20111204

sarkano sienu nemierīgā miera eksplozija.

n1306148186_30268548_7361 "i don’t know if you felt that or not.
but it felt like two people kissing after hours of thinking about it.
it felt like two people talking after nights of silence.
it felt like two people touching after weeks of being numb.
it felt like two people facing each other after months of looking away.
it felt like two people in love after years of being alone.
and it felt like two people meeting each other, after an entire lifetime of not meeting each other."

20111202

sazemeņota vētra plosās decembra pienā.

tumblr_l7bamtWROv1qcsm4yo1_500_large
vētras pāriet jūs ziniet. vētras norimst, aizmieg un klusē turpinot audzēt savu nežēlīgo un vareno skaistumu. kamēr mēs gaidam sniegu, kas mūs zem savas baltās segas spētu pasargāt. pirmais sniegs būs. pēdējais – nekad.
mana vētra norima tevī. miers nemierā un nemiers mierā pamodās no neeksistējošā ziemas miega un salika visas izmētātās domas glīti plauktiņos. sarunas tavā un manā tējas tasē atrada to patiesību par vakardienas trakumu. klusumu paceļot no koka grīdas, kur tas bija pagājušo nakti sasities, es nespēju to nenoskūpstīt. viņš jau nebija vainīgs pie vētras, kas plosījās manī. arī tu ne..
mēnesis neskaidra un nemierīga skaistuma ir tieši vienāds ar 22 jeb 4, kas tik jauki dzīvojas vasaras zaļumā kamēr mēs skaitam tās sakritušās zvaigznes zem kājām, vai varbūt esam debesīs un bradājam pa viņu mājām.?!
mirkļi starp ceturto un piekto stāvu pamostas ar smaidu uz manām lūpām. tik apturēt laiku tie nespēj, šķiet, ka tur tas skrien vēl divreiz ātrāk. un ātrāk. tur ir cita laika zona – mūsējā. tajā vietā pastāv tikai intervāli starp sekundēm, smiekliem un elpām. pārējas viss ir iekš slowmotion, īsti pat nespēju saprast vai pārējā pasaulē tajā brīdī eksistē, kustās un redz. dažreiz šķiet, ka nē. patīkami.
un tad tu aizej. pat kad negribas laist tevi prom. tev ir jāsaņemas manā vietā, jo es to vairs nespēju. un tu aizej. ar neredzamiem savienotiem diedziņiem no maniem saules kamolīšiem es turpinu tevi turēt aiz rokas un mana decembra realitāte rudenīgi lietaina smaržo tik ļoti pēc tevis, kad starp mums attālums smejas. un ir vieglāk. vieglāk cīnīties ar mazajiem briesmonīšiem, kas tik ļoti neprātīgi ilgojas pēc tava košā rotaļu laukuma. un es. es ilgojos pēc taviem smiekliem un pirkstu nospiedumiem uz manis. taču visvairāk es ilgojos pēc tevis paša.
..un tagad es aizmiegu ar tavu pašu pēdējo sms šonakt, bet gluži kā ar pēdējo sniegu – nekad tā īsti pēdējo. lai pamostos ar smaidu jau citā laika zonā - tevī..

20111127

i am the ocean, i am the sea.. there is a world inside of me.

mOLZv5jkWqvscxu2LOcfsw8xo1_500_large 
skaisti. viss ir tik ļoti skaisti.!! bet then again.. kāpēc es nejūtos laimīga.. kur gan ir loģika tajā, ka apzinies, ka tev jabūt laimīgam, ka esi laimīgs, bet to gluži vnk nespēj sajust. tā itkā tādas laimes sajūtas nemaz nebūtu.. i’m messed up, yeah i know.

šis stikla būrītis kurā tu tiec ielikts, un kas pārējiem šķiet tev neredzams, tev ir pavisam viegli sataustāms pat ja nespēj noķert tā robežas savā redzeslokā. tu spēj šīs robežas ieelpot.. un tās lēnām tevi nosmacē, pa vienai elpai vien. un tad viss pēkšņi ir mainījies. nav jau tā, ka tas darīts speciāli, it’s just the way how it goes. tā ir pieņemts. tava brīvība vairs nav brīvībā. tā vairs nav tikai tava brīvība.. bet es nemāku, es nemāku vairs būt kāda cita cilvēks, i’m can be just my own person.!

jā, laime patiešām nav Pī reiz eR kvadrātā. and truth is – nekad arī nebūs. tas viss mūsdienās ir pārāk overrated. ir realitāte. un realitāte mīļie nu ir tāda kāda tā ir – nevis tāda kādu mēs to gribētu redzēt. ar to gluži vienkārši ir jāiemācas sadzīvot.!
un mana realitāte ir tāda, ka pat skaistais mani nesalabos. i’m messed up for life.! un jo ātrāk cilvēki to sapratīs, jo vieglāk visiem būs. tāpēc nemeklējiet manī to, kā manī nav.. nemeklējiet arī laimi. un es, es palikšu ar savām gaismiņām, savu mazo pasaulīti un savām domām haotiski izkaisītām ar melnu tinti uz rūtiņu lapām stundām ilgi meklējot veidu kā no tā visa to make some sense. un galu galā būšu pa savam nejūtīgi laimīga (:

+ paskatījos šodien Edgara to kurš Bucītis bildes, un sapratu to cik ļoti es atdotu pilnīgi visu, kas man ir, lai būtu viņa vietā. viņam pieder visa plašā pasaule, fotogrāfēšana un pats galvenais brīvības sajūta, neierobežotas brīvības sajūta. ak, kā man gribas viņu satikt.! to vārdos nav iespējams aprakstīt.. bet viņš, viņš šodien ir kkur tālu prom un rada mākslu, bet es still ceru, ka drīz drīz paviesosies mājās.. gribu.!
skan: florence + the machine – breaking down.

20111122

tik viegli būt.

IMG_0995-1“drag your fingertips
on the corners of my smile,
..watch them curl for you.”

20111121

need to focus.

tumblr_lsn975MKJj1qzahuvo2_r1_500 
"my heart stopped. It just stopped beating.
and for the first time in my life, I had that feeling.
you know, like the world is moving all around you, all beneath you, all inside you, and you’re floating. floating in midair. and the only thing keeping you from drifting away is the other person’s eyes.
they’re connected to yours by some invisible physical force, and they hold you fast while the rest of the
world swirls and twirls and falls completely away."

20111120

words left unspoken..

tumblr_lsoyt9PioI1qabhnjo1_500
tumblr_lnjatvDJEO1qhtmido1_500
tumblr_lqhx9v4LBh1qa9u6ko1_500
tumblr_lqfs3qSvVf1qcmkeso1_500
tumblr_lr1k6hsXHq1qd60sao1_500
tumblr_lnnnzkn76S1qcci6go1_500
tumblr_lrxomrXQEk1qa9u6ko1_500
tumblr_ls5d4vJ6Gr1qa9u6ko1_500
tumblr_lrtw3jW3Pt1qa9u6ko1_500
tumblr_lsls25Wn2f1qa9u6ko1_500
tumblr_lt4yzyceCF1qa9u6ko1_500
tumblr_lu2d54qhL51qatgeso1_500
tumblr_lrqwwbyMm11qlxn3oo1_500
tumblr_lul6xzjqFc1qa9u6ko1_400
tumblr_l9e47usN4T1qaoueko1_500
tumblr_lc5viwHVlN1qzjerv
tumblr_lezokePb0q1qc3hozo1_500
tumblr_legzj200fn1qfnu14 - Copy
tumblr_lg6s9bvMfM1qzjerv
tumblr_lhesidgS9V1qcf6vlo1_500
tumblr_li035jM40O1qbs6ir
tumblr_lfspsnCLcB1qf6sqlo1_500
tumblr_ljj42ftZdP1qbg690o1_500
tumblr_lsy2osekkG1qdo62to1_500
tumblr_luwc49Gk4B1qgrqk3o1_500_large
skan: lydia – all i see.

20111117

baby it’s cold outside.

tumblr_luglpsgItt1qcmy8fo1_500_largeielās lēnām sāk parādīties mazās, burvīgi mirgojošās ziemassvētku gaismiņas visdažādākajās krāsiņās, kas tik vienkārši, bet skaisti paņem manu uzmanību aiz ziemīgi vēsās rokas un ved tumsas piedzīvojumā. es īsti nespēju saprast vai drīkstu uzticēties to netverami mirgojošajai būtībai, kas ieved mani melleņu tumsas elpā, vai drīkstu tās salikt savās kabatās un klusītēm satīt tavus sapņus tajās kamēr aizmiedz manā klēpī, vai drīkstu apēst to starojošo siltumu un būt tava gaisma tumsā.. vai drīkstu..
te starp bērnības atmiņām, vecvecāku rūpju pilnajiem smaidiem un baltajiem palagiem deviņu stāvu augstumā, es auklēju mazo gaismiņu jūru zem kājām. es gribu ienirt gaismā, deviņu stāvu kritienā. es gribu krist. es gribu starot. es gribu kļūt par vienu no viņām, tām, kas neprātīgi mirguļo. tām, kas liek tev apstāties ikdienas steigā un ieelpot īsi pārejošo ziemas gaismu. tām, kas atmirdz kā liesmojošs salūts tavās nogurušajās acīs līdz aizmiedz. tām, kas dzīvo pie taviem brīvības griestiem tālu prom no neprāta. tām, kas nekad neizdziest tumsas smieklos virs tavas smuko mākoņu gultas..
es esmu. es staroju. un sēžot baltajā palagu pilī es smaidot atceros, ka agrāk viss ko man dažreiz vajadzēja bija tik vienkārši skaists un tagad mazliet noputējis, tomēr joprojām vērtīgs (:
”dažreiz viss ko man vajag ir saplēsti puķainie šķīvji uz baltās marmora grīdas. dažreiz viss ko man vajag ir saskrāpēta tava dvēsele mežģīņu skrandās. dažreiz viss ko man vajag ir tumsas smiekli tavos saburzītajos svētdienas rītu matos. dažreiz viss ko man vajag ir lietus lāses un pērkona negaiss manā rīta tējas tasē.
bet viss ko man pašlaik vajag - esi vien TU,
lai es spētu šonakt aizmigt savos puķainajos palagos, kuros smejas tumsa, kas tavu svētdienas rītu dvēseli slēpj no mana pērkona negaisa, kurš plosās mežģīņotās marmora grīdas atspūlgā zem saskrāpētās baltās tējas tases.” /myself/

gaismiņas.. gaismiņas.. gaismiņas.. tās par tevi rūpējas, un es zinu, ka varu naktīs mierīgi gulēt, jā ^___^
tumblr_lu982l7Eg11qc144qo1_500_large

20111114

ziemassvētki novembra gaismiņās.

pieskil-38 
šovakar ziemassvētki dzīvo vērmanītī, ej ķer tās mazās gaismiņas un pacel tās debesīs, kur tām īstā vieta par zvaigznēm kļūt. mani ziemassvētki šogad jau novembrī, tik bez tām pašām pirmajām sniega pārliņām, kas lēni izkūst uz mēles un aptur laiku uz pāris stundām. tikai klusums - miers nemierā un nemiers mierā (:
starp tēju un spilveniem slēpjas stāsti un smaidi. tie nejautā. tie elpo un izelpo. un turpina paslēpes spēlēt.. pirkstu labirintos maldīties.. izkust siltuma skatienā.. jā, ziemassvētkus novembrī uzdāvināt sanākt tikai tev. un es.. es lēnām pazūdu mazajās gaismiņās, kas par tevi pasakas man stāsta un tavās acīs atmirdz kā liesmojošs salūts. murrr :)
mirklis, kas izsaka tik daudz, bet reizē klusē..
skan: ed sheeran – kiss me.

20111105

sarkano magoņu zeme acīs tavās.

image
***
stāvot starp sarkanām magonēm
un rasas lāsēm rīta pļavā,
es ieelpoju tavu vakardienas košo smaidu,
kas kā mazs bērns rotaļājas uz manām lūpām
līdz sārtās magoņlapas maigi sabirst pie manām kājām
ziemai iekarojot sirdi.

tavs taureņu klusais nemiers mani apbur un tur,
tas ierauj manas domas
mazo, sārto lapiņu dejā zem tavas saules,
un es…
…es mazliet jūku prātā no saules staru glāstiem,
un tava bangojošā, dzidri zilā jūras skatiena.

mani miglas pildītie rīti
arvien vairāk atgādina tava smaida kontūru,
un kamēr mans neprāts tevi meklē
ikdienas steidzīgi pelēkajās sejās,
es stāvu sarkano magoņu pļavā
pilsētas centrā
un
redzu vien tevi…
…pat kad tevis nav.

pati pēdējā nodzeltējusī lapa
ar pēdējiem spēkiem turas pie rudenīgi skaistajiem mirkļiem,
…un tad tā krīt!
krīt bezgalīgā mīlestībā
ar pirmo balto sniegpārsliņu,
kas izkūst uz manas mēles,
kur tā aizmieg ziemas vēsajās plaukstās
starp tavu un manu smaidu.

…aizdedzot manu sirdi -
magoņsārto zemi acīs tavās.

20111103

living the 30stm dream once again.

tumblr_ltzhifGCja1r5wzduo1_500_large
vakar atkal tika piedzīvots mazliet laimes uz zemes virsas iekš lieliskā 30STM koncerta. jeb pareizāk laikam būtu teikt, ka pus otras stundas garumā es pabiju uz Marsa un out of reality..
unun.. BIJA mana vismīļākā dziesma Alibi^^ un akustiskajā versijā un es patiešām veselu vienu dziesmu neelpoju ar mazām prieka asarām acīs.. tas bija mirklis, skaists mirklis, one of those that just takes your breathe away.. un arī mazo balto papīrīšu lietus bija kkas spešal, mazajās detaļās ir sava burvība un šajā koncertā mazo lietu lietus mani patīkami pārsteidza atstājot vēl vienu jauku atmiņu par dzīvot prieku (:

salīdzinot ar Tallinas koncertu protams jāsaka, ka Rīgā cilvēki ir daudz pozitīvi trakāki un daudz dziedošāki līdzi dziesmām no visas sirds nekā Tallinā, bet tas laikam gluži vnk mūsu latviešu mentalitātes dēļ, vismaz es tā pieņemu.! dziesmu gan bija daudz mazāk nekā Tallinā, taču nekas, jo lielu prieku sagādāja fakts, ka viņi nospēlēja the story un šo dziesmu viņi patiešām ļoti sen nebija nevienā koncertā devuši. un jāpiebilst, ka Šenons pie bungām vakar vnk PLOSĪJĀS.! šķiet, ka Latvijas rudenīgās lapas un prieks par tām bija krāsaini uzlādējis viņu :) un mums ar Ievu ir vēl viens lieliskais krekls, kurus laikam vnk jāsāk kolekcionēt  - awesome.!
kopumā jāsaka, ka nevaru pateikt, kurš koncerts bija labāks Tallinas vai Rīgas, jo patiesībā ir ļoti grūti salīdzināt, kaut arī grupa viena, koncerti, atmosfēra, cilvēki un piedzīvojumi bija pilnīgi savādāki, bet katrs ar savu burvīgo atmiņu kopsavilkumu par ko priecāties for sure ^____^

un vispār prieciņš, tāds nebeidzams dzīves prieciņš par to, ka dzīve izdodas.! par to, ka gribas no rītiem pamosties, ka gribas smaidīt, gribas būt un gribas citiem uzdāvināt prieku, tādu pavisam glīti iesaiņotu un īpašu, jo ghluži vnk ir šodiena (:
mana galva pēdējā laikā ir mazliet nekontrolējama pavisam pozitīvā ziņā un mans miers nemierā ir kkas neizprotams, bet tam visam pamatā ir racionāli skaidrojama viena lieta (kuru patiesībā nemaz nevar izskaidrot) – TU.! ..mirkļi ir viss uz ko es šobrīd koncentrējos, pārējais viss ir lieks, miu.

skan: 30STM – Alibi.

20111102

butterfly kisses in my head.

tumblr_ls2iu6prXq1qfw1afo1_1280_large  
- and you know what I like the best?
..how hours after you kissed me, I can still feel it on my lips^^
es nespēju vairs tevi izdabūt ārā no savas galvas, domām un ikdienas, un nemaz negribu, tik turpināšu dzīvoties pa savu mazo pasaulīti un smaidīt.
murrr.
^____^

20111030

smuki mākoņi spilvenā manā.

tumblr_ltowkyASqq1qzprlbo2_500
dzīve ir kā smuku mākoņu kombinācija debesīs, tu nekad nezini, kad sāks līt, tu nezini cik ilgi tie aizsegs sauli, tu nezini uz kurieni tie aizslīd, tu nezini ko tie cenšas tev pateikt zīmējot debesīs baltās gleznas.. bet tu apzinies cik skaisti viņi ir no matter what.! dzīve ir piedzīvojums, kuru ir jāiemācās piedzīvot un galvenais ļauties tam, jo ir lietas, kuras nevajag analizēt ar logaritmiskām funkcijām vai ņūtona otro likumu. dažreiz gluži vienkārši vajag paspert pus solīti uz atpakaļu un ļaut visam satīties tā kā liktenis to ir iecerējis, gluži kā mazam laimes kamolītim (:
ir taču tik skaisti vienu rītu pamosties un saprast, ka viss pēkšņi ir savādāk.. labāk. varētu pat apgalvot, ka gandrīz tieši tā kā vienmēr ir gribējies un beidzot šķiet, ka viss ir pareizi. un iestājas tāds iekšējs miers, kad dzirdi vairs tik savu sirdi tikšķot mazliet paātrinātā ritmā un domās plosies vairs tikai tu. apkārtējās vienmuļās pasaulītes vairs nav, ir tikai smaids un tavs dzidri zilās bangojošās jūras acu skatiens.. un man paliek mazliet grūtāk elpot.!

šobrīd ir jāsaprot tikai viens – to, ka šajā 2011. gadā vairs atlikuši tikai nieka 2 mēneši, kuri paskries gaismas ātrumā, un pa šiem 2 mēnešiem ir jāpaspēj sadarīt visi nepadarīties dari.! jo 2012. gads ir jāsāk no baltas, jaunas un tīras lapas, ar lielām pārmaiņām ar sākumu visai pārējai dzīvei, ar laimi un smiekliem, ar brīvību rokas stiepienā un to būšanu mājās sajūtu, kas viss liekas tik pašsaprotams un burvīgs (: ..bet tagad, tagad ir jāpacenšas mazliet vairāk, lai to visu iegūtu, jo 2 mēnēši ir sooooo tā visa vērts.! ja vien jūs zinātu mani mīļie, cik ļoti es gaidu jauno gadu ar jānvāri, jo es zinu, ka būs patīkamas pārmaiņas un beidzot es pat varētu apgalvot, ka tiks atrasts tas prieks par laimīgām beigām vai vismaz tā sākuma punkts tālākai līniju savienošanai, murrr (:
jā.! man patīk būt tieši tur, kur šobrīd atrodos un tieši ar tiem cilvēkiem apkārt, kas šeit šobrīd ir, jo laimes pareizo formulu nevar izskaidrot ar formulu, tas ir jāpiedzīvo un jāieelpo.!! turpinam priecāties par smukiem mākoņiem mazie un atceramies reizi pa reizei arī ielepot laimi, tas ir tā vērts ^___^
p.s. - the kiss is a lovely trick designed by nature to stop speech when words become superfluous.

20111024

saujiņa saplēstu šķīvju.

tumblr_lr7wm1viU81qcu28ao1_500_largešobrīd gribas klusēt. gribas apēst klusumu, lai arī domas galvā paklusētu. gribas ieelpot un izelpot klusumu. gribas saplūst ar klusumu un gluži vnk gribas būt savam un tavam klusumam..
ir grūti paskaidrot un ir arī mazliet grūti elpot. pēdējā laikā viss atkal kā pa karuseļiem, viss griežas un sagriežas un mainās, un viss ko es vēlos ir, lai tas viss apstājas pirms man paliek slikti ap dūšu. pilnīga laime jaucas ar izmisumu un fucked-up-ness, un šķiet kā never ending vāveres ritenis.
nesen ar bariņu darba kolēģu bijām kuģa tripā uz stokholmu. 3 gandrīz lieliskas dienas 8 cilvēku sastāvā, kur mēs ar Andēnu izdzīvojām 6 vīriešus un still esam awesome, kur gan vēl atrast 2 tik izturīgas sievietes, kas to visu varētu 3 dienas pārdzīvot, smieties līdzi, trakot, uztvert, saprast, pieņemt un nenosodīt.! tas bija lielisks pasākums, kas izvērtās 6 dienu garā ballītē vēl arī nokāpjot no kuģa, jo cilvēku pieradums bija tik liels, ka bija grūti sēdēt mājās un būt šķirtiem vienam no otra. ziniet cilvēki pievelk, pareizie cilvēki nosēžas prātā un neiet prom, tu viņus iemācies ieelpot un liekas, ka smoc, kad esi par ilgu prom no viņiem. jā, uz cilvēkiem rodas ieradums, un es noteikti pieradu pie šī mazā bariņa nekontrolēta hausa lielisku cilvēku personībās (: viņi lika smaidīt.
vēl mani negaidīti pārsteidza liktenis, kurš šķiet spēlējas ar mums gluži tāpat kā mēs spēlējamies ar viņu. viņš aizdedza pirmo dzirksteli, pirms tika izraisīts salūts.. un es vēl joprojām nezinu kas tas bija, un kas tas ir, tik to, ka apdedzināšos, jo savādāk nekā, ja spēlējies ar uguni.

un šovakar liktenis atkal mani apciemoja, šķiet pārāk biežs viesis palicis manā ikdienā.. ir grūti skatīties kādam acīs un lēnām redzēt kā mirst mazās prieka uguntiņas acīs sakot vārdus, ka tu kādam patīc more than you should, bet tu spēj atbildēt tikai to, ka we are just friends. ir vēl grūtāk, ja šis kāds ir labs draugs. draugus sāpināt nav labi, arī ienaidniekus nē. un arī sevi. un ar katru pateiktu vārdu tumsas klusumā ar tikai mazām apaļām gaismiņām traucoties garām gaismas ātrumā tu jūti kā viss mainās, kā nebūs rīt vairs tā kā ir tieši tajā mirklī, vai minūti iepriekš. lai arī kas netiktu teikts, tu zini that doesn’t matter, viss jau ir mainījies, un tavos spēkos to nav ietekmēt, gluži tāpat kā tavos spēkos nebija ietekmēt to kā tas viss sākās. šovakar gribas būt kādam citam, šovakar gribas izdarīt arī ko labu, bet visvairāk šovakar gribas aizmigt un aizmirsties. gribas būt klusuma vergam, un tumsas cietumniekam un ļaut tiem abiem mani saspridzināt tūkstošos un miljonos mazu visumu, atstājot tikai putekļu vētru tavā rīta tējā kā vienīgo liecību, ka reiz esi mani pazinis..
p.s.-tev paliks labāk, ar laiku, bet paliks… tikai atceries elpot.!
skan: ben howard – promise; parachutes – paper birds.

20110925

kastaņu paslēpes tavās rudens krāsaino lapu kabatās.

6177825834_d35781ba42_z_large
lēni iekrāsojas zaļās koku galotnes un ikdienā arvien vairāk staigāju pa rudenīgi krāsaino lapu paklāju, un kabatās pārcilāju brūnos kastaņus, kurus iemainīšu par kaut vienu tavu domu saulainos svētdienu rītos (: .. ir pienācis rudens, mans draugs. mans rudens, tāds krāsiņām apvīts un mazliet melnaholisks, ar burvīgiem krāsaino lapu virpuļiem vējainās dienās un siltu tēju sēžot uz savas jaukās palodzes vērojot mazās lietus lāses spēlējoties aiz mana loga, un viegli satraucos par tām gluži kā māte vērojot savus bērnus rotaļājoties pie mājas durvīm pārāk tuvu blakus esošajam ceļam. un vēl es spēlēju paslēpes ar kastaņbērniem savās kabatās, kur rudens nostaļģiskā elpa tos ieaijā jaukā miedziņā.. jā, pasapņot jau ir skaisti, it īpaši rudenī (:
jā, es mainītu vienu tavu domu pret sauju savu dārgo un cītīgi lasīto brūngano kastaņu. jā, šādu barteri es piedāvāju sev pašai vēlos rudens vakaros, kad gribas saprast notiekošo, kad gribas gluži vnk saprast.. kāpēc gan ir tā, ka mēs kādu tā pa īstam novērtējam tikai tad, ka šī cilvēka vairs nav mūsu dzīvē. kāpēc mēs saredzam to visu patieso, tikai tad, kad esam sajutuši to, kas mums galīgi netīk. kāpēc mēs tiecamies pēc kkā tāda, kas ir gaismas gadu attālumā un īsti nenāktu mums par labu, bet neredzam to, kas stāv mums acu priekšā un diezgan ideāls. kāpēc mums vienmēr vajag sarežģīt to, kas ir viegls pēc savas būtības, un atvieglot to, kas sarežģīts. tā vien šķiet, ka mums vienmēr visu nepieciešams apgriezt kājām gaisā un izbaudīt to tā, pirms saprotam to, ka ne par velti gravitāte mūs tur ar abām kājām cieši pie zemes for our own good.!
atgriežoties pie pašas pirmās un svarīgākās domas, par cilvēku nenovērtēšanu, es varu teikt tikai vienu – i know how it feels.. after all this time es apzinos, ka kļūdījos, bet es arī saprotu, ka tad es vēl biju maziņa savās domās, es biju maziņa savā saprātā, un es noteikti nespēju novērtēt to, ko es tagad novērtēju dzīvē kā tādā. tagad es apzinos, cik lielisks tu bijis arī ar visiem saviem dažiem mīnusiem, jo neviens jau mēs neesam īsti perfekts. tagad kad mana dzīve rit jau 21mo gadu, vērtības ir smagi mainījušās un tāds cilvēks kā tu ir jātur cieši, jo tu rūpējies un esi blakus; tu liec smieties un zini, ka ģimene nāk visam pa priekšu no matter what; tu arī zini, kas ir dzīve un kā tā spēlējas ar cilvēkiem, jo tu arī esi ticis dragāts; tu esi kāds kuram gribētos pamosties no rītiem blakus un apzināties, ka jā – dzīve mēdz būt skaista; tu tik ļoti labi satiec ar bērniem, ka for sure tu būtu lielisks tēvs; un vienmēr, kad pa radio sāk skanēt train dziemsa – marry me, tu ienāc man prātā (: esot tur kur es pašlaik atrodos savā dzīves ceļā, es saprotu to, ka muļķošanās un having fun un spēlītes un viss cits ir great, bet ne pietiekoši, tas sāk kļūt nogurdinoši un apnicīgi, un pat garlaicīgi. dažreiz tas viss ir all good, kad gribas atpūsties no dzīves rutīnas un apkārt esošās negativitātes, bet pamatu pamatos tomēr vislabākā dzīves mācība still ir – to love and be loved in return [ilgtermiņā]. un yeah, “the only thing worse than missing someone, is wondering what there was to miss” - es esmu on this page.. visnotaļ stulba sajūta es jums teikšu, tāpēc nedariet tā, mācieties no manām kļūdām – novērtējiet to, kas jums ir tagad, lai vēlāk nav žēl..

pēc šī esmu sev parādā aptuveni 4as saujas kastaņu, ko sabērt savās rudenīgi krāsainajās lapu kabatās, un iet ārā lietus peļķēs palēkāt tā no sirds, lai domu kastaņi pār manām basajām pēdām mirtu savādāk, bet pašu pēdējo brūngano kastani es dāvāšu Tev, kā solījumu ^___^ murrr.
skan: damien rice – amie.

20110916

when I am more than you can take, just give me back.

tumblr_lrd5uboKYX1qhk9b7o1_500_large
labvakar.
šovakar pēc haosa darbā un slimošanas, pavisam mazliet prieka tika iegūts no vēlas kino nakts ar Andēnu un drusciņ smiekliem tumsā. pēc kā bija gara gara pastaidziņa mājup, ejot pa laternu izgaismoto ielas vidu ar austiņām un jauku mūziciņu, cerot, ka mašīnas šovakar paņēmušas atvaļinājumu, un ziniet – man sanāca. bet pats galvenais bija izvest domas vakara pastaidziņā, un likt tām ieelpot rudenīgo nakts gaismu.. misija izpildīta.

un ziniet, es aizdomājos par to cik viegli ir saaukstēties, tāpat arī iemīlēties, vai arī dzīvot pagātnes atmiņās. bet cik grūti ir izauklēt pietiekoši spēcīgu imunitāti, lai neslimotu, vai arī patiesi mīlēt, vai arī pabeigt iesākto. cilvēkiem ir tendence pa lielam vienmēr izvēlēties to vieglāko ceļu, vai samierināties ar to, kur dzīve mūs iemet, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar grūtībām vai jāizvēlas starp dažādām iespējām. cilvēkiem ir arī tendence dzīvot pagātnē, neatbrīvojot vietu tagadnei, tikai tādēļ, ka tā taču ir vieglāk. ir vieglāk vēlreiz par jaunam nekļūdīties, netikt sāpinātam, un gluži vnk paredzēt sekojošos notikumus. mums katram dēļ tā ir savs dzīves skapis pilns ar skeletiņiem, par kuriem īsti neviens runāt publiski nevēlas. mēs tos apzinamies, samierinamies un turpinam tiem dzīvot līdzās – that is just the way life goes.
saviem skeletiņiem es ik pa laiciņam mēdzu uzskriet neapzināti virsū, tie mani sveicina lietās un vietās, skaņās un smaržās, un ir grūti paslēpties. kas liek domāt par to, ka pagātne gribi vai nē vienmēr būs ar mani, tā ir daļa manis. visas nepabeigtās lietas, visas salauztās lietas, visas sāpīgās un laimīgās lietas, tās visas veido tevi tagad un bez tām tu būtu pagātnes versija par sevi. dažreiz sanāk sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti gribētos ieraut sevi kkādā paralēlās dimensijas viesulī un būt tur kur kādreiz būts, ar tiem cilvēkiem un specifiskajām lietām, un sajust to realitātes garšu vēl vienu reizi, dzirdēt tieši tās cilvēku balsis, un ieelpot precīzi to pašu elpu ko toreiz.. gribētos būt tajā rudenīgajā poliklīnikas pieturā vai arī sniegotajā 3dienas decembra vakarā pēc saujiņas smieklu, vai arī gulēt uz zvaigžņotā jumta ar pipermētru tēju un bīdot mākoņus dzejā, gribētos tik ļoti gribētos, ka nedarītu to, tad ja tas būtu iespējams.. tāpēc, ka dažām lietām ir gluži vnk jāpaliek neiespējamām un tikai mūsu sapņos un vēlmēs bezgalībā.

un vēl es mazliet nespēju saprast, kāpēc jau kuro nakti manos murgainajos sapņos esi Tu, jā tieši Tu, brīžos, kad man ir vissliktāk un notiek kkas traģisks – Tu man esi blakus un turi manu roku.. sasodīts, ko tas nozīmē.?! es gribu zināt.. es patiešām.. man vajag zināt.. pastāsti man lūdzu. es uzvedīšos labi, es apsolu (:

20110901

the great summer of ‘11.

summer feeling.
sveiciens visiem 1. septembrī, kam 1. septembris ir patiešām 1.septembris, bet pārējiem atvadu sveiciens no vasaras, kas nu mūs lēnām, bet ar pavisam lieliem soļiem pamet uz gariem, tumšiem un aukstiem mēnešiem, ehh..
šeit nav rakstīts jau visu vasaru, bet mīļie nedomājiet, ka esmu par jums aizmirsusi, gluži vnk šajā vasarā nebija laika, būt šeit vai atcerēties ikdienā, ka kaut kas šāds būtu jādara. šī vasara bija pārlieku pilna ar notikumiem, piedzīvojumiem, jaukumiem, ballītēm un lieliskiem mirkļiem ar tik pat lieliskiem cilvēkiem (: kad gluži vnk dzīve ir pārāk laba, lai tērētu minūtes par to rakstot nevis izdzīvojot.! es ceru, ka jūsu 2011 vasara bija as much awesome as mine (: tagad.. tagad gan laiks atgriezties realitātē un pie darba, skolas, mācībām (mocībām), negulētām naktīm, utt.
vasara kopumā bija tāda viena milzīgi liela burvīgu krāsu palete, protams ar visu pozitīvo un negatīvo, jo galu galā dzīvei taču jābūt līdzsvarā (: ar iedzīvošanos otrajā pilngadībā (21) un beidzot patiešām īstu dz.d. sajūtu, kāda sen nebija bijusi un tas viss pateicoties jaukajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. vēl protams, ar tādu svarīgu faktu, ka Miss Jū-Es-Ēj – Guna Začeste ir beidzot pēc vesela gada atgriezusies pie mums MĀJĀS^^ un visādiem citiem sīkumiem un pozitīvismiem, kurus uzskaitīt jau īsti nav jēgas, jo mirkļi ir noķerti, izdzīvoti un palaisti brīvībā, tieši tur kur viņiem jābūt..
šodien izdomāju, ka ir īstā diena, lai atgrieztos šeit un uzsāktu jaunu ieskatu uz nākošajiem mēnešiem mūsu ne visai pārāk mīlētajā ziemā. 1. datums ir sākums visam, un savā ziņā arī sākums rudenīgajiem laikapstākļiem un tai rudens noskaņai, kas jau kādu laiku pavisam nemanāmi cenšas iezagties manī.. protams, nevaru sūdzēties, rudens man pavisam noteikti tīk, bet jāatdzīst, ka šogad atvadīties no jaukās vasaras ir grūtāk nekā līdz šim bijis, laikam sāku pieķerties vasaras sajūtām arvien vairāk (:
šodien kkur starp rudenīgajām lietus lāsēm un vasarīgajiem saules stariem, es pieķēru sevi atkal aizdomājoties par dzīvi un tās vēl joprojām neizdibināmajiem mazajiem celiņiem. šīs vasaras sākumā mani nevarētu teikt, ka patīkami pārsteidza, bet pārsteidza kāds cilvēks, kurš pirms mazliet vairāk kā gada man lika smagi vilties (lai arī kādi argumenti tam tagad ir likti pretīm, tas tomēr nemaina faktu, ka tas notika at first place). es izlēmu, ka šim cilvēkam jādod otrā iespēja, jo galu galā visi tādu ir pelnījuši, lai kā arī nebūtu bijis viss pirmajā reizē. lai gan vairāk par visu mani bīdīja un bakstīja tā interese – why are you back & acting like nothing happened.?! - un man pa visām varītēm vajadzēja to noskaidrot, jo galu galā two can play this game. un tas liek aizdomāties par to, vai mēs vispār kādreiz īsti beidzam spēlēt spēles.?! jo tiklīdz viss šķiet labi vai pat pārāk labi, mēs to sākam apšaubīt un radīt neeksistējošas lietas un darīt visādas muļķības, lai visu mazliet atdzīvinātu un atkal pārvērstu spēlē.. kurā agrāk vai vēlāk kāds vienmēr cieš. kādēļ gan mums tas vajadzīgs, dažreiz es to patiešām ļoti nesaprotu, bet laikam jau, ka tā vnk ir cilvēku daba, kas daļēji ir dzīvnieka daba.. atgriežoties pie mana vasaras cilvēka ir jāmin tas, ka šoreiz es tam piegāju ar mazliet citādu metodi un ja jau cilvēks patiešām vēlējās atgriezties manā dzīvē, tas šoreiz pēc pilnas programmas, nevis kā pirmajā reizē, kad tā īsti par šo cilvēku zināju tikai faktos, ko varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un lai arī cik skaisti toreiz viss arī nebija, šoreiz tas vairs nederēja. šoreiz vajadzēja sākt pa pareizam un būt draugiem at first, patiešām uzzināt lietas vienam par otru, saprast kādi cilvēki esam. man svarīgi bija arī iepasīztināt tevi ar gandrīz visiem maniem mīļākajiem draugiem in my life, un mani pavisam noteikti priecēja fakts, ka they like you un ka tev patīk viņi, ka you guys get along un laugh, un ka varu ballītē tevi atstāt ar viņiem un apzināties, ka nepazudīsi kādā stūrītī alone, bet gan runāsies ar viņiem un viņu draugiem, un būsi just funny (: tas patiešām daudz ko nozīmē, bet then again.. kāpēc es jūtos tā, ka still kkas trūkst. kāpēc vēl joprojām ir lietas, ko esmu tev piedevusi, bet nevaru aizmirst.?! laikam jau tas ir mans big issue un es nespēju vnk beigt piedurties un likt tev justies vainīgam par to visu kas bijis, es gribu, bet nespēju.. tas viss mazliet liek aizdomāties par to, ka neskatoties uz to, ka most of the time tu esi jauks un mīļs un šodreiz es actually zinu tevi kā cilvēku, vai mums kādreiz varēs būt kaut kas vairāk par vienkārši being good friends.?! vismaz no manas puses.. jo atmiņu gluži vnk izdzēst nevar.. un es nezinu ko, lai ar tevi iesāk.. jo es gribu ļauties, tām jaukajām sajūtām un tiem taureņiem.. ..bet, ir kkāds BET, kas mani attur no tā visa, un tas šķiet nekur netaisās pazust tuvākajā laikā. ehh, dzīve, mana dzīve tu atkal man radi galvas sāpes.
on the other hand, es zinu, ka pati esmu sadarījusi nesmukas lietas attiecībā uz kādu citu cilvēku. un tieši tā iemesla dēļ, es vēlos šo cilvēku satikt, lai izrunātos, lai atbildētu uz pilnīgi visiem jautājumiem, lai censtos, vismaz censtos dot kkādas atbildes par visu, jo pati esmu sajutusi uz savas ādas kā ir tad kad nezini.. nezini pilnīgi neko. un gluži vnk sāc sevi sagraut no iekšpuses.
to es nenovēlu nevienam, it īpaši šim cilvēkam. viņa vienīgā kļūda bija iemīlēties manī brīdī, kad es pati biju sagrauta un mēģināju sevi salikt atpakaļ pa maziem maziem gabaliņiem, un būt tāda taureņa tornādo epicentrā nevienam nenāk pa labu, lai arī cik labi nodomi būtu – tu tiksi parauts līdzi un izpostīts.. un that’s what happened.. un es tā negribēju.. no sirds. šis cilvēks bija patiešām diezgan perfekts, bet visu labo, kas mums varētu nākt par labu mēs jau apzinamies tikai tad, kad ir jau daudz par vēlu, vai kad esam to salauzuši. es patiešām ceru, ka man tiks dota šī iespēja satikties ar šo jauko cilvēku, izrunāties, pasmaidīt un galu galā nebūt tam cilvēkam, kuram pēc 5gadiem tu gribētu piezvanīt tikai tāpēc, lai pastāstītu cik awesome tava dzīve ir tagad un, ka tu priecājies, ka i’m not in it. es negribu, lai tā viss beidzas (:

jā, mans septembris ir iesācies tik pat krāsaini, kā noslēdzās mana vasara. ir daudz neatbildētu jautājumu, un beidzot ir mazliet piebremzēts un padomāts par dzīvi, jo beidzot tam ir laiks. jo cik tad tā vienkārši var skriet un cerēt neatdurties, vai nesasisties. ir jau tomēr kkā viss piedzīvots un beidzot gribas salikt lietas pa plauktiņiem, un uztver visu mazliet nopietnāk. es protams, ar to visu nedomāju, ka tagad ir jābeidz izklaidēties un dzīvot dzīvi, nevis vnk eksistēt, bet gluži vienkārši apzināties prioritātes. apzināties, kas nāk par labu SEV at first place. un būt mazliet labākam cilvēkam pret tiem, kas tevi mīl un tev tic, brīžos kad pat tu pats sev netici – un tie ir your friends. :*
skan: Cary Brothers – Belong; Instrumenti - Pilnīgi Viens.

20110616

hello, past - long time no see..

tumblr_kwb041xOP81qaq50vo1_500
ouououou, cau mazie mīļie (:
mana šodiena bija tik forša un pilnvērtīga, ka prieks (jā still vairāk prieciņa kā parasti, tas tā grows on me, ka drīz būs vnk defaultā).

mazais sīkums, no šodienas esmu pašnodarbinātais un man ir forša rozā lapa, kas to paliecina :D ok bet tas tā pa lielam whatever.

labākā šodienas daļa bija senu cilvēku satikšana, jauka pasēdēšana un pavisam lieliskas sarunas par dzīvi un vērtībām. (: šodien tātad satiku Elzu un Jāni (omg viņš ir TIK garš, man nu galīgi nepatīk viņam stāvēt blakus :D), ar kuriem kopā pirms nu jau 6 gadiem biju angļu valodas vasaras nometnē un tur mums bija tāda pavisam lieliska un jauna pasniedzēja no USA – Elizabete. viņa tad arī ir vaininiece mazajam reunion, kas notikās šodien, jo viņa palūdza mums izpalīdzēt viņas maģistra darbam, ko viņa raksta par dažādām identitātēm (latvieši, eiropeiši, utt.), integrāciju, politiku, vērtībām, tradīcijām un citām svarīgām lietām. Pastāstīju arī par Gunas dzīvi iekš USA un Washington DC, un pateicoties viņas lieliskajiem blodziņa ierakstiem un no stāstītā, tā daudz ko varēju pastāstīt par Amerikas latviešiem un dubūltpilsonību un citām lietām, tāpēc viennozīmīgi arī tev paldies mīļā par to, ka raksti un informē un vispār esi protams :* Elizabete šeit šoreiz būs 2 mēnešus un vasarā noteikti ir daudz ko redzēt un kur būt. vispār man mazliet dīvaini, ka viņa atcerās mūs pēc visiem šiem gadiem, jo taču mazi sīči toreiz bijām, ah, tik patīkami. ņu jā, tā pavisam forši nosēdējām 4atā āra kafejnīcā 2h runājoties par visu un ik pa laiciņam atceroties visādus detaļas un notikumus no nometnes laikiem (interesanti vispār cik daudz es atcerējos un mēs visi kopā, naisss). un prieks dzirdēt, ka Elizabete TIK ļoti labi runā latviešu valodā, es gan sapratu, ka mazliet esmu piemirsusi runāt tekoši in english – šausmas jānokaunas man :D jā, un patīkami dzirdēt, ka viņa kā NY iedzīvotāja esot tur ļoti ilgojas pēc Latvijas un, ka viņa sevi daļēji uzskata par daļu no mums, jo ir tik daudz lietus, kas viņai šeit patīk. pat viņas puisis beidzot ir izlēmis atbraukt, jo viņš pats gribot redzēt par ko Elizabete visu laiku sajūsminas – mīļi. *sun* laiks patiesībā šodien ar šiem cilvēkiem paskrēja nemanot un pēc Jāņiem mēs tiksimies vēl, jo Elizabete grib nofilmēt mūsu ikdienas un lietas, ko mums patīk darīt, lai izveidotu tādu kā video-informācijas materiālu ko rādīt USA augstskolās kā piemēru, kas ir latvieši - šis būs ļoti interesanti un plāni jau top un katrā ziņā parādīsim labāko un skaistāko Latvijas daļu un foršākos cilvēkus :)

vēl arī sarunājām noteikti vienu vakaru aiziet paballēties kopā un parādīt dzīvi naktī un labākās vietas, ko viņa ļoti ļoti vēlas, jo grib savam draugam likt arī iemīlēties šajā valstī un pilsētā, tas noteikti būs ļoti interesanti, tā ka looking forward to this one.!

un vakar.. vakar es satiku TEVI (pēc laikam vairāk kā gada nedzirdēšanas no tevis pilnīgi neko) *sun* kaut uz 10 minūtēm. tu esi vēl paaudzies, tas jau nekas, ka tāpat esi 2 metri un vēl mazliet garš :D mm, tas bija tik jauki. & 2 reizes es tiku samīļota – tā kārtīgi. & tu still esi faking funny un noteikti neesi uz mutes kritis. & Ieva approved you. & prieks, ka tu esi kārtīgi sācis kko darīt ar savām awesome basketbola spējām. & tu drīz uz 3 nedēļām brauc uz USA spēlēt (mazliet sad). & tu teici, ka līdz 1. jūlijam mums vēl obligāti jāsatiekas (mazliet happy) – tas man tīk. (:

jā, man pēdējā laikā sanācis satikt daudz senu un superforšu cilvēku, un šis vēl tikai turpināsies. tik patīkami un pilnvērtīgi, nevaru nesmaidīt – murrr. ^____^

20110614

break the night with colors.

Modes-supermegagigapaka-199
oolalalāā *sun* šodien bija tāda forša – saulaina. un dzīves krāsiņu pilna.! viennozīmīgi lielais prieks par Ievas prieciņiem un saulstarošanas periodu, beidzot kāds ir shinny un tas silda, un jā Ieva noteikti šodien dzīvo uz citas pasaulītes :D jo pirmkārt jau viņa atstāja savu kredītkarti bankomātā un aizgāja, bet viss ir okey, sitācija tiek kontrolēta. otrkārt, viņa pīpējot izmeta cigareti no rokām (diemžēl šito palaidu garām, bet Laila saka, ka funny bija, un ar savu dzīvo iztēli un zinot Ievu – jā, bija labs skats noteikti). treškārt, zīmējot oktokaķi ar galvu atvēra cd-rom un noraustījās salecoties. kkas bija vēl, bet visu jau atcerēties nevar saistībā ar šo lielisko putnēnu, vienmēr good times no matter what. pat mazliet bail iedomāties cik lielisks būs Tallinas trips, jo kā nekā 8h vilcienā vienā virzienā, omg es izsmiešu savas aknas no kuņģīša or smth :D un vēl mana šodien pērle braucot trolejbusā no VID’a, kur btw tāda birokrātija, ka maz neliekas. roka bik nogurst no to daudzo papīru aizpildīšanas. tātad jā pērle runājot par Ievas nedēļas nogali ballējoties: “eju pa ielu – skatos pa labi, aizdzertas sejas; skatos pa kreisi – arī Ieva.” *sun* savējie sapratīs. c(:

šodien vēl ir sanācis tā pavisam jauki parunāt ar sen nesatiktiem cilvēkiem, btw vispār netikai šodien, jau visu šo mēnesi. ir patīkami, ka par tevi atceras un patiesībā, kad tu atceries par seniem piedzīvojumiem. forši, ka šo 3dien iespējams satikšu pāris cilvēkus, kuri dzīvē ienāca pirms nu jau 7 gadiem (ārprāts.!) angļu valodas nometnē, un viena no toreiz english studentēm-pasniedzējām vēlas mūs satikt kamēr ir LV (vnk nesaprotu kā viņa mūs vēl atceras, taču tādi sīči bijām), un vēlas, lai mazliet palīdzam doktorantūras darbā – awesome pasākums būs. (: vēl nesen runājos ar Alisi, kuru noteikti arī tuvākajā laikā būtu ļoti liels prieks satikt, un minku Dagni vēl jo vairāk, bet strādājošiem cilvēkiem grūtāk savienot savus grafikus, lai abi brīvi kādā dienā, bet nekas it will be done. :) un tad vēl šādi tādi cilvēki, būs busy summer, kas protams ir verī nais. *sun* un tad.! un tad 1dien jau off to Tallinn baby.! tur būs tāda forša trīs dienu ballīte ar lielisko 30 seconds to mars koncertu pa vidu visam, un smiekli noteikti daudz smieklu kā vienmēr. ^___^ ahh, love my life. pilnīgi ne par ko nevaru šobrīd sūdzēties, jo šī vasara jau labu laiciņu ir savos uzdevumu augstumos un tieši tik laba kā cerēts, un tālāk kā vienmēr – tik uz augšu.. un saulstaroties *sun* murrr, mīlu.

šodien vēl nopirku tādu pavisam mazu un dikti mīļu grāmatiņu, jo nevaru tācu no grāmatnīcas iznākt tukšām rokām, dēmn. Lilli L’Arronge – Par Tevi un no tās jums citēšu vienu lapas pusi, kas dikti iekrita domās (un nav šis jāpielāgo kādai konkrētai personai, tas tā vispārīgi par visiem, ar kuriem bijuši lieliski piedzīvojumi) –
”tu pietrūksti man cilvēkos, tu pietrūksti man lietās, tu trūksti visos laikos man un itin visās vietās.”. noteikti iesaku, šo mazo prieciņa grāmatiņu jaukiem cilvēkiem, kas grib ar pāris lapas pusēm ikdienā pasmaidīt, kad paliek mazliet grūti, jo ilustrācijas arī visnotaļ jaukas un piemīlīgas. ^____^

20110612

head in the clouds and sun city by your feet.

Modes-supermegagigapaka-1875dien pēc darbiņa (nu okey jau 9os, jo aizbēgām mazliet ātrāk no pienākumiem) tā forši nosvinējām manas sesijas beigas, Ievas prakses atskaites nodošanu un Andēna prieku par dzīvi ar manām dikti jaukajām meitenēm. tā patīkami jauki pasēdējām galerijas rīga jumta terasītē ar zemeņu mojito un daikirī un debešķīgi skaistu saulrietu.. patiešām vārdiem neaprakstāms tas bija – debesis bija tādas mazās liesmiņās. ^___^ žēl, ka fotoaparāts šoreiz bija palicis mājās, un tā vienmēr, kad lieliski skati tiek piedzīvoti. bet nekas tur šovasar vēl daudz lielisku saulrietu piedzīvosim, jo tur noteikti būsi bieži, tā vieta ir tā vērta un atmosfēra pacilājoši skaista, tāds patīkams nogurums pēc tam un viegls smaids uz sejas, tā vieta grows on you, un gribas atgriezties vēl un vēl, lai iemīlētos Rīgā atkal un atkal – tur ir kkas maģisks un breath-taking up there. tas viss uzdāvina tādu dzīvot prieku (: murrr. mazās saruniņas, smiekli, plāni, dilemmas un viss cits, kas galvā mazliet nosēdies – ir labi, kad ir kam pastāstīt un ir labi, ka ir cilvēki, kas saprot, nenosoda un pieņem to, ka esam dažādi un katrs ar savu taisnību. tas silda sirsniņu – mīlu. *sun*

šodien ir vasaras svētki un mammai vārda diena. un es tev šodien šajos svētkos dāvinu vienu milzīgu bļodu aukstās zupas ar rozā smaidu. (: ahh, tik skaists tas 10 litru katls ar auksto zupu, ko šodien radīju. un arī zemenes daudz daudz mazās zemenes ar saldējumu bija debešķīgs. visi radi un ģimene uz otrā stāva terasītes un mazais mīļais foršās bērns, tāds smaidulis un dzīvesprieks uz 2 kājiņām – super.! tāda izdevusies diena, un ja jau vasaras svētki, tad jāsaka, ka nosvinēti no sirds un godam, tad jau vasara patiešām būs lieliska, bet pareizāk vēl labāka, nekā tā jau šobrīd.! patīk arī, ka trakas biznesa idejas, kas tiek izdomātas sušī ballītē pirms gada, at this point izskatās, ka tiks īstenotas. redzēsim, kas no tā sanāks un katrā ziņā būs jauna pieredžite un fun katrā ziņā tā pat darot to, kas tīk un smiekli kopā ar lieliskiem cilvēkiem. can’t wait, vēl tik Sancim jāpaziņo, viņai ar noteikti būs prieciņš. ^____^ daudz laimes arī jums mīļie, vasaras dzimšanas dienā, baudiet, mīliet un smaidiet – ir par ko un tā vērts. *sun*

ahh, skaistums no jaunās so you think you can dance 8 sezonas. ^^

i would like to marry rain, someday.

tumblr_lmfa53lTTB1qgvsago1_500_large
vakar.. vakar es biju no visiem sirds dziļumiem laimīgs bērns. un tāds prieks un laime pateicoties lietum, negaisam un mazajām lietus lāsēm, kas mācas mirt savādāk. *sun*
tas bija tik patīkami jauki, kad vakar pērkona negaiss tāds īstais un pirmais šajā burvīgajā vasarā mani pārsteidza centrā nesagatavotu un no zilām debesīm. bija tik patīkami stāvēt starp lācplēša un ģertrūdes ielu un sajust mazās lietus lāses, kas maigi klauvēja pie ādas un saprast, ka nav jēgas skriet vai steigties meklēt jumtiņu zem kura paslēpties jo būsi cauri slapjšs tāpat. (: tā vietā tu paveries debesīs un pasmaidi cik plaši vien vari un nodomā – bring it on. un tad mazais lietutiņš parvēršas pamatīgā negaisā ar pērkonu un zibeņiem un daudz daudz lietus lāsēm kas gāžas kā ar spaiņiem un tevi maigi sadragā, bet viss ko tu spēj ir stāvēt lēni grimstot siltā peļķē asfalta vidū un no sirds smaidīt. tad es novilku pludmales čības un devos ar basām kājām pastaidziņā pa lāčplēša ielu lecot peļķēs un priecājoties. un tik patīkamas sajūtas, kad redzi pretim nākot cilvēkus bez lietussargiem arī ar basām kājām un milzīgiem smaidiem sejā, kuri tevi pamanot gluži tā pat kā tu viņus mazliet iesmejies, ahh bauda dvēselītei. ^___^ patīk redzēt tādus cilvēkus, kuri arī dievina lietu un tam uzsmaida, nevis iet saīgnuši un dusmīgi par to, ka tie galīgi izlijuši. un lietutiņš bija tik silts, nu pavisam silts gluži kā piens, murrr. tas bija viennozīmīgi tāds skaists mirklis, it īpaši, kad vēl galvā visu šo laiku ir tikai vien cilvēks kuram tad tu arī neskatoties uz lietu paņem telefonu un aizraksti – pasmaidi (:
tik žēl, ka tas effort netika laikam saprasts. un vispār maziet skumji cik ātri gan cilvēki dažreiz padodas attiecībā uz lietām, kas tiem teicas būt svarīgas. tā loģika par visu vai neko, ir tāda muļķīga, bet neiešu jau dusmoties, jo ja jau tik ātri padodas tad nav lemts un nav tā vērts, laikam.. go figure.!
labāk turpināšu priecāties par lietus lāsēm un negaisiem un būt totally in love with those moments, gluži kā mazs bērns un neko nepadarīsiet man. jā, es gribu apprecēt lietu, paldies. *sun* :D

20110529

tas nav sapnis, it’s real.

meet,wishing,love,proverb,quotes,any,day-e5ab18772b7efe54cf0898ecb5063b1e_h
kāds reiz ir teicis, ka nav nekā tāda, ko cilvēka sirds nespētu saprast, ir tikai lietas, ko cilvēka prāts atsakās pieņemt.
vispār jau ar to prātu vienmēr ir tā mazliet tricky, ņu vismaz ar manējo, tas pat varētu apgalvot, ka dzīvo savu atsevišķu dzīvi un es viņam pat piekristu. varētu arī pat apgalvot, ka my mind makes up this non-existent bullshit, un lielākoties tam visas es arī noticu, kaut arī racionāla iemesla to darīt nav. bet ziniet, pēdējā laikā, tas viss ir beidzies, šķiet, ka my mind ir izlēmis, ka manas pašas domas un rīcības ir atzīstamas par labu esam, lai nepretotos man. un par to man ir prieciņš, jo šobrīd viss ir tieši tik ļoti labi (pat neskatoties uz dažiem blakus sīkumiem, kuri nav tik awesome), lai negribētos neko sačakarēt, un ka ir lieliski arī bez visām spēlēm un mindfaking – vnk ir prieciņš defaultā. ir patīkami, kad prāts un sirds ir līdzsvarā.

Ziedonis reiz ir rakstījis, ka cilvēcības augstākajās virsotnēs man ir bail – tur viss pārāk skaists. ziniet, Ziedonis ir mazliet lielisks cilvēks un ir grūti viņam nepiekrist. cilvēkiem patiešām ir bail, viņiem vienmēr ir no kkā bail. arī, kad viss ir kārtībā un viņi ir laimīgi, viņiem ir bail. arī no skaistuma un skaistā viņiem ir bail. bailes nejau vienmēr pastāv sliktā nozīmē, bailes jau arī var būt pozitīvas un šobrīd man ir pavisam mazliet bail, par to, ka viss notiek pareizi un skaisti, un tā mazliet arī smieklīgi par to, ka ir tik daudz sakritību. un ir tas iekšējais nebeidzams prieciņš, kurš saulstarojas uz āru, un smaids un tie taureņi.. – jā, es esmu taureņu lidlauks.! un šoreiz es nevēlos visu savu prieciņu izlikt šeit, jo uzskatu, ka daži no tiem, kas šeit mēdz iegriezties nav pelnījuši uzzināt detaļas. bet ne par viņiem, viņi lai dzīvojas savā pasaulītē, jo i just don’t care, jo šis taureņu prieks paliks. (:

un tālāk.. tālāk ir kkas skaists nu gandrīz vai gluži kā pasakās, kas parasti beidzas ar vārdiem - and they lived happily ever after. pat ja tas viss vēl priekšā soli pa solītim. jo jā, mēs jau vēl esam jauni, un nekas nebeidzas. tieši otrādāk – viss tikai sākas. un tālāk tikai uz augšu un vēl labāk, jo šī patiešām būs viena no skaistākajām vasarām, mums visiem jaukajiem un kopā, un ar prieku un smiekliem, un sauli. un man vēl ir tāds lielais bonusa prieciņš par Ievu un to, ka izdodas un redzi super cilvēku beidzot ar saviem mazajiem prieciņiem, un tomēr notiek tā kā tam ir jānotiek, jo labi cilvēki ir pelnījuši laimi, un viņi cīnās, un viņi iegūst, lai arī cik daudz laika tas prasītu – tas ir pats galvenais.! un mazliet novēršoties no tēmas - pārējiem vnk ir jāpieaug, un vienreiz jāsaprot, ka vari jau heitot un stuff, bet īsti nesaprotu kāds no tā labums, ja tam cilvēkam par tavu heitošanu ir pilnīgi vienalga un viņš laimīgi dzīvojas savā pasaulītē ar lieliskiem cilvēkiem apkārt. sanāk, ka tu čakarē tik savu dzīvi, lai kko pieradītu sev – well, good luck with everything. (: es turpināšu saulstaroties un dzīvot šodienā un 2011. gada vasarā. būšu laimīgs bērns ar ceriņu smaidu un lietus prieku, un vasaras silto nakšu smiekliem. jo šis nav sapnis, it’s real.! un viss pārējais ir totally dēmn tā vērts mīļie, dzīve izdodas. *sun*
p.s. – un domāju, ka 03.-05.06.2011. ienesīs vēl daudz vairāk prieciņa un saulstarošanos, un citus mazos sīkumus. miu. ^___^

skan: rev theory – broken bones.

20110520

ceriņu smaids miegā.

image[dzejolīši pēdējās dienās patiešām sākuši satīties kā mazi kamolīši, paldies tev.]

ceriņos pazaudēts rīts
ir mana pieclapu laimīte.
un es ieelpoju tevi sevī,
vasaras siltajā ceriņu naktī.
tu garšo pēc mellenēm pienā -
manā dvēselē.
un pieneņu pūku liedojumā,
es redzu mazu bērnu
smejamies.
tas ar saules zaķiem paslēpes spēlē
tajā vietā,
kur satiekas mūsu
smaidi.

20110518

es puķainā kleitā vasaru noplūcu.

tumblr_lla07uSM4a1qfbgpzo1_500_large[pagājušo nakti līdz ar lietus lāsēm radās atkal kāds mazais dzejolīšu kamolītis, baudiet..]

***
ar pretgaismām spēlējos
saulei rietot starp krītošām lāstekām,
cenšoties savus sapņus nesaplēst
un
pāri debess malai cerības neizbērt.

tur tās krīt
kā mūsu soļi pa vējam kaisīti,
tālu pasaulē skrieti
un
atpakaļ mājās vesti.

kur guļ mūsu krastā saules izdzerta jūra,
un
skumst kāpas sāļās pieskāriena devas,
bet es puķainā kleitā stāvot starp sēkļiem
cenšos jūru klēpī izraudāt.

skan: grafomāns – atvērtām acīm.