lēni iekrāsojas zaļās koku galotnes un ikdienā arvien vairāk staigāju pa rudenīgi krāsaino lapu paklāju, un kabatās pārcilāju brūnos kastaņus, kurus iemainīšu par kaut vienu tavu domu saulainos svētdienu rītos (: .. ir pienācis rudens, mans draugs. mans rudens, tāds krāsiņām apvīts un mazliet melnaholisks, ar burvīgiem krāsaino lapu virpuļiem vējainās dienās un siltu tēju sēžot uz savas jaukās palodzes vērojot mazās lietus lāses spēlējoties aiz mana loga, un viegli satraucos par tām gluži kā māte vērojot savus bērnus rotaļājoties pie mājas durvīm pārāk tuvu blakus esošajam ceļam. un vēl es spēlēju paslēpes ar kastaņbērniem savās kabatās, kur rudens nostaļģiskā elpa tos ieaijā jaukā miedziņā.. jā, pasapņot jau ir skaisti, it īpaši rudenī (:
jā, es mainītu vienu tavu domu pret sauju savu dārgo un cītīgi lasīto brūngano kastaņu. jā, šādu barteri es piedāvāju sev pašai vēlos rudens vakaros, kad gribas saprast notiekošo, kad gribas gluži vnk saprast.. kāpēc gan ir tā, ka mēs kādu tā pa īstam novērtējam tikai tad, ka šī cilvēka vairs nav mūsu dzīvē. kāpēc mēs saredzam to visu patieso, tikai tad, kad esam sajutuši to, kas mums galīgi netīk. kāpēc mēs tiecamies pēc kkā tāda, kas ir gaismas gadu attālumā un īsti nenāktu mums par labu, bet neredzam to, kas stāv mums acu priekšā un diezgan ideāls. kāpēc mums vienmēr vajag sarežģīt to, kas ir viegls pēc savas būtības, un atvieglot to, kas sarežģīts. tā vien šķiet, ka mums vienmēr visu nepieciešams apgriezt kājām gaisā un izbaudīt to tā, pirms saprotam to, ka ne par velti gravitāte mūs tur ar abām kājām cieši pie zemes for our own good.!
atgriežoties pie pašas pirmās un svarīgākās domas, par cilvēku nenovērtēšanu, es varu teikt tikai vienu – i know how it feels.. after all this time es apzinos, ka kļūdījos, bet es arī saprotu, ka tad es vēl biju maziņa savās domās, es biju maziņa savā saprātā, un es noteikti nespēju novērtēt to, ko es tagad novērtēju dzīvē kā tādā. tagad es apzinos, cik lielisks tu bijis arī ar visiem saviem dažiem mīnusiem, jo neviens jau mēs neesam īsti perfekts. tagad kad mana dzīve rit jau 21mo gadu, vērtības ir smagi mainījušās un tāds cilvēks kā tu ir jātur cieši, jo tu rūpējies un esi blakus; tu liec smieties un zini, ka ģimene nāk visam pa priekšu no matter what; tu arī zini, kas ir dzīve un kā tā spēlējas ar cilvēkiem, jo tu arī esi ticis dragāts; tu esi kāds kuram gribētos pamosties no rītiem blakus un apzināties, ka jā – dzīve mēdz būt skaista; tu tik ļoti labi satiec ar bērniem, ka for sure tu būtu lielisks tēvs; un vienmēr, kad pa radio sāk skanēt train dziemsa – marry me, tu ienāc man prātā (: esot tur kur es pašlaik atrodos savā dzīves ceļā, es saprotu to, ka muļķošanās un having fun un spēlītes un viss cits ir great, bet ne pietiekoši, tas sāk kļūt nogurdinoši un apnicīgi, un pat garlaicīgi. dažreiz tas viss ir all good, kad gribas atpūsties no dzīves rutīnas un apkārt esošās negativitātes, bet pamatu pamatos tomēr vislabākā dzīves mācība still ir – to love and be loved in return [ilgtermiņā]. un yeah, “the only thing worse than missing someone, is wondering what there was to miss” - es esmu on this page.. visnotaļ stulba sajūta es jums teikšu, tāpēc nedariet tā, mācieties no manām kļūdām – novērtējiet to, kas jums ir tagad, lai vēlāk nav žēl..
pēc šī esmu sev parādā aptuveni 4as saujas kastaņu, ko sabērt savās rudenīgi krāsainajās lapu kabatās, un iet ārā lietus peļķēs palēkāt tā no sirds, lai domu kastaņi pār manām basajām pēdām mirtu savādāk, bet pašu pēdējo brūngano kastani es dāvāšu Tev, kā solījumu ^___^ murrr.
skan: damien rice – amie.
20110925
kastaņu paslēpes tavās rudens krāsaino lapu kabatās.
nosapņoja tūta at 1:47:00 priekšp. 0 comments
vārdi: apskaidrība, atmiņas, cilvēki, domas, dzīve, es, kabatas, kastaņi, krāsainas lapas, lietus, love, mācies katru dienu, rudens, tu, vērtības
20110916
when I am more than you can take, just give me back.
labvakar.
šovakar pēc haosa darbā un slimošanas, pavisam mazliet prieka tika iegūts no vēlas kino nakts ar Andēnu un drusciņ smiekliem tumsā. pēc kā bija gara gara pastaidziņa mājup, ejot pa laternu izgaismoto ielas vidu ar austiņām un jauku mūziciņu, cerot, ka mašīnas šovakar paņēmušas atvaļinājumu, un ziniet – man sanāca. bet pats galvenais bija izvest domas vakara pastaidziņā, un likt tām ieelpot rudenīgo nakts gaismu.. misija izpildīta.
un ziniet, es aizdomājos par to cik viegli ir saaukstēties, tāpat arī iemīlēties, vai arī dzīvot pagātnes atmiņās. bet cik grūti ir izauklēt pietiekoši spēcīgu imunitāti, lai neslimotu, vai arī patiesi mīlēt, vai arī pabeigt iesākto. cilvēkiem ir tendence pa lielam vienmēr izvēlēties to vieglāko ceļu, vai samierināties ar to, kur dzīve mūs iemet, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar grūtībām vai jāizvēlas starp dažādām iespējām. cilvēkiem ir arī tendence dzīvot pagātnē, neatbrīvojot vietu tagadnei, tikai tādēļ, ka tā taču ir vieglāk. ir vieglāk vēlreiz par jaunam nekļūdīties, netikt sāpinātam, un gluži vnk paredzēt sekojošos notikumus. mums katram dēļ tā ir savs dzīves skapis pilns ar skeletiņiem, par kuriem īsti neviens runāt publiski nevēlas. mēs tos apzinamies, samierinamies un turpinam tiem dzīvot līdzās – that is just the way life goes.
saviem skeletiņiem es ik pa laiciņam mēdzu uzskriet neapzināti virsū, tie mani sveicina lietās un vietās, skaņās un smaržās, un ir grūti paslēpties. kas liek domāt par to, ka pagātne gribi vai nē vienmēr būs ar mani, tā ir daļa manis. visas nepabeigtās lietas, visas salauztās lietas, visas sāpīgās un laimīgās lietas, tās visas veido tevi tagad un bez tām tu būtu pagātnes versija par sevi. dažreiz sanāk sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti gribētos ieraut sevi kkādā paralēlās dimensijas viesulī un būt tur kur kādreiz būts, ar tiem cilvēkiem un specifiskajām lietām, un sajust to realitātes garšu vēl vienu reizi, dzirdēt tieši tās cilvēku balsis, un ieelpot precīzi to pašu elpu ko toreiz.. gribētos būt tajā rudenīgajā poliklīnikas pieturā vai arī sniegotajā 3dienas decembra vakarā pēc saujiņas smieklu, vai arī gulēt uz zvaigžņotā jumta ar pipermētru tēju un bīdot mākoņus dzejā, gribētos tik ļoti gribētos, ka nedarītu to, tad ja tas būtu iespējams.. tāpēc, ka dažām lietām ir gluži vnk jāpaliek neiespējamām un tikai mūsu sapņos un vēlmēs bezgalībā.
un vēl es mazliet nespēju saprast, kāpēc jau kuro nakti manos murgainajos sapņos esi Tu, jā tieši Tu, brīžos, kad man ir vissliktāk un notiek kkas traģisks – Tu man esi blakus un turi manu roku.. sasodīts, ko tas nozīmē.?! es gribu zināt.. es patiešām.. man vajag zināt.. pastāsti man lūdzu. es uzvedīšos labi, es apsolu (:
20110118
kabatas domu un domu kabatas.
mm, ir tik ļoti savādi saņemt ziņu dr.lv no sena cilvēka, kas reiz tev nozīmēja visu pasauli un pat mazliet vairāk, kad neesat runājuši jau aptuveni gadu un vēl vairāk atminoties to kā viss beidzās. sarunas raisās gluži kā agrāk, tik jūtams tas mazais ākvārd kad īsti nezini vai drīksti jokot vai tomēr visu jāpasniedz tādās jauki nopietnās krāsās. un tad pēkšņi tu jūti, kā šis cilvēks, lai kur arī nebūtu iesmejas, un wāā tu sajūti to pirmo saules staru prieku, kad neesi sajutis tos vairākus mēnešus pēc garās un aukstās ziemas. ir tik patīkami tā, kad cilvēki tevi šādi patīkami nošokē ar sarunu vēlā naktī, ko pavisam noteikti nebiji gaidījis un cerējis, jo cerību jau biji atmetis pirms laba laba laiciņa. un vārdi: “..atmiņas ir un paliek atmiņas, bez tām nekur, un erase un vel viskko nevar. nekur jau neesmu nozudis. tāpat kā kaķi..” iesit mazliet pa emocijām, un tu nonāc savā mazajā sentimenta virpulītī, kas tevi griež un griež, un griež līdz tev acu priekšā sagriežas viss reiz piedzīvotais, smiekli un asaras, nebeidzamās naktis, jūra un tās sajūtas, ko spēj izraisīt tikai šis viens cilvēks + ierasto cilvēku kompānija, un tad saprast, ka tā visa gluži vienkārši vairs nav, jo gluži kā sentimenta virpulītis arī pasaule un dzīve griežas – tik pa savam, un ne vienmēr pa ceļam tavam.
un tad skatot senas bildes un gremdējoties atmiņās manī uzausa dzejolis dvēseles saulē:
sirds tā mazliet iesāpas, sajūtot sevi guļam
tajās mazajās, krāsainajās nu jau ar jūras viļņiem
apbružātajās stikla lauskās.
un trīs ar pus gadi kā ātrgaitas vilciens
tā mazliet smagi aiztraucas gar smaragdzaļājām acīm,
kas sarkano magoņu pļavu daiļo.
pilns atmiņu negatīviem no senām dienām
un bērniem bezrūpīgi smaidot dzīves objektīvā.
gribētos tā klusi paņemt jūs aiz vēsās rokas
un parādīt to seno vietu, kur mūsu saule lec,
kas draudzībai sniedz saules staru diegus
un mūsu dvēseles savij.
tieši tik cieši, lai kur arī pasaulē jūs nebūtu,
kāda klātbūtni tu jūti vienmēr,
kāda roka uz tava pleca tevi balsta,
un kāds smaids – sasilda.
nosapņoja tūta at 11:12:00 pēcp. 0 comments
vārdi: atmiņas, bildes, dzeja, jūra, laimiņa, maģiskais četrinieks, māris, naktis, negaidīta saruna, robis, sentiments
20101229
i have lost my sadness in between happiness.
sveicināti mani mīļie mincīši. :* es zinu, ka esmu jums parādā milzīgu atvainošanos par to, ka šeit neesmu rakstījusi veselu mēnesi, bet ziniem man jums jāatzīstas, ka būt laimīgai nemaz nav viegli. jo teiciens, ka kko nākas zaudēt, lai iegūtu kko labāku ir diezgan paties, šajā gadījumā es savā laimē pazaudēju spēju rakstīt. laikam jau, ka visa tā burvība bija mūžīgajā sentimentālismā un skumjās, kas mitinājās manī. jo šajā pašreizējā laimes stāvoklī, man nu galīgi nav nekāda apņemšanās vairāk rakstīt. bet pat tas īpaši netīk, jo man patiešām patika rakstīt un mani mirkļi, kas tika pavadīti izliekot sevi šeit bija un ir man vēl jo projām īpaši. bet es ceru, ka es saņemšos un es arī zinu, ka 2011. gads būs awesome tāpēc būs miljoniem lietu ko jums šeit pastāstīt un tieši tāpēc es kkur citur atradīšu savu mūzu, lai tikai rakstītu jums mani mincīši. apsolu (oo, mana pirmā nākošā gada apņemšanās, jauki.). ^____^
nu tad laikam jāatgriežas mazliet decembra burvībā un īsumā jums jāpastāsta kā tad šim laimīgajam kaķēnam šogad silti gājis pa decembri. *sun*
3.decembrī mēs ar minku Dagni aizdevāmies līdz RAĢ, sajust jaukās sentimentālās atmiņas, pasēdējām kafejnīcā un wāā tik daudz atmiņu uzpeldēja, taču nu jā no otras puses man tā visa patiešām nepietrūkst, jo tagad ir savi citi labumi. protams sirsnīgi izrunājāmies ar Purmali un Veidi par visiem un visu, Veides saulainajā un mājīgajā angļu valodas kabinetā un mm, kā sagribējās pamāčities atkal ikdienā to valodu, dēmet. bet kopumā kā bija tāda pavisam jauka diena mēģinot atcerēties kādus nedarbus esam tad nu sastrādājuši un dzirdot dažus labus stāstus no skolotāju skolas laikiem. :)
10.decembrī bija superforšā un lieliskā Politologu Ziemas balle 2010, kur nu emocijas bija dikti daudz un vakars tika lieliski pavadīts kopā ar visburvīgākajiem kursa biedriem. protams, tapa miljons bildes by Krista. un iedomājaties mīļie es pat šogad dejoju, ja to tā vispār var nosaukt, bet nu jā Začests pie visa vainīgs, mani gandrīz vnk nogalināja ar savu krazīīī dejošanu. tad vēl studentu padomei ieviesām jaunu dienas kārtību un pat pacēlām glāzes par Gunu. vārdu sakot kārtējā lieliskā balle pateicoties visforšākajiem politologiem. ^___^ un vienu vakaru vēl tiku pie pižika un ar Kristu pēc balles vēl devāmies pa sniegoto rajončiku uz maķīti balles kleitās. AWESOME emocijas, paldies mīļie. :*
16.decembrī mums bija tāda mazā laimīgo stundu un daudz šotu ballīte @ Vecrīga ar Kristu, Maču un jaukajām szf komunikācēm. protams, arī paldies Līnai par jauko sagaidīšanu kiwi bārā un mūsu sasildīšanu ar supergaršīgiem šotiem, protams vēl tiem pārējiem miljons šotiem iekš šotu bāra un vislieliskāko šota atklājumu – HIROSIMA, dēmn. un lielisko nakts noslēgumu ar foršām dejām Pulkvedī un interesantiem cilvēkiem ar kuriem ārā runājos, hehe. un jā nākošajā rītā pēc 3h miedziņa bija jādodas uz darbu, that was fun. :)
23.decembri, kas bija pēdējā šī semestra diena iekš SZF krāsainajām sienām un mīļo zaķīšu apdāvināšanu ar visforšākajām dāvanām uz pasaules, pēdējām ģimeniskajām un jaukajām pusdienām, kā arī smieklu pilno pēdējo tiesību leksiju. ahh, skaists noslēgums skaistam semestrim un skaistam decembrim.
nosapņoja tūta at 12:50:00 priekšp. 2 comments
vārdi: atmiņas, atvainošanās, dagne, laime, mans decembris, mūza, pazušana, prieciņš, raģ, szf
20100715
different mazirbe.
pirmo reizi mazirbē pabiju bez mūsu 4nieka – laimiņas, māra un roberta. toties biju ar vecākiem un krustmāti. tas bija visai interesanti, lai neteiktu vairāk. viss bija kkā pavisam savādāk kā parastibet neteikšu, ka sliktāk.
pirmkārt, jau ceļš par kuru devāmies uz mazirbi bija pavisam cits nekā mēs parasti braucām. tas bija tā nedaudz strange, nevarēju uzreiz aprast ar šo ideju, jo jau 2 gadus bija pierast pie viena un tā paša ceļa ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem pamatā. anyways, galvenā doma visam šim pasākumam bija pabūt mazirbē, gulēt saulītē un pavadīt laiku nedaudz ar vecākiem. mazirbē kā vienmēr valdīja miers vismaz tākā faktā nekas nebija mainījies. tas priecēja. laimiņas mamma bija ļoti jauka vienmēr viņa ir patikusi.
gulējām jūriņā vairākas stundas, staigājām pa pludmali un spēlējām bumbu. biju ļoti jauki pavadīts laiks. ūdens bija kā piens nespēju vispār no viņa izkāpt, gribējās vārtīties viņā 24/7. ^^
pirmo vakaru noslēdzām vispirms ar debešķīgu saulrietu jūras krastā un pēc tam ar pasēdēšanu pie ugunskura, kas bija diezgan nāvīgi, jo odu mākonis vnk slepkavoja mūs. tāpēc paņēmu savu smirnoff kokteili un devo uz istabiņu paskatīties Friends maratonu nedaudz un doties čučēt. vispār bija savādi atrasties tajā istabiņā vienai, parasti tur biju ar robertu un parasti tur naktīs valdīja trakums. bet šoreiz esot vienai bija tāds neizprotams miers un nedaudz sentimenta par atmiņām. bija patiesībā grūti sākumā iemigt, jo visu laiku prātā bija mirkļi no iepriekšejām naktīm tajās sienās. un smiekliem tumsā. un tad es aizmigu. *giggle*
otrā diena arī tika pavadīta jūras krastā izbaudot vasaras lieliskās sniegtās īpašības, vnk lieliski. vasaru nevar nemīlēt. ap 6iem devāmies uz māju pusi. pa ceļam vēl tika ķerti saulaini dzeltenie rapšu lauki un taisītas skaistas bildes. un vispār Latvija vasarā ir tik skaista. lauki it īpaši – siena ruļļi, rapšu lauki, magones, utt. burvīgi. ^____^ tika arī nobraukts gar tēta bērnības mājām Talsos. sena sajūta, bet skaista. patīk izzināt vecāku bērnības dienas. jūtos uzreiz tuvāka viņiem.
mājās protams bijām vēlu, taču ar amazing nogurumu, kurš ne pavisam nebija traucējošs, bet gan patīkams un mīļš. tad tika sakārtotas bildītes un lēni dzerts smirnoff kokteilis. *sun* jauka nedēļas nogale ar vecākiem. mm, iesaku.
nosapņoja tūta at 9:32:00 pēcp. 0 comments
vārdi: atmiņas, jūra, mazirbe, nedēļas nogale, saule, vecāki
20100220
politolodziņu hawaii party.
mm. ballīte bija vienradžuōsōm. ^___^
šodien sēžu dzeru kakao un krāmējos ar bildēm. laboju, sūtu, noņemu sarkanās vampīractiņas, un gaidu kad atsūtīsies 800mb ar bildēm, pēc kurām visi tik ļoti alkst. pacietieties mīlulīšu drīz BŪS.! būs beidzot pilnīgi visas bildes un varēsiet saulstaroties. bet kamēr tās vēl nav tad es krāmējos ar iepriekšējām. khi, krāmējos. :D
tūta: patīk krāmēties ar bildēm
****: man arī patīk krāmēties
****: bet ne ar bildēm :DD
āāā.! un tagad es dusmojos, jo tas plostotājs nelaimīgais, kas sūtīja bildes aizgāja dzerstīties un nepacietās stundiņu. bļēēē, kaut viņš šodien noslīktu. :D nūū bēt kāmōn stundiņu, es faking gribu tās bildes vairāk par visiem.! grrr. [okey, never mind tikko atnāca sms, ka viņam pazuda nets. my bad. *giggle*]
anyway, ja nedaudz atskatamies uz ballīti, tad varu teikt tik to, ka man ļoti patika. pirmo reizi fotogrāfējoties [un ne tikai] like smaidīju, pat tā ka izrādās ka man esot bedrītes vaigos, ņu okey viena bet jā, vnk wtf. tas mani nedaudz šokēja. :D bet jā superliels prieciņš par to, ka visu vakaru saulstarojos un biju laimīga. visu vakaru pavadīju forogrāfa amatā kopā ar bucīti, mums bija super labs teamworks^^ mūsu fotostūrītis bija pieprasīts. un es samācījos dažas labas lietas so kūūl. un vispār mums tur gāja jautri. *sun* visu vakaru dzēru alu, sen šitā nebija darīts un sajūtas kā jāņos vai parastās vasaras ballīšunaktīs, kad chillo ar alu visu laiku. patika piemēram tas, ka atradu kontaktu ar juriju, tas bija tā ļoti jauki. vienā brīdī sēdējām pirtī un runājāmies par dzīvi, dažiem cilvēkiem un tā. jauki parunājāmies un nonācām pie viena secinājuma, ka attiecībā uz vienu lietu es so esmu nošāvusi greizi, bet to kinda es zināju, tik nesaprotu kāpēc es tā izdarīju. laikam tajā brīdī vnk nedraudzējos ar galvu. :D bet nu vismaz attiecībā par šo tēmu mūsu viedokļi sakrita. nepatika gan tas, ka kāds cits cilvēks īsti nesaprot vārda – nē – būtību. bet nu man sō faking vienalga, es bija savā laimīgajā prieka pasaulē un neņēmu lietas galvā. (:
patika daudzās pīppauzes ārā ar randōm sarunām un smiekliem un kafiju. patika lielākoties uzturēties puišu klātbūtnē, jo vienmēr esmu viņus uzskatījusi par saviem labākajiem draugiem un, ka ar viņiem man viss vieglāk atrast kontaktu. patika, ka pret rītu mani baroja. patika, ka par mani daudz rūpējās, lai ārā nenosalstu un pat no visām pusēm deva jakas. patika, ka no rīta dodoties mums pēdējiem prom mani stilīgi izvārtīja sniega kupenās. patika, ka no manis visu laiku tīrīja sniegu, lai nesaslimstu. patika dzert visu laiku alu un šad tad izmantot maču kā savu asistentu un likt viņam viņu paturēt. patika tas, ka visiem ballīte ļoti gāja pie sirsniņas. patika redzēt sejas, kas vairs ar mums nemācās. patika tosts, ka nākošgad šajā pašā laikā un šitā pat saskandināsim patiešām havaju salās. oo jāā.! *sun* patika no rīta stāvot centrā palaist garām 2 savus autobusus, jo vnk tāpat. patika nākošajā rītā pirmo reizi apskatīt bildes. patika sms naktī ar tekstu – es tevi arī mīlu, zaķīt [par šito gan es so smejos, jo like nevajag pārprast, kam vajag sapratīs]. āā un patiesībā patika viss viss gandrīz. ^____^
nepatika vien tas, ka kādam atkal tika nospertas bikses. un vēl nepatika, ka nedaudz tiku vilkta atpakaļ pagātnē. nē, nē, nē - gribu prom no pagātnes auklām, nē virvēm, kas vilkdamas atpakaļ dzen. turos pretī, bet tomēr grūti rast spēkus, jo vnk sāk kaitināt pāris sīkumi. tāda sajūta, ka uzspiesti jauni likumi bez atbildēm, jo jautāt ir liegts. un patiesībā nemaz jautāt negribas. gribas tikai aizmirst un izlikties, ka nekas nekad nav bijis. vnk paņemt milzu dzēšgumiju ar uzrakstu – i <3 mistakes – un padzēst dažas atmiņas un viss. mani jau viņas nesāpina, bet sāk traucēt. tā teikt aizņem vien lieku vietu, kur viņu vietā varētu būt laimīgās atmiņas un pašlaik man tādu daudz so vajag atbrīvot vietu. (:
jāā, vienradžuōsōm politolodziņu hawaii ballītēē. patiešām super jauks vakars. un daudz smaidu & smieklu. prieks redzēt tik daudz laimīgu seju.
un man tik ļoti tīk šī bilde, jo viņa tik ļoti saulstarojas, ka paliek karsts ilgi skatoties :D un jā cukurs.lv, tāpēc jāiet pavemt varavīksnītes. ^____^ [āā jāā tikko atcerējos ka gunai bira cukurs braucot pašā sākumā uz ballīšvietu. she was sweet. hihi. un es atdauzīju galvu pret e-talona aparātu un mačs pateica, ka es nopīkstināju galvu.] āā un vispār vēl miljoniem super daudz burvīgi skaistu atmiņu. kuras tiks sazipotas manās smadzenītēs un pārējie krāmi izdzēsti. jo dzīve beidzot varu apgalvot ir sakārtota. patiešām patiešām sakārtota un morālais haoss vairs nevalda. un tā sajūta ir debešķīga. *sun*un vispār kūūl, ka mūsu ballītes paliek faking populāras un cilvēki runā. drīz varēsim rīkot ballītes pat zatleram šķiet. whatevāā.
SMAIDŪŪŪ.! ^_______________^
p.s. – tagad pat varu iet mācīties. un gaidīt, kad kāds atbildēs par asv lietu, ceru, ka tas būs drīz.
nosapņoja tūta at 7:01:00 pēcp. 0 comments
vārdi: alus, atmiņas, bildes, cilvēki, fotogrāfēšana, hawaii party, laimīga, mirkļi, politolodziņi, puiši, sakārtota dzīve, sarunas, smaidi, smiekli, vienradžuōsōm, ziema
20100218
because tonight is the night the world begins again.
es esmu izmācījusies. mm, tik laba sajūta. *sun* jo jā vēl pat nav 12 vakarā. ir vēl šodiena, ir vēl 3diena. un ir tik forši, ka viss jau ir padarīts rītdienas lietām, kas saistās ar skolu un es drīkstu sev atļaut parakstīties šeit. vēl protams, viens mazs darbiņš jāpadara, bet tam nav īpaši lielu saistību ar skolu, sō tas neskaitās, tehniski. un mana istaba šodien smaržo pēc vaniļas. tiktiktik saldi šeit viss šovakar ir, jo vēl man ir tumšo vīnogu tēja ar daudzdaudz cukuru, jeb pareizāk būtu teikt – man ir cukurtrauks ar tēju. :3
no šodien izlasītajām daudzajām lapām skolai, man pat kkas ļoti iekrita manā smadzenē. tehniski tikai viens teikums, bet jā viņa būtība un jēga man kā indivīdam gāja pie sirsniņas. teikums no Platona rakstītā darba ar nosaukumu - atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki. ..”We must go on into the unknown, courageously, using what reason we have, to plan for the security and freedom.”..
un jā patiesi, mums nezināmajam vienmēr ir jāstājes pretīm drosmīgi, no nezināmā nevajag baidīties, tas pat savā ziņā ir jāizbauda un jāpaņem no tā, kkas sev. un par saviem personīgajiem iemesliem nevajag šaubīties, tas nekas, ka tie atšķiras no citu indivīdu iemesliem, tas nekas, ka kādam kkas nepatīk, jo tā taču nav viņu dzīve, tās nav viņu krustceles un pareizās izvēles izdarīšanas mirklis, viņi nav tu.
rītvakar jau klāt ir vienradžuōsōm kursa ballīte. būs traki forši, jo mēs esam the best ballētāji un jau pat iet runas par to, ka mēs pat varētu pārspēt 3.kursu, kurš ir nodēvēts par ballīšzvēriem, taču mēs aktīvi ejam viņu pēdās un viņiem manuprāt vajadzētu jau sākt satraukties, ka 1.kurss atņems viņiem viņu statusu. ha, in their faces. *sun* jo mēs to sō izdarīsim ar savām kūūūl ballītēm. rītvakar nonāksim visi karstajās zemēs kaut vismaz ar savu iedomu palīdzību un tik uz vienu nakti, taču nonāksim kā samaksu par visām tām negulētajām naktīm lasot semināru tekstus un drukājot referātiņus. bet jā es tā nedaudz ar interesi skatos uz rītvakaru pašlaik, jo tur būs cilvēki daudz cilvēki un nevarēs darīt trakas lietas kā iepriekšējā ballītē [dēmn, man jau pietrūka actiona, gribās vēl sadarīt muļķības] un turklāt vienviet būs dažas personas un tas būs so funny atrodoties pa vidu. *giggle* un vispār nav svarīgi par ko es runāju. bet nu jā rīt laikam tomēr nelietošu alkaholu (lai gan par šo es vēl padomāšu), lai neizceltos kāda scēna netīšām indivīdu personīgo iemeslu sadursmes dēļ un tā. :P
un 5dien jādodas uz RAĢ žetonvakaru. jāpilda savas primārās funkcijas, kas ir fotogrāfēšana. patīk, ka mani šādi izīrē uz vienu vakaru. katrā ziņā tas ir patīkami, uzmirkli kaut vai ietikšu atpakaļ caur atmiņām savā žetonvakarā un tā sagatavošanās procesā, kad es biju RAĢ fotogrāfs un man nācās iemūžināt pilnīgi visu – sākot ar fotosesiju mūsu klases plakātam beidzot ar ikdienišķo un iknakšu darbu nedēļas garumā, lai uzmeistarotu burvīgu žetonvakaru mums pašiem. tagad gan būšu vērotājs no malas, taču tas vienalga būs skaisti, jo pirms gada es sēdēju viņu vietā, raudāju viņu asaras un smējos viņu smieklus. jā, akdievs jau ir pagājis vesels gads, taču atceros katru mazāko mirklīti gluži kā vakar. un vispār, es tagad tā sēžu un domāju un nevaru atcerēties, kur esmu nolikusi savu žetongredzenu. dēmn. okey es dodos viņu sameklēt.!
arlabunakti. :*
p.s. - un mans squirrel name kā apgalvo facebook ir Lieutenant Drunkenpaws. LOL.! :D
nosapņoja tūta at 12:01:00 priekšp. 2 comments
vārdi: atmiņas, ballīšzvēri, fotogrāfs, indivīdi, interesantas lietas rīt būs, izmācījos, kursa ballīte, lasīt, platons, raģ, szf, tēja, vaniļa, žetongredzens, žetonvakars
20100216
baby, did you forget to take your meds.?
jēēj. man ir kursa darba tēma un viss pārējais. un ozoliņa ir super jauka. man viņa vienmēr patikusi, tāda ōsōm tante un es ticu, ka tā bija pareizā izvēle darboties pie viņas. viņa noteikti palīdzēs un tas ir kūūl. viņa jau patiesībā nedaudz palīdzēja un jā viņa ir mīļa un visu laiku smaida. un man patīk pozitīvi cilvēki man apkārt, jo tad arī darbs būs visnotaļ pozitīvs. murrr. kursa darbs here i come. ^_____^
šodienas jaunā one tree hill sērija bija tik ļoti skumja. mhh. mja mani nedaudz iemeta manos senajos sad stāstos atpakaļ, bet nejau tādā bad ziņā. vnk atmiņu ziņā. pēc šīs sērijas es uz to visu paskatījos nedaudz savādāk. un yes, the hardest part is that you don’t have a chance to just say goodbye. šim es pilnīgi piekrītu, tas sāp visvairāk. es man šķiet atdotu visu, lai tikai būtu varējusi pateikt goodbye for the last time. ehh. bet nu jā sad sad sad sērija.
that’s sence of touch.
i think we missed that touch so much.
that we crashed into each other just so we could feel something.
un es šodien nedaudz vīlos kādā cilvēkā. i just don’t get it. kas notika, kur palika saulainie mirkļi un parādījās kkādas dīvainas izteiksmes un kkādi zemtekstu vārdi. anyway, i guess es pat negribu zināt. vnk negribu, dzīvošos tālāk un tēlošu, ka viss ir okey. vnk elpošu, jo tā ir funkcija, ko es protu veikt viss labāk. vnk klusēt un elpot, tas nekas, ka pavisam nedaudz sāp ikreizi, kad ievelku gaisu savās plaušās. tas nekas..
and you can’t fight the tears that ain’t coming, or the moment of truth in your lies, when everything feels like the movie, yeah you bleed just to know you’re alive.
un man tikko izbeidzās manas smuki smaržojošās kanēļa svece. dēmn. jāiet tagad griezt vēnas ar karoti. *giggle*
un es tagad mazliet parakāšos par savu pašu senāko atmiņu kasti, jo es zinu tur ir pāris jaukas un patīkamas atmiņas gan no skolas laikiem, gan dzīvītes, kas vēl līdz šim blogam nav nonākušas. turklāt man daudz labāk šeit patīk atdzīvināt manas senās aizmirstās atmiņas, nekā rakstīt tās pavisam vēl jaunās, jo nezinu kkā nešķiet, ka viņas ir tik ļoti sirsniņai tuvas. atmiņas gluži kā vīns paliek labākas ar laiku. ilgu laiku.
p.s. – un vispār vārds birokrātija laikam turpmāk būs mūsu mīļākais un visbiežāk lietotais vārds iekš szf sienām. nu vismaz šodien tā bija. pat ēdnīcā kādas miljons reizes pamanījāmies šo vārdu pamatoti iesaistīt sarunās, pat par majonēzi. ehh, ak šī birokrātija.! :D
nosapņoja tūta at 11:39:00 pēcp. 0 comments
vārdi: atmiņas, birokrātija, breathe, cilvēki, goodbye, kanēlis, kaste, kursa darbs, one tree hill, ozoliņa, pagātne, sad, sens, smaids, sveces, vilšanās
please just take these photos from my hands.
[šovakar man atsūtīja dažas ļoti senas bildes, no strange laikiem un šī ir viena no viņām. tāda weird bilde, bet man tīk un man ir smuks siluets. un jā tajā bildē ir kkas mistisks dunno what, varbūt tā mazā voodoo lellīte..]
šodiena bija kūūl. un man arvien vairāk sāk patikt 1dienas. tas tāpēc, ka ir foršās divas lekcijas pie auera. un man patiešām ļoti patīk viņa lekciju pasniegšanas stils, kurš nav nekas spešal, bet nu i guess kā britam viņam vnk ir talants būt interesantam un aizraujošas pat stāstot terminus un tādas lietas. jā un es pat nedaudz sāku domāt par to vai tikai gadījumā neņemt salīdzinošo politiku, nevis starptautisko. bet jēēs laiks rādīs. un auers ir the best. *sun*
pēc skolas satiku savo mazo mīļo meiteni. mm. tik sen nebija satikta, tik daudz lietas nebija stāstītas, tik sen nebija viņa samīļota. bet šodien i did. staigājāmies gar daugavu un runājāmies. atstāstījām katra savus pēdējos notikumus, kas kopš jaunā gada pabijuši un mja, kārtējo reizi tik pierādas, ka mums vienmēr viss notiek abām līdzīgi – situācijas nemainās, tikai cilvēki. bet nu anyway vienmēr milzīgs prieks šo personu satikt, lai arī cik reti tas būtu. mīļoju. :*
p.s. – vēl tikai 3 nedēļas un tad mēs beidzot KOPĀ varēsim mīcīties pa visiem vecrīgas bāriem un klubiem pēc kārtas. ahh. gaidūūū.!
vakarā devāmies bariņš uz zviedru augstskolu klausīties lekciju par obamu. mm, tas bija kūūūl. pirmkārt, jau dikti patika tas black person, kurš runāja. viņš bija tāds atraktīvs un foršs un vispār viņš stāstīja interesantas lietas, vismaz neko tādu, kas jau miljons reizes no visām pusēm aprunāts un tā. šis bija kkas svaigs, tātad arī aizraujošs. lekcija protams ievilkās ilgāk par paredzēto stundu, bet tas nekas, jo patiešām bija lietas, kuras bija noderīgi uzzināt un izprast. un tik kūūl lekcijas laikā pat atradu potenciālo kursa darba tēmu, kas man pat ļoti patiktu un būtu fun rakstīt. jāaiziet tik rīt ar ozoliņu par šo padiskutēt un jēsss. ^_____^
vispār šovakar milzōnīgs nogurums un negribas neko darīt. tas laikam no šodienas pārmērīgās uzturēšanās ārā ziemotajā gaisā. un ziniet es vispār arī neko šovakar nedaru. tik runājos ar cilvēkiem skypā, skatos bildes un šķirstu vecus pierakstus no savām dzejoļu/prozas/pārdomu kladēm. nu kkā tā – dzīvojos savā mazajā pasaulītē. un jā vispār ir viena bilde. bilde, ar kuru es nezinu ko lai iesāk. es nespēju izmest bildi, taču jā viņu es nevēlos turēt kopā ar pārējām, viņa man vairs neko nenozīmē, tikai nepareizus lēmumus un pāris kļūdas, izsapņotus sapņus un mīlestību pārvērstu tukšumā. i guess viņas vieta ir manā lietu atvlknē – pašā pašā apakšā. jā, tur viņa šovakar nonāks un es ceru, ka laiks un gadi viņu saēdīs līdz nepazīšanai. ardievu.
un šeit vēl dažas senas bildes, kuras šodien redzēju pirmo reizi pēc apmēram 3 gadiem. senais laiks ar maniem senajiem cilvēkiem, kuri turpina rakstīt savas atmiņas kopā ar mani vēl šodien. mm, sens.
skan: snow patrol – please just take these photos from my hands, jack’s mannequin – lullaby, matt nathanson – car crash.
20100205
un pietiek ar to, ka mēs esam.
“nekad nevar zināt, kas paliks atmiņā uz mūžu.”
[rūdolfs plēpis]
es aizmirsu, ko vēlējos rakstīt. cik nožēlojami. khhh… anyway kkas jāuzraksta, lai aizpildītu tukšumu manī.
šajā naltī atkal murgoju. šoriez gan vieta bija nomainījusies no mazirbes uz tukumu. vietu, kur es pabiju mazāk par vienu stundu un ar kuru man nav nekāda saikne. great. just great. es nesaprotu savus murgus. bet laikam jau tāpēc tie ir murgi. šis bija tāds level up murdziņš, ļoti pretīgs un vļeh patiešām ļoti nepatīkams. šis jau vairs nebija tik ļoti morāls kā fizisks murgs. un tas ir vēl trakāk..
man šķiet, ka būs jāpārbīda atkal mēbeles, jo gulta atrodas kkādā nepareizā vietā un tāpēc man ir murgu maratons. es ceru, ka tas patiešām ir pie vainas, nevis mani ir apsēdis kāds bez humora sajūtas spoks, kuram patīk mocīt mani un manas smadzeņu šūnas. ej prom, es tevi negribu un tu man nepatīc. un es beidzot gribu izgulēties. khhh.!
neturi mani,
nav jēgas.
dvēselei ir spārni,
miesai kājas.
visu tu neproti paturēt
un nemaz nespēj.
EDIT: un tas ko vēl atcerējos ir tas, ka ir diezgan garlaicīgi, kad vakarā nav ar ko parunāt muļķības un pasmieties par niekiem un kkādām pašizdomātām stulbībām. tas par tevi mač’. :P
nosapņoja tūta at 12:00:00 priekšp. 0 comments
vārdi: aizmirsta doma, atmiņas, bezmiegs, mocības, murdziņi, nakts
20100124
sunday morning elegance.
mans svētdienas sasalušais rīts iesākās ar kanye west jauno albūmu. dienu iesākt ar saulstariņu ir taču tik jauki. un svētdienu rīti vispār ir maģiski skaisti pat ja ārā ir –daudzgrādi [ja vēlāties precīzi zināt, tad pie manis ir –14]. bet esmu ievērojusi, ka jo ārā paliek aukstāks, jo skaistāki ir svētdienu rīti. ar daudz vairāk saulīti un tādu ilgāk paliekošu, tā vien šķiet, ka viņa piesalusi debesīs un nekustas uz priekšu. tā jauki. *sun*
šodien VADC vajag manas asinis, taču ir tik auksts, ka nevēlos iet ārā no savām sarkanajām sienām. būs šodien jāsakontaktējas ar dagni un varbūt rīt jāaizdodas uzjaukt kādu asiņaino mēriju jeb in latviešu valoda - nolaist asinis.
vakar nokārtoju savu mazo radušos problēmiņu un dēmn tas nebija nemaz tik grūti, varbūt visi vīrieši tomēr nav ar milzu ego, kurš vnk skrien viņiem pa priekšu. dažiem pat var lietas ieskaidrot normāli, pat ja nākas nedaudz pamelot, bet nu baltie meli jau neksaitās,jo galu galā nevienu taču nesolīju precēt or smth. kā matīss teica – cruel intentions szf edition, bet es saku, ka pagaidām tikai – gossip girl. xo xo. :P katrā ziņā redzēsim kas notiksies, jo nu ir daži aspekti un tā, kuri tomēr nav zemē metami, so let’s live and see.
šorīt pamostoties sapratu, ka esmu izlēmusi vēl vienu citu jautājumu, kurš peldēja pa manas dzīves okeāniem. dīvaini, ka atbildi es nosapņoju šonakt, bet sapņi nekad nemelo, jo tie ir mūsu zemapziņas spogulis, tāpēc būs tā kā bija manā sapnī. un viss. ja nu tomēr kļūdīšos attiecībā uz šo jautājumu, tad nu tā būs lemts, bet pietiek. pietiek čakarēties un atrasties pa vidu pagātnei un nākotnei. vnk pietiek, jo cilvēki ir pelnījuši laimi un ja tu nespēj viņiem to dāvāt, tad labāk viņus palaist vaļā un ļaut šo laimi atrast kur citur pat ja viņi to nevēlas. un attiecībā uz šo man arī nāk prātā vārdi, ko vienmēr sev esmu teikusi: un kad tavs – es nezinu, nozīmē – vairs negribu, var jau būt, ka ir par vēlu..
vēl vakar mani nedaudz nošokēja okyo sms. nesaprotu kāpēc tu esi iedomājies, ka es tevi kaut jebkad spētu ienīst. lai arī ko es teiktu kādreiz, tas ir neiespējami un es to nekad nedarīšu. un arī tas ko teicu pēc tam ir tīra patiesība. nja mums gājis ir visādi, bet redz kur mēs esam tagad (patiesībā jau nekur, bet..). tevi tāpat es nekad nespēšu pilnībā palaist vaļā, jo konfekštūtiņa pārāk ļoti ir tavs īpašums muļķīt. un jā skumjiem cilvēkiem, skumja laime. bet visā visumā jau nav laika uz atmiņu sola sēdēt un baložus (ehh, ar viņiem viss praktiski sākās, taviem baložiem..) drupačām barot - pasaule uz priekšu iet..
man patīk manas wild sarunas ar matīsu skaipā. bitch and a manwhore. viņas dažreiz tik ļoti izklausās pēc sex and the city sarunām kādā restorānā pie vīna glāzes, lai gan mums abiem labāk derētu bārs ar alus kausiem. jo mēs esam foršas lašaras. anyway ir tā smieklīgi traki, bet galu galā esam taču jauni un dzīve ir jābauda tā, lai pēc gadiem nebūtu ko nožēlot. un šīs sarunas man nedaudz atgādina mani un aleksu dažreiz. un tad vakar es tā nedaudz aizdomājos par vienu lietu, bet nu jā tas ir tā nedaudz strange, jo viņi nemaz pat nav līdzīgi ne pēc izskata, ne rakstura, taču tomēr kkādas paralēles es spēju savilkt starp viņiem abiem. katrā ziņā turpināsim mūsu iesākto wilderness un baudīsim jaunību kā pienākas, because look how beautiful is youth! how bright it gleams with its illusions, aspirations, dreams! book of beginnings, story without end, each girl a heroine, and each man a friend!
un vēl man vakar bija mana kārtējā spešal sarakste skaipā ar manu vēl joprojām neizprasto cilvēku. vakar nonācām pie secinājuma, ka ir pagājuši veseli 3 gadi jau, tie šķiet kā vesela mūžība. un tad pagremdējāmies nedaudz atmiņu skatos. tik dažādu un neizprastu, ka dažreiz pa nedaudz paliek bail. smieklīgu un nesmieklīgu tikai tāpēc, ka dažreiz tas sajaucas un smiekli rodas par neko. par to kā lietas nav mainījušās šo 3 gadu laikā, taču tomēr ir. un vēl arī tas, ka esam tik ļoti atšķirīgi, bet tajā pašā laikā tik līdzīgi. mēs abi vienmēr paliksim viens otram neizprastas dvēseles un prāti. tas šķiet tā melanholiski un pat nedaudz skumji, un tomēr tas viss pazūd dēļ jaukajiem mirkļiem, kuriem tā īsti nav patiesas būtības vnk mirkļu ķeršana un ļaušanās. es nezinu, kas ir bijis, es nezinu, kas ir tagad un es nezinu, kas būs uz priekšu. tik zinu to cik mierīgu mani padara šīs īpašās vakara sarakstes ar cilvēku, kurš varbūt eksistē tikai manā galvā un patiesībā nemaz nav īsts..
un akdievs es šodien sapratu, ka esmu laimīga. vnk laimīga, jo lēnam atrodu savus pazaudētos svarīgos sīkumus, kuri bija izbārstīti vējā un aizpūsti pa pus pasauli. taču tagad es lēni tos sameklēju un salieku vietās. tā jau ir, ka bieži emociju vājumā vai sakāpinājumā izdaram kļūdas un palaižam svarīgos sīkumus pa gaisu un tad paiet tik ilgs laiks, lai atkal visu nolktu atpakaļ un būtu laimīgi. cilvēku lielākā kļūda ir viņu neapdomība un straujums. un vēlme darīt un domāt pēc tam. tas galīgi nekur neder. taču lielākoties tas ir tik vilinoši un mazais velniņš uz pleca to liek darīt. bet jā noteikti pašlaik varu apgalvot, ka laime tomēr ir Pī reiz eR kvadrātā. un visu panākumu atslēga ir vienmērīga elpošana un vnk dzīvošana, nevis kaila eksistēšana. un vēl es jūtos mīlēta, jo man ir ģimene un draugi (varbūt ne daudz īstu un patiesu, bet man pietiek ar tik cik viņi man ir, jo viņi man vienmēr būs manas mazās zvaigznītes, kas rāda ceļu naktī), kas ir pats svarīgākais manā mazajā kaķēna dzīvītē. šie īpašie cilvēki visi kopā ir mans svētdienas saulainais rīts. mana melanholija un sentiments, asaras un smaids. ^______^
skan: kanye west – good life, kanye west – heartless, motion city soundtrack – her words destroyed my planet, motion city soundtrack – the weakends, Jose Gonzalez – heartbeats, augustana – boston.
20100121
music is the medicine of the mind.
ņu tā, patiesībā šonedēļ jau labu laiciņu vēlējos uztaisīt šo ierakstu un apkopot pēdējā laika visvairāk skanējušās un patiesībās tās dziesmiņas, kas ir tādu svarīgāko mirkļu dziesmas, kuras es praktiski spēju klausīties jebkad un uz riņķi vien. dziesmiņas, kas spēj gan mani saraudināt, gad satracināt, gan vnk likt pasmaidīt manā ikdienas dzīvītē. murrr. ^____^
1. Augustana – Boston.
mm. mana visu laiku mīļākā un vienradžuōsōm dziesmiņa. saistās ar ļoti daudz daudz nozīmīgiem mirkļiem un atmiņām no manas dzīves. pats par sevi man gribas aizdoties kādu dienu uz bostonu, sagaidīt saullēktu uz kādas mājas jumta un šo dziesmiņu noklausīties tur. un klavieres, ak klavieres, kas var būt skaistās par klavieru radītām skaņām mierīgā klusumā. un jūra, mana mīļā jūra, mana mūža mīlestība. ^___^
2. Reamonn – Josephine.
arī skaista dziesmiņa ar jaukām skaņām. video ar jauku stāstu un tā meitene ir tik smuka. un akdievs cik skaisti bija šo dziesmu dzirdēt dzīvajā. mm. superforša atmiņa. nez kāpēc dzirdot šo dziesmu man vienmēr pārskrien skudriņas pār muguru. un arī šai dziesmiņai ir svarīga loma manā mazajā kaķēna dzīvītē. *sun*
3. Incubus - Wish you were here.
forša grupa. sexīgs dziedātājs. un mm. dziesma, kuru klausoties tu nonāc vientuļā pludmalē okeāna krastā. tik vien kā tu, smiltis, okeāns, vasara, saule, draugi un fun. miers un brīvība. un tas ir tā mazliet ļoti skaisti. un vēl šī dziesmiņa man saistās ar kādu cilvēku. man vēl joprojām neizprastu cilvēku. (:
4. Butch Walker – Cigarette lighter love song.
pavisam nesen atrast dziesmiņa pateicoties matīsam, kas ļoti īsā laika periodā manu sirsniņu iekarojusi tā pa nopietno. dziedātājam ir tiiiik ļoti skaista balss, kas pavisam burtiski tā iziet man cauri kā elektrība. un šo dziesmu viennozīmīgi spēju veltīt for okyo. par to kas bijis un par to kā ir tagad. and you know that i still miss you. un protams atkal klavieres, šis burvīgais izgudrojums ar maigo dvēseli. par viņu radīšanu es sō dievinu bartolomeo cristofori. *giggle*
5. Nomy – Cocaine.
wāā. tik skaists vīrietis un viņam ir TIK dziļizema balss. rawr. dziesmas nosaukuma dēļ jau ir vērts mīlēt šo dziesmu. šīs dziesmiņa sō spēlē pa maniem nerviem un emocijām. jo manā dzīvītē visādi tradžik notikumi bijuši. un nezinu šī dziesma vnk manā acu priekšā rada viņu apkopotu filmiņu. grrr. bet jā dziesma kopumā really kūūūl.
6. My Chemical Romance – I don’t love you.
Gerard Way ir un vienmēr paliks mans darklaiku mīlulītis. viņš ir hot un sō fakings skaists, gribētos bērnus, kas būtu līdzīgi viņam un ar viņa puppy eyes skatienu. wāāā. video ir daiļš un trausls, un liek gribēt to pasargā. pati dziesma..nu jā. i guess dziesmiņas nosaukums pasaka visu, un tālākus komentārus es nesniegšu, jo šai dziesmai pienākas vien klusuma brīdis, lai to varētu izbaudīt…
7. Papa Roach – Hollywood whore.
mm. TIK sexy video. patīk tās asinis kā šļācas uz visām pusēm, pa visurieni, un visapkārt. rawr. vispār tāda hardcore dziesmiņa. klausoties viņu gribas tā reivot un sarīties narkotikas un vnk būt extrawild. nu tā kā visas trakās holllywood sluts dara, bet tomēr kkādā savā ziņā ar viņām piemītošo eleganci. nu jā vienvārdsakot i like. ^___^
8. Jeff Buckley – Hallelujah.
mm. kārtējā rawr sexīgi pievilcīgā vīrieša balstiņa. dziesmai nu jā, kas, liek vēlēties tādu wild&beautiful seksu. āā. tie vārdi ir tādi murrrīgi, nedaudz skumji, bet patiesi. katrā ziņā šī ir mana visvismīļākā šīs dziesmas kaverversija un jāsaka liels pāldies to Jeff Buckley, kurš nepavisam nav zemē metams. (:
9. Emiliana Torrini – Jungle drum.
hihi. dziesmiņa, kura pilnībā kliedz – ej lēkā, trako, ārdies un ej atbrīvo savu iekšējo mazo zvēriņu, kas laužas uz āru un ļauj viņam ieelpot the wildness. nezinu kkā šī dziesma mani paķēra. varbūt ar to ritmu, varbūt dīvainajām skaņām un neizrunājamiem frāžu gabaliem. anyway crazy kūūl song. *sun*
10. Franz Ferdinand – Bite hard.
skaista dziesmiņa, kas veltīta manai mīļākajai brīvā laika nodarbei. muahaha. turklāt sasodīti lipīga un patiešām gribas kādu sexīgi sakost viņu klausoties un pēc tam iemurrrāt austiņā. ^^
un man katrā ziņā asociējas ar pavadītajām naktīm mazirbē, it īpaši pēdējo. (:
11. The Script – The man who can’t be moved.
mm. dziesmiņa, kas man asiocējas ar daudz pavadītām naktīm uz manas sarkanās istabas palodzes, ar atvērtu noputējušu logu, tumsu, mēnesi, cigareti un domām, kuras liku uz balta papīra. diemžēl ziemas režīmā, tas nav diezko aktuāli, taču siltajā laikā šī dziesma salikumā ar palodzi un citiem bonusiem ir mana lielākā mūza. pāldies The Script par to. *heart*
12. Five For Fighting – Chances.
dziesmiņa galvenokārt par iespējām. par dzīvi. par to, kas zaudēts. kas iegūts. risku. un citiem niekiem. dziesma, kas liek nedaudz aizdomāties un pāršķirt savas aizvadītās dienas šajā dzīvē. un varbūt kko uz nākotni pamainīt. jo kā jau mēs visi zinām, tad iespējas ir retas un maksā ļoti dārgi. apdedzināties ir lemts visiem. un klavierēēēssss. ^____^
nu ko mīļumiņi. tas arī viss. 12 dziesmiņas, kuras pašlaik manā dzīvē ir mīļākās no mīļākajām. pirmās vietas īpašniece ir visdārgākā man un manām atmiņām, taču arī pārējās tālu no viņas neatpaliek. būtībā viņām visām ir jābūt nr. 1, jo viņas ir mans nr. 1. katru dienu sava. un mūzika ir mana otrā mīlestība. bez viņas mana dzīve patiešām būtu an error. un a big one. murrr. ^_____^
nosapņoja tūta at 1:48:00 priekšp. 0 comments
vārdi: atmiņas, dziesmiņas, klavieres, mirkļi, my life, mīlu, mūzika
20100120
0118 999 88199 9119 725 3.
wāāā. šodien atcerējos par sen aizmirstu superideālismieklīgu geek seriālu IT CROWD. akdievs tāds z[irneklis]omg un lol visā kopumā. šogad jābūt jaunajāi 4 sezonai. so gribās. mm atceros vēlās naktis mazirbē, kas skatījāmies visi sēžot uz dīvāna satinušies segās alus pudelēm rokās un vnk stulbi smejoties par geek jociņiem. mm. the good times. unun tas seriāls ir tik lipīgs vnk gribas vēl un vēl. ātri arī noskatīties var, jo sezonā tik 6 sērijas. bet no otras puses žēl. jo ir funny. un moss ir tik mīlīgs ar saviem matiem. ^___^
unun man patīk kā viņi izņirgājas par kōlu. un vispār cilvēkiem. man gluži vnk patīk kā viņi par visu ņirgājas kopumā. ahh. paliek tik labi.
un slavenākā šī seriāla frāze neskatoties protams uz – have you tryed to turn it off and on again. vai – you need to plug it in. :D
bet jā the bestest ir šī:
Roy: [singing] We don't need no education.
Moss: Yes you do. you've just used a double negative.!
*giggle* nū bet ne visiem šo saprast. so nevermind. bet noteikti iesaku noskatīties šo rītārd seriālu. zinu ka daļa to varētu dievināt. *sun* so tā vērts. murrr. ^____^
nosapņoja tūta at 1:32:00 priekšp. 2 comments
20100103
kā gadu sāksi, tā turpināsi jeb mazirbes skaistie mirkļi.
šis viennozīmīgi būs mans garākais ieraksts ever. bet so tā vērts.
viss sākās ar mazu cerībiņu, ka mazirbe kā ļoti īpaša vieta spētu visu salabot. tādēļ kopīgi ar vecajiem draugiem nolēmām doties tur, lai noliktu atpakaļ uz sliedēm mūsu draudzības vilcieniņu, jo patiešām nav viegli, ja tev visu laiku pietrūkst cilvēki, kas tik ļoti bija daļa no tevis un ir vēl joprojām, kurus mīli vairāk par sauli debesīs un atmiņas par viņiem ir tik daudzdaudzdaudz un tuvas…
mans 31.dec. rīts sākas ar pavisam īsu sarunu ar tēvu, kur jautājums no tēva puses bija par to, ko mēs dzersim šampanieti vai šņabi. mans pret jautājums protams bija par to kā viņam šķiet. kā rezultātā viņš uz mirkli aizgāja un atgriezās ar 1L šņabja pudeli, kas protams bija mans mīļākais - mango absolūts. mm, tāda ņamma. tika sakrāmētas somas, paņemta kūka un protams pats galvenais pudeles un devos pie māra uz dzīvokli. tur tika sagaidīts vēl robis un tā paņēmuši vēl daudz mantas ar melno bumeru devāmies uz jūrmalu pie māra drauga krišjāņa, lai paķertu vēl pāris cilvēkus un pārmainītu mašīnīti pret nedaudz lielāku. ceļš uz jūrmalu, jau pagāja vienos smieklos kā agrāk, jo viss jau sākās ar to, ka mašīnā karājās dinamo gaisa atsvaidzinātājs, kurš bija tik ļoti spēcīgs, ka vnk pamatīgi dolbīja kā mēs izsecinājām. :D un protams kā gan bez asām izjūtām, ja pie stūres ir robis. pāris reizes gandrīz ieslīdējām grāvī un vienā pagriezienā uztaisījām foršu saulīti, jo protams normāli pagriezties pa labi jau nevar obligāti vispirms jāuztaisa apgrieziens pa 360 grādiem un tikai tad var nogriezties. bet nu vismaz fun. ^^ nonākuši pie krišjāņa pārkrāvāmies uz 9 vietīgo busiņu paņēmām mētru un braucām vēl pēc ozola un viņa jaunās draudzenes. protams jau pēc pirmajiem metriem izbraucot no krišjāņa sētas sapratām, ka dzīve būs jautra un vēl pēc dažiem metriem jau bijām ieslīdējuši pirmajā grāvī no kura varējām stumties laukā. kad visi cilvēki bija sakrauti busiņā, pasmējāmies par to, ka laikam nenonāksim mazirbē dzīvi vai vismaz līdz nakts melnumam, devāmies ceļā. pirmajā ceļa pusē līdz talsiem tādu nekādu traku atgadījumu nebija, smējāmies un runājāmies un protams kā vienmēr busiņa beigās gāja visjautrāk tur tika atšauts pirmais šampanietis un tukšots pa apli. pēc viena sekoja arī otrs un dzīve kļuva vēl jautrāka. katrā ziņā biju nedaudz aizmirsusi cik gan dzīve ar šiem cilvēkiem ir sasodīti perversa, jo nu tādi domugraudi var būt tik viņiem. ^^ pirms visām izpriecām mēs iegriezāmies tukumā pie robja laukos, jo viņam bija jāpadara tur šādi tādi darbi. mēs visi tikmēr dzērām tēju un runājāmies, kamēr māris ar robi pagrabā slaucīja ūdeni kurš bija līdz potītēm, kur beigās mēs jau visi sēdējām pie pagraba kāpnēm un apbrīnojām šo smieklīgo skatu. jā jā esam ļauni. muahaha. kad tas tika padarīts devāmies tālāk. uztaisījām pauzi talsos rimi, lai sapirktu daudz ēst, jo mums patīk daudz ēst, jo mēs mīlam ļoti daudz ēst. taču patiesībā ēst nopirkām maz. iegājuši veikalā sapratām, ka mums garšo dzert so tika nopirktas vēl divas pudeles šņabja kādas 12 pakas sulas un daudz šampanieši. kā arī miljons pakas ar čipšiem. mja saucās mēs pirkām ēst. haha. :D devāmies tālāk un pēc 5 min sapratām, ka nenopirkām pašu galveno – ūdeni. lol. nu da. kā rezultātā braucām vēl vienā veikalā. tālāk nākošā pietura bija paredzāta tikai un vienīgi mazirbe, kur pēc zvana no lata, sapratām ka būs megasuperfun, jo ceļš ir nebraukts un jā. protams visi kārtīgi izsmējāmies par to, ka viņš stopējot no v-pils un vēl lielāko daļu ceļa noejot ar kājām tur nonāca 2 stundas pirms mums. fail for us. oh well. iebraucot mazirbē bijām jau sagatavojušies stumt un rakt un brist, taču mūs pārsteidza tas, ka ceļš bija notīrīts. mums bija noveicies, ka tieši pirms mums. līdz pat pašai jūrasskolas sētai. happy time. un latis bija jau izracis staigājamā ceļa labirintu līdz visām mājām, malacītis. sētā mašīna tika iedabūta ar ieskriešanos un atduršanos pret sniegu sētas vidū, jo savādāk bija neiespējami tajā sniega daudzumā to paveikt. protams pats pirmais darbs bija pirts iekurināšana un ievākšanās izstabiņās un radiatōru saslēgšana tajās. nr. 2 man patīk ar savām dzeltenajām sienām. murrr. un vēl nesalauzto gultu, kā laimiņas mājās. :D kad visi svarīgākie darbi bija padarīti sēdējām visi mīļi kopājakās, jo bija auksts kamēr vēl viss nebija iesilis, ēdām, spēlējām kārtis, smējāmies, klausiīāmies mūziciņu un sākām lēnām dzert. jaucu šņabi ar visādām suliņām līdz beigās atradu ideālo variantu kur šņabis tiek sajaukts ar 2/3 vīnogu sulu un 1/3 apelsīnu sulu un sanāk tāda ņamma, kašņabi ne just nevar un tad tu tādus daudz sadzeries, piecelies un saproti ka ir fāk. :D šis mans maisījums daudziem iegaršos, so nācās man visu vakaru laistīties ar šņabi un suliņām, un būt par bārmeni. wūūhūū. ik pa laikam gājām pačillot pirtī vnk tā pat ar visām drēbēm, spēlējām arī tur kārtis un turpinājām dzert, tur vnk bija silts un labi un mēs bijām pārsaluši bišķīt braucot. kavējām visādi laiku, runājos ar cilvēkiem kurus tā īsti nemaz nezinu tik tā redzēti un izrādījās patiešām jauki cilvēki. mētra ir ļoti jauka un vispār smuks vārds viņai, man tīk ļoti. tad savācāmies šampīšus visas daudzās pudeles, kas mums bija un devāmies uz jūriņu beidzot. īso ceļa gabaliņu līdz jūraigājām rekordlēni, jo tik nežēlīgi slīdēja. daudz kritām un vēlāmies un jā, tagad visi ceļi zilumaini. protams kāds gudītis jau vienmēr pastumj tevi nedaudz, kad tieši mēģini nuturēt līdzsvaru un tu novelies ar seju sniegā, bet cik labi, ka man gāja kāds blakus es uz uzkritu vnk kādam citam virsū. haha. kamēr trakie un nenormālie pašnāvnieki kāpa sadzērušies tornī, mēs pārējie gājām aptaustīt ledus auksto ūdeni jūrā. un pēc minūtēm jau bija laiks izšaut korķus pudelēm. un tā katrs ar savu pudeli rokās to arī darījām un 2010 bija klāt. sadzērāmies šampanieša pudeles padodot pa apli un protams gāžot atkal viens otru nost no kājām, jo tā ir mūsu jaunā gada tradīcija vienmēr bijusi un tad arī daudzi tika aplieti ar aukstu šampanieti, bet fun. jautri ir arī tad kad tevi nons no kājām bars cilvēku un tu esi pašā apakšā un jūti kā tu attriecies ar muguru pret ledu, jo virs sniega ir kārtīga kārta ar sarmu un viņa salūzt zem tavas muguras. bišķīt auč. visi samīļojāmies unun jā viss atkal bija labi. kad visi bija arī izvārtīti devāmies pa slidīgo ceļu atpakaļ. tad sadzērāmies tējas, jo bijām atsaluši un turpinājām čillot pirtī ar šņabi un jautri runāties. un es ļoti daudzus cilvēkus sakodu, man tas sagādā tādu prieciņu es nevaru. ^^ neatceros cikos, bet kkad devāmies gulēt, ja tā to vispār var nosaukt. :D protams pats pats sākums bija mierīgs. un thank god šogad vismaz bija sildītājs un SILTS mājiņā. nevis tā kā vienu gadu kad sajūta ka guli saldētavā. aizmigšanas periods iesākās ar jaukām sarunām un smiešanos tumsā, un kā vienmēr beidzās ar wild un nonākšanu vienā gultā, kā parasti. tiku brutāli vienā brīdī izlidināta no gultas kaut gan atrados sienas pusē, mani vnk pārmeta pāri un izmeta un grīdas. thanks. bet tad tiekot back gultā es sāku atriebties ar savu mīļāko metodi – košanu. grrr. un nopietnu košanu, jo es patiešām iekodu vienai personai vismaz reizes 30. cik man teica, tad sajūtas esot bijušas tādas, ka es kostu līdz asinīm. mm. un mja čaļi māk so faking najs spiegt. :D tad vēl panesās joks par veselām divām kājām un edvardu & bellu. vnk wtf, bet nu jā, bija funny. ūū un vēl turpmāk zomg ir jāizrunā kā z[irneklis]omg. neprasiet kāpēc, tam nav izskaidrojuma. tā nu mēs pusi no nakts bijām wild un kodām līdz es pat neatceros kurā brīdī vnk atslēdzāmies. pamodos 12os no tā ka mani pamodināja, jo robis gāja ārā un crazy person ar pilkām kājām. oh well es turpināju gulēt. pēc pusstundas viņš atgriezās, jo visi vēl gulēja. un tad es pamodos pus2, jo vnk vairs nenāca miegs. tad līdz 2iem vārtījāmies vnk pa gultu, runājot atceroties labas atmiņas no vasaras un vēl par visu, kas notikās vakardien un jā. tā jauki. protams mani nokutināja pāris reizes, bet es protu skrāpēt. so mja. un tad sāku skaitīt savus zilumus kuri bija faking daudz, bet haha robim bija vismaz 3 reizes vairā kodumu pēdu. tad mūs māris nāca mūs visus celt augš, jo brokastis bija gatavas.kad māris ieraudzīja zilumu uz manas rokas viņam bija vnk wtf un lielas acis. oh well. tā kā robis atteicās celties, man nekas cits neatlika kā iziet ārā, paņemt sniegu un aizbāzt viņam viņu aiz krekla kaut gan viņš pretojās, bet nu es jau sen zinu ka esmu stiprāka par viņu so mja. tad gan viņš ātri izleca no gultas. hihihi. tūta vnk vienmēr var visu panākt ar savām metodēm. ^^ un tad viņš mani nošokēja par vēl vienu manu zilumu un par šito es biju gatava sist. grrr. nu pa kuru laiku viņš to paspēja izdarīt es neatceros. un viņš arī nē. vēl labāk. anyway, brokastīs makaroni ar sieru. mm. kas var būt ideālāks par to. āā jā ibumetīns, kurš sō visiem noderēja otrā rītā. kamēr čaļi spēlēja need for speed [lol] un kamēr citi ēda, timēr tika uztaisīts karstvīns. mm. tik labi no rīta viņu dzert un atrasta kūka. un visiem tāds smaids parādījās sejā. (: tad tika dzirdēti forši nostāsti par nakti kad tika piedzirdīts krišjānis tā pamatīgi un kas esot vnk wow jo tā vēl nekad nav noticies un latis varēja papriecāties. bet nu ar lati man šķiet ikviens varētu būt komā. :D tika daudz spēlētas kārtis un vnk ēsti miljons čipši un i guess mēs čipšus vairs visu gadu needīsim vnk :D un tad ienāca krišjānis ar vnk TIK aizpampušām acīm, ka mja skarbi. vēl pirms saule spavisam nebija nozudusi izdomājām aizdoties līdz jūriņai. pa gaismu šoriez aiziet bija nedaudz vieglāk, taču slīdēja tik pat ļoti. paskraidījām gar jūriņu, pafotogrāfējām bišķīt, redzējām daudz pamestas šampanieša pudeles krastā un kārtīgi izpikojāmies pa ceļam atpakaļ. tas bija fun. ^___^ ap 5iem lēnām sākām vākt mantiņas un pavisam lēnām gatavoties braukt prom. daži tik tad vēl modās kā piemēram mētra, kad visi kāpa jau busiņā. un tad sākās jautrība, jo izbraukt nevarēja haha. we were stuck. nu neko čaļi sāka rakt sniegu ar lāpstām, mēs gudrīši bijām aizmirsuši ienest smiltis iekšā so tās bija sasalušas. tā ar vairākiem rakšanas un stumšanas piegājieniem, šķību braukšanu un smiekliem aptuveni 40min tikām uz ceļa un varējām braukt. fun. 9 mazi sniegoti mazirbes bērni devās home ar krišjāni pie stūres, kuram pasaule vēl nedaudz griezās. mēs aizmugurē ar piena paku izdomājām viņu izdzert un lol, mēs piedzērāmies no piena, jo vnk tik jautri palika un tādi domu graudi nāca ārā. piemērām izsecinājām ka ibumetīns patiesībā sākumā saucās gribukretīnu, un stāsts tam tāds, ka viens čalis – farmaceits, otrā rītā pēc dzeršanas pohains izdomāja sataisīt zāles pret otrā rīta sindromu un sabēra visu ko vien var, viņam bija tik slikti, ka viņš nosauca tās zāles par gribukretīnu, taču saprata, ka nū citi nesapratīs un kkā tā tāpēc pārsauca par ibumetīnu. tad vēl labu laiku spriedām par metaforu – vāvere lēkā no zara uz zaru. nu da lol. tur apslēpta ļoti “dziļa” doma. khh. bet nu to i guess saprast tikai esot kopā ar tādiem cilvēkiem kā viņi visi. tad vēl padiskutējām par kōlu. un sapratām ka nosaukums aptiešām sux. jo iedomājieties vecu omīti, no dziļiem laukiem, kas nekad viņu nav dzērusi, bet zin ka tāda ir tagad atbrauc uz lielpilsētu un dodas iegādāties kolu, bet tā kā viņa nezin kā to pareizi izrunāt viņa saka tā kā rakstīts uz pudeles coca cola un vēl ar lauku akcentu. nū vatā fāk. lol vnk, jo beigās izklausās ka viņa grib koka olu. :D tad vēl radījām pašizgudrotas metaforas, man vislabāk atmiņā palika šī – šodien sniegpārslas krīt kā ceļa zīmes jāņu naktī. izklausās, ka tur ir apslēpta svarīga doma, tik žēl, ka neviens nezin kāda, bet smuki skan. tad vēl sākām saukt visus veidus kā pateikt ejam dzert, nu kā piemēram, ejam iekurināt, ejam piepiest skapīti, utt. funny efekts no piena mums katrā ziņā bija. tad piestājām benzīntankā, lai robis tiktu pie kafijas (jo viņš bez viņas nespēj dzīvot) unun pārējie sapirktu kkādus saldumus, un arī lai tagad pie stūres varētu braukt robis, jo krišjānis vairs nebija spējīgs. uz logiem bija tiiik ļoti smukas ledus puķes vnk gribējās viņas tādas paturēt un priecāties katru dienu, tik žēl, ka viņas kūst. bet tik smukas vēl nebiju redzējusi. un vispār bija tik auksts mēs ar laimiņu sēdējām vnk satinušās visās segās un kājas vnk bija ledū. grr, bet tad es tiku pie robja džempera. un tad palika siltāks. tas bija jauki. bet jauki nebija tas fakts, ka tad kad robis sāka braukt jau pirmājos metros vnk slidinājās. grrr. ar viņu taču vienreiz var šitā nomirt kopā. bijām jau visi sastresojušies un likām lai krišjānis turpina braukt, bet nu izskatījās ka robis izklaidējās tā un mja turpināja braukt ignorējot mūs. beigās jau bija ok un mēs visi nomierinājāmies. māris tad aizsāka sarunu par ēdieniem kuri neeksistē, bet kurus mēs gribētu, lai tādi būtu. un tad nu katrs izteica savas fantāzijas, tas bija tā interesanti, kas tik katram nebija prātā, dažas lietas izklausījās tīk faking garšīgas, ka mums visiem sagribējās ēst. khhh. :D tikmēr jau bijām nonākuši jūrmalā un nolēmām, ka šodien vēl neviens netiks vests uz rīgu, jo tur ir pretīgi un vēl negribas prom un jā gribas mieru. tad mūsu pirmo izmeta pie māra vaivaros, kur laimiņa ar māri lika man nospet robja džemperi, lai viņam rīt būtu mūs jāved uz rīgu, citādāk džemperi atpakaļ nedabūt. nū ok man jau nav divreiz jāsara un viņš nemaz nepamanīja. visi mīļi atvadījāmies, pat tiku pie samīļojiena no mētras, kuru tā īsti nepazinu, bet kura bija tik ļoti iepatikusies. jauka meitene. ^^ ozols vnk ir funny atvadu ziņā. kamēr pārējie tika izvadāti pa mājiņām mēs 4 ēdām un dzērām siltas tējas. un atcerējāmies lietas. kad bijām paēduši atbraucu arī robis, kurš ilgi nepamanīja ka sēžu virtuvē viņa džemperī, kamēr mēs visi smējāmies, bet viņš nespēja saprast par ko. oh well. tad gājām skatīties tv. vnk visi mīļi sēdējām uz dīvāna un skatījāmies kkādas filmas. tik jauki. robis ātri aizbrauca un haha aizmirsa savu džemperi. tā mēs nosēdējām līdz kādiem 2iem skatoties filmas un runājot visādas lietas. ik pa laikam dzerot tēju. 2os naktī saēdāmies gurķmaizītes un gājām čučēt. mēs ar lati gājām gulēt 3. stāvā un gāwd kā man nepatīk tās baisās kāpnes vienmēr liekas ka nositīšos, zinot, ka man vēl ir bail no augstuma. bet tur augšā ir tik smuki. ^^ protams miegs nenāca ilgu laiku so runājāmies par festivāliem un pašiem pašiem pirmajiem un kā mēs vispār visi iepazināmies un tik ļoti ļoti jaukas atmiņas uzpeldēja. murrr. un tad mēs aizmigām kkad vnk randomlī. un es aizmigu robja džemperī, man kkā viņš tik ļoti iepatikās, man vispār ļoti patīk lieli un plati džemperi. no rīta pamodos no sms, kurā man teica paldies par zilumiem uz pleciem, un ka tie izskatoties pēc tetovējuma. bet lūdzu vienmēr laipni. *giggle* unun pa lielo stikloto logu bija tik skaists skats, kad tu redzi tikai koku kalotnes pa visu logu un lielas, lēnas sniegpārslas, kas daudzdaudz snieg. mm. dievīgi. ^____^ lēnām cēlāmies un vēlāmies. un atkal crazy ceļš pa tām kāpnēm. grrr. laimiņa ar māri arī bija pamodušies, so gājām ēst brokastis. visi kkā šausminājās par maniem sexy zilumiem, bet nez man patīk, vismaz kārtīgi iesākts gads un galvenais fun. *sun*atbrauca arī robis, un kko ārdījās, jo viņš vienmēr uzvedās kā wild un sadzēries, bet nu mēs jau visi pie tā kkā esam pieraduši. lēnām dzerot tēju visi skatījāmies ķeriet smārtu un tas bija tik jauks rīts, gluži vai atgādināja svētdienas rītu. tad savācām visi savas mantiņas un lēnām krāmējāmies mašīnā. atdevu robim džemperi, lai gan negribēju jo man viņš iepatikās. un forši, ka pirmais ko viņš pateica bija – omg, viņš ir saburzīts. lai ko es būtu darījis, man viņš nekad nav bijis saburzīts. kā tev tas izdevās. :D nu da. tūta var visu. lol. ^^ braucām uz rīgu atkal daļu ceļa slidinoties. taču viens mirklis TIK ļoti iespiedās atmiņā, tas bija mirklis, kad braucot pa jūrmalas šoseju kkur periodā pirms lidostas apkārt viss bija balts, mašīnā bija miers, un sāka spīdēt tik silta un jauka saulīte sejā, un uzslēdzās dziesma incubus – wish you were here. un mm. burvīgi vnk. iestājās tāds ideāls iekšējs miers un parādījās smaids sejā. ^___^ un pēc tam arī jaukā the darkness dziesma i believe in a thing called love. it īpaši tās rindiņas - cant explain all the feelings
that you're making me feel my heart’s in over drive and you're behind the steering wheel – vnk tam mirklim tik atbilstoši vārdi bija. ^^ murrr. nu jā mani vārdu sakot vēl negribēja uzreiz laist vaļā tāpēc devāmies vispirms uz māra dzīvokli. izkāpjot no mašīnas secinājām, ka tas ir kkāds melnais zārks, jo mašīnā bez aizmugurējām durvīm ir tik baisi un šauri un pretīgi, ka brrr. un ja viņš ielido ūdenī tad aizmugurējie so mirst, jo netiek ārā. :D dzīvoklī dzērām tēju, skatījāmies bildes un runājāmies par skolu un pārvākšanos un lietām. robis ar māri izdomāja, ka jaunā bibliotēka patiesībā ir milzu transformeris, jo iepriekš pie sētas vienmēr stāvēja pamests bembi, bettagad vairs nē, so bibliotēka viņu apēda un tāpēc bija palikusi lielāka nekā iepriekš. un tad viņi abi gribēja viņai aizmest nodegušo sildītāju, ko laimīņa un māris nesen nodedzināja līdz ar visu dzīvokli nakts vidū. fun. ko tik nevar palaist garām. nu jā un tā lēnām pagāja laiciņš un es protams atkal nofailoju un apgāzu vai pusi dzīvokļa tikai pagriežoties. man tā vienmēr sanāk. nū ko i like to fail. :D unun jā tad mēs ar robi braukājāmies uz mājiņām. viņš kko ārdījās un šņācu, fun. runājāmies vēl par skolu un vispār dzīvi un jā, tik jauki kā agrāk. un tad jau es biju mājiņās. mhhh. pretīgajā rīgā, bet mja savās sarkanajās sienās. varu viennozīmīgi apgalvot, ka mans gads iesākās uz visiem 369%. daudz smiadīju, daudz smējos un bija daudz wild lietu. ar godu iesākts gads un viņš būs so lielisks. man par to prieciņš. unun mazirbe patiešām atkal darīja savu lielisko darbu un viss bija ideāli. viss tika salabots un viss atkal ir kārtībā. un var tikai pabrīnīties par to cik mīļi un jauki un smieklīgi kopā var būt 9 atšķirīgi un gandrīz nepazīstami cilvēki. forši. paldies visiem. un man atkal ir daudz jaunu, mazu un supermīļu atmiņu. murrrr. ^______^ protams mazliet uznāca skumjas rīgā par to ka rīga ir rīga un, ka mazirbē bijām tikai vienu nakti. tāds gadījums bija pirmo reizi. parasti bija vismaz divas naktis. vēl arī nedaudz skumji par to, ka nav kam traucēt gulēt un nav kas tev traucē gulēt šeit rīgā. grūtāk aizmigt, bet jauks fakts, ka vēl kādam arī ir tāpat. un, ka tev to pasaka. funny bunny hunny. suņiem, taču kaķi it kā nepatīkot. :D bet nu par šito padiskutēšu kkad citreiz. jauki, ka visu noslēdz jauka vakara saruna par atmiņām un ar smaidiem. ^^
EDIT: pavisam aizmirsu vēl pieminēt 3 lietas. to, ka laimiņa pateica, ka esmu robis ar tūtas galvu, kad staigāju ar viņa džemperi apkārt. ka trakajā trakumā māris uzdeva interesantu jautājumu - ja ir ziemeļbrieži, tad kāpēc nav ziemeļaļņi.?! un mja tad panesās tas, ka visam, kas vien varētu būt funny likām priekšā ziemeļ. lol. viss labākā lieta laikam bija ziemeļfail. :D kā arī vēl tas fakts, ka māris izdomāja, ka varētu uztaisīt metāla grupu ar nosaukumu MURRR un grupas pirmā dziesma arī sauktos MURRR, šajā dziesmā vienīgie vārdi būtu MURRR, kuri tiktu tā zemi un skaisti noskrīmoti, utt. metāla stilā. un vismaz viņam sanāca labi, es gribētu tādu šūpuļdziesmiņu sev, TIK labi varētu aizmigt. mm. ^^ āā un mēs ar laimiņu backvokālā šņāktu. *giggle*
šeit tikai maziņš ieskats manos sexy zilumos, kuri pierāda tikai to, ka lieliskais laiks mazirbē nebija tikai sapnis:
nosapņoja tūta at 9:38:00 pēcp. 0 comments
vārdi: 2010, atmiņas, cilvēki, ideāli, laimīga, man patīk kost, mazirbe, šņabis, vaivari, zilumi



