz par jaunam nekļūdīties, netikt sāpinātam, un gluži vnk paredzēt sekojošos notikumus. mums katram dēļ tā ir savs dzīves skapis pilns ar skeletiņiem, par kuriem īsti neviens runāt publiski nevēlas. mēs tos apzinamies, samierinamies un turpinam tiem dzīvot līdzās – that is just the way life goes.
saviem skeletiņiem es ik pa laiciņam mēdzu uzskriet neapzināti virsū, tie mani sveicina lietās un vietās, skaņās un smaržās, un ir grūti paslēpties. kas liek domāt par to, ka pagātne gribi vai nē vienmēr būs ar mani, tā ir daļa manis. visas nepabeigtās lietas, visas salauztās lietas, visas sāpīgās un laimīgās lietas, tās visas veido tevi tagad un bez tām tu būtu pagātnes versija par sevi. dažreiz sanāk sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti gribētos ieraut sevi kkādā paralēlās dimensijas viesulī un būt tur kur kādreiz būts, ar tiem cilvēkiem un specifiskajām lietām, un sajust to realitātes garšu vēl vienu reizi, dzirdēt tieši tās cilvēku balsis, un ieelpot precīzi to pašu elpu ko toreiz.. gribētos būt tajā rudenīgajā poliklīnikas pieturā vai arī sniegotajā 3dienas decembra vakarā pēc saujiņas smieklu, vai arī gulēt uz zvaigžņotā jumta ar pipermētru tēju un bīdot mākoņus dzejā, gribētos tik ļoti gribētos, ka nedarītu to, tad ja tas būtu iespējams.. tāpēc, ka dažām lietām ir gluži vnk jāpaliek neiespējamām un tikai mūsu sapņos un vēlmēs bezgalībā.
un vēl es mazliet nespēju saprast, kāpēc jau kuro nakti manos murgainajos sapņos esi Tu, jā tieši Tu, brīžos, kad man ir vissliktāk un notiek kkas traģisks – Tu man esi blakus un turi manu roku.. sasodīts, ko tas nozīmē.?! es gribu zināt.. es patiešām.. man vajag zināt.. pastāsti man lūdzu. es uzvedīšos labi, es apsolu (:
20110901
the great summer of ‘11.
sveiciens visiem 1. septembrī, kam 1. septembris ir patiešām 1.septembris, bet pārējiem atvadu sveiciens no vasaras, kas nu mūs lēnām, bet ar pavisam lieliem soļiem pamet uz gariem, tumšiem un aukstiem mēnešiem, ehh..
šeit nav rakstīts jau visu vasaru, bet mīļie nedomājiet, ka esmu par jums aizmirsusi, gluži vnk šajā vasarā nebija laika, būt šeit vai atcerēties ikdienā, ka kaut kas šāds būtu jādara. šī vasara bija pārlieku pilna ar notikumiem, piedzīvojumiem, jaukumiem, ballītēm un lieliskiem mirkļiem ar tik pat lieliskiem cilvēkiem (: kad gluži vnk dzīve ir pārāk laba, lai tērētu minūtes par to rakstot nevis izdzīvojot.! es ceru, ka jūsu 2011 vasara bija as much awesome as mine (: tagad.. tagad gan laiks atgriezties realitātē un pie darba, skolas, mācībām (mocībām), negulētām naktīm, utt.
vasara kopumā bija tāda viena milzīgi liela burvīgu krāsu palete, protams ar visu pozitīvo un negatīvo, jo galu galā dzīvei taču jābūt līdzsvarā (: ar iedzīvošanos otrajā pilngadībā (21) un beidzot patiešām īstu dz.d. sajūtu, kāda sen nebija bijusi un tas viss pateicoties jaukajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. vēl protams, ar tādu svarīgu faktu, ka Miss Jū-Es-Ēj – Guna Začeste ir beidzot pēc vesela gada atgriezusies pie mums MĀJĀS^^ un visādiem citiem sīkumiem un pozitīvismiem, kurus uzskaitīt jau īsti nav jēgas, jo mirkļi ir noķerti, izdzīvoti un palaisti brīvībā, tieši tur kur viņiem jābūt..
šodien izdomāju, ka ir īstā diena, lai atgrieztos šeit un uzsāktu jaunu ieskatu uz nākošajiem mēnešiem mūsu ne visai pārāk mīlētajā ziemā. 1. datums ir sākums visam, un savā ziņā arī sākums rudenīgajiem laikapstākļiem un tai rudens noskaņai, kas jau kādu laiku pavisam nemanāmi cenšas iezagties manī.. protams, nevaru sūdzēties, rudens man pavisam noteikti tīk, bet jāatdzīst, ka šogad atvadīties no jaukās vasaras ir grūtāk nekā līdz šim bijis, laikam sāku pieķerties vasaras sajūtām arvien vairāk (:
šodien kkur starp rudenīgajām lietus lāsēm un vasarīgajiem saules stariem, es pieķēru sevi atkal aizdomājoties par dzīvi un tās vēl joprojām neizdibināmajiem mazajiem celiņiem. šīs vasaras sākumā mani nevarētu teikt, ka patīkami pārsteidza, bet pārsteidza kāds cilvēks, kurš pirms mazliet vairāk kā gada man lika smagi vilties (lai arī kādi argumenti tam tagad ir likti pretīm, tas tomēr nemaina faktu, ka tas notika at first place). es izlēmu, ka šim cilvēkam jādod otrā iespēja, jo galu galā visi tādu ir pelnījuši, lai kā arī nebūtu bijis viss pirmajā reizē. lai gan vairāk par visu mani bīdīja un bakstīja tā interese – why are you back & acting like nothing happened.?! - un man pa visām varītēm vajadzēja to noskaidrot, jo galu galā two can play this game. un tas liek aizdomāties par to, vai mēs vispār kādreiz īsti beidzam spēlēt spēles.?! jo tiklīdz viss šķiet labi vai pat pārāk labi, mēs to sākam apšaubīt un radīt neeksistējošas lietas un darīt visādas muļķības, lai visu mazliet atdzīvinātu un atkal pārvērstu spēlē.. kurā agrāk vai vēlāk kāds vienmēr cieš. kādēļ gan mums tas vajadzīgs, dažreiz es to patiešām ļoti nesaprotu, bet laikam jau, ka tā vnk ir cilvēku daba, kas daļēji ir dzīvnieka daba.. atgriežoties pie mana vasaras cilvēka ir jāmin tas, ka šoreiz es tam piegāju ar mazliet citādu metodi un ja jau cilvēks patiešām vēlējās atgriezties manā dzīvē, tas šoreiz pēc pilnas programmas, nevis kā pirmajā reizē, kad tā īsti par šo cilvēku zināju tikai faktos, ko varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un lai arī cik skaisti toreiz viss arī nebija, šoreiz tas vairs nederēja. šoreiz vajadzēja sākt pa pareizam un būt draugiem at first, patiešām uzzināt lietas vienam par otru, saprast kādi cilvēki esam. man svarīgi bija arī iepasīztināt tevi ar gandrīz visiem maniem mīļākajiem draugiem in my life, un mani pavisam noteikti priecēja fakts, ka they like you un ka tev patīk viņi, ka you guys get along un laugh, un ka varu ballītē tevi atstāt ar viņiem un apzināties, ka nepazudīsi kādā stūrītī alone, bet gan runāsies ar viņiem un viņu draugiem, un būsi just funny (: tas patiešām daudz ko nozīmē, bet then again.. kāpēc es jūtos tā, ka still kkas trūkst. kāpēc vēl joprojām ir lietas, ko esmu tev piedevusi, bet nevaru aizmirst.?! laikam jau tas ir mans big issue un es nespēju vnk beigt piedurties un likt tev justies vainīgam par to visu kas bijis, es gribu, bet nespēju.. tas viss mazliet liek aizdomāties par to, ka neskatoties uz to, ka most of the time tu esi jauks un mīļs un šodreiz es actually zinu tevi kā cilvēku, vai mums kādreiz varēs būt kaut kas vairāk par vienkārši being good friends.?! vismaz no manas puses.. jo atmiņu gluži vnk izdzēst nevar.. un es nezinu ko, lai ar tevi iesāk.. jo es gribu ļauties, tām jaukajām sajūtām un tiem taureņiem.. ..bet, ir kkāds BET, kas mani attur no tā visa, un tas šķiet nekur netaisās pazust tuvākajā laikā. ehh, dzīve, mana dzīve tu atkal man radi galvas sāpes.
on the other hand, es zinu, ka pati esmu sadarījusi nesmukas lietas attiecībā uz kādu citu cilvēku. un tieši tā iemesla dēļ, es vēlos šo cilvēku satikt, lai izrunātos, lai atbildētu uz pilnīgi visiem jautājumiem, lai censtos, vismaz censtos dot kkādas atbildes par visu, jo pati esmu sajutusi uz savas ādas kā ir tad kad nezini.. nezini pilnīgi neko. un gluži vnk sāc sevi sagraut no iekšpuses.
to es nenovēlu nevienam, it īpaši šim cilvēkam. viņa vienīgā kļūda bija iemīlēties manī brīdī, kad es pati biju sagrauta un mēģināju sevi salikt atpakaļ pa maziem maziem gabaliņiem, un būt tāda taureņa tornādo epicentrā nevienam nenāk pa labu, lai arī cik labi nodomi būtu – tu tiksi parauts līdzi un izpostīts.. un that’s what happened.. un es tā negribēju.. no sirds. šis cilvēks bija patiešām diezgan perfekts, bet visu labo, kas mums varētu nākt par labu mēs jau apzinamies tikai tad, kad ir jau daudz par vēlu, vai kad esam to salauzuši. es patiešām ceru, ka man tiks dota šī iespēja satikties ar šo jauko cilvēku, izrunāties, pasmaidīt un galu galā nebūt tam cilvēkam, kuram pēc 5gadiem tu gribētu piezvanīt tikai tāpēc, lai pastāstītu cik awesome tava dzīve ir tagad un, ka tu priecājies, ka i’m not in it. es negribu, lai tā viss beidzas (:
jā, mans septembris ir iesācies tik pat krāsaini, kā noslēdzās mana vasara. ir daudz neatbildētu jautājumu, un beidzot ir mazliet piebremzēts un padomāts par dzīvi, jo beidzot tam ir laiks. jo cik tad tā vienkārši var skriet un cerēt neatdurties, vai nesasisties. ir jau tomēr kkā viss piedzīvots un beidzot gribas salikt lietas pa plauktiņiem, un uztver visu mazliet nopietnāk. es protams, ar to visu nedomāju, ka tagad ir jābeidz izklaidēties un dzīvot dzīvi, nevis vnk eksistēt, bet gluži vienkārši apzināties prioritātes. apzināties, kas nāk par labu SEV at first place. un būt mazliet labākam cilvēkam pret tiem, kas tevi mīl un tev tic, brīžos kad pat tu pats sev netici – un tie ir your friends. :*
skan: Cary Brothers – Belong; Instrumenti - Pilnīgi Viens.
nosapņoja tūta at 6:29:00 pēcp. 0 comments
vārdi: 2011, 21, ballītes, dzīve, es, lieliski cilvēki, lietus, mirkļi, neatbildēti jautājumi, piedzīvojumi, rudens, smaids, tu, vasara
20110616
hello, past - long time no see..
ouououou, cau mazie mīļie (:
mana šodiena bija tik forša un pilnvērtīga, ka prieks (jā still vairāk prieciņa kā parasti, tas tā grows on me, ka drīz būs vnk defaultā).
mazais sīkums, no šodienas esmu pašnodarbinātais un man ir forša rozā lapa, kas to paliecina :D ok bet tas tā pa lielam whatever.
labākā šodienas daļa bija senu cilvēku satikšana, jauka pasēdēšana un pavisam lieliskas sarunas par dzīvi un vērtībām. (: šodien tātad satiku Elzu un Jāni (omg viņš ir TIK garš, man nu galīgi nepatīk viņam stāvēt blakus :D), ar kuriem kopā pirms nu jau 6 gadiem biju angļu valodas vasaras nometnē un tur mums bija tāda pavisam lieliska un jauna pasniedzēja no USA – Elizabete. viņa tad arī ir vaininiece mazajam reunion, kas notikās šodien, jo viņa palūdza mums izpalīdzēt viņas maģistra darbam, ko viņa raksta par dažādām identitātēm (latvieši, eiropeiši, utt.), integrāciju, politiku, vērtībām, tradīcijām un citām svarīgām lietām. Pastāstīju arī par Gunas dzīvi iekš USA un Washington DC, un pateicoties viņas lieliskajiem blodziņa ierakstiem un no stāstītā, tā daudz ko varēju pastāstīt par Amerikas latviešiem un dubūltpilsonību un citām lietām, tāpēc viennozīmīgi arī tev paldies mīļā par to, ka raksti un informē un vispār esi protams :* Elizabete šeit šoreiz būs 2 mēnešus un vasarā noteikti ir daudz ko redzēt un kur būt. vispār man mazliet dīvaini, ka viņa atcerās mūs pēc visiem šiem gadiem, jo taču mazi sīči toreiz bijām, ah, tik patīkami. ņu jā, tā pavisam forši nosēdējām 4atā āra kafejnīcā 2h runājoties par visu un ik pa laiciņam atceroties visādus detaļas un notikumus no nometnes laikiem (interesanti vispār cik daudz es atcerējos un mēs visi kopā, naisss). un prieks dzirdēt, ka Elizabete TIK ļoti labi runā latviešu valodā, es gan sapratu, ka mazliet esmu piemirsusi runāt tekoši in english – šausmas jānokaunas man :D jā, un patīkami dzirdēt, ka viņa kā NY iedzīvotāja esot tur ļoti ilgojas pēc Latvijas un, ka viņa sevi daļēji uzskata par daļu no mums, jo ir tik daudz lietus, kas viņai šeit patīk. pat viņas puisis beidzot ir izlēmis atbraukt, jo viņš pats gribot redzēt par ko Elizabete visu laiku sajūsminas – mīļi. *sun* laiks patiesībā šodien ar šiem cilvēkiem paskrēja nemanot un pēc Jāņiem mēs tiksimies vēl, jo Elizabete grib nofilmēt mūsu ikdienas un lietas, ko mums patīk darīt, lai izveidotu tādu kā video-informācijas materiālu ko rādīt USA augstskolās kā piemēru, kas ir latvieši - šis būs ļoti interesanti un plāni jau top un katrā ziņā parādīsim labāko un skaistāko Latvijas daļu un foršākos cilvēkus :)
vēl arī sarunājām noteikti vienu vakaru aiziet paballēties kopā un parādīt dzīvi naktī un labākās vietas, ko viņa ļoti ļoti vēlas, jo grib savam draugam likt arī iemīlēties šajā valstī un pilsētā, tas noteikti būs ļoti interesanti, tā ka looking forward to this one.!
un vakar.. vakar es satiku TEVI (pēc laikam vairāk kā gada nedzirdēšanas no tevis pilnīgi neko) *sun* kaut uz 10 minūtēm. tu esi vēl paaudzies, tas jau nekas, ka tāpat esi 2 metri un vēl mazliet garš :D mm, tas bija tik jauki. & 2 reizes es tiku samīļota – tā kārtīgi. & tu still esi faking funny un noteikti neesi uz mutes kritis. & Ieva approved you. & prieks, ka tu esi kārtīgi sācis kko darīt ar savām awesome basketbola spējām. & tu drīz uz 3 nedēļām brauc uz USA spēlēt (mazliet sad). & tu teici, ka līdz 1. jūlijam mums vēl obligāti jāsatiekas (mazliet happy) – tas man tīk. (:
jā, man pēdējā laikā sanācis satikt daudz senu un superforšu cilvēku, un šis vēl tikai turpināsies. tik patīkami un pilnvērtīgi, nevaru nesmaidīt – murrr. ^____^
nosapņoja tūta at 12:34:00 priekšp. 0 comments
vārdi: cau, dzīve, Elizabete, Elza, guna, Jānis, latvija, maģistra darbs, nometne, pilnvērtība, prieks, saruniņa, seni cilvēki, smaids, tu, USA, VID
20110614
break the night with colors.
oolalalāā *sun* šodien bija tāda forša – saulaina. un dzīves krāsiņu pilna.! viennozīmīgi lielais prieks par Ievas prieciņiem un saulstarošanas periodu, beidzot kāds ir shinny un tas silda, un jā Ieva noteikti šodien dzīvo uz citas pasaulītes :D jo pirmkārt jau viņa atstāja savu kredītkarti bankomātā un aizgāja, bet viss ir okey, sitācija tiek kontrolēta. otrkārt, viņa pīpējot izmeta cigareti no rokām (diemžēl šito palaidu garām, bet Laila saka, ka funny bija, un ar savu dzīvo iztēli un zinot Ievu – jā, bija labs skats noteikti). treškārt, zīmējot oktokaķi ar galvu atvēra cd-rom un noraustījās salecoties. kkas bija vēl, bet visu jau atcerēties nevar saistībā ar šo lielisko putnēnu, vienmēr good times no matter what. pat mazliet bail iedomāties cik lielisks būs Tallinas trips, jo kā nekā 8h vilcienā vienā virzienā, omg es izsmiešu savas aknas no kuņģīša or smth :D un vēl mana šodien pērle braucot trolejbusā no VID’a, kur btw tāda birokrātija, ka maz neliekas. roka bik nogurst no to daudzo papīru aizpildīšanas. tātad jā pērle runājot par Ievas nedēļas nogali ballējoties: “eju pa ielu – skatos pa labi, aizdzertas sejas; skatos pa kreisi – arī Ieva.” *sun* savējie sapratīs. c(:
šodien vēl ir sanācis tā pavisam jauki parunāt ar sen nesatiktiem cilvēkiem, btw vispār netikai šodien, jau visu šo mēnesi. ir patīkami, ka par tevi atceras un patiesībā, kad tu atceries par seniem piedzīvojumiem. forši, ka šo 3dien iespējams satikšu pāris cilvēkus, kuri dzīvē ienāca pirms nu jau 7 gadiem (ārprāts.!) angļu valodas nometnē, un viena no toreiz english studentēm-pasniedzējām vēlas mūs satikt kamēr ir LV (vnk nesaprotu kā viņa mūs vēl atceras, taču tādi sīči bijām), un vēlas, lai mazliet palīdzam doktorantūras darbā – awesome pasākums būs. (: vēl nesen runājos ar Alisi, kuru noteikti arī tuvākajā laikā būtu ļoti liels prieks satikt, un minku Dagni vēl jo vairāk, bet strādājošiem cilvēkiem grūtāk savienot savus grafikus, lai abi brīvi kādā dienā, bet nekas it will be done. :) un tad vēl šādi tādi cilvēki, būs busy summer, kas protams ir verī nais. *sun* un tad.! un tad 1dien jau off to Tallinn baby.! tur būs tāda forša trīs dienu ballīte ar lielisko 30 seconds to mars koncertu pa vidu visam, un smiekli noteikti daudz smieklu kā vienmēr. ^___^ ahh, love my life. pilnīgi ne par ko nevaru šobrīd sūdzēties, jo šī vasara jau labu laiciņu ir savos uzdevumu augstumos un tieši tik laba kā cerēts, un tālāk kā vienmēr – tik uz augšu.. un saulstaroties *sun* murrr, mīlu.
šodien vēl nopirku tādu pavisam mazu un dikti mīļu grāmatiņu, jo nevaru tācu no grāmatnīcas iznākt tukšām rokām, dēmn. Lilli L’Arronge – Par Tevi un no tās jums citēšu vienu lapas pusi, kas dikti iekrita domās (un nav šis jāpielāgo kādai konkrētai personai, tas tā vispārīgi par visiem, ar kuriem bijuši lieliski piedzīvojumi) –
”tu pietrūksti man cilvēkos, tu pietrūksti man lietās, tu trūksti visos laikos man un itin visās vietās.”. noteikti iesaku, šo mazo prieciņa grāmatiņu jaukiem cilvēkiem, kas grib ar pāris lapas pusēm ikdienā pasmaidīt, kad paliek mazliet grūti, jo ilustrācijas arī visnotaļ jaukas un piemīlīgas. ^____^
nosapņoja tūta at 1:47:00 priekšp. 0 comments
vārdi: 30 second to mars, ballīte, cilvēki, dzīve, fun, grāmata, ieva, izlaidumi, pagātne, prieciņš, saulstaroties, smaids, spešal nīds, Tallina, vasara
20110612
head in the clouds and sun city by your feet.
5dien pēc darbiņa (nu okey jau 9os, jo aizbēgām mazliet ātrāk no pienākumiem) tā forši nosvinējām manas sesijas beigas, Ievas prakses atskaites nodošanu un Andēna prieku par dzīvi ar manām dikti jaukajām meitenēm. tā patīkami jauki pasēdējām galerijas rīga jumta terasītē ar zemeņu mojito un daikirī un debešķīgi skaistu saulrietu.. patiešām vārdiem neaprakstāms tas bija – debesis bija tādas mazās liesmiņās. ^___^ žēl, ka fotoaparāts šoreiz bija palicis mājās, un tā vienmēr, kad lieliski skati tiek piedzīvoti. bet nekas tur šovasar vēl daudz lielisku saulrietu piedzīvosim, jo tur noteikti būsi bieži, tā vieta ir tā vērta un atmosfēra pacilājoši skaista, tāds patīkams nogurums pēc tam un viegls smaids uz sejas, tā vieta grows on you, un gribas atgriezties vēl un vēl, lai iemīlētos Rīgā atkal un atkal – tur ir kkas maģisks un breath-taking up there. tas viss uzdāvina tādu dzīvot prieku (: murrr. mazās saruniņas, smiekli, plāni, dilemmas un viss cits, kas galvā mazliet nosēdies – ir labi, kad ir kam pastāstīt un ir labi, ka ir cilvēki, kas saprot, nenosoda un pieņem to, ka esam dažādi un katrs ar savu taisnību. tas silda sirsniņu – mīlu. *sun*
šodien ir vasaras svētki un mammai vārda diena. un es tev šodien šajos svētkos dāvinu vienu milzīgu bļodu aukstās zupas ar rozā smaidu. (: ahh, tik skaists tas 10 litru katls ar auksto zupu, ko šodien radīju. un arī zemenes daudz daudz mazās zemenes ar saldējumu bija debešķīgs. visi radi un ģimene uz otrā stāva terasītes un mazais mīļais foršās bērns, tāds smaidulis un dzīvesprieks uz 2 kājiņām – super.! tāda izdevusies diena, un ja jau vasaras svētki, tad jāsaka, ka nosvinēti no sirds un godam, tad jau vasara patiešām būs lieliska, bet pareizāk vēl labāka, nekā tā jau šobrīd.! patīk arī, ka trakas biznesa idejas, kas tiek izdomātas sušī ballītē pirms gada, at this point izskatās, ka tiks īstenotas. redzēsim, kas no tā sanāks un katrā ziņā būs jauna pieredžite un fun katrā ziņā tā pat darot to, kas tīk un smiekli kopā ar lieliskiem cilvēkiem. can’t wait, vēl tik Sancim jāpaziņo, viņai ar noteikti būs prieciņš. ^____^ daudz laimes arī jums mīļie, vasaras dzimšanas dienā, baudiet, mīliet un smaidiet – ir par ko un tā vērts. *sun*
ahh, skaistums no jaunās so you think you can dance 8 sezonas. ^^
nosapņoja tūta at 9:24:00 pēcp. 0 comments
vārdi: anda, aukstā zupa, bizness, dzīve, ģimene, ieva, jumta terasīte, kokteilīši, prieks, saulriets, smaids, vasaras svētki, zemenes
i would like to marry rain, someday.
vakar.. vakar es biju no visiem sirds dziļumiem laimīgs bērns. un tāds prieks un laime pateicoties lietum, negaisam un mazajām lietus lāsēm, kas mācas mirt savādāk. *sun*
tas bija tik patīkami jauki, kad vakar pērkona negaiss tāds īstais un pirmais šajā burvīgajā vasarā mani pārsteidza centrā nesagatavotu un no zilām debesīm. bija tik patīkami stāvēt starp lācplēša un ģertrūdes ielu un sajust mazās lietus lāses, kas maigi klauvēja pie ādas un saprast, ka nav jēgas skriet vai steigties meklēt jumtiņu zem kura paslēpties jo būsi cauri slapjšs tāpat. (: tā vietā tu paveries debesīs un pasmaidi cik plaši vien vari un nodomā – bring it on. un tad mazais lietutiņš parvēršas pamatīgā negaisā ar pērkonu un zibeņiem un daudz daudz lietus lāsēm kas gāžas kā ar spaiņiem un tevi maigi sadragā, bet viss ko tu spēj ir stāvēt lēni grimstot siltā peļķē asfalta vidū un no sirds smaidīt. tad es novilku pludmales čības un devos ar basām kājām pastaidziņā pa lāčplēša ielu lecot peļķēs un priecājoties. un tik patīkamas sajūtas, kad redzi pretim nākot cilvēkus bez lietussargiem arī ar basām kājām un milzīgiem smaidiem sejā, kuri tevi pamanot gluži tā pat kā tu viņus mazliet iesmejies, ahh bauda dvēselītei. ^___^ patīk redzēt tādus cilvēkus, kuri arī dievina lietu un tam uzsmaida, nevis iet saīgnuši un dusmīgi par to, ka tie galīgi izlijuši. un lietutiņš bija tik silts, nu pavisam silts gluži kā piens, murrr. tas bija viennozīmīgi tāds skaists mirklis, it īpaši, kad vēl galvā visu šo laiku ir tikai vien cilvēks kuram tad tu arī neskatoties uz lietu paņem telefonu un aizraksti – pasmaidi (:
tik žēl, ka tas effort netika laikam saprasts. un vispār maziet skumji cik ātri gan cilvēki dažreiz padodas attiecībā uz lietām, kas tiem teicas būt svarīgas. tā loģika par visu vai neko, ir tāda muļķīga, bet neiešu jau dusmoties, jo ja jau tik ātri padodas tad nav lemts un nav tā vērts, laikam.. go figure.!
labāk turpināšu priecāties par lietus lāsēm un negaisiem un būt totally in love with those moments, gluži kā mazs bērns un neko nepadarīsiet man. jā, es gribu apprecēt lietu, paldies. *sun* :D
20110517
heavenly intoxicated.
labvakar mani jaukie meža zvēriņi. (:
šovakar laikam vēlos ar jums padalīties savā prieciņā par dažiem nieciņiem. pirmām kārtām jau laikam jāsāk ar to, ka jau rit 2 nedēļas sākums, kad nedods uz darbiņu. patiesībā tik dīvainas un neierastas sajūtas, un viennozīmīgi varu apgalvot – mīlu būt darbaholiķim. es patiešām nespēju saprast ko dara tie cilvēki, kas nestrādā. kā viņi nejūk prātā no pārlieku daudzā brīvā laika.?! es pa šo nedēļu nu galīgi nespēju pierast pie tik lielas brīvības, un prieks, ka jau parīt atgriezīšos ierastajā rutīniņā, kas man ir tik mīļa. *sun* bet šis brīvais laiciņš man pavisam ļoti bija nepieciešams, lai pabūtu pie visiem iespējamajiem ārstiem, jo veselība bija mazliet sākusi niķoties un pagājušās nedēļas sākumā man tā pavisam skaisti paziņoja, ka man iespējams ir aritmija (slimība, kas mēdz būt veciem cilvēkiem, un retos gadījumos manā vecumā. un manā vecumā tas ir dzīvībai bīstami.), taču pēc daudz un dažādām interesantām pārbaudēm man šodien paziņoja, ka man paldies dievam šī trakuma nav. mans gaidīšanas nemiers ir pārgājis un es vairs neesmu iekšējā karā ar savām emocijām, patiešām kā akmens no sirds novēlās. bet jā katrā ziņā viss šis man lika mazliet apdomāties un nonākt pie pāris secinājumiem, kas turpmāk un forward būs jāievieš manā dzīvītē.
vēl laikam noteikti jāpiemin, 6dien bija muzeju nakts un protams arī eirovīzijas fināls, kurā uzvarēja jaukā Azerbaidžānas dziesmiņa, bet nu tas šobrīd nav tik būtiski. laiciņš katrā ziņā mūs lutināja šajā muzeju naktī un bija patīkami būt vecrīgā, ja vienīgi to cilvēku varēja būt pamazāk, tie pūļi mēdz būt mazliet krītoši uz nerviem. vakars sākās ar alus dzeršanu kanālmalā kopā Kristu, Lauri un Agri, vērojot aktīvo bebra kungu un weird cilvēkus, kas uzvedās kā pirmo reizi dzīvē redzējuši tādu dzīvnieku, vēl runājot visādas muļķības un smejoties, un visbeidzot gaidot Ievu pievienojamies mums. :) bet tā kā tas putniņš mums kavējās savu mazo iemeslu dēļ, tad mēs sākām muzeju apskati bez viņas. visu padarīšanu iesākām ar sporta muzeju, vai pareizāk sakot visu iesākām ar kartes pētīšano un mazo vecrīgas ielu iepazīšanu, lai šo muzeju atrastu, ko pēc mazas maldīšanās starp ielām izdevās tomēr uzziet. nekā traki awesome tur nebija, ja nu vienīgi pūču stuff (savējie sapratīs) :D pēc tam devāmies tālāk uz blakus esošo fotogrāfijas muzeju, kurā es šogad mazliet vīlos, jo apskatīt varēja tik vienu telpu – no seriously wtf.?! tad mūs sazvanīja Ieva un mēģināju viņai izskaidrot ceļu līdz muzejam, bet nu jā nesanāk man skaidrot un Ievai uztvert :D so devāmies līdz Atslēgai, kur bija arī Mārtiņš un Andris. tur nostāvējuši kādu laiciņu ārā tomēr nolēmām par labu vēl viena muzeja apmeklējumam un tāpēc devāmies uz lv nacionālo vēstures muzeju, kuram burtiski mēs izlidojām cauri apsmejot eksponātu, bet bija fun. ar to arī mūsu muzeju nakts noslēdzās, bet iesākās āfterpārtija daļa, kuru ieskandinājām kiwi bārā un ar ko gan citu, ja ne ar šrekiem (btw mēs tur tagad jau esam vip klienti ar savām atlaidītēm, naiss) un tālāk ripojām uz Atslēgu, jo pārbaudītas vērtības ir labas vērtības. tur uzradās arī Andis un 3 Zanes un vēl pāris cilvēki un ballīte uzņēma apgriezienus. protams, bija zilās lagūnas un sidrs un tad ļoti dīvainā kārtā mēs dzērām alu (jāpiemin ka alus ballējoties nebija dzert jau aptuveni 5-6 mēnešus) un mēs ar Ievu beidzot sapratām kur ir maģija, lai būtu ballīte uz pareizajiem viļņiem. (: aii un protams mūsu mīļā tower spēle, kur visi pārsmējāmies un bija kārtējo reizi riktīgs fun ar šiem koka klucīšiem. vispār šajā vakarā secināju, ka mēs smējāmies tiiiik ļoti daudz, kā vēl nekad un pilnīgas muļķības dažbrīd tika runātas, bet tas nekas, jo smieties no sirds taču ir tik skaisti. un tā kkā nemanot mēs aizsmējāmies līdz pat agram rītam, kad bāru slēdza ciet, uzradās gan ašā doma par to, ka jāturpina pasāciens andrejsalā, bet tākā tika piedāvāts free ride at home, es paķēru šo opciju labāk. nu tāda patiešām izdevusies muzeju nakts mums bija, bet kā gan savādāk ar šiem maniem jaukajiem cilvēkiem un smiekliem nonstopā + mazo, bet jauko sarakstīti ar sms ar kādu kurš tajā naktī nevarēja būt ar mums, bet manās domā jau bija gan. :)
šodien noskatoties kādu filmu nācu pie apziņas, ka mums jau visiem pa lielam ir galvā tā sauktais check list’s, ko mēs gribētu savā lieliskajā cilvēkā mums blakus, un patiesību sakot, tas laikam ir cilvēku biggest issue. bet ir taču jāsaprot, ka nav tādas lietas kā perfection un līdz ar to viss šis uzburtais un neīstais mākonis mūs attur no tik daudzām iespējām un patīkamiem piedzīvojumiem. mīlestība taču galu galā ir priekš cilvēkiem, kuri ir reālisti un pietiekoši gudri, lai atļautu sevi uzticēt kādam citam un veidotu visu no sākuma kopā. un tikai ar to visu mēs saprotam, ka mūsu tik ilgi perfekti būvētie sapņi vien patiesībā ir īstas attiecības, nevis kkādi punkti ko izsvītrot no sava lista. tikai tā mēs apzinamies, ka patiesībā tas viens lieliskais cilvēks, nav pilnīgi nekas no tā saraksta, bet ir real un viņš pats, kas ir daudz vairāk par visu, kas sapņots.
un vēl mazliet jāparaksta šeit par to, cik jauki ir piedurties pie kkā, ko es šoreiz gluži vnk nesaprotu, kas tas ir. well, for sure it’s a mystery, even for me. bet man patiešām tīk lidināties kkur mazliet virs zemes, un katru dienu atrast kko, kas tevī mani piedur vēl mazliet vairāk, un parasti tas notiek brīdī, kad es sāku par to visu skaistumu šaubīties. tas laikam nozīmē tikai to, ka liktenis cenšas man pateikt, lai es apstājos un šoreiz necenšos atrast kko, kas man nepatiktu, bet vnk baudu mirkli pēc mirkļa. (: atgriežoties pie tā jaukā, kas notiek ar mani, tad i am not trying anymore, i am just living it. jo ir diezgan lieliskas visas šī sajūtas. un vēl detaļas, tās mazās skaistās sīkās detaļas, ko lielākais vairākums palaiž garām, jo viņiem tas vien nieki šķiet, bet man tā visa krāsainā pasaule ap mani. un arī tu to visu šķiet redzi tā - kā mazus krāsainus stikla gabaliņus, kas glīti sakrīt dzīves kaleidoskopā izveidojot dzīves gleznu. (: es nezinu, kas mani sagaida tālāk, un vai vispār sagaida, bet šobrīd es baudīšu to katru mirkli, kas man ir, ķeršu iespējas un būšu šodienā, jo at the end of the day tas ir viss ko var vēlēties, lai būtu patiešām laimīgs cilvēks ar skatu nākotnē. jaukus sapņus visiem. ^____^
p.s. – neaizmirstiet saskatīt ikdienā tos mazos krāsainos stikliņus, tu nekad nevari zināt, kad kāds no tiem visiem ievilks tevi skaistā piedzīvojumā.!
nosapņoja tūta at 1:09:00 priekšp. 2 comments
vārdi: atvaļinājums, ārsti, ballīte, darbs, dzīve, laime, letieši, mīlestība, muzeju nakts, piedzīvojums, prieks, skaistums, smiekli, veselība
20110508
un uz spilveniem atplestas tukšas rokas.
labvakar mīļie, mani mazie dzīvnieciņi. (: šim mincītim pēdējā laikā iet tik krāsaisni cik krāsieni vien var būt, gan no pilnīgi sliktām ziņām līdz ļoti, ļoti labām, un tā kkā visu laiku mētājos augšā-lejā gluži kā amerikāņu kalniņos.
pagājošonedēļ, mani pavisam ļoti satiricināja kāda nelāga ziņa, kas protams visus šos gadus jau kopš 1996. gada bija lēni gaidāma, bet nolikta maliņā tā īsti nekad negribot pieņemt kā esošu, taču šoreiz tas tiek nostādīts kā fakts. bērnības draudzene šoreiz pēdējo reizi bija slimnīcā, un 4 nākošie mēneši ir jāpieņem kā pēdējie. kā gan to var mīļie.?! kā saprast un pieņemt to, ka tev atlicis dzīvot vairs tikai 4 mēnešus. manam prātam to neaptvert, tad labāk jau laikam vienkrāši nezināt cik daudz un ilgi, vnk negribēt zināt. bet ko tagad kad zini, ko darīt, ko ķert, ko baudīt, kā būt. man tas viss ir viens liels haoss, kur pretim draudzene ir mans mazais vēl joprojām pozitīvais zvēriņš, kurš man liek aizmirst un vnk baudīt to, kas ir šodien un tagad. viņa uz to gatavojusies jau no pašas bērnības un savādāk nemaz nezin kā būt citādai, viņa to visu padara vieglāku. un man tik ļoti netīk, ka aiziet tik jauni un skaisti cilvēki..
uz mazliet pozitīvākas nots, tik nesen uzzināju, ka agrāk nebija tādu svētdienu. svētdiena kā tāda tika ieviesta ar likumu tikai 321. gada 7. martā pateicoties Romas ķeizaram Konstantinam. grūti pat iedomāties, kā būtu dzīvot bez svētdienām un kas tad īsti bija šo svētdienu vietā.?! vai bija nedēļā tikai 6 dienas, nevis 7 kā mūsdienās.?! lai kā arī nebūtu, man patiešām milzīgs prieks, par to, ka bija kāds gudrs cilvēks un radīja šīs burvīgās dienas vārdā – svētdienas un viņu debešķīgajiem svētdienu rītiem un saules stariem logā. ^____^
virzoties uz priekšu, kā jau mēs visi zinam, tad tagad iet lielais hokeja trakums pasaules čempionāta ietvaros, kur protams mūsu lieliskie latviešu zēni turas godam, neskatoties uz neko. LV spēli ar somiju skatījāmies Atslēgā kopā ar maniem jaukajiem letiešiem, un dēmn tas tik bija tuvu 2009. gada spēlei ar zviedriju.. nu tik ļoti tuvu, ka sirds plīsa pušu zaudējot. bet pozitīvisms staroja man apkārt tāpēc nekāda skumšana nedrīkstēja būt, jo cilvēki tev apkārt padara dzīvi skaistāku.! PČ trakums vēl turpinās un kādu laiciņu vēl neliksies mierā, vismaz beidzot mūsējiem arī kāda uzvara spēlē ar baltkrieviem, kas silda sirdi. un protams milzīgs sarkanās kļavu lapas prieciņš par manu CANADA, tie cīnās un iet uz priekšu un vnk ir awesome.! es ceru uz lielām iespējām par viņiem gan mūsu LV pušiem, gan burvīgajiem kanādiešiem. *heart*
3diena bija tāda mazliet maģiska, un ne tikai tāpēc, ka mūsu mīļās valsts dzimšanas dienas. tā pavisam neplānoti sanāca parunāties ar manu mazo mīļo meiteni Sanci, un tā pavisam nemanot nonācām pie secinājuma, ka derētu tomēr satikties tik jaukā dienā. un tā kā man plānā bija doties uz pozitīvāko teātri uz šīs planētas Hamletu, tad kur gan citur tikties kā mūsu pagātnes ierastajā vietiņā. arī kādam, ar kuru oriģinālajā plānā bija doties sarunāts doties uz Hamletu nebija pretenziju par mazu plānu maiņu, tad viss tā diezgan ideāli sanāca. aii, bija tik jauki satikt mazo blondo meiteni un būt kā agrāk, tik sen sen nebijām tikušās nu ja tā pavisam godīgi rēķina tad apmēram 1.5 gadu, nu pāris saskriešanās uz ielas gluži neskaitās, bet es ceru, ka tagad tikai uz augšu un mēs atkal atsāksim būt traki bērni, jo atkal jauns ceļš zem kājām. un arī mans +1 ienesa saulīti manā 3dienā, tā jauki un pavisam nepūloties, man tik ļoti patīk runāties ar tevi un redzēt tevi smaidam.. un vēl 20min stāvēt pieturā gaidot manu autobusu un ielepot to mirkli. nu to tā grūti aprakstīt tiešās emocijās, ņu tur vnk kkas ir un tas man liek smaidīt. (:
4dien ar Ievu atkal devāmies barot kaijas, pīles, zīriņus, un citus putnus kanālmalā. aii, ja pirmajā reizē man bija huge stress, jo man tie putni ne īpaši, tad šoreiz actually bija kinda fun, jo tā maizes mešana gaisā un kā tie putni ķer mazliet atgādina grifindora un slīdeņa lidošanas kautiņu kad viņi to mazo flying ball ķēra. :D un pīles ir gluži kā rubber ducks vannā priekš maziem bērniem, aii nu tā interesanti tas viss. vēl atradām kāda dzejas burtnīciņu, kas ir tā mazliet skaisti, bet tam cilvēkam noteikti ka mazais zaudējumiņš jau bija. anyways, tāda dikti jauka 1h mums sanāca kanālmalā ar putniem, jau otro reizi, šķiet, ka šī varētu kļūt par tradīciju vai vismaz kkādu manu un Ievas mazo izklaidīti ar prieciņa ķeršanu, tik nākošreiz noteikti vajadzīgs vēl fotoaparāts, jo daži skati diezgan ļoti burvīgi skaisti. *sun*
5dien gan nebija mana diena, jo atkal pasākusi neķoties mana veselība un vecie sīkumi atgriežas. man tas nu nemaz netīk, un kaut arī cenšos par to nedomāt un ignorēt mazliet visu, ir grūti un ja aizdomājos par to visu mazliet vairāk uznāk mazais deprešēn un gribas mazliet noslēgties no visa un visiem. dzīvot uz ripām ir no fun at all, bet šīs dažas dienas nāksies to paciest, lai varu izstaigāt pie visiem ārstiem nākošnedēļ un beidzot salikt skaidru bildi kopā. bet es patiešām ceru, ka viss būs labi, jo šis patiešām nav īstais laiks, lai slimotu, jo SZF atlicis vairs tikai mēnesītis, un uz darbu gribās doties vienmēr, un gribas lai viss tā skaisti notiek manā pavasarī, kas vēl joprojām ballējas manā galvā un domās pie tevis. tāpēc es labāk savas ne visai pozitīvās domas pa savu veselību novirzīšu uz smaidu par tevi, tas man palīdz mazliet, jo zinu, ka tev rūp, lai ar mincīti viss būtu kārtībā. (:
nu tā kkā man šeit klājas, manā mazajā pasaulītē. nākošā nedēļa būt tāda hardcorā mācīšanās nedēļa, lai var nodot visus pēdējos darbiņus, tāpēc arī darbiņā paņemts mazais atvaļinājums, kas protams ir žēl mazliet, jo pietrūks to cilvēku un it īpaši tevis. un vēl mana nākošā nedēļa tiks veltīta veselībai, ko protams būs grūti apvienot ar hardcore mācīšanos, bet nekas nav neiespējams. un nākošās nedēļas beigās ir jābūt 2 lieliskām ziņām – ka visi darbi skolai ir done un, ka ar veselību viss ir tomēr labi.! jā, jādomā tikai labas domas un tad jau arī viss būs ļoti labi, jo galu galā – dzīve izdodas. smaidāāām, jo vienmēr ir iemesls par ko.! murrr. ^____^
skan: parachute – you and me; lifehouse – storm; prāta vētra – mazā bilžu rāmītī; etc.
20110402
a glorious headfuck thing.
labdien, dārgie lasītāji, kas vēl laiku pa laikam šeit iegriežas ar cerību, ka neesmu par jums pilnībā piemirsusi un kādā mirklī šeit ierakstīšu kaut vienu vārdu par savu būšanu šajā pasaulītē. tad ziniet, es atkal esmu atgriezusies, man atkal gribas rakstīt un man ir ko rakstīt un būs. maza cilvēku rotācija, jaunas asinis un seasons have changed, un vārdi vēlas, lai tos uzrakstu, jo atkal ir labi, atkal ir lieliski labi. un es smaidu. :)
pa šo laiku jau nekas ļoti traki, nav mainījies. tik dienas gājušas uz priekšu, ziemu beidzot pēc ilga ilga laika, ir nomainījis pavasaris, kas spēlējas ar mums, emocijas par dažiem cilvēkiem mazliet nomainījušās un uzradušās jaunas, ņu kopumā viss rit kkādā mazajā patīkamajā rutīnā, kas beidzot ar pavasara iestāšanos ir pazudusi, un es pēc ziemas miega esmu atgriezusies ikdienas priekos, saulē un smieklos. atkal viss ir kkā krāsiņās māsiņās, un gribas būt, darboties un satikt cilvēkus, būt starp viņiem, ballēties un gaidīt tos visus mazos pavērsienus, kuri bija tik ļoti apmaldījušies zem ziemas biezās sniega segas un spēlējās dūnās. un pats galvenais ir cilvēki, kas liek priecāties par to, kāds esi un tieši tāds nevis mazliet savādāks. īpaši jau jāsaka paldies letas cilvēkiem, kuri man ir kā otrā ģimene, vismaz šodien izvēdinot savus bēniņus pastāgā pa svaigo pavasara gaisu, es tā tos cilvēkos nodevēju pie sevis, un jā tas atbilst. viņi ir mana otrā ģimene, jo ar viņiem es esmu visvairāk kopā ikdienā uzreiz pēc mammas un tēta. patīkami, ka ir tāda ģimene un tik plaša, kurus uzklausīt un kuri tevi uzklausa, un kuriem izkratīt savu sirdi. mīlu. ^___^
tālāk.. well, to nu es nezinu, kas būs tālāk. bet es ceru, ka tur ir daudz kā laba, jo daudz labu piedāvājumu stāv uz šķīvīša ar zelta maliņu un gaida atbildes. ir iekšā tik daudz jaunu emociju un sajūtu par lietām un cilvēkiem, ka nezinu kur likties un mazliet jūku prātā. es nezinu, kā viss notiks un vai vispār notiks, bet es riskēšu un baudīšu, jo kas sēž un gaida, tas nedzer šampanieti un nekad tā līdz galam neiemīlas, tik zaudē laiku, iespējas un skaisto rezultātu, gluži kā kad beidzot ir pienācis pavasaris, tu zini to un datums rāda savu, bet nekad tā neesi īsti ticis pārliecināts līdz brīdim, kad redzi pirmos ķiršus ziedam un tad.. tad gan tu saproti, jā PAVASARIS tevi sveic – dzīvo, elpo, esi.
paldies, dārgo lasītāj. tas šajā atgriežānās reizē ko mans dārgais pavasaris pamudinājis būs arī viss, un galvenais lūdzu esi mazliet pacietīgs, un neuztraucies, šoriez esmu back for good un rakstīšu tev skaistus vārdus un jaunas lietas, lai redzi cik krāsaina un skaista šī dzīve mums ir. ar ķiršu ziediem zem mūsu kājām un pavasara elpu uz pleca. ^______^
nosapņoja tūta at 8:53:00 pēcp. 0 comments
vārdi: ardievu ziema, cilvēki, dārgais lasītāj, dzīve, ķirši, laime, leta, mīlu, pavasaris, prieks, saule, welcome back
20110120
būtu tikai vienas saules pielījušas acis.
cilvēki ir visforšākā padarīšana no dzīves. nav jau īsti svarīgi no kurienes viņi nākuši vai kurp dodas, bet, ka tieši šobrīd viņi ir ar tevi jeb pareizāk ar mani. es nespēju iedomāties savu dzīvi bez tiem visiem cilvēkiem, kas viņā šobrīd jau pabijuši. un tiem, kas manā dzīvītē ir tieši uz šo doto brīdi, kad droši varu apgalvot, ka šīs ir dienas, kad liekas, ka labāk nevar būt. ^______^
noteikti vēlos papriecāties par mūsu debešķīgo kursu iekš szf krāsainajām sienām, jo visi mani draugi, gan szf draudziņu draugi, kas ir dzirdējuši par mūsu kursu diezgan skaudīgi klausās brīnišķajos nostāstos un tie, kas vēl ir dabūjuši to baudu paballēties kopā ar šo polbak ir sajūsmā, un grib to izbaudīt vēl un vēl, tas taču ir tik super. vienmēr tiek dzirdēts cik smieklīgi, forši un draudzīgi esam, un tas tik liek gribēt būt vēl labākiem. nevaru iedomāties labākus cilvēkus, kas būtu novākušies šajā čupiņā un protams mūsu mīļā Guna tiek un tiks pieskaitīta vienmēr pie mums (un kas man ir vnk debesu dāvana un tieši tik mīļa, lai priecātos par viņas prieku un atbalstītu, pat esot km tālu + tikt TĀ uzlādētai no 30min. sarunas ar viņu pēc 6 mēnešu nedzirdēšanas – dzirdēt viņas balsi, bija satraucoši, superīgi un tā, ka manā vēderā dancoja taureņi!!) un vēl tie daži foršie cilvēki, kas nu ir citur, kā piemēram Bukovskis, kas cītīgi mācās Dānijā (jābrauc ciemos kkad būs), kā arī Jurijs, kas šur tur mētājas par Rīgu apkārt, bet ir visai laimīgs, un Kažoku, Rihardu, utt. kas mācās vien mums te pat blakus komunikāčos. bet vislielākais prieks laikam par ikdienas smiekliem no Kristas (idiņas, kura atbildīga un vainīga pie tā, ka tagad esmu laimīgs 4gadīgs bērns, kurš priecājas un bauda krāsiņas, un kura būs man blakus kad vien man vajadzēs lai kāda nakts stunda tā arī nebūtu) un Začesta (idiņa, kurš var un kurš dara un kurš sasniedz ko vēlas un paspēj vēl būt sasodīti smieklīgs, lai cik noguris arī nebūtu), viņi vienmēr uzlabo dienu un tehniski ir visur un man tas tik ļoti patīk, gan kad ir slikti, gan kad ir labi ir ar ko parunāties (un šie abi mani ir piespieduši iemīlēt runāt pa telefonu – idiots). jāpapriecājas arī mazliet par citiem tik pat foršajiem, kā piemēram Līnu - pie kuras tā pavisam jauki varēja ieballēt vecrīgā iekš kiwi bāra un tikt pie gardum gardiem šotiem; Ansi - no kura var vienmēr pārsmieties un tik pabrīnīties par viņa spējām būt par mini Ījabu, kā arī manu vectētiņu; Sintiju – kas nu ir dikti jauka, un ar kuru var vienmēr parunāties par visu ko un protams kopīgi izbaudīt kino apmeklējumus un jaukus koncertus; Līvu – kas vnk ir saule un uzlabo dienu vnk ar savu klātesamību, un kura cītīgi mūs gaida ciemos pie sevis jebkurā brīdī; Renāru – kurš cīnās, brūk, ceļās, smejās un cīnās tālāk, un ar kuru vienmēr notiek kkas spešal, bet tas jau viņu neaptur lai ietu tālāk; Nauri – kas vnk ir jauki smieklīgs, un ar kuru skypā var tā forši nojūgties pirms eksāmeniem kopā, vai arī vnk nemācīties, bet tā vietā smieties par funny filmām un citām muļķībām; un vēl pārējiem dažiem vairāk jaukajiem nekā citiem, jo ja es te tuliņ aprakstīšu visus, kas ir manā foršo cilvēku sarakstā, tad es rakstīšu līdz rītam, bet don’t worry par pārējiem nākošajā reizē, kad sapriecāšos par jūsu lieliskumu. :)
vēl obligāti gribu papriecāties par savām foršajām LETA’s meičām Ievu un Andu, kas vnk ir superlieliskas un foršas un visādi citādi burvīgas. bez viņām darbs un vakara maiņas nebūtu tas, kas ir tagad un tagad ir perfekti. smiekli, sarunas, muļķošanas, ballītes, dzīve, dzīvnieku padarīšana un viss kas cits. Pūčuks un Pollijs ir the best, ir grūti iedomāties, ka kaķis viņas nebūtu ieraudzījis un iebīdījis draudzības aplītī, tas vnk nav iespējams. un man jau nu arī ļoti patīk, ka mani draudziņi arī viņas pēc jaunā gada ballītes tā jauki ir pieņēmušas un jau ierēķina ballītēs uz priekšu, ahh, tas tik daudz patiesībā nozīmē gan man, gan viņām. vispār jau fascinēs viss šis, jo Ieva tomēr pavisam sen bija iepazīta kad ar jūrmalniekiem viss vēl bija ok un kkā tā sagadījās, ka viens jaunais gads mazirbē tika svinēts kopā, tik tad es vēl nepavisam nevarēju zināt to, ka viņa ir tieši tik super cik ir un, ka būs mans mīļais Pollijs, un Anda pabeidza raģ, to pašu kreizīīī skolu kuru es un tie, kas no viņas iznāk saprot viens otru un ir savā ziņā mazliet līdzīgi, vismaz lieliskā trakuma ziņā, so jā Latvija viennozīmīgi ir maza, bet paldies par to. nevaru tā mazliet sagaidīt kur šī vasara mani aiznesīs ar visiem šiem jaukajiem cilvēkiem, bet es zinu, ka būs LABI.! un ballītes, ballītes, ballītes – ar šīm abām dāmām jau nu noteikti – vasara vnk būs viena liela ballīte katru dienu. *sun* vēl jau darbā ir daži labi burvīgi cilvēki, bet ar viņiem pagaidām nav tik liels konekšens kā ar šīm būtnēm, bet būs – viss būs, mazliet pacietības tik un mazliet laika, un būs. ^^
vēl protams jāpapriecājas par tuvākajiem esošajiem draudziņiem, kuri nu man ir lieliski un mīļi, jo mīļi. minka Kitija nu jau aizdevusies uz Franciju izglītoties un tur pabūs kādu laiciņu, taču tā ir viņas īstā vieta, viņas Francija un mūsu franču meitene beidzot ir mājās, priecē un noteikti aizdošos kkad ciemos. minka Dagne dzīvojas un cītīgi mācās savas valodas, kas ir viņas aicinājums un nespēju viņu iedomāties citādāku, mazliet pietrūkst, jo sen nav satikta, bet tas tiks pavisam drīz mainīts. Artūrs kā jau Artūrs kkur dzīvojas un gandrīz katru vakaru parunājamies skypā, bet sanāk satikt mazliet retāk, bet tāpat priecē, ka random cilvēki ienāk manā dzīvē random ballītēs tā pavisam random un paliek, jo ir tieši tik burvīgi, lai viņus nevarētu nepaturēt. jūrmalnieki dzīvojas par jūrmalu un šad tad ieplanē Rīgā, bet tas jau nekas, šis tas jau tomēr mainās, bet atmiņas paliek vienmēr, es zinu, ka viņi nekur nav nozuduši un tas ir pats galvenais, vajag jau mazliet distancēties, lai saprastu, ko vari zaudēt + ja esi tik ļoti alike, ka tevi jau sāk jaukt ar kādu citu cilvēku, tas vnk dažreiz nav veselīgi so vajag mazo brake, bet tas nenozīmē, ka kas pazūd, apstājas vai tiek dzēsts, šos cilvēkus es mīlēšu vienmēr un savu dvēseles radinieci un mīļāko kaķēnu – Laimiņu. ^_____^ un vēl jau daudzi un daudzi, kas ir te pat blakus un ik pa laiciņam uzrodas, uzdāvina pa smaidam un kādai labai atmiņai, paldies, mīlu.
ahh tāds superīgais mīļums man šovakar uznācis, ka nezinu kur likties un gribas būt visur vienlaicīgi un tajā pat laikā nekur, lidināties tā mazliet virs zemes un baudīt to skaistumu ko sniedz dzīve. un galvenais nekad neapstāties. neapstāties. un elpot. elpot. bet pats galvenais – DZĪVOT..
i'm sipping on some sunshine
i'm gonna leave it for the morning in the afterlife
and she's drunk by the day time
i bet she feels it just the same, not anymore
i'm sittin on top of a hillside
there's a one way path that's takin' me home.
VASARĀĀĀ NĀC ĀTRĀK...
nosapņoja tūta at 1:35:00 priekšp. 1 comments
vārdi: awww, ballīte, burvīgi, cilvēki, draudziņi, dzīve, lieliski, mīlu, mīļums, paldies, sdftgyhfgty, smieklīgi, super
20101230
labrīt, dzīve izdodas.
nu ko šis laikam tad būs tas epic lielais noslēguma ieraksts šajā vēl 2010. gadā. un ziniet jā neskatoties uz gada sākumu šis tomēr bija labs gads, pat ļoti labs gads, jo gada beigas viennozīmīgi atsvēra tā sākumu, un pat uzkrāja prieciņus un turpina tos krāt 2011. gadam. kā jau saka, tad viss kas notiek 2010. tas arī paliek 2010., bet šajā gadījumā es līdzi ņemšu savu jauno labāko draudzeni – laimi. ^____^
tātad vēlos viennozīmīgi un grandiozi pateikt milzīgu PALDIES visiem maniem mīļajiem draudziņiem, kas bija ar mani, lai arī cik km tālumā tie nebūtu bijuši, jo es zinu jūs man esat spešal un zinu, ka varu uz jums paļauties pat ja esat uz cita kontinenta. :* protams, lietas šogad diezgan ļoti pamainījās sākot jau ar patstāvīgas laimes iegūšanu, gan mazliet cilvēku nomaiņu galvenajās lomās, bet galvenais prieks man par to vienu cilvēciņu, kuram sapņi šogad patiešām no sirds piepildījās un, ka arī viss ir tieši tik labi kā pašlaik ir, jo es patiešām biju nobažījusies un satraukusies par to, lai saiknīte nezūd ar manu mīļo draudzenīti, ahh, bet ziniet es pat viņu mīlu vēl vairāk un viņa ir mans HERO, tieši tā un nekā savādāk. es vienmēr priecāšos kopā ar tevi, vienmēr uzklausīšu un par raudāšu kopā ar tevi, no matter what bet galvenais, ka kopā. tu esi mana mīļā uguntiņa. mīlu, un gaidu no visas savas mazās sirsniņas reiz divi mājās – 7 mēneši ir nieks – baudi. :*
paspēja ienāk arī dažs labs jauns cilvēciņš un šie daži man patiešām kļuvuši ļoti mīļi un tuvi, un galvenais es zinu, ka man nenāksies jūsos vilties, jo jūs vnk esat super un ar jums nav garlaicīgi. ^^ bet protams visforšākais bēbis ir nepārspējams, tas notika vienā mirklī, kurš acu mirklim nebija manām un tu jau biji manā sirdī uz ērtu iekārtošanos, tev noteikti esmu parādā daudz un dikti manas laimes. un 2011. gads mums patiešām būs labākais gads ever un tāds awesome & legendary. gaidūūūū ar nepacietību. :*
draudzībiņa ar kādu citu tā pēkšņi uzradās un palika tāda ļoti jauka, un to nu es nemaz nebiju gaidījusi, bet man ir tāds burvīgs iekšējais prieciņš par to, jo šī kkā nomainīja mazliet vienu citu, tas mani protams pārsteidza nesagatavotu, bet ziniet es neteikšu, ka man nepatīk, tieši pretēju esmu sajūsmā redzēt kā tas turpināsies iekš 2011. mm, jāā tur kkam ir jābūt, pastiepšos un dabūšu. ^___^
darbā viss ir lieliski un kolēģi man tādi pavisam burvīgi. ir prieks, ir patiešām reāls prieks un smaids uz sejas ejot uz darbu katru dienu un pat skumji mazliet vakarā doties mājās, jo sliktu dienu darbā vnk nav, viss ir pozitīvi un galvenais pilns ar smiekliem un jautrošanos un ahhh. man ir paveicies un ziniet, man kkā vienmēr tā skaisti noveicas, un tieku tur kur man jābūt, katrā ziņā iekš darbiņa esmu ieguvusi vēl daudzus superīgus draudziņus kas noteikti būs manā dzīvītē uz ilgu laiciņu. un akdievs iedomājaties, jau nostrādās pusgads iekš LETAS. mm, ballītesssssss.!
szf’ā arī viss skaisti, jo man ir vislabākie un visforšākie un visādi citādi vislieliskākie kursa biedriņi ar kuriem nu ikdiena szf krāsainajās sienās nu nemaz nebūtu tieši tik burvīga kā ir patreiz. un vēl joprojām nenožēloju to, ko izvēlējos mācīties, kā jau teicu man vienmēr tā skaisti noveicas būt tieši tur kur man attiecīgajā mirklī jābūt, tai skaitā macoties politikas zinātni kopā ar šiem cilvēciņiem. opcijas ir, ir arī sajūsma un galvenais lieli mērķi nākotnei, tagad tikai soļot tam visam pakaļ ar augsti paceltu galvu un milzu apņēmību. :)
ko es sagaidu no 2011. gada well tas daļēji ir noslēpums, jo ja skaļi bļaustīšos, tad lietas nepiepildīsies, bet tā pa lielam, noteikti traki daudz un traki labas ballītes ar traki foršiem cilvēkiem, un tādas BŪS.! noteikti arī ieķert visu pazaudēto laiku kopā ar Gunu, kad viņa atgriezīsies pie mums. kā arī noteikti izvākties un mazlietiņ nedaudz pārcelties. tad vēl dažas lietas sakarā ar szf un mazām citām balkus lietiņām, kuras visas jau notiks janvāra beigās, ja būs tā kā es to vēlos un tad jau, tad jau dzīve pati ierotēs tieši tur un tā kā vajag, pārējais jau nāks pats un būs vien piedzīvojums kopā ar pašiem labākajiem un tieši tiem, kas gribēs baudīt dzīvi kopā ar mani. protams, vasarā neizpaliks mazais ceļojumiņš, kas pašlaik tiek plānots uz Itāliju, bet viss vēl var mainīties. nedaudz vēl pamainīšu attieksmīti un dzīves apgriezienus un tad droši varēšu teikt, DZĪVE IZDODAS. mana 2011. gada devīze noteikti būs: LABRĪT, DZĪVE IZDODAS. un katru dienu iesākšu ar divām pozitīvām dziesmām, heh uzminiet kurām, protams, ka labrīt un dzīve izdodas. ^________^
LAIMĪGU UN GALVENAIS TIEŠI TIK LIELISKU JUMS JAUNO 2011. GADU KĀDU VĒLATIES, NEĻAUJ NEKAM STĀTIES PRETIM JŪSU MĒRĶIEM.!
p.s. – tiekamies drīz mani mincīši, jo 2011. gadā apsolu turpināt rakstīt un darīt to regulāri, jo būs tik daudz notikumu un labu lietu ko jums pastāstīt, ka savādāk nu nekādi. mīlu, jūsu tūta. :*
20101025
there's a cinematic end.
fonas skaņās jimmy eat world – invented.
sometimes you are just moving along with life and don’t quiet understand all the things that are happening around you. but you keep moving on and just don’t ask questions. because there are no answers, just actions. and anyways no one knows why it’s like this not that. it’s just life, hunny. you just need to keep moving on. it doesn’t mean giving up, but rather accepting that there are things that cannot be and you shouldn’t waist time on them, because time is cruicial.
dažreiz patiesībā būt nopietnam, savāktam un atbildīgam ir daudz vieglāk, nekā vieglprātīgam, neuzmanīgam un vienaldzīgam. šoreiz esmu pieņemusi to pirmo, un beidzot sāku uzvesties kā vajag, lai iegūtu to ko vēlos. līdz šim man ceļā ir stāvējis slinkums, vnk attieksme “kāpēc darīt, ja var nedarīt”, vieglprātība un pat cilvēki, bet nu es to visu esmu saņēmusies un atmetusi, nē es nekļūšu garlaicīga ar šo visu, es vnk padarīšu to pa savam veidolam un galamērķī tikšu pie tā ko mana sirsniņa kāro. ir taču vienreiz laiks savākt savus parādus un atmaksāt tos, jo cik gan ilgi vilksi tos līdzi kā pagātnes līķus. man prāts ir mazliet detonējies, lai neteiktu vairāk. no visām pusēm mazliet dragāts, bet kad izlem ignorēt liekos dzīves krāmus un nokārto parādus ar pagātnes rēgiem, tad patiesībā tevi vairs dragā tik nākotne. un tā pārstāj tevi sist tikai tad, kad esi nodrošinājis viņai skābekli un drošību, ka viņa nepārtrūks. tāpēc pašlaik esmu iekšējā mierā pati ar sevi, un tas tā paliks kamēr ikdienas krāmus ignorēšu, strādāšu un labošu savus pagātnes parādus un speršu savus tagadnes soļus. šis viss izklausās dead serious, bet nekas manī ir mani mazie prieciņi un smiekliņi, nekur jau nepazudīšu vnk aiziešu mazajā ziemas miedziņā un tie, kas mani patiešām zina, ka nemaz jau nebušu mainījusies.
anyways, pedējā nedēļa bijusi tādu pārdomu un kopsavilkuma nedēļa un tas man bija no visas sirds vajadzīgs, jo pazaudēt visu over nothing ir lielākā stulbība ko es varētu pieļaut un it won’t happen. pietiek jau noskatīties, ka citi are losing themselves un everything around them, and when they will cry their eyes out, i will be there and hug them, but i won’t feel sorry about them. and i will just watch how they destroy themselves in pretty little fireworks. and they have already lost me in my mind, manā dzīvās domas inkubācijā.
“ cel savas rokas pret augstumiem,
liec visu dvēseli elpā,
ziedi ar ziedošiem pakalniem,
sauļu un pasauļu telpā. ”
/ j. jaunsudrabiņš /
nosapņoja tūta at 12:56:00 priekšp. 0 comments
vārdi: dzīve, dzīves parādi, iekšējais miers, mērķi, nākotne, new me, nopietnums, saņemšanās, time for changes
20101015
deep inside I hope you feel it too.
netikai ārā aiz loga plosās orkāns un dzenā savus mazos dēmonus, arī manī plosās tāds mazais orkāns, kas dzenā manus mazos dēmonus. un vispār šovakar vēlu vēlu nākot mājās no darba secināju to, ka šāds laiks un salijušās sakritušās lapas ir ideāls ierocis pašnāvniekiem – atliek vien paslīdēt, krist un atsist galvu pret slapjot asfaltu un nomirt no asins izplūduma smadzenēs. tik vienkārši un savā ziņā pat mazliet skaisti – mani nogalināja krāsainais rudens zem kājām.!
ak, ko tik ar mani nedara mans prāts vai drīzāk pareizāk būtu teikt – neprāts. un orkāns manī turpina plosīt vēl tos saprāta krikumus, kas kkur bija paslēpušies.
bet uz citas nots, kas ir tik pat neprātīga, es gribu vien uzrunāt pati sevi un pavisam stingri pamēģināt sevi nolikt pie vietas – sasodīts, TŪTA, izbeidz vienreiz spēlēties.! es zinu, ka tur kaut kas ir, bet tas nenozīmē, ka tagad vajag izdomāt patiešām atrast to, kas tur ir un spītīgi pierādīt savu taisnību, kuru tu jau tā pat ļoti labi zini, taču anyways gribi paspēlēties ar cilvēku jūtām. nu wtf, vai patiešām nepietiek apdedzināties pāris reizes, lai vairāk nebāztu savus pirkstus atklātā liesmā.?! un vai patiešām tu savas neprātības pēc vēlies riskēt ar to, kas tev tagad ir, ja ļoti labi zini, ka tas var beigties pat visnotaļ traģiski.?! nu kam tev to sasodīts vajag, spītīgais kaķi.! labāk vnk saritinies kamolītī siltumā uz mūrīša un aizmirsti šo trakumu ar tiem pavasara taureņiem, kas šķiet ir ieperinājušies bēniņos.. jā es zinu, ka kjūt un stuff, bet tas nemaina to, ka vajag taču vienreiz piebremzēt un pateikt sev NĒ un novilkt kkādas robežas un pat actually tām neizdomāt kkā pārrāpties pāri. un es ceru, ka man vairs nenāksies par šo runāt ar sevi ever un es ceru, ka man arī nenāksies sev pateikt – i told you so, kad viss būs ellē, bļin.
bet vispār dzīve ir skaista un kkā vairs nešķiet, ka būtu nepareizajā vietā un laikā un ka man nemitīgi vajadzētu tiekties atrast to, kur patiesībā iederos un kur man vajadzētu atrasties. tas tagad šķiet tā mazsvarīgi un pat rudens lietus nespēj mani kkā izsist no šīm sliedēm šogad, kas mani patiesi priecē. viss notiek, viss kustās, viss ir – apkārt ap mani ir dzīvība un es sajūtu tās sirdspukstus gluži itkā tie būtu manējie. prieks būt un elpot. un ziniet ar mani šogad viss būs kārtībā, jo oficiāli varu paziņot, ka depresiju, emo fāžu un visu citu huiņu eksistēšana manā dzīvē ir noiets etaps un vietas vairs tam visam manā jaunajā gadu skaitlī nav. par to pat gribas pasmaidīt. ^____^
jauku sapnīti jums ar šo dziesmiņu.
nosapņoja tūta at 1:16:00 priekšp. 2 comments
vārdi: dzīve, iekšējais trakums, orkāns, rudens, sajūtas, skaistums, stop this madness, tūta
20100804
dzīves līkloči, kas tver manus mirkļus.
ņu tad tā, esmu šeti atgriezusies pēc ļoti garām pārdomām par to vai šo blogu likvidēt uz visiem laikiem, vai likvidēt to tieši šajā adresē un aizsākt citu, jo tomēr dzīve tagad arī rit nedaudz savādāka, vai ko iesākt ar šo vietni un miljardiem vientuļu vārdu, kuri makes sense tikai, kad ir visi kopā, gluži kā pašlaik. rezultātā sapratu, ka nespēju tomēr šķirties no saviem taureņiem viņi tomēr ir mani un vienmēr būs man mīļi, un turklāt, likās nedaudz muļķīgi pamest viņus tagad kad tikai pavisam nedaudz atpakaļ atguvu viņus savā īpašumā.
tātad kkā negribas šovakar ieslīgt detaļās un sīkumos, un patiesībā jau nemaz tam nav laika, jo sen jau bija jāčuč, jo darbs darbs darbs rīt agri no rīta. un vispār pēc 5 min. kopš tagad šo rakstu es ieripošu nākošajā gadu desmitā un skaitlī no kura patiesībā vairs nemaz nav bail, kad atlikušas vairs tikai nu jau 4 min. līdz maniem 20. daudz laimes taureņu meitene, vai zini, es tevi mīlu no matter what un es zinu, ka tev viss izdosies tieši tik ļoti cik plānots un viss smuki galvā sakārtots. un pēc nākošajām 3 min. tas vairs būs tikai laika jautājums to be LEGEND-wait for it-ARY.!
sō, lielos vilcienos, Guna nu jau ir in USA, smuki izdzīvojās pa New York un tagad jau iepazīst katru molekulu no sava turpmākā gada debešķīgajā hostģimenē. milzonīgs prieks par viņu, un par to, ka viņa pierādīja, ka sapņi piepildās, ja vien tam tic un patiešām pats ņem visu savās rokās, lai to panāktu. mācieties bērni no viņas, mācieties. i will miss her a lot, bet tas nemazina manu prieku, un turklāt aprīlis jau nemaz nav tik tālu, tad mēs tiksimies in USA, kad dosimies viņu apciemot. *sun*
šā sakarā vēl jāmin arī tas, ka man nu jau laiciņu ir darbs iekš neatkarīgās ziņu aģentūras Leta. man tur ļoti patīk, cilvēki jauki un nu tādi vienkārši manā stāvā, tāpēc šķiet, ka iederos. darbs arī patīkams, varēs arī vēlāk apvienot ar szf. tik nepatīk, ka sistēma nedaudz sāk jūgties dēļ milzīgā apjoma, kas viņai jāpārstrādā un tāpēc nākas darbu diezgan ļoti pārdarīt, bet nu tāda dzīve. tas nemaina to, ka Leta liek smaidīt tur esot. :)
pabijis arī Zvērā un teikšu atklāti kaut arī sanāca šoreiz tur pabūt tik vienu nakti, pasākums bija vairāk kā lielisks, jo gluži kā pirms 2 gadiem sanāca tā, ka festa laikā iekrita mana v/d. un arī šoreiz dēļ tā sanāca iepazīt kādu ļoti īpašu Rūtu, kas bija super cilvēks. mums bija daudz kā kopīga un vispār jā, kaimiņi ir viena lieliska padarīšana festivālos. un bija jauki atkal paballēties kopā ar ex-martas ex-edgaru, kurš tagad vnk ir awesome edgars. un tajās dienās tika skandināts uz riņķi vien LMFAO – Shots ft. Lil Jon, like patiešām miljons reizes, laba dziesma road tripam. :DD
šajā nedēļas nogalē, 5dien uzreiz pēc darba Letā došos šķiet, ka tomēr uz Siguldu pastrādāt festivālā Laba Daba, yay. būs tur traki, jo apkalpot nāksies minimums 4000 cilvēku, ehh. bet vismaz darbs un tas mani priecē, turklāt vēl festivāls par brīvu un tur būs pāris labas grupas kā, piemēram, Dzelzs Vilks, Goran Gora, PND, Suņa Stunda, S.I.L.S., utt. vārdu sakot, būs awesome, gaidu. ^^
āā, jā vēl jauns ir tas, ka Matīss ir ievācies kojās. ņu katrā ziņā tas ir kas, jauns, nejau tas, ka viņš atkal ir pārvācies, bet, ka tieši uz kojām. nevaru jau neko teikt vai tas ir labi vai slikti, bet mērķi es zinu kāpēc tā, nevis savādāk. vismaz nojaušu. un patiesībā jau dzīvē viss kas ir jāizmēģina, tad nu kāpēc gan ne kojas. lai viņam tur super iet. un ceru, ka viņš nekur nepazudīs, ņu jū know what i meant. :)
jā, un nākošā gada plāni ir sarakstīti uz milzīgas baltas lapas un pielikti pie sienas, kopā ar mazajiem mērķīšiem, kas jāizpilda, lai saliktu lielo bildi kopā, un noskatoties uz Gunas piemēru, es zinu, ka it’s all gonna be alright. un šoreiz tas viss būs tā smuki un līdz galam, nekādu atrunu, šķēršļu vai muļķīgu argumentu, pietiks.
vajag baudīt dzīvi, jo kopš tagad man jau ir 20. ^_____^
nosapņoja tūta at 12:18:00 priekšp. 2 comments
vārdi: 20, daudz laimes dz.d., dzīve, mērķi, pārmaiņas, smaids
20100704
es izkūstu starp zemenēm.
ņu tā tad tā, dienas iet un iet un ir jau atnākušas līdz jūlijam. pagaidām viss ir tā mazliet nereāli, jo šķiet, ka viss ir nedaudz mainījies. bet galvā visu laiku ir kāda doma, kura patur mani uz zemes, jo zinu, ka nekas pagaidām nav svarīgāks par šo domu. un vispār secināju, ka sākot ar 2.kursa sākšanos ballītes tiks apgrieztas un praktiski tādu nebūs, jo plānā būs mācīšanās un parādu rakstīšana, lai pēc nākošā gada mani varētu gaidīt Erasmus, jo tomēr nolēmu, ja došos 3.kursa sākumā, jā tas nu ir izlemts. and that makes me happy. *sun* es zinu, ka nāksies ļoti pacīnīties par visādām lietiņām, bet jā uz nākošo gadu man ir liels plāns, kas apvieno daudz mazus plāniņus un tā kā nākošais gads būs nepāra, tad zinu, ka viss arī izdosies tā kā vēlos. yay.! jo:
"IF YOU DON’T GO AFTER WHAT YOU WANT, YOU’LL NEVER HAVE IT.
IF YOU DON’T ASK, THE ANSWER IS ALWAYS NO.
IF YOU DON’T STEP FORWARD, YOU’RE ALWAYS IN THE SAME PLACE."
pēdējās dienās esmu pabijusi laukos pa seniem laikiem, kur protams dzīvojos pa zemeņu laikiem un zemeneszemeneszemenes, mm. un tagad zemeņu saldējuma kokteiļi ar dažādām piedevām ir katru vakaru, tas ir kā dzīve. un vispār esmu pārliecināta, ka es pati jau garšoju pēc zemenēm. ^^ un vēl man patīk, ka atbraucot mājās man nav jādodas nekur, lai nosauļotos, es varu sēdēt uz savas palodzes un cepināties un ir vnk awesome. tas viennozīmīgi ir +1.
vēl ir kkas par ko es nevaru runāt šeit, bet arī ar to lietas būdās uz priekšu, so viss būs tik superīgi kā man gribas un man izdosies, jo dažreiz viss patiešām izdodas kā es to nosapņoju un šī reize būs viena nō tām, ka es jums saku. tagad tik jāgaida atbilde. yesyesyes. *sun*
vēl varu pateikt, ka mans Friends maratons iet super esmu jau pusē un šodien aizsāku season 5. un vispār biju pavisam aizmirsusi cik ļoti smieklīgs šis seriāls bija, esmu vnk pārsmējusies un lēnām man sāk likties, ka vecāki domā, ka es jūku prātā savā istabā, ka visu laiku smejos. :D bet tas nekas, totally worth it. iesaku, ja jums nav ko darīt.
un vispār es dusmojos uz Cinamon, jo viņi ir tik nepunktuāli un vispār grrr. jo kāmon ja pasaki ka zvanīsi 1dien tad piezvani 1dien pat, ja atsaki, lai cilvēki nemocītos. un ja saki, ka zvanīsi 1dien, lai pieņemtu darbā, tad zvani 1dien, lai cilvēks nejuktu prātā gaidot jau nedēļu pēc 1dienas, jo zvana vēl joprojām nav un tas nav tāpēc, ka viņi negrib mani, jo viņi vēl nevienam nav piezvanījuši. un es vispār nesaprotu, ja viņiem tik izmisīgi vajag darbiniekus, jo uz visu kinoteātri viņiem ir tikai veseli 2 darbinieki, tad wtf. ja man būtu tas jāizdara, tad pēc 2 nedēļam jau viss būtu nokārtots, bet nē viņiem jau kādi 2 mēnēši ir pagājuši. grr, labi nomierināšos, vnk šī tēma patiešām uzsit asinis.!
bet runājot par kko priecīgāku varu pateikt, ka esmu izlasījusi jau 6 grāmatas pa šo brīvo laiku, kas mani ļoti priecē. vispār gribu rīt aizdoties uz grāmatnīcu un iegādāties kko svaigu, kko pavisam nesen iznākušu un iegrimt tā lasīšanā. jā, tā arī darīšu. vispār tik kūl, ja pa šīm dienām brīvajām noslēdz ballēšanos, tad var patiesībā tik daudz ko izdarīt. izdarīt – noderīgu, patiešām noderīgu netērējo daudz naudas, taču saņemot atpakaļ bonusus. man tas patīk. sō prieciņš pašai par sevi, jo lasīt grāmatas man patiešām sagādā baudu. (:
un mana nedēļas nogale bez vecākiem bija patiešām patīkama. viņi biežāk varētu kkur aizdoties. un vispār gribu noskaidrot vai šovasar kkur nedosimies, jo katru vasaru viņi/mēs braucaum kādā ceļojumā, vnk pēdējos 2 gadus es paliku mājās un vārtījos pa festivāliem un teltīm, bet nezinu šogad kkā gribas tomēr labāk paceļot un pafotogrāfēt. un pavadīt nedaudz quality time ar vecākiem. nevelk tik ļoti uz vārtīšanos festos [jā, es patiešām neticu, ka es to saku].
šim vakaram laikam viss pagaidām nekas vairs neiešaujas prātā, bet ja kko atcerēšos, tad uzrakstīšu. šeit, kāda jauka dziesmiņa, kura iekrita sirsniņā skatoties sytycd [starp citu drīz uzrakstīšu un ielikšu video no jaunākajiem deju gabaliem, kas bijuši].
nosapņoja tūta at 8:46:00 pēcp. 0 comments
20100615
šodien lidinos mazliet virs zemes.
šodiena ir tāda mazliet ļoti perfekta. un tas mani tik ļoti priecē.
pirmkārt, jau šodien ar gunu un kristu aizdevāmies uz filmu sex & the city 2, kas bija vnk amazing. daudzdaudzdaudz labāka par pirmo daļu. vispār nepamanīju kā pagāja šīs 2 ar pusi stundas. superīgas emocijas par filmu, turklāt tās kleitas un vīrieši un mm. ideāla filma nemaz nevīlos viņā. ^_____^ un samanta ir vnk SICK. :DD
pēc filmas ārā ļoti forši spīdēja saulīte un nemaz nu negribējās doties mājās tāpēc izdomājām ar gunu pasēdēt kkur arā. vispirms gan bija jāaizved gunas māsai atslēgas, un pa ceļam uzzinājām, ka guna patiešām brauc uz vačingtonu. tāds prieks par manu meiteni, pietrūks viņas vnk neizsakāmi ļoti, taču milzīgs prieks, ka cilvēku sapnīši piepildās un ka dzīvē viss ir iespējams. turklāt, kad viņa pēc gada brauks back es braukšu viņas vietā uz turieni :DD lai gan varu pat apgalvot, ka viņa 100% negribēs braukt atpakaļ uz LV.
tad nu gājām nosvinēt šos superīgos jaunumus uz bāru “cuba” kur protams pasūtījām zemeņu daikiri un jauno aveņu mojito kuru es viennozīmigi jums iesaku, jo viņš ir vnk ideāls un tāda ņamma. *sun* parunājāmies par dzīvi un usa un visādām citām lietām un bija tik ļoti patīkami. šodien vispār tāda superīga diena un no rīta tā nemaz nelikās. es smaidu. daudz.
turklāt tikko vēl arī saņēmu sms no viena puiša ar kuru pirms laba laiciņa iepazinos braucot autobusā uz centru ballēties. tajā reizē kad viņš visu ceļu līdz centram minēja manu numuru un pēkšņi šodien atnāca no viņa sms, ka viņš redz netīšām esot atcerējies par manu numuru. najs. es jau nesūdzos. ^___^
šodien arī satiku kino silvu, kura mani atpazina pēc maniem smiekliem. tas laikam būtu jāuztver kā kompliments. :DD anyways parunājāmies un izsecinājām ka vajadzētu uzveidot ex-klasesbiedru pasākumu kkad, jo nu jau visiem vairāk vai mazāk viss ar universitātēm ir beidzies un būtu laiciņš. un tad satiku viņu vēlreiz pēc filmas pie bāra “cuba”. un tad mēs sasmējāmies par to, ka šodien kkāda mistiskā diena, ka visu laiku neplānojot esam vienā vietā, vai arī filmas kkāda ietekme. :DD bet bija jauki. pēdējā laikā vispār ļoti bieži satieku kādu no bijušajiem klasesbiedriem. :)
yess, šodien ir tieši tas kas man bija vajadzīgs. un vispār atbraucot mājās uztaisīju savu turpmāko 5 gadu plānu, kurā iekļauti lielākās lietas, kuras jāpadara un ziniet, es zinu, ka viņas visas piepildīsies. un tieši 5 gadu laikā. galvenais jau ir nospraust mērķi un darīt visu kas iespējams lai to sasniegtu un tad viss pārējais jau notiek pats. un dzīve ir viennozīmīgi skaista. vajag tikai dienas kā šodiena, lai to laiku pa laikam atcerētos, jo izkdienas rutīnā tas nedaudz izkrīt no prāta, bet tas jau nepazūd no dzīves vispārībā, tik mazliet paslēpjas starp domām un darbiem. *sun*
šodien manī ir tāda mazā uguntiņa. enerģijas zaķītis. un šodien sapratu, ka nākošais gads būs veltīts daudz darbiem. jo pirms es braucu uz gadu prom es gribu padarītu visu kas padarāms šeit. jo gribu braukt prom tā lai šeit viss ir done un citur var sākt no baltas lapas. tā lai iekšēji būtu miers. tāpēc būs darbi darbi un darbiņi. turklāt jāsāk jau tagad krāt nauda, lai pavasarī obligāti varētu aizbraukt ciemos pie gunas uz vašingtonu. tas ir obligāts punkts manā tuvā nākotnē. :) wāāā šodien vispār varētu rakstīt un rakstīt vēl un vēl. bet laikam šodienas pozitīvisms jāpatur lielā daudzumā tomēr sevī, citādāk rītdien būs čuššs. *giggle*
šodienas dziesmas. ^____^
nosapņoja tūta at 9:54:00 pēcp. 2 comments
vārdi: cilvēki, dzīve, laime, nākotne, plāni, pozitīvisms, smaids
