20110427

at the end of all your lines.

tumblr_lk0wz21WPC1qfodczo1_500_largesaule mani šodien tik ļoti jauki lutināja, ka nezināju īsti kur likt visu savu daudzo prieciņu par dzīvi un būšanu. viss saulainais skaistums šodienā sākās SZF sienās, kad visi jaukie tika satikti pēc mazajām brīvdieniņām, un tad pusdienās gandrīz visi ēdām gardo auksto zupu, kas bija sataisīta lielā baltā bļodā. aii, tas tik ļoti garšoja pēc vasaras bļodiņā, nu ar tādiem rozā mākoņiem un biešu smaidu, un mazliet gurķu ko uzlikt uz acīm guļot saulītē, nu nevar nepriecāties par vasaru bļodiņā, nomnomnom. (:
tad vēl gājām pēc saldējuma uz veikalu un sidriņiem, kurus mazliet neganti iztukšojām sēžot saulītē gandrīz pie pašām fakultātes durvīm - sīkumiņš, bet tomēr patīkami tā. tas jau nekas, ka pēc tam vēl divas lekcijas bija priekšā un pēc tam jādodas mincītim vēl uz darbiņu, tas jau neliedzķert prieciņu – prieciņš nekad nevar būt par daudz, nekad.!

darbiņā nu pavisam negribējās strādāt kamēr saule nebija noziedējusi no apvāršņa un nesildīja mūs caur ceturtā stāva spīguļojošajiem logiem. ar Ievu aizdevāmies pusdienās uz čilīti, tur jauna dienas akcija, ja izvēlies sēdēt āra terasītē – kopā ar pusdienām iegūsti pavisam jauku iedegumu bez maksas (heh, Ievai forši iecepās kreisā roka, kas pēc tam bija mazliet brūnāka par labo, funny tā). tad vēl bija tāda pavisam jaukā saruniņa vēl ar Andēnu, par saulītēm un stariņiem un vispār lielisko vasaru, kas mūs vēl tikai gaida un neskaitāmajiem vakariem kurus pavadīsim vecrīgā terasītēs – skaistum kur tu rodies.! un protams arī par smiešanos mēs neaizmirsām, to tā grūti aizmirst esot mums.

un vakarā dodoties mājiņās tiiiiik silts, nu gluži kā lieliskajās vasaras naktīs, kad vari ballēties vecrīgā un nedomāt par nekādām jakām un citiem krāmiem, vien ej kur kājas nes un esi brīvs. un šādas naktis vēl tikai priekšā daudz un dikti. nu pastāstiet man mīļie kā nemīlēt šo dzīvi.? šo sauli.? un šo prieku par niekiem.?! nekā – gluži vnk baudīt.. un nejautāt par ko šis viss skaistums man, vnk baudīt..

un vēl man ir jauka jauna dziesmiņa, kas man daudz labāk patīk par oriģinālu + klavieres taču, un jūs jau ziniet, ka es mīlu klavieres. (:

I told you to be patient I told you to be fine
I told you to be balanced I told you to be kind
Now all your love is wasted then who the hell was I?

Who will love you? who will fight?
And who will fall, far behind?

20110425

in your atmosphere.

tumblr_lk7fnn4ENU1qbukryo1_500_large
labvakar, man ir pilnīgs un totāls pavasaris galvā. 5dien sanāca aizrunāties skaipiņā līdz 4iem naktī, un pagājušo nakti tuvu ļoti tuvu tam, pavisam ļoti sen šitā nav darīts, tāpēc reizē kkas vecs, bet pavisam jauns. un ziniet, šoreiz nejau par kkādām muļķībām (nu labi arī par tām), bet pa lielam runājot par svarīgām dzīves detaļām, par bērnību, par jauko un netik ļoti jauki, par sīkumiem un svarīgumiem. smejoties tik daudz, ka mazliet grūti elpot, un smaidot tik daudz, ka sejā parādās jau permanents smaids, kurš nepazūd, un nepavisam negribot doties gulēt, kaut arī jau tuliņ rīts. nu tā pavisam jauki. un šoreiz tik ļoti šķiet, ka viss notiek pareizi, un pakāpeniski un tā, ka ir prieciņš. nu gluži kā karstā vasaras vakarā, kad esi pie jūras un sajūti mazliet zosādu – tieši tik daudz lai to tā īsti nemanītu, bet pietiekoši, lai saprastu, ka tuliņ tuliņ sāks gāzt siltais vasaras lietus. un tu zini, ka nav jēgas skriet un slēpties, tas tevi tāpat izmērcēs līdz kaulam ar savu patīkamo lietus smaržu un remdeni lielajām lietus lāsēm, kas tevi gluži kā kutinot cenšas atstāt bez elpas. (:

es jūtu tā patiešām no sirds, ka viss šoreiz būs tā kā es to vēlos, un tā skaisti un vasarā, un piepildītā ar sauli, kad vari vārtīties pie jūras smiltiņās, redzēt to prieku jūras atspūlgā un gluži vnk būt mierā ar sevi, jo apzinies, ka šoreiz no visām citām miljons reizēm tu neko nesačakarēsi. šoreiz tu ļaujies viļņu plūsmai un lēni tiec ieaijāta jūras netveramajā dziļumā, kur tevi sargā saules spīgulīši, kas dejo virs ūdens kā mazi zeltaini punktiņi. tie ir tavi laimes punktiņi, un kāds ir tava saule. ^____^

skan: brooke fraser – something in the water (nespēju tikt no šīs burvīgās dziesmas vaļā, un jūtu, ka šī būs mana 2011 summer song. un gluži vnk tā man asociējas ar tevi, nezinot pat kādēļ).

neko no pasaules neaizturi.

tumblr_ljnxgf9SYH1qhp4e9o1_500_large
pagājušo svētdienu bija tā lieliska pastaidziņa ar Ievu uz andrejsalas molu (paldies, ka viņa tomēr pierunāja manu milzīgo slinkumu izvilkties ārā no mājām), fotogrāfējot un smejoties un dzīvojoties saulītē, jo bija pirmā lieliskā diena šo(pa)vasar. sazvanījām Andēnu, kur stāvēja daugavmalā un satikāmies, aizgājām vēlreiz līdz andrejsalai un nosēdējām kādas stundas 3, ūdens malā runājoties par trakām ballītēm un visādiem citiem sīkumiem, klausoties labu mūziciņu no balkus esošā ballīškuģa un bija tiiiik labi. nu tāds miers un līdzsvars, pat neskatoties, ka esi vēl trakajā rīgā un trokšņos, bet tur andrejsalā iestājas tāds iekšējais miers, ka to pat grūti aprakstīt un vēl jo mazāk saprast – kāpēc tā, nevis savādāk. (:
vakaru noslēdzām sēžot Cubā āra terasītē, satinušās pledos uun dzerot aveņu mojito, kas man mazliet uzdzina sentimentu, jo atcerējos, kā ar Gunu sēdējām un atzīmējām tieši šitā to, ka viņa viennozīmīgi brauc uz USA, aii. un ar skaistu saulrietu devāmies pa mājiņām.

galu galā bija taču beidzot sācies brīvlaiks universitātē un chill out varēja sākties. lielākais laiks tika protams pavadīts darbiņā un atkal īsti netika izdarīt nekas svarīgais, kas skolai bija jāpaveic, bet es šoreiz nejūtos vainīga. ES ATPŪTOS (un dažreiz tas ir svarīgāk par visu citu, lai cik svarīgi tas nebūtu).

pabijām ar dažiem letiešiem 3dien arī Hamletā, akdievs cik sen tur nebija būt, cik daudz jauniņo uz skatuves, kuriem nu galīgi nesanāk (nu lielākajai daļai, jo daži ir tīri ok). un pavisam žēl, ka nebija foršais Kaspars, tā pietrūka viņa superpozitīvisma. interesants tas vakars bija un noteikt īpašs, jo pēc tam bija tāda interesanta pastaidziņa līdz pieturai divatā, un redz es protu likt cilvēkiem aizmirst alfabētu, jauki tā. (:

5dien bija pavisam vienradžuawesome laiciņš arā un saulīte vnk buča. tāpēc es pārbīdīju istabā mēbeles un bija pavasara tīrīšana, pēc tam dikti labi jutos, tika vēl saceptas daudz garšīgas picas un vakarā čilloju ar dīlaitiņu un mincīti saulstarojāmies uz palodzes. aii no tāds chill out. un pilnīgs pavasaris galvā mani mīļie. ^___^
IMG_8943-2a

ziedonis un visums čīkstošā klusumā.

alone_in_theater_by_bubblegun_oo-d3drjlj_large
aprīļa sākums bija ļoti teātrīgs ar veselām 2 izrādēm nedēļas laikā, kas bija patīkamas pārmaiņas pēc ilga perioda, kad teātrī nebija būts vispār. tehniski kopš skolas laikiem, kad tas bija piespiedu kārtā. šī teātrīgā kultūras nedēļa izraisīja dikti jaukas emocijas un pārdomas par esošo un būtisko, bet reizē skaisto. un paldies Ievai, kas teātrojās kopā ar mani aprīļa sākumā.

pirmā izrāde uz kuru devāmies bija “Ziedonis un Visums” jaunajā rīgas teātrī, uz kuru es pirms laba laiciņa biju tomēr paspējusi nopirkt biļetes, jo uz šo izrādi tās izķer kā zelta klucīšus un saprotams kāpēc. šajā teātrī biju pirmo reizi un ļoti piedūra tā nobružātais un alternatīvais izskats ar uzpūstiem stenciliem uz sienām ar trāpīgiem tekstiem, ar bildēm uz sienām no dažādām izrādēm, utt. pati zāle kā milzīgs padomju laika dzīvoklis ar masīvām koka sienām, pat smarža tam atsita vecvecāku dzīvokli pļavniekos, kad biju pavisam maza tam bija tāda specifiska smarža, kas man vienmēr asociējas ar padomju laiku. šī izrāde kā vienmēr bija izpārdota un zāle pavisam pilna ar visdažādākā vecuma cilvēkiem, neviens pats čīkstošais krēsls nebija palicis tukšs. Kaspara Znotiņa sniegums galvenā varoņa tēlā man šķiet izcils.
runājot par pašu izrādi man vismīļākā aina bija Ziedonis un kukainītis, kurā Ziedonis, tērpies friziera virsvalkā, bužina kādu citu paša iesirmajiem un izspūrušajiem matiem līdzīgu vīrieti un savā intonācijā liek atkārtot kā mantru – "kukainīt, re, kā saule spīd, mācies sauli, kukainīt…” un tā neskaitāmas reizes. no teātra mājās ejot, pie sevis to skaitīju, nez kādēļ. (: patika arī aina Ziedonis un tadžiki, kurā viņš skaita dzejoli par meiteni ar kallu ziediem, bet tadžiku valodā tulkojumā skan random vārdu salikumi, kuri pa lielam nemaz nav no tadziku valodas kā, piemēram "nahren…" un kāda "mārrutka dēļ". un no sirds patika Raiņa atveidojums (nu viņa peiminekļa) ainās, īpaši tajā kur runa iet par Pūt vējiņi, jo Ziedonis tur skaidri parādija savas dusmas par šīs dziesmas dziedāšanu svinīgos sarīkojumos pēc valsts himnas un par to cik nobružāta un izvazāta šī dziesma ir. un ļoti piedūra aina Ziedonis un prezidente, kurā pēc intonācijas ar neapbruņotu ausi saklausāmā Vairas Vīķes-Freibergas balss cildinošajos apsveikuma vārdos dzejniekam jubilejā, tas dīvainā kārtā izraisīja patiesus smieklus, tādus – no visas sirds.
IESAKU JUMS NO VISAS SIRDS, ZIEDONI NAV IESPĒJAMS NEMĪLĒT.

otrā izrāde uz kuru devāmies bija “Čīkstošais Klusums” nacionālajā teātrī. salīdzinot ar iepriekšējo teātra apmeklējumu, šis bija mazliet level up, jo šeit greznums ņēma virsroku. senums, sarkanais paklājs, greznās kāpnes un mizīgi krāšņā lustra pie griestiem, kas graciozi spīgoļo un neļauj noverst acis no sevis līdz brīdim kameŗ neizdziest gaisma pēc trešā zvana. uz šo izrādi biļetes viennozīmīgi nebija izpārdotas, un bija padaudz tukšu vietu, bet tas laikam ir saprotams, jo izrāde ir ļoti specifiska un visi to nespētu uztvert, kā arī izrāde bez aizspriedumiem un robežām un daudziem tas varētu noteikti neiet pie sirds. šajā izrādē galvenā problēma ir demogrāfiskā situācija, kad visai koši bija izcelta izrādes programiņā padsmit lpp garumā, ar statistiku, tabuliņām un skaitļiem. pati izrāde ir pietiekami naiva un reizē mīļa, tai piemīt īpašā jaunības dulluma garša. un to jau parāda kaut vai izrādes pats sākums ar pilnīgu haosu un puisi, kas savā istabā piepūš prezervatīvus ar hēliju, apzīmē tos ar sejiņām un tad ar ventilātora plūsmu palaiž skatītājos, lai lido. patika kā puiši runāja par bērnu ievešanu no citām valstīm, ka tagd redz mums būs kkādas šķībacainās martas un melnpakaļu lienes, ka tā jau varētu, bet vai tas būtu labs risinājums. viņi piesauca arī Ļeņinu ar polpulāro teicienu – mācīties, mācīties, mācieties! (kurš mums nav svešs). kur viņi tā vietā izmantoja vārdus – pisties, pisties, pisties! (atvainojos par valodu). patika, ka izrādē daudz ko sapratu pateicoties tam ko mācos, un diezgan ļoti noderēja lekcijās un semināros runātais, kā piemēram par kopīgajiem cilvēkiem, kas veidotu kopīgās ģimenes, kur sievas visiem vienas un bērni visiem vieni. par šo universitātē ir tik runāts, ka lai neviens nebūtu labs par citiem visi ir vieni, neviens nevienam tēvs, māte, dēls, meita, bet visi viens otram tēvi, dēli, mātes, meitas, māsas, brāļi, utt. tas lai celtu nacionalitāti un nāciju, lai mēs būtu nevis par sevi , bet par visiem. patika arī izrādes attieksme pret mūsu valdību, jo svarīgākais, kas šajā lugā tiek pateikts ir tas, ka BĒRNI mums ir vislielākā vērtība un, ka mēs viņus radīsim pat bez naudas un atbalsta, jo līdzšinējo valsts atbalstu nekādi nevar uzskatīt par pietiekošu, lai gan tieši viņu interesēs būtu atbalstīt un attīstīt mūsu nāciju. sarunā ar tā saukto dievu izrādē, kurš bija krievu tautības, man patika tas zemteksts, par to, ka mēs jau varbūt, ka zinam ka kkas jāmaina, bet mēs tieši nespējam formulēt, kas tas tieši ir, vai kā to grasāmies paveikt, un tā ir mūsu lielākā problēma. un kā beigās kāds no varoņiem noteica, tad vajag lai tie tur augšā beidzot saprastu kādā pakaļā mēs esam, un mēs paši lai beidzot to apjēgtu, un tad viss kas mums atliek ir tikai atcerēties Latviju.. (šis izraisīja mazliet skumjas, par to cik patieši tas viss ir).
pēc izrādes viennozīmīgi bija daudz pārdomu un mazais sentiments par patriotisko un nācijas kopbūšanu.
IESAKU NOTEIKTI SAVIEM POLITOLODZIŅIEM, PATIKS.

pēc šīs teātra nedēļas organismā ir pavisam siltas sajūtas iekšiņā. gribēsies tagad uz teātri noteikti doties biežāk, un cerams tā arī sanāks. paldies par teātri dzīve, līdz nākošajai reizei. (:

20110404

beauty is only skin deep.

tumblr_lgmvwdd0G81qbnj8ho1_500_large

mm, šodien bija skaista un +13 grādi aiz loga nozīmē tikai to, ka arvien grūtāk būs nosēdēt lekcijās, pavadīt vakarus lasot tekstus un rakstot kursa darbu, nepacietīgāk gaidīt stundas līdz tās paskries darbā, lai varētu sēdēt ārā zaļājā zālītē, skraīdīt pa sauli, un būt ārā – brīvībā un baudīt pavasara prieciņus, gluži kā šodien. aiaiai. būs arvien grūtāk sevi noturēt robežās un būrīšos, un domām neļaut aizlidot par tālu un nebūt kkur 2 pēdas virs zemes, heh.
bet ai cik ļoti gribēsies būt sliktam mincītim un apgāzt visu pareizo un tā vietā baudīt dzīvi. sēdēt uz adrenalīna tabletēm, lai dzīve būtu satraucošāka, meklēt skaistumu apbružātajā, runāties par to, kas visvairāk sāp un dabūt to visu ārā no sistēmas, jo tikai tā mēs varam būt brīvi. un galvenais – nebaidīties. nebaidīties sākt ko jaunu, uzticēties, un būs laimīgiem.

mana dzīve varbūt ir kā kāršu namiņš. un varbūt salikts kopā tik no 2, 4 vai 6niekiem, vai tikai vājākajiem visā kavā un tikai tumšākajiem. bet tas nenozīmē, ka pa vidu tajā neslēpjas pati dāma ar karali tērpti sarkanā. nav jau īsti svarīgi, no kā esi celts, ja iekšā tevī slēpjas dinamīts un tu apzinies, ka kaut vai esot vājš tu vari sadragāt visu kas tev apkārt tikai ar to mazumiņu, kas ir tevī iekšā, ar – spēku. :)

un tagad.. tagad es par visu vairāk gribu, lai kāds sadragātu mani, lai sadragā miljons laimes druskās, jo citādāk tas ko es šobrīd jūtu mani mulsina. ka viss ko dažbrīd gribas pateikt ir: “esi kamols – tinies!” un gribas, lai mana kreisā smadzeņu puslode, tomēr mazliet sadarbotos ar labu un pastāstītu, kas īsti notiek, jo būt pa vidu nu nemaz nav jautri. bet patiesībā, jau gribas tikai sev iestāstīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo ir un tas mani kaitina vēl vairāk. es kaitinu sevi, naiss. jo tālāk, jo trakāk. un es sev neļauju būt laimīgai – good job, idiot. :D [jā patīk ar sevi šad tad parunāties divatā, paldies, ar mani viss ok.]

20110402

a glorious headfuck thing.

tumblr_lisfqqaOdB1qcjjioo1_500_large
labdien, dārgie lasītāji, kas vēl laiku pa laikam šeit iegriežas ar cerību, ka neesmu par jums pilnībā piemirsusi un kādā mirklī šeit ierakstīšu kaut vienu vārdu par savu būšanu šajā pasaulītē. tad ziniet, es atkal esmu atgriezusies, man atkal gribas rakstīt un man ir ko rakstīt un būs. maza cilvēku rotācija, jaunas asinis un seasons have changed, un vārdi vēlas, lai tos uzrakstu, jo atkal ir labi, atkal ir lieliski labi. un es smaidu. :)

pa šo laiku jau nekas ļoti traki, nav mainījies. tik dienas gājušas uz priekšu, ziemu beidzot pēc ilga ilga laika, ir nomainījis pavasaris, kas spēlējas ar mums, emocijas par dažiem cilvēkiem mazliet nomainījušās un uzradušās jaunas, ņu kopumā viss rit kkādā mazajā patīkamajā rutīnā, kas beidzot ar pavasara iestāšanos ir pazudusi, un es pēc ziemas miega esmu atgriezusies ikdienas priekos, saulē un smieklos. atkal viss ir kkā krāsiņās māsiņās, un gribas būt, darboties un satikt cilvēkus, būt starp viņiem, ballēties un gaidīt tos visus mazos pavērsienus, kuri bija tik ļoti apmaldījušies zem ziemas biezās sniega segas un spēlējās dūnās. un pats galvenais ir cilvēki, kas liek priecāties par to, kāds esi un tieši tāds nevis mazliet savādāks. īpaši jau jāsaka paldies letas cilvēkiem, kuri man ir kā otrā ģimene, vismaz šodien izvēdinot savus bēniņus pastāgā pa svaigo pavasara gaisu, es tā tos cilvēkos nodevēju pie sevis, un jā tas atbilst. viņi ir mana otrā ģimene, jo ar viņiem es esmu visvairāk kopā ikdienā uzreiz pēc mammas un tēta. patīkami, ka ir tāda ģimene un tik plaša, kurus uzklausīt un kuri tevi uzklausa, un kuriem izkratīt savu sirdi. mīlu. ^___^

tālāk.. well, to nu es nezinu, kas būs tālāk. bet es ceru, ka tur ir daudz kā laba, jo daudz labu piedāvājumu stāv uz šķīvīša ar zelta maliņu un gaida atbildes. ir iekšā tik daudz jaunu emociju un sajūtu par lietām un cilvēkiem, ka nezinu kur likties un mazliet jūku prātā. es nezinu, kā viss notiks un vai vispār notiks, bet es riskēšu un baudīšu, jo kas sēž un gaida, tas nedzer šampanieti un nekad tā līdz galam neiemīlas, tik zaudē laiku, iespējas un skaisto rezultātu, gluži kā kad beidzot ir pienācis pavasaris, tu zini to un datums rāda savu, bet nekad tā neesi īsti ticis pārliecināts līdz brīdim, kad redzi pirmos ķiršus ziedam un tad.. tad gan tu saproti, jā PAVASARIS tevi sveic – dzīvo, elpo, esi.

paldies, dārgo lasītāj. tas šajā atgriežānās reizē ko mans dārgais pavasaris pamudinājis būs arī viss, un galvenais lūdzu esi mazliet pacietīgs, un neuztraucies, šoriez esmu back for good un rakstīšu tev skaistus vārdus un jaunas lietas, lai redzi cik krāsaina un skaista šī dzīve mums ir. ar ķiršu ziediem zem mūsu kājām un pavasara elpu uz pleca. ^______^

p.s. – ķer pavasari un baudi vasaru, kas mūs jau gaida.