Rāda ziņas ar etiķeti piedzīvojums. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti piedzīvojums. Rādīt visas ziņas

20110517

heavenly intoxicated.

We-own-the-sky-24

labvakar mani jaukie meža zvēriņi. (:
šovakar laikam vēlos ar jums padalīties savā prieciņā par dažiem nieciņiem. pirmām kārtām jau laikam jāsāk ar to, ka jau rit 2 nedēļas sākums, kad nedods uz darbiņu. patiesībā tik dīvainas un neierastas sajūtas, un viennozīmīgi varu apgalvot – mīlu būt darbaholiķim. es patiešām nespēju saprast ko dara tie cilvēki, kas nestrādā. kā viņi nejūk prātā no pārlieku daudzā brīvā laika.?! es pa šo nedēļu nu galīgi nespēju pierast pie tik lielas brīvības, un prieks, ka jau parīt atgriezīšos ierastajā rutīniņā, kas man ir tik mīļa. *sun* bet šis brīvais laiciņš man pavisam ļoti bija nepieciešams, lai pabūtu pie visiem iespējamajiem ārstiem, jo veselība bija mazliet sākusi niķoties un pagājušās nedēļas sākumā man tā pavisam skaisti paziņoja, ka man iespējams ir aritmija (slimība, kas mēdz būt veciem cilvēkiem, un retos gadījumos manā vecumā. un manā vecumā tas ir dzīvībai bīstami.), taču pēc daudz un dažādām interesantām pārbaudēm man šodien paziņoja, ka man paldies dievam šī trakuma nav. mans gaidīšanas nemiers ir pārgājis un es vairs neesmu iekšējā karā ar savām emocijām, patiešām kā akmens no sirds novēlās. bet jā katrā ziņā viss šis man lika mazliet apdomāties un nonākt pie pāris secinājumiem, kas turpmāk un forward būs jāievieš manā dzīvītē.

vēl laikam noteikti jāpiemin, 6dien bija muzeju nakts un protams arī eirovīzijas fināls, kurā uzvarēja jaukā Azerbaidžānas dziesmiņa, bet nu tas šobrīd nav tik būtiski. laiciņš katrā ziņā mūs lutināja šajā muzeju naktī un bija patīkami būt vecrīgā, ja vienīgi to cilvēku varēja būt pamazāk, tie pūļi mēdz būt mazliet krītoši uz nerviem. vakars sākās ar alus dzeršanu kanālmalā kopā Kristu, Lauri un Agri, vērojot aktīvo bebra kungu un weird cilvēkus, kas uzvedās kā pirmo reizi dzīvē redzējuši tādu dzīvnieku, vēl runājot visādas muļķības un smejoties, un visbeidzot gaidot Ievu pievienojamies mums. :) bet tā kā tas putniņš mums kavējās savu mazo iemeslu dēļ, tad mēs sākām muzeju apskati bez viņas. visu padarīšanu iesākām ar sporta muzeju, vai pareizāk sakot visu iesākām ar kartes pētīšano un mazo vecrīgas ielu iepazīšanu, lai šo muzeju atrastu, ko pēc mazas maldīšanās starp ielām izdevās tomēr uzziet. nekā traki awesome tur nebija, ja nu vienīgi pūču stuff (savējie sapratīs) :D pēc tam devāmies tālāk uz blakus esošo fotogrāfijas muzeju, kurā es šogad mazliet vīlos, jo apskatīt varēja tik vienu telpu – no seriously wtf.?! tad mūs sazvanīja Ieva un mēģināju viņai izskaidrot ceļu līdz muzejam, bet nu jā nesanāk man skaidrot un Ievai uztvert :D so devāmies līdz Atslēgai, kur bija arī Mārtiņš un Andris. tur nostāvējuši kādu laiciņu ārā tomēr nolēmām par labu vēl viena muzeja apmeklējumam un tāpēc devāmies uz lv nacionālo vēstures muzeju, kuram burtiski mēs izlidojām cauri apsmejot eksponātu, bet bija fun. ar to arī mūsu muzeju nakts noslēdzās, bet iesākās āfterpārtija daļa, kuru ieskandinājām kiwi bārā un ar ko gan citu, ja ne ar šrekiem (btw mēs tur tagad jau esam vip klienti ar savām atlaidītēm, naiss) un tālāk ripojām uz Atslēgu, jo pārbaudītas vērtības ir labas vērtības. tur uzradās arī Andis un 3 Zanes un vēl pāris cilvēki un ballīte uzņēma apgriezienus. protams, bija zilās lagūnas un sidrs un tad ļoti dīvainā kārtā mēs dzērām alu (jāpiemin ka alus ballējoties nebija dzert jau aptuveni 5-6 mēnešus) un mēs ar Ievu beidzot sapratām kur ir maģija, lai būtu ballīte uz pareizajiem viļņiem. (: aii un protams mūsu mīļā tower spēle, kur visi pārsmējāmies un bija kārtējo reizi riktīgs fun ar šiem koka klucīšiem. vispār šajā vakarā secināju, ka mēs smējāmies tiiiik ļoti daudz, kā vēl nekad un pilnīgas muļķības dažbrīd tika runātas, bet tas nekas, jo smieties no sirds taču ir tik skaisti. un tā kkā nemanot mēs aizsmējāmies līdz pat agram rītam, kad bāru slēdza ciet, uzradās gan ašā doma par to, ka jāturpina pasāciens andrejsalā, bet tākā tika piedāvāts free ride at home, es paķēru šo opciju labāk. nu tāda patiešām izdevusies muzeju nakts mums bija, bet kā gan savādāk ar šiem maniem jaukajiem cilvēkiem un smiekliem nonstopā + mazo, bet jauko sarakstīti ar sms ar kādu kurš tajā naktī nevarēja būt ar mums, bet manās domā jau bija gan. :)

šodien noskatoties kādu filmu nācu pie apziņas, ka mums jau visiem pa lielam ir galvā tā sauktais check list’s, ko mēs gribētu savā lieliskajā cilvēkā mums blakus, un patiesību sakot, tas laikam ir cilvēku biggest issue. bet ir taču jāsaprot, ka nav tādas lietas kā perfection un līdz ar to viss šis uzburtais un neīstais mākonis mūs attur no tik daudzām iespējām un patīkamiem piedzīvojumiem. mīlestība taču galu galā ir priekš cilvēkiem, kuri ir reālisti un pietiekoši gudri, lai atļautu sevi uzticēt kādam citam un veidotu visu no sākuma kopā. un tikai ar to visu mēs saprotam, ka mūsu tik ilgi perfekti būvētie sapņi vien patiesībā ir īstas attiecības, nevis kkādi punkti ko izsvītrot no sava lista. tikai tā mēs apzinamies, ka patiesībā tas viens lieliskais cilvēks, nav pilnīgi nekas no tā saraksta, bet ir real un viņš pats, kas ir daudz vairāk par visu, kas sapņots.

un vēl mazliet jāparaksta šeit par to, cik jauki ir piedurties pie kkā, ko es šoreiz gluži vnk nesaprotu, kas tas ir. well, for sure it’s a mystery, even for me. bet man patiešām tīk lidināties kkur mazliet virs zemes, un katru dienu atrast kko, kas tevī mani piedur vēl mazliet vairāk, un parasti tas notiek brīdī, kad es sāku par to visu skaistumu šaubīties. tas laikam nozīmē tikai to, ka liktenis cenšas man pateikt, lai es apstājos un šoreiz necenšos atrast kko, kas man nepatiktu, bet vnk baudu mirkli pēc mirkļa. (: atgriežoties pie tā jaukā, kas notiek ar mani, tad i am not trying anymore, i am just living it. jo ir diezgan lieliskas visas šī sajūtas. un vēl detaļas, tās mazās skaistās sīkās detaļas, ko lielākais vairākums palaiž garām, jo viņiem tas vien nieki šķiet, bet man tā visa krāsainā pasaule ap mani. un arī tu to visu šķiet redzi tā - kā mazus krāsainus stikla gabaliņus, kas glīti sakrīt dzīves kaleidoskopā izveidojot dzīves gleznu. (: es nezinu, kas mani sagaida tālāk, un vai vispār sagaida, bet šobrīd es baudīšu to katru mirkli, kas man ir, ķeršu iespējas un būšu šodienā, jo at the end of the day tas ir viss ko var vēlēties, lai būtu patiešām laimīgs cilvēks ar skatu nākotnē. jaukus sapņus visiem. ^____^
p.s. – neaizmirstiet saskatīt ikdienā tos mazos krāsainos stikliņus, tu nekad nevari zināt, kad kāds no tiem visiem ievilks tevi skaistā piedzīvojumā.!

20100202

smaids sniegā.

4274237479_640dbff128_large
šodienas randōm piedzīvojums ar matīsu bija fail. viss sākās jau ar to, ka nokavējām plānoto vilcienu foršās rīgas satiksmes dēļ. turpinājās ar to, ka vietā ko ļoti vēlējos apskatīt un kurp devāmies bija pārņemts ar dažiem cilvēkiem, kas visu apgrūtināja. tad matīsam radās randōm ideja iet ar kājām vienu vilciena pieturu no slokas atpakaļ, tātad vaivariem. ņu ok. gājām kā lasāras pa ielas vidu un visi kkā dīvaini uz mums skatījās, mums laikam uz pieres bija uzrakstīts idiots or smth. :D anyway gājām līdz nonācām mazā strupceļā, bet tomēr kkā soļojot un nomētājot viens otru ar sniegu nedaudz nonācām līdz nemo. kur devāmies uz jūriņu. mm. paceļam daudz jo daudz neskarta sniedziņa, kurš burtiski kliedz – nāc, skrien, krīti, es esmu mīksts un pūkains, tu zini, ka to vēlies. mm. un sō gribējās. bēt nāāā. *giggle* tā aizdevāmies līdz jūriņai un tur bija tāds pasaukains miers. un klusums. nekas. šķita, ka laiks ir apstājies, zeme vairs nerotē, gravitāte neeksistē un mēs esam pasaules pašā malā. tik episki skaists mirklis. un tad click – pirmā šī gada bilde. un sezona ir oficiāli sākta. prieks sirsniņā un smaids. (: tad devāmies pastaigā pat nezinot kur abi esam iebriduši, burtiski iebriduši. es nepārspīlējot varu teikt, ka līdz acīm sniegā. ik pa brīdim tika radīta kāda bilde, ik pa brīdim smējāmies, ik pa brīdim gandrīz nokritām, ik pa brīdim skrējām, utt. patiešām fun brist pa sniegu gar jūru, kurš ir līdz ceļiem un uz augšu, kad zābaki pilni ar sniegu, bikses sasalušas, bet saulīte spīd un ir jauki. un tu tik brien brien brien. un tad paskrien un gandrīz ievelies ar seju sniegā, bet galvenais, ka fun. unun visā kopumā fail parvēršas par piedzīvojumu, jo tā jauki, jūra vienmēr visu ļoti ļoti maina. un parādās nebeidzam bērna prieks. un vēl taču jāizbauda šie sniegotie prieciņi, jo kad gan vēl mums šāda ziemas būs, to nevar zināt. un nav taču nekas slikts justies kā eskimosiņam prienot pa sniegu, kurš ir līdz pustevīm unun pasmaidīt par to. faking kūl viss beigās izvērtās un aizsoļojām līdz vaivariem un devāmies apmierināti mājiņās. ^_____^ jauki ziemoti baltsniegota diena. un iekšējs miers, kas veido patīkamu nogurumu pēc šādas dienas. šķiet drīz došos sapņot sniegotus sapnīšus un būt laimīga..

šeit jums galerija no sniegoti jaukākajām bildītēm, kas sanāca:


[bildes lūdzu nezagt savos datoriņos un nekur tālāk zem sava vārda neizplatīt.! ja ļoti kādu vēlaties varat uzprasīt arī civilizētā veidā. paldies.]

un vispār pēdējās naktīs mani moka murgi. viņi ir tāda ļoti ļoti nepatīkami un es patiešām nespēju normāli izgulēties. man nepatīk, ka viņi ir tik nežēlīgi, nejau drausmīguma ziņā, bet gan tāpēc, ka viņos ir cilvēki, kas man ir ļoti tuvi un svarīgi un tas salikums man ļoti nepatīk. vairākas reizes jau esmu pielekusi gultā un kliegusi, vnk vļeh. ņu nav forši. tādas sāpīgi pretīgas lietas viņos unun pats neforšākais ir tas, ka viņi šķiet tik ļoti reāli. es jūtu vismazākais laikapstākļu izmaiņas uz savas ādas, jūtu pieskārienus, jūtu elpu, vnk šīzo. grrr, es ceru, ka pēc šodienas sniegotā skaistuma viņi vairs nebūs.. bet ja nu tomēr, tad nezinu es vairs gulēt nekad neiešu. nu nav forši šitā mocīties. vnk NAV.!

skan: klusums, miers un laimes sajūta. kā arī nedaudz sirdspukstu, taustiņu un sniegpārsliņu elpas.

manas kailās pēdas sniegā dejot sāk.

tumblr_kvpg1dpL271qzhojho1_500_large
ārā snieg. snieg neremdināmi daudz mazu, trauslu sniegpārsliņu. šķiet, ka šodiena ir tāda nereāla un pavisam pavisam balta. tā it kā kāds ļautu mums sākt visu no jauna, sniedzot baltu un jaunu sākumu. paveroties ārā pa savas zemeņu istabas logu tā vien gribas ieskrieties un lidot. lidot un iekrist maigi baltajās dūnu spalvās, kas sakritušas uz šīs zemītes. viss šķiet tik maigs, pūkains un trausls. gribas būt ārā un griezties virpuļu rituļos tumsas aizsegā elpojot sniegpārsliņu gaisu. gribas sajust kā tās kutina mani un glāsta ar savu vēsimaigo pieskārienu dejojot ap mani savu ziemīgo prieka deju. gribas iekrist mīkstajā sniedziņā un zīmēt sniega enģeļus un just kā sniegpārsliņas mani apmīļo. viss šķiet tik ļoti nereāli, ir sasnidzis tik ļotiļotiļoti daudz un liekas, ka drīz visa pasaule būs tāda nošķirta pati no sevis. būsim tādi mazi eskimosiņi, kas berzēs deguntiņus kopā, jo tā taču eskimosiņi bučojas. mīļi. tiktiktik ļoti man patīk šis pūkaini baltais laiciņš, ka es nespēju vien beigt priecāties. ak, šie mazā bērna prieciņi par niekiem. un sniegpārsliņas turpina birt no debesīm, tā it kā zeme tās pieliktu kā magnēts. ^____^

rīt randōmlī uzvēlu sniegotu ideju par piedzīvojumu ar fotogrāfēšanu un matīsu, kurš speciāli pārcēla braukšanu uz mājiņām par vienu dienu. aizvedīšu viņu uz sniega karaļvalsti un pabūsim tādā citā pasaulē mazliet. es patiešām ceru, ka tur ir TIK skaisti kā man liekas kā tur pašlaik varētu būt. gribas tādas maigi sniegoti skaistas un svaigas bildes. un ar to arī iesākt 2010.gada fotogrāfēšanas sezonu. es neteikšu šonakt uz kurieni mēs dosimies, tas lai paliek noslēpums. mazais sniegotais brīnumiņš. bet es ceru, ka piedzīvojums izdosies un mums būs sniegotie enģeļu prieciņi ar daudz smaidiem, sniegu un negaidītiem pavērsieniem. tik cerams nepārvērtīsimies šādā laiciņā par diviem sniegavīriem ar oranžiem burkāniem degunu vietā. *giggle*

un vēl šonakt es nosapņoju kādu sapni. mm. viņš šķita tik reāls. ir tādi patiešām reālie sapņi, kad pamosties no rīta un spēj visu atcerēties viss mazākajās detaļās un esi to izjutis līdz matu galiņiem. tas bija skaisti skumjš sapnis. un es sapratu cik gan maz laika patiesībā mums ir, lai parādītu cilvēkiem, ko viņi mums nozīmē. nu labi patiesībā to es jau sapratu pirms 3 gadiem, taču šis sapnis man atkal lika atcerēties tās sīkās detaļas, kas bija izbirušas no domām. un sapņa būtībā es varu teikt tikai vienu, ka es jau negribu būt visa tava dzīve.. man pietiktu, ja es būtu tās mīļākā daļa. man nevajag būt pasaules centram, ap kuru tu rotē.. man vnk jāzin, ka es tev kko nozīmēju. es pat nespēju izskaidrot kādēļ man tik ļoti svarīgi ir tavās acīs izskatīties perfekti un droši. man ir tik ļoti nozīmīgi būt kkam vairāk tavā pasaulītē, bet tajā pašā brīdī vien mazai vēja plūsmiņai, kas ir pavisam nemanāma, bet tik nozīmīga, lai tu spētu elpot. un man nedaudz sāp, ka es nespēju saprast tavas domāšanas okeānu un šķiet, ka tajā lēni slīkstu. bet es samierinos ar to visu, ja vien man ļauts ar tevi pavadīt vien pāris minūtes šad un tad. šīs retās minūtes, kad es jūtos brīva, laimīga un es pati. un es tupināšu tiekties uz priekšu līdz nekļūšu par mīļāko daļu no tavas dzīves (pat zinot cik nereāli tas ir), gluži kā maza sniegpārsliņa es nepārstāšu lidotpa plašo pasauli starp miljardiem cilvēku, līdz neizkusīšu tieši uz tava smaida. ^_____^

Starp vakardienas sniegu
Un šo dienu
Es redzu ziemu,
Kas padara aukstu
Ik vienu dienu,
Bet labi ir,
Jo nevar būt slikti,
Kad ārā viss balts
Un kāds ir atstājis
Savas pēdas sniegā,
Lai pateiktu man,
Ka tuvojās laiks,
Doties pie tevis.

skan: tori amos – snow angel, jason mraz – a beautiful mess, green river ordinance – on your own, adele – first love, pat monahan – always midnight, utt.