Rāda ziņas ar etiķeti pārdomas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti pārdomas. Rādīt visas ziņas

20121013

on the edge of your fingertips.

life_in_death_by_elentori-d5cotbb
apzināties. saprasts. izjust.
ir grūti. ir grūti apzināties, ka visa tava dzīve, visa tava būtība ir kāda cita rokās. ir grūti saprasts, ka pēkšņi tu vairs nekontrolē savas dzīves bremzes un visa gravitāte zem kājām ir pazudusi. ir grūti izjust to bezspēku, kas mazliet plosa tevi gabalos dienu no dienas. viens cilvēks, viena mīlestība, viens viss var tevi sagraut tā kā to nekad nespētu izdarīt karš ar visas pasaules armijām un kareivjiem. sagraut tevi visu no iekšas uz āru, atstājot vien ķermeņa korpusu bez pilnīgi nevienas dvēseles stīgas..
un tu zini, ka sāpēs. sāpēs vairāk kā jebkad, ja no tā kādu dienu nāktos atteikties. jau doma pati par sevi ir kā lielgabala lode, kas triecas pret ribām, un kļūst grūtāk elpot. un es zinu, ka tumsa neliks zilumiem pazust, tos tikai būs grūtāk saskatīt..
bet šajā mirklī tu smaidi, tik plaši, ka gandrīz spēj sajust kā lūpu kaktiņa cenšas izlauzties no savām robežām, jo kas gan cits atliek kā būt laimīgam kamēr vien tev ir ļauts!


..bet laikam jau tieši tādu mīlestību sauc par īstu mīlestību.

20111127

i am the ocean, i am the sea.. there is a world inside of me.

mOLZv5jkWqvscxu2LOcfsw8xo1_500_large 
skaisti. viss ir tik ļoti skaisti.!! bet then again.. kāpēc es nejūtos laimīga.. kur gan ir loģika tajā, ka apzinies, ka tev jabūt laimīgam, ka esi laimīgs, bet to gluži vnk nespēj sajust. tā itkā tādas laimes sajūtas nemaz nebūtu.. i’m messed up, yeah i know.

šis stikla būrītis kurā tu tiec ielikts, un kas pārējiem šķiet tev neredzams, tev ir pavisam viegli sataustāms pat ja nespēj noķert tā robežas savā redzeslokā. tu spēj šīs robežas ieelpot.. un tās lēnām tevi nosmacē, pa vienai elpai vien. un tad viss pēkšņi ir mainījies. nav jau tā, ka tas darīts speciāli, it’s just the way how it goes. tā ir pieņemts. tava brīvība vairs nav brīvībā. tā vairs nav tikai tava brīvība.. bet es nemāku, es nemāku vairs būt kāda cita cilvēks, i’m can be just my own person.!

jā, laime patiešām nav Pī reiz eR kvadrātā. and truth is – nekad arī nebūs. tas viss mūsdienās ir pārāk overrated. ir realitāte. un realitāte mīļie nu ir tāda kāda tā ir – nevis tāda kādu mēs to gribētu redzēt. ar to gluži vienkārši ir jāiemācas sadzīvot.!
un mana realitāte ir tāda, ka pat skaistais mani nesalabos. i’m messed up for life.! un jo ātrāk cilvēki to sapratīs, jo vieglāk visiem būs. tāpēc nemeklējiet manī to, kā manī nav.. nemeklējiet arī laimi. un es, es palikšu ar savām gaismiņām, savu mazo pasaulīti un savām domām haotiski izkaisītām ar melnu tinti uz rūtiņu lapām stundām ilgi meklējot veidu kā no tā visa to make some sense. un galu galā būšu pa savam nejūtīgi laimīga (:

+ paskatījos šodien Edgara to kurš Bucītis bildes, un sapratu to cik ļoti es atdotu pilnīgi visu, kas man ir, lai būtu viņa vietā. viņam pieder visa plašā pasaule, fotogrāfēšana un pats galvenais brīvības sajūta, neierobežotas brīvības sajūta. ak, kā man gribas viņu satikt.! to vārdos nav iespējams aprakstīt.. bet viņš, viņš šodien ir kkur tālu prom un rada mākslu, bet es still ceru, ka drīz drīz paviesosies mājās.. gribu.!
skan: florence + the machine – breaking down.

20110916

when I am more than you can take, just give me back.

tumblr_lrd5uboKYX1qhk9b7o1_500_large
labvakar.
šovakar pēc haosa darbā un slimošanas, pavisam mazliet prieka tika iegūts no vēlas kino nakts ar Andēnu un drusciņ smiekliem tumsā. pēc kā bija gara gara pastaidziņa mājup, ejot pa laternu izgaismoto ielas vidu ar austiņām un jauku mūziciņu, cerot, ka mašīnas šovakar paņēmušas atvaļinājumu, un ziniet – man sanāca. bet pats galvenais bija izvest domas vakara pastaidziņā, un likt tām ieelpot rudenīgo nakts gaismu.. misija izpildīta.

un ziniet, es aizdomājos par to cik viegli ir saaukstēties, tāpat arī iemīlēties, vai arī dzīvot pagātnes atmiņās. bet cik grūti ir izauklēt pietiekoši spēcīgu imunitāti, lai neslimotu, vai arī patiesi mīlēt, vai arī pabeigt iesākto. cilvēkiem ir tendence pa lielam vienmēr izvēlēties to vieglāko ceļu, vai samierināties ar to, kur dzīve mūs iemet, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar grūtībām vai jāizvēlas starp dažādām iespējām. cilvēkiem ir arī tendence dzīvot pagātnē, neatbrīvojot vietu tagadnei, tikai tādēļ, ka tā taču ir vieglāk. ir vieglāk vēlreiz par jaunam nekļūdīties, netikt sāpinātam, un gluži vnk paredzēt sekojošos notikumus. mums katram dēļ tā ir savs dzīves skapis pilns ar skeletiņiem, par kuriem īsti neviens runāt publiski nevēlas. mēs tos apzinamies, samierinamies un turpinam tiem dzīvot līdzās – that is just the way life goes.
saviem skeletiņiem es ik pa laiciņam mēdzu uzskriet neapzināti virsū, tie mani sveicina lietās un vietās, skaņās un smaržās, un ir grūti paslēpties. kas liek domāt par to, ka pagātne gribi vai nē vienmēr būs ar mani, tā ir daļa manis. visas nepabeigtās lietas, visas salauztās lietas, visas sāpīgās un laimīgās lietas, tās visas veido tevi tagad un bez tām tu būtu pagātnes versija par sevi. dažreiz sanāk sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti gribētos ieraut sevi kkādā paralēlās dimensijas viesulī un būt tur kur kādreiz būts, ar tiem cilvēkiem un specifiskajām lietām, un sajust to realitātes garšu vēl vienu reizi, dzirdēt tieši tās cilvēku balsis, un ieelpot precīzi to pašu elpu ko toreiz.. gribētos būt tajā rudenīgajā poliklīnikas pieturā vai arī sniegotajā 3dienas decembra vakarā pēc saujiņas smieklu, vai arī gulēt uz zvaigžņotā jumta ar pipermētru tēju un bīdot mākoņus dzejā, gribētos tik ļoti gribētos, ka nedarītu to, tad ja tas būtu iespējams.. tāpēc, ka dažām lietām ir gluži vnk jāpaliek neiespējamām un tikai mūsu sapņos un vēlmēs bezgalībā.

un vēl es mazliet nespēju saprast, kāpēc jau kuro nakti manos murgainajos sapņos esi Tu, jā tieši Tu, brīžos, kad man ir vissliktāk un notiek kkas traģisks – Tu man esi blakus un turi manu roku.. sasodīts, ko tas nozīmē.?! es gribu zināt.. es patiešām.. man vajag zināt.. pastāsti man lūdzu. es uzvedīšos labi, es apsolu (:

20110425

ziedonis un visums čīkstošā klusumā.

alone_in_theater_by_bubblegun_oo-d3drjlj_large
aprīļa sākums bija ļoti teātrīgs ar veselām 2 izrādēm nedēļas laikā, kas bija patīkamas pārmaiņas pēc ilga perioda, kad teātrī nebija būts vispār. tehniski kopš skolas laikiem, kad tas bija piespiedu kārtā. šī teātrīgā kultūras nedēļa izraisīja dikti jaukas emocijas un pārdomas par esošo un būtisko, bet reizē skaisto. un paldies Ievai, kas teātrojās kopā ar mani aprīļa sākumā.

pirmā izrāde uz kuru devāmies bija “Ziedonis un Visums” jaunajā rīgas teātrī, uz kuru es pirms laba laiciņa biju tomēr paspējusi nopirkt biļetes, jo uz šo izrādi tās izķer kā zelta klucīšus un saprotams kāpēc. šajā teātrī biju pirmo reizi un ļoti piedūra tā nobružātais un alternatīvais izskats ar uzpūstiem stenciliem uz sienām ar trāpīgiem tekstiem, ar bildēm uz sienām no dažādām izrādēm, utt. pati zāle kā milzīgs padomju laika dzīvoklis ar masīvām koka sienām, pat smarža tam atsita vecvecāku dzīvokli pļavniekos, kad biju pavisam maza tam bija tāda specifiska smarža, kas man vienmēr asociējas ar padomju laiku. šī izrāde kā vienmēr bija izpārdota un zāle pavisam pilna ar visdažādākā vecuma cilvēkiem, neviens pats čīkstošais krēsls nebija palicis tukšs. Kaspara Znotiņa sniegums galvenā varoņa tēlā man šķiet izcils.
runājot par pašu izrādi man vismīļākā aina bija Ziedonis un kukainītis, kurā Ziedonis, tērpies friziera virsvalkā, bužina kādu citu paša iesirmajiem un izspūrušajiem matiem līdzīgu vīrieti un savā intonācijā liek atkārtot kā mantru – "kukainīt, re, kā saule spīd, mācies sauli, kukainīt…” un tā neskaitāmas reizes. no teātra mājās ejot, pie sevis to skaitīju, nez kādēļ. (: patika arī aina Ziedonis un tadžiki, kurā viņš skaita dzejoli par meiteni ar kallu ziediem, bet tadžiku valodā tulkojumā skan random vārdu salikumi, kuri pa lielam nemaz nav no tadziku valodas kā, piemēram "nahren…" un kāda "mārrutka dēļ". un no sirds patika Raiņa atveidojums (nu viņa peiminekļa) ainās, īpaši tajā kur runa iet par Pūt vējiņi, jo Ziedonis tur skaidri parādija savas dusmas par šīs dziesmas dziedāšanu svinīgos sarīkojumos pēc valsts himnas un par to cik nobružāta un izvazāta šī dziesma ir. un ļoti piedūra aina Ziedonis un prezidente, kurā pēc intonācijas ar neapbruņotu ausi saklausāmā Vairas Vīķes-Freibergas balss cildinošajos apsveikuma vārdos dzejniekam jubilejā, tas dīvainā kārtā izraisīja patiesus smieklus, tādus – no visas sirds.
IESAKU JUMS NO VISAS SIRDS, ZIEDONI NAV IESPĒJAMS NEMĪLĒT.

otrā izrāde uz kuru devāmies bija “Čīkstošais Klusums” nacionālajā teātrī. salīdzinot ar iepriekšējo teātra apmeklējumu, šis bija mazliet level up, jo šeit greznums ņēma virsroku. senums, sarkanais paklājs, greznās kāpnes un mizīgi krāšņā lustra pie griestiem, kas graciozi spīgoļo un neļauj noverst acis no sevis līdz brīdim kameŗ neizdziest gaisma pēc trešā zvana. uz šo izrādi biļetes viennozīmīgi nebija izpārdotas, un bija padaudz tukšu vietu, bet tas laikam ir saprotams, jo izrāde ir ļoti specifiska un visi to nespētu uztvert, kā arī izrāde bez aizspriedumiem un robežām un daudziem tas varētu noteikti neiet pie sirds. šajā izrādē galvenā problēma ir demogrāfiskā situācija, kad visai koši bija izcelta izrādes programiņā padsmit lpp garumā, ar statistiku, tabuliņām un skaitļiem. pati izrāde ir pietiekami naiva un reizē mīļa, tai piemīt īpašā jaunības dulluma garša. un to jau parāda kaut vai izrādes pats sākums ar pilnīgu haosu un puisi, kas savā istabā piepūš prezervatīvus ar hēliju, apzīmē tos ar sejiņām un tad ar ventilātora plūsmu palaiž skatītājos, lai lido. patika kā puiši runāja par bērnu ievešanu no citām valstīm, ka tagd redz mums būs kkādas šķībacainās martas un melnpakaļu lienes, ka tā jau varētu, bet vai tas būtu labs risinājums. viņi piesauca arī Ļeņinu ar polpulāro teicienu – mācīties, mācīties, mācieties! (kurš mums nav svešs). kur viņi tā vietā izmantoja vārdus – pisties, pisties, pisties! (atvainojos par valodu). patika, ka izrādē daudz ko sapratu pateicoties tam ko mācos, un diezgan ļoti noderēja lekcijās un semināros runātais, kā piemēram par kopīgajiem cilvēkiem, kas veidotu kopīgās ģimenes, kur sievas visiem vienas un bērni visiem vieni. par šo universitātē ir tik runāts, ka lai neviens nebūtu labs par citiem visi ir vieni, neviens nevienam tēvs, māte, dēls, meita, bet visi viens otram tēvi, dēli, mātes, meitas, māsas, brāļi, utt. tas lai celtu nacionalitāti un nāciju, lai mēs būtu nevis par sevi , bet par visiem. patika arī izrādes attieksme pret mūsu valdību, jo svarīgākais, kas šajā lugā tiek pateikts ir tas, ka BĒRNI mums ir vislielākā vērtība un, ka mēs viņus radīsim pat bez naudas un atbalsta, jo līdzšinējo valsts atbalstu nekādi nevar uzskatīt par pietiekošu, lai gan tieši viņu interesēs būtu atbalstīt un attīstīt mūsu nāciju. sarunā ar tā saukto dievu izrādē, kurš bija krievu tautības, man patika tas zemteksts, par to, ka mēs jau varbūt, ka zinam ka kkas jāmaina, bet mēs tieši nespējam formulēt, kas tas tieši ir, vai kā to grasāmies paveikt, un tā ir mūsu lielākā problēma. un kā beigās kāds no varoņiem noteica, tad vajag lai tie tur augšā beidzot saprastu kādā pakaļā mēs esam, un mēs paši lai beidzot to apjēgtu, un tad viss kas mums atliek ir tikai atcerēties Latviju.. (šis izraisīja mazliet skumjas, par to cik patieši tas viss ir).
pēc izrādes viennozīmīgi bija daudz pārdomu un mazais sentiments par patriotisko un nācijas kopbūšanu.
IESAKU NOTEIKTI SAVIEM POLITOLODZIŅIEM, PATIKS.

pēc šīs teātra nedēļas organismā ir pavisam siltas sajūtas iekšiņā. gribēsies tagad uz teātri noteikti doties biežāk, un cerams tā arī sanāks. paldies par teātri dzīve, līdz nākošajai reizei. (:

20100209

nakts spōntānās pārdōmas.

tumblr_ksx5kiRrfo1qztohto1_500_large
es pagājušajā naktī aizdomājos par to kāpēc tu vienmēr neapzināti iesmejies, tad kad es izkrītu no gultas.
[un tas notiek tad kad mēs neesam kopā; kā arī tu nemaz neeksistē]

manas pārdomas virzās apmēram šādi:
TU dodies gulēt un ieritinies savā gultiņā, un aizver actiņas. paiet noteikts laiks un tu pavisam neapzināti iesmejies. tu nezini par ko un kāpēc, taču tavi neapzinātie smiekli ielaižas nakts mierīgā klusuma dejā, kuru tu patraucēji. un tad tu pasmaidot aizmiedz ar neapzinātiem smiekliem spēlējot paslēpes ar tumsu virs tavas gultas vēl joprojām neapzinoties šī mirkļa saikni ar kādu citu elpojošu personu.

tajā pat laikā:
ES dodos gulēt un ieritinos savā gultiņā, un aizveru actiņas. paiet noteikts laiks un es sāku grozīties, velties un ripināties pa savā sedziņām, jo nevēlos aizmigt. lielākoties tāpēc, lai pagājušās jaukās dienas mirkļi neizzustu kopā ar manu saulaino smaidu, jo nekad jau nevar zināt kāda būs mana rītdiena, kad pamodīšos. es veļos un ripinos tik ilgi līdz sapinos savos palagos un izkrītu no gultas tumsas maigajās plaukstās.


un tagad pajautā sev, vai tev kādreiz ir gadījies neapzināti iesmieties tumsas aizsegā pašam nezinoti par ko.?!
tad tagad tev ir šī mistiskā mirkļa skaidrojums, es gluži vnk tajā brīdī izkritu no savas gultas.

sleep well, hunny.
^_______^

20100204

ofšors.

tumblr_kwwzxq8oce1qauirro1_500_large

“sala, kas nav atzīmēta nevienā kartē. sala, kuras krasta līnija atgādina mīļotās sievietes profilu.”

vakar naktī pabeidzu lasīt paula bankovska grāmatu “ofšors”. un šķiet, ka ar katru viņa izlasīto grāmatu es iemīlu viņu kā rakstnieku arvien spēcīgāk. viņš man parsōnīgi varu apgalvot ir vienīgais mūsdienu latviešu rakstnieks, kas ir sirdij tuvs un izprotams no sākuma līdz beigām. viņš raksta tik sarežģīti, bet vienkārši labi, ka viņu lasīt ir īsta bauda manai kailajai dvēselītei. viņa rakstīšanas stilu varētu pat pielīdzināt bariko rakstīšanas stilam – tāds puspateikts, pārdomas rosinošs, gudrs un smalks. ja runājam tieši par šo viņa grāmatu, tad tā ir kārtējā daudzsejainā grāmata, kurā katrs var atrast pavisam savu un citam neredzamu būtību. tas ko es paņēmu no visas šīs grāmatas un seja, kas man atklājās visskaidrāk bija tāda sāpīgi bezcerīga apjauta par to, ka nekas ar mums nav kārtībā. un veids kā katrs mēs nodzīvojam savu dzīvi izrēķinot vidējo aritmētisko ir vnk nepareizs. mēs nemākam nodzīvot skaistu dzīvi, mēs vienmēr pieļaujam nepareizās kļūdas, nemācamies no tām, izvēlamies to, kas mums patiesībā nav nepieciešams un pieņemam lietas, kaut gan mums vajadzētu pretoties, ja mums tās nepatīk.
šīs grāmatas sižets ir savīts un samudžināts un patiesībā ir ļoti grūti aptvert to, kura no visām trīs pasaulēm ir reālā. jo šī realitāte tik perfekti sajaucas ar iztēli. grāmatā galvenā varoņa ceļojums uz indiju sajaucas ar aviokatastrofu, bērnības atmiņām, mitoloģisku senlatviešu zemi, atmiņām par precēšanos, neapdzīvotu salu, kura iespējams patiesībā ir apdzīvota, nepiepildītu mīlestību, baznīcu un citām lietām, kas saujacas vienā lielā murgā patiesībā. un tas viss kopā tik ļoti sasaucas ar mūsdienu sabiedrību, mūsu vājībām, bailēm, nedrošību, nepareizām izvēlēm un mūsu eksistēšanu laikā un attiecīgajā vidē. paša bankovska vārdi ir šādi:
"Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējis, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk – tu saproti, ka tik daudzas iespējas – patiesībā visas labākās iespējas – ir vai nu palaistas garām, vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas."

un šeit jums būs neliels ieskats šajā savdabīgajā grāmatā, kuru iesaku jums visiem izlasīt. jau pats grāmatas sākums mani paķēra ar pirmajiem vārdiem, kā arī daudzas citas detaļas..

“te, debesīs, ir tik skaisti. visi šie mākoņi zem tevis. zemi nemaz vairs neredz. te ir tā vieta, kur ar zilo debesu kupolu sastopas mākoņu lauku robainā mala. un nevis zeme vai jūra. mākoņi ir tuvu, tuvu, liekas, tu slīdi pa pašu virsu. pa grumbuļainu, viļņainu, caurumainu un kalnainu virsmu, kas izskatās cieta, stingra kā izžuvuša okeāna dibens. brīžiem pieskardamies baltajām putu kalnu galotnēm, mīkstajām cepuru smailēm. kādu gabaliņu tālāk tie saaug un spurojas kā mežs. tev visapkārt augšup slejas dīvainiem kokiem līdzīgi balti un zilganpelēki mutuļi, tu traucies starp tiem kā pa labirinta ejām. acis žilbst no spožās saules, jo visi mākoņi ir zem tevis vai blakus, bet neviena paša tur augšā, virs tevis. tev ir karsti, kaut zini – tādā augstumā valda tikai sals un sīkas ledus lauskas.”

“tu skaties. tev patīk šeit, debesīs. un patīk, kāda no debesīm izskatās zeme. maza un neapdzīvota. pamesta. tāda, uz kuras itin nekas vēl nav noticis. vai ir jau beidzies. tāda, kur visu varētu sākt no gala. kur varētu notikt da jeb kas.”

“tās visas ir manas lietas. un tikai es, es viens uz pasaules, zinu to patieso nozīmi, nē, pat ne nozīmi, patieso kārtību, kādā tām vispār ir jelkāda jēga.”

“tādos brīžos tev liekas, ka saproti, ko virdžīnija vulfa domāja, rakstīdama par “savu istabu”. tev vajadzīga savējā. tāda, kurā valdītu perfekta lietu kārtība. tāda, kurā nebūtu vietas nejaušībām un paviršībām. istaba, kurā viss būtu tikai tavs. un pats galvenais – kurā tev būtu sajūta, ka arī pats piederi tikai un vienīgi sev.”

“un te, te ir mana sirdsapziņa, bet te – apziņa. viss, kas vien ienāk prātā vai tur jau kādreiz ir ienācis. viss, ko kādudien var sagribēties pārcilāt vai izpētīt sīkāk. sakārtots manā istabā.”

“nauda ir viena no retajām cilvēku dzīves izpausmēm, par ko viņš vēl spējīgs domāt. viņš bieži domā par naudu. ne tādā nozīmē, ka viņam par domāšanu kāds vai kāda maksātu, nē. tādā nozīmē, ka nauda ir viss viņa domu saturs, nekam citam tur neatliek vietas.”

“tāpēc netērējiet to naudu, kas jums ir, viņš savā prātā sludina. netērējiet vispār! un neko nekad negaidiet! vispār.”

“vispār tev ir bail no augstuma. no pārmērīga augstuma, kurā tu jūties bezspēcīgs. no augstuma, kurā nav nedz pienācīgu margu, nedz liedmašīnas sienu, kas spētu tevi pasargāt. dāvāt kaut vai drošības ilūziju. jo arī margas mēdz neizturēt un lidmašīnas – krist. tevi kopš bērnības vajājuši augstuma sapņi.”

“tās ir domas un jautājumi, kas uzveļas virsū kā nepanesams smagums, spiež arvien dziļāk un dziļāk zemē, bet glābiņa nekāda.”

“un tu netiec gudrs – kāpēc. kāpēc tev ir paveicies, bet citiem ne. un vai tas, ka tu dzīvo tieši šajā valstī, valstī, kur dzīvo visi šie ļaudis, uzskatāms par veiksmi, par nejaušu sagadīšanos vai nenovēršamu nelaimi.”

“vispār vārdi bija citi. bet noteikti bija. par viņas mīlestību, par bezspēcību, varbūt ne par bezspēcību, bet par nespēju kaut ko mainīt, par pienākumu, par vēlmi būt pavisam citur, būt pavisam citam, darīt pavisam ko citu. tik ļoti skaisti. un reizē skumji.”

“viss strauji kļuva mazāks, pārvērtās par nelielu salu, kuras krasta kontūru tu spētu uzzīmēt pat nakts vidū, par salu, kuru tu vienlaikus gan ienīsti, gan mīli. jo salai bija latvijas forma.”

“un tajā pašā laikā pat sapnī tu kaut kādā apbrīnojamā veidā apzinies, ka šī vieta nav īsta, tā nemaz nevar būt īsta un vēl jo mazāk tā var būt tava, vispār kādam piederēt. nomodā tu neatceries tādu jelkad redzējis. tev pieder daudz šādu vietu. sapņu vietu.”

“elpa pārvērtās baltos garaiņos, garaiņi – ledus kristāliņos, visu klāja sarma, mazas spožas adatiņas. ikreiz, kad tu kaut kam nejauši piedūries, kaut vai tikai kādai lapiņai vai suņburkšķa kātam, tas ar klusu un žēlīgu tinkšķi kā tāda tieva lāsteka nolūza, nokrita zemē un zem taviem soļiem sabirza sīkās un asās ledus lauskās.”

“reizēm tu pieķer sevi domājam par otra cilvēka nāvi. tev kļūst neizsakāmi pretīgi, tu izjūti riebumu pats pret sevi, tev kauns, tu apzinies, ka tas droši vien ir liels grēks, un tomēr tu domā.”

“sasodīts, tev gribas smēķēt, par visu vairāk tev tagad gribētos uzsmēķēt. pirmo rīta cigareti. kopā ar pirmo rīta kafiju.”

“dažkārt tu pamosties un labu brīdi netiec gudrs, vai redzētais bijis sapnis vai īstenība.”

“tu jau tobrīd nojauti, ka patiesībā tavs sapnis ir nevis par salām, bet par attālumiem.”

“viņi nemanīja, ka jau sen kļuvuši paši par savas iztēles ķīlniekiem.”

“tik agriem rītiem ir savas priekšrocības. tu izkūņojies no segas apakšas, steigā izdzer kafiju, izej no mājas, steidzies cauri parkam uz autobusa pieturu un tad ieraugi cilvēku, kurš varētu būt tu, tomēr nav.”

“tu priecājies par saules apgleznotajiem mākoņu kalniem aiz loga, tavā galvā ieklīst un no tās atkal aizvējo visdažādākās domas – gan pagalam prātīgas un praktiskas, gan pilnīgi trakas un nekur liekamas.”

“tu nokriti pasakā. pasakā, kur tev jāiztur neizprotami pārbaudījumi un jāpaveic kaut kādi netīkami un aizvēsturiski lauku darbi. tā ir mirušo latviešu zeme.”

“līdz kamēr kā lode izsprāgsti virspusē, žilbinošā dienas gaismā, viņpus mākoņiem – tev pazib prātā. visapkārt viļņojas, šūpojas un žvanckājas; viļņi tevi sviež te augšup, te lejup, tomēr tu turies virspusē, tagad tu turies, tu esi drošībā. nu jau tu esi vecāks. un, kamēr tiksi krastā, būsi vēl vecāks. nav ne jausmas, kur tu visu šo laiku esi bijis, bijis prom. tagad pienācis laiks dzīvot, jā, kaut kas tik dumjš šai mirklī izskrien cauri tavam izmirkušajam prātam. dzīvot. tāpat vien, kopā ar visiem pārējiem.”
[ar šādu metaforiski skaistu citātu no šīs grāmatas arī nobeigšu šo atskatu par paula bankovska grāmatu “ofšors”. jā, ir par ko aizdomāties, kad esi pabijis bankovska pasaulē.]

skan: klusums.

20100203

ar saviem sapnīšiem un murgiem kaujos.

4321506050_623db3ceda_large
šonakt nebija mani ierastie pēdējās naktīs esošie murdziņi. sō gūūd. beidzot pavisam nedaudz izgulējos un nebija nekādas šīzo kliegšanas nakts vidū pamostoties no murdziņa. grrr. visvairāk es nesaprotu to faktu, ka šie murdziņi vienmēr norisinās mazirbē. mazirbē, kas ir tik mieru nesoša un super pozitīva vieta. tas man šķiet ļoti weird. don’t understand why tieši mazirbē. khhh. bet nu jā visā visumā jauki, ka viņi šonakt nebija, lai gan nesākšu tagad ļoti sapriecāties, ak viņi ir pavisam gone, jo vēl jau ir nakts priekšā un pēc tam vēl viena un vēl viena un vēl viena utt…
bet toties bija tāds mazais murdziņš pamostoties no rīta. nav svarīgi par ko iet runa, taču varu pateikt vienu – ja redz tu esi ticis tālāk par ierasto, tu vairs nevari tikt atpakaļ. fiziski nevari. tu varbūt to ļoti vēlies un centies, bet tu nevari, jo tu esi bijis tālāk, tu zini cik tur ir daudz labāk un lai kā tu gribētu tikt atpakaļ pie ierastā, kad šī tālāk vairs nav, tu to nespēj, jo lai cik ļoti tu censtos noliegt to, ka ir labi un viss kārtībā, tu dzīvojot šajā pasaulītē, kas šķiet tik ierasta vienalga turpināsi cerēt, ka varbūt tomēr kādreiz tev atkal uzspīdēs laime un tu spēsi atgriezties tur tālāk. bēt nē. divreiz šādi neveicas vienā vietā. vnk nē. tāpēc lai cik skumji tas neliktos atpakaļ pie ierastā tu nespēj tikt, ja reiz esi bijis tālāk. vienmēr alkas un vēlmes būs stiprākas par to kas tev ir sniegts. un tas ir cilvēku lielākais niķis. un vārdi – nekas vairāk – ir tik muļķīgi un naivi patiesībā. cilvēka būtībā neeksistē šādi divi vārdi. tie vienmēr ir un dzīvo savu dzīvīti un tie vienmēr grib kko vairāk. tāpēc nevajag melot sev un izteikt šos vārdus skaļi.!

vakar kāds cilvēks ierunājās par to, ka viņam vajadzētu izrunāt attiecības ar mani. jo ir radušies jautājumi. mani tas diezgan ļoti nobiedēja un turpina biedēt. ja godīgi es negribu. negribu nemaz to sākt, neko runāt, neko domāt, neko skaidrot. jo ir labi kā ir tagad, ir super labi reti mirkļi, ir nesaprastas lietas, bet es nekad nejautāju, es negribu zināt. jo tiklīdz kkas tiks sākts tam būs sekas. es to zinu un jūtu, būs sekas un lietas mainīsies un nebūs vairs tā kā ir tagad vai ir bijis iepriekš. viss sarežģīsies. viss kļūs pārprasts un sasteigts un tik ļoti nepatīk meklēt lietām skaidrojumus. es ticu, ka viss notiek tā kā tas notiek pats par sevi un es esmu iemācījusies neuzdot liekus jautājumus. pat zinot, ka ar šo izrunāšanos es varētu iegūt jo labāku un beidzot saprast lietas kuras es zinu, ka pati nespēšu saprast, bet es nevēlos. jo ir iespēja visu sabojāt, ir iespēja sabojāt to mazo skaistumiņu, kas elpo pašlaik. un viņš ir man pārāk dārgs, lai es vēlētos riskēt. es neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem vienmēr vajag vairāk, es labāk izvēlos to mazo un kas jau ir, nevis kko vairāk ar iespēju pazaudēt pilnīgi visu, kas bijis. tāpēc es ceru, ka tu šo sarunu vairs nekad nepacelsi un aizmirsīsi par to, ka vēlies kkam atrast skaidrojumu. lūdzu, nevajag. neatņem lūdzu šo manu vēl vienu no pēdējiem mazajiem prieciņiem, kas man palikuši šajā manā mazajā pasaulītē. lūdzu. ^_____^

we're nothing more than a collision -
two immovable objects being thrown at one another
with no hope for anything but a mass explosion and
a flash of sparks and screeching tires.

skan: britt nicole – have your way, britt nicole – when she cries, britt nicole – don’t worry now, charlotte martin – a hopeless attempt, charlotte martin – habit, nick jonas – vespers goodbye, charlotte martin – just like heaven, utt.

20091102

to choose or not to choose life – that is the question.

20081003135101

ļoti senas pārdomas par dzīvi un manu eksistenci. vnk tā kā priekšā ir grūts mēnesis augstskolā, lai nepadotos un neaizmirstu gribējās šo tekstu atrast. and i did. ^___^

"I choose not to choose life. ♥ "
why.?
because you need to be perfect, you need to do this and that, you need to grow up, you need to fight about your dreams & beliefs, you need to love others even if you don't like them, you can't do what you want without thinking about others, you need to be graceful and charming, shiny and made of perfectly polished glass - you just need to be like others want you to see.
i am who i am and if you don't like me the way i am well then i just don't care. i won't change and be the way you want me to be. i just won't. you can shout, you can be angry, you can hate but i won't be a plastic doll without feelings that can't stand up for myself.
fight, be uncontrollable, be rebel and be a heroe who won't lose his identity and will save the world from plastic dolls with fake smiles and mechanical gearwheel heartbeats. from the thousands of judging eyes and hundreds of condemnatory lips telling you how good-for-nothing you are and how unacceptable you are to others who are perfectly glanced and made from fake aristocratic etiquette.
instead i have a pure soul, red blood in my veins, heart that beats for people i love and who are what they want to be truly. blue tears when i am sad, harsh words when i am angry, smile when i am lighthearted and serious when i fight for my greatest dreams.
i refuse to be controlled by this program of perfectness and lies. to wear a plaster of happiness when i am wounded, to stay down on that cold floor of punishment even when i am not guilty, to surrender when i am so close to my goal and to die from the first rusty bullet of pain.
i am the hero and the one who will stand up for myself and the truth not lies. i won't pretend and be white, perfect and controlled by the ropes of person who makes marionettes of life that other people want to see and be proud of them. and then after some years forget about us in dark, dusty corner of attic of existence. exchanging us for new technology dolls who can talk, walk and most important lie that no one ever will find out.

un manas pārdomas toreiz tapa dēļ šī gabaliņa no trainspotting (john hodge):
Choose Life. Choose a job. Choose a career. Choose a family. Choose a fucking big television, choose washing machines, cars, compact disc players and electrical tin openers. Choose good health, low cholesterol, and dental insurance. Choose fixed interest mortage repayments. Choose a starter home. Choose your friends. Choose leisurewear and matching luggage. Choose a three-piece suite on hire purchase in a range of fucking fabrics. Choose DIY and wondering who the fuck you are on a Sunday morning. Choose sitting on that couch watching mind-numbing, spirit-crushing game shows, stuffing fucking junk food into your mouth. Choose rotting away at the end of it all, pishing your last in a miserable home, nothing more than an embarrassment to the selfish, fucked up brats you spawned to replace yourself.

Choose your future.

Choose life.

skan: shiny toy guns – i promise you walls.