Rāda ziņas ar etiķeti latvija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti latvija. Rādīt visas ziņas

20110616

hello, past - long time no see..

tumblr_kwb041xOP81qaq50vo1_500
ouououou, cau mazie mīļie (:
mana šodiena bija tik forša un pilnvērtīga, ka prieks (jā still vairāk prieciņa kā parasti, tas tā grows on me, ka drīz būs vnk defaultā).

mazais sīkums, no šodienas esmu pašnodarbinātais un man ir forša rozā lapa, kas to paliecina :D ok bet tas tā pa lielam whatever.

labākā šodienas daļa bija senu cilvēku satikšana, jauka pasēdēšana un pavisam lieliskas sarunas par dzīvi un vērtībām. (: šodien tātad satiku Elzu un Jāni (omg viņš ir TIK garš, man nu galīgi nepatīk viņam stāvēt blakus :D), ar kuriem kopā pirms nu jau 6 gadiem biju angļu valodas vasaras nometnē un tur mums bija tāda pavisam lieliska un jauna pasniedzēja no USA – Elizabete. viņa tad arī ir vaininiece mazajam reunion, kas notikās šodien, jo viņa palūdza mums izpalīdzēt viņas maģistra darbam, ko viņa raksta par dažādām identitātēm (latvieši, eiropeiši, utt.), integrāciju, politiku, vērtībām, tradīcijām un citām svarīgām lietām. Pastāstīju arī par Gunas dzīvi iekš USA un Washington DC, un pateicoties viņas lieliskajiem blodziņa ierakstiem un no stāstītā, tā daudz ko varēju pastāstīt par Amerikas latviešiem un dubūltpilsonību un citām lietām, tāpēc viennozīmīgi arī tev paldies mīļā par to, ka raksti un informē un vispār esi protams :* Elizabete šeit šoreiz būs 2 mēnešus un vasarā noteikti ir daudz ko redzēt un kur būt. vispār man mazliet dīvaini, ka viņa atcerās mūs pēc visiem šiem gadiem, jo taču mazi sīči toreiz bijām, ah, tik patīkami. ņu jā, tā pavisam forši nosēdējām 4atā āra kafejnīcā 2h runājoties par visu un ik pa laiciņam atceroties visādus detaļas un notikumus no nometnes laikiem (interesanti vispār cik daudz es atcerējos un mēs visi kopā, naisss). un prieks dzirdēt, ka Elizabete TIK ļoti labi runā latviešu valodā, es gan sapratu, ka mazliet esmu piemirsusi runāt tekoši in english – šausmas jānokaunas man :D jā, un patīkami dzirdēt, ka viņa kā NY iedzīvotāja esot tur ļoti ilgojas pēc Latvijas un, ka viņa sevi daļēji uzskata par daļu no mums, jo ir tik daudz lietus, kas viņai šeit patīk. pat viņas puisis beidzot ir izlēmis atbraukt, jo viņš pats gribot redzēt par ko Elizabete visu laiku sajūsminas – mīļi. *sun* laiks patiesībā šodien ar šiem cilvēkiem paskrēja nemanot un pēc Jāņiem mēs tiksimies vēl, jo Elizabete grib nofilmēt mūsu ikdienas un lietas, ko mums patīk darīt, lai izveidotu tādu kā video-informācijas materiālu ko rādīt USA augstskolās kā piemēru, kas ir latvieši - šis būs ļoti interesanti un plāni jau top un katrā ziņā parādīsim labāko un skaistāko Latvijas daļu un foršākos cilvēkus :)

vēl arī sarunājām noteikti vienu vakaru aiziet paballēties kopā un parādīt dzīvi naktī un labākās vietas, ko viņa ļoti ļoti vēlas, jo grib savam draugam likt arī iemīlēties šajā valstī un pilsētā, tas noteikti būs ļoti interesanti, tā ka looking forward to this one.!

un vakar.. vakar es satiku TEVI (pēc laikam vairāk kā gada nedzirdēšanas no tevis pilnīgi neko) *sun* kaut uz 10 minūtēm. tu esi vēl paaudzies, tas jau nekas, ka tāpat esi 2 metri un vēl mazliet garš :D mm, tas bija tik jauki. & 2 reizes es tiku samīļota – tā kārtīgi. & tu still esi faking funny un noteikti neesi uz mutes kritis. & Ieva approved you. & prieks, ka tu esi kārtīgi sācis kko darīt ar savām awesome basketbola spējām. & tu drīz uz 3 nedēļām brauc uz USA spēlēt (mazliet sad). & tu teici, ka līdz 1. jūlijam mums vēl obligāti jāsatiekas (mazliet happy) – tas man tīk. (:

jā, man pēdējā laikā sanācis satikt daudz senu un superforšu cilvēku, un šis vēl tikai turpināsies. tik patīkami un pilnvērtīgi, nevaru nesmaidīt – murrr. ^____^

20110508

un uz spilveniem atplestas tukšas rokas.

tumblr_lkofki1aHv1qag41po1_500_large
labvakar mīļie, mani mazie dzīvnieciņi. (: šim mincītim pēdējā laikā iet tik krāsaisni cik krāsieni vien var būt, gan no pilnīgi sliktām ziņām līdz ļoti, ļoti labām, un tā kkā visu laiku mētājos augšā-lejā gluži kā amerikāņu kalniņos.

pagājošonedēļ, mani pavisam ļoti satiricināja kāda nelāga ziņa, kas protams visus šos gadus jau kopš 1996. gada bija lēni gaidāma, bet nolikta maliņā tā īsti nekad negribot pieņemt kā esošu, taču šoreiz tas tiek nostādīts kā fakts. bērnības draudzene šoreiz pēdējo reizi bija slimnīcā, un 4 nākošie mēneši ir jāpieņem kā pēdējie. kā gan to var mīļie.?! kā saprast un pieņemt to, ka tev atlicis dzīvot vairs tikai 4 mēnešus. manam prātam to neaptvert, tad labāk jau laikam vienkrāši nezināt cik daudz un ilgi, vnk negribēt zināt. bet ko tagad kad zini, ko darīt, ko ķert, ko baudīt, kā būt. man tas viss ir viens liels haoss, kur pretim draudzene ir mans mazais vēl joprojām pozitīvais zvēriņš, kurš man liek aizmirst un vnk baudīt to, kas ir šodien un tagad. viņa uz to gatavojusies jau no pašas bērnības un savādāk nemaz nezin kā būt citādai, viņa to visu padara vieglāku. un man tik ļoti netīk, ka aiziet tik jauni un skaisti cilvēki..

uz mazliet pozitīvākas nots, tik nesen uzzināju, ka agrāk nebija tādu svētdienu. svētdiena kā tāda tika ieviesta ar likumu tikai 321. gada 7. martā pateicoties Romas ķeizaram Konstantinam. grūti pat iedomāties, kā būtu dzīvot bez svētdienām un kas tad īsti bija šo svētdienu vietā.?! vai bija nedēļā tikai 6 dienas, nevis 7 kā mūsdienās.?! lai kā arī nebūtu, man patiešām milzīgs prieks, par to, ka bija kāds gudrs cilvēks un radīja šīs burvīgās dienas vārdā – svētdienas un viņu debešķīgajiem svētdienu rītiem un saules stariem logā. ^____^

virzoties uz priekšu, kā jau mēs visi zinam, tad tagad iet lielais hokeja trakums pasaules čempionāta ietvaros, kur protams mūsu lieliskie latviešu zēni turas godam, neskatoties uz neko. LV spēli ar somiju skatījāmies Atslēgā kopā ar maniem jaukajiem letiešiem, un dēmn tas tik bija tuvu 2009. gada spēlei ar zviedriju.. nu tik ļoti tuvu, ka sirds plīsa pušu zaudējot. bet pozitīvisms staroja man apkārt tāpēc nekāda skumšana nedrīkstēja būt, jo cilvēki tev apkārt padara dzīvi skaistāku.! PČ trakums vēl turpinās un kādu laiciņu vēl neliksies mierā, vismaz beidzot mūsējiem arī kāda uzvara spēlē ar baltkrieviem, kas silda sirdi. un protams milzīgs sarkanās kļavu lapas prieciņš par manu CANADA, tie cīnās un iet uz priekšu un vnk ir awesome.! es ceru uz lielām iespējām par viņiem gan mūsu LV pušiem, gan burvīgajiem kanādiešiem. *heart*

3diena bija tāda mazliet maģiska, un ne tikai tāpēc, ka mūsu mīļās valsts dzimšanas dienas. tā pavisam neplānoti sanāca parunāties ar manu mazo mīļo meiteni Sanci, un tā pavisam nemanot nonācām pie secinājuma, ka derētu tomēr satikties tik jaukā dienā. un tā kā man plānā bija doties uz pozitīvāko teātri uz šīs planētas Hamletu, tad kur gan citur tikties kā mūsu pagātnes ierastajā vietiņā. arī kādam, ar kuru oriģinālajā plānā bija doties sarunāts doties uz Hamletu nebija pretenziju par mazu plānu maiņu, tad viss tā diezgan ideāli sanāca. aii, bija tik jauki satikt mazo blondo meiteni un būt kā agrāk, tik sen sen nebijām tikušās nu ja tā pavisam godīgi rēķina tad apmēram 1.5 gadu, nu pāris saskriešanās uz ielas gluži neskaitās, bet es ceru, ka tagad tikai uz augšu un mēs atkal atsāksim būt traki bērni, jo atkal jauns ceļš zem kājām. un arī mans +1 ienesa saulīti manā 3dienā, tā jauki un pavisam nepūloties, man tik ļoti patīk runāties ar tevi un redzēt tevi smaidam.. un vēl 20min stāvēt pieturā gaidot manu autobusu un ielepot to mirkli. nu to tā grūti aprakstīt tiešās emocijās, ņu tur vnk kkas ir un tas man liek smaidīt. (:

4dien ar Ievu atkal devāmies barot kaijas, pīles, zīriņus, un citus putnus kanālmalā. aii, ja pirmajā reizē man bija huge stress, jo man tie putni ne īpaši, tad šoreiz actually bija kinda fun, jo tā maizes mešana gaisā un kā tie putni ķer mazliet atgādina grifindora un slīdeņa lidošanas kautiņu kad viņi to mazo flying ball ķēra. :D un pīles ir gluži kā rubber ducks vannā priekš maziem bērniem, aii nu tā interesanti tas viss. vēl atradām kāda dzejas burtnīciņu, kas ir tā mazliet skaisti, bet tam cilvēkam noteikti ka mazais zaudējumiņš jau bija. anyways, tāda dikti jauka 1h mums sanāca kanālmalā ar putniem, jau otro reizi, šķiet, ka šī varētu kļūt par tradīciju vai vismaz kkādu manu un Ievas mazo izklaidīti ar prieciņa ķeršanu, tik nākošreiz noteikti vajadzīgs vēl fotoaparāts, jo daži skati diezgan ļoti burvīgi skaisti. *sun*

5dien gan nebija mana diena, jo atkal pasākusi neķoties mana veselība un vecie sīkumi atgriežas. man tas nu nemaz netīk, un kaut arī cenšos par to nedomāt un ignorēt mazliet visu, ir grūti un ja aizdomājos par to visu mazliet vairāk uznāk mazais deprešēn un gribas mazliet noslēgties no visa un visiem. dzīvot uz ripām ir no fun at all, bet šīs dažas dienas nāksies to paciest, lai varu izstaigāt pie visiem ārstiem nākošnedēļ un beidzot salikt skaidru bildi kopā. bet es patiešām ceru, ka viss būs labi, jo šis patiešām nav īstais laiks, lai slimotu, jo SZF atlicis vairs tikai mēnesītis, un uz darbu gribās doties vienmēr, un gribas lai viss tā skaisti notiek manā pavasarī, kas vēl joprojām ballējas manā galvā un domās pie tevis. tāpēc es labāk savas ne visai pozitīvās domas pa savu veselību novirzīšu uz smaidu par tevi, tas man palīdz mazliet, jo zinu, ka tev rūp, lai ar mincīti viss būtu kārtībā. (:

nu tā kkā man šeit klājas, manā mazajā pasaulītē. nākošā nedēļa būt tāda hardcorā mācīšanās nedēļa, lai var nodot visus pēdējos darbiņus, tāpēc arī darbiņā paņemts mazais atvaļinājums, kas protams ir žēl mazliet, jo pietrūks to cilvēku un it īpaši tevis. un vēl mana nākošā nedēļa tiks veltīta veselībai, ko protams būs grūti apvienot ar hardcore mācīšanos, bet nekas nav neiespējams. un nākošās nedēļas beigās ir jābūt 2 lieliskām ziņām – ka visi darbi skolai ir done un, ka ar veselību viss ir tomēr labi.! jā, jādomā tikai labas domas un tad jau arī viss būs ļoti labi, jo galu galā – dzīve izdodas. smaidāāām, jo vienmēr ir iemesls par ko.! murrr. ^____^

skan: parachute – you and me; lifehouse – storm; prāta vētra – mazā bilžu rāmītī; etc.

20100403

kā ledus gabaliņš, tas atlūzt no tevis.

artistic-smoking
dienas pēdējā laikā paiet vienās lietus lāsēs – mazās un pelēcīgās un tādās ļoti pašnāvnieciskās. tām tik ļoti patīk izšķīst pret caurumaino asfaltu. vieta, kur tu šodien atrodies šķiet tik pelēcīga, netīga un vispār neglīta, tā it kā tā būtu grēkojusi neskaitāmas reizes. cilvēki uz ielām arī šķiet pelēki, ierauti sevī. tie nesmaida un viņu acis ir kā visdziļākie pasaules okeāni, bezgalīgi pelēkas un baisas. pat gaisma, kura iespīd pa manu sarkano sienu logu nav pietiekoši gaiša, lai to vispār būtu vērts saukt par gaismu. tādam nevajadzētu būt šim manam ilgi gaidītajam pavasarim, kurš patreiz grimst nejau trauslajās lietus lāsēs, bet gan pelēcībā un rīgas netīrumos. bet var jau būt, ka tas viss tik dēļ manas sabojātās domāšanas un es vnk nespēju saskatīt skaistumu, jo esmu taču kaitīga. es spēju iznīcināt ikvienu ko vēlos. un ja tev vēl nesāp manis dēļ, tas nozīmē, ka vai nu neesi mani vēl saticis savā dzīvē vai arī vēl nav pienācis tavs spēles gājiens būt nākošajam. jo agrāk vai vēlāk es iznīcinu ikvienu savā dzīvē, esmu kā nikotīna bumba bez taimera, kas glīti sēž tavas dzīvītes stūrītī un naktīs smejas par tavu naivumu. anyway viss ko vēlējos ar šo pateikt ir tas, ka tie cilvēki, kas šodien pavērās pa logu un sajūsmā priecājās par jauko pavasari ir vai nu iemīlējušies un ar rozā brillēm uz acīm vai arī akli savā naivumā par skaistumu un tā eksistenci latvijas robežās. vienīgo skaistumu ko es varētu pamanīt, bet tas arī būtu melanholisks skaistums, tad tās būtu lietus lāses, kas pavisam klusi izdara pašnāvību ik sekundes simtdaļu. un es tikko aizdomājos cik gan daudz lietus lāsīšu paspēja nomirt kamēr rakstīju šo ierakstu. paliek mazliet skumji, bet no otras puses paliek arī skumji, ka ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu. tad no šī varētu izsecināt, ka visas šīs lietus lāsītes mirst kāda cita prieka pēc un tad man paliek vēl skumjāk, jo šodien ar mazo brālēnu lēkājām pa mirušām lietus lāsītēm un guvām no tā prieciņu. taču ir tik skaista tā sajūta, kad vakarā sēdi ārā uz soliņa un lietus lāses lēni saplīst uz tavas sejas. tādi mazie vēsie pieskārieni, kas reizē ir silti un patīkami. varētu tā gulēt uz soliņa, smēķēt un izbaudīt miljoniem mazu pieskārienu nakts aizsegā. pieskārienus, kur ikkatrs ir savā ziņā pēdējais, un kuriem pieskāriens tev ir pēdējais ko tie paveiks savā mazajā dzīvītē. un rakstot šo mana otra roka ķer mazās lietus lāses un cenšas tās izglābt no nosišanās pret liepājas ielas asfaltu. gribas tās visas noķert plaukstās paglābjot no nāves, samīļot un paturēt tās visas sev vienai un ar nevienu nedalīties šajā lietainajā pavasarī. ^_____^