labvakar.
šovakar pēc haosa darbā un slimošanas, pavisam mazliet prieka tika iegūts no vēlas kino nakts ar Andēnu un drusciņ smiekliem tumsā. pēc kā bija gara gara pastaidziņa mājup, ejot pa laternu izgaismoto ielas vidu ar austiņām un jauku mūziciņu, cerot, ka mašīnas šovakar paņēmušas atvaļinājumu, un ziniet – man sanāca. bet pats galvenais bija izvest domas vakara pastaidziņā, un likt tām ieelpot rudenīgo nakts gaismu.. misija izpildīta.
un ziniet, es aizdomājos par to cik viegli ir saaukstēties, tāpat arī iemīlēties, vai arī dzīvot pagātnes atmiņās. bet cik grūti ir izauklēt pietiekoši spēcīgu imunitāti, lai neslimotu, vai arī patiesi mīlēt, vai arī pabeigt iesākto. cilvēkiem ir tendence pa lielam vienmēr izvēlēties to vieglāko ceļu, vai samierināties ar to, kur dzīve mūs iemet, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar grūtībām vai jāizvēlas starp dažādām iespējām. cilvēkiem ir arī tendence dzīvot pagātnē, neatbrīvojot vietu tagadnei, tikai tādēļ, ka tā taču ir vieglāk. ir vieglāk vēlreiz par jaunam nekļūdīties, netikt sāpinātam, un gluži vnk paredzēt sekojošos notikumus. mums katram dēļ tā ir savs dzīves skapis pilns ar skeletiņiem, par kuriem īsti neviens runāt publiski nevēlas. mēs tos apzinamies, samierinamies un turpinam tiem dzīvot līdzās – that is just the way life goes.
saviem skeletiņiem es ik pa laiciņam mēdzu uzskriet neapzināti virsū, tie mani sveicina lietās un vietās, skaņās un smaržās, un ir grūti paslēpties. kas liek domāt par to, ka pagātne gribi vai nē vienmēr būs ar mani, tā ir daļa manis. visas nepabeigtās lietas, visas salauztās lietas, visas sāpīgās un laimīgās lietas, tās visas veido tevi tagad un bez tām tu būtu pagātnes versija par sevi. dažreiz sanāk sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti gribētos ieraut sevi kkādā paralēlās dimensijas viesulī un būt tur kur kādreiz būts, ar tiem cilvēkiem un specifiskajām lietām, un sajust to realitātes garšu vēl vienu reizi, dzirdēt tieši tās cilvēku balsis, un ieelpot precīzi to pašu elpu ko toreiz.. gribētos būt tajā rudenīgajā poliklīnikas pieturā vai arī sniegotajā 3dienas decembra vakarā pēc saujiņas smieklu, vai arī gulēt uz zvaigžņotā jumta ar pipermētru tēju un bīdot mākoņus dzejā, gribētos tik ļoti gribētos, ka nedarītu to, tad ja tas būtu iespējams.. tāpēc, ka dažām lietām ir gluži vnk jāpaliek neiespējamām un tikai mūsu sapņos un vēlmēs bezgalībā.
un vēl es mazliet nespēju saprast, kāpēc jau kuro nakti manos murgainajos sapņos esi Tu, jā tieši Tu, brīžos, kad man ir vissliktāk un notiek kkas traģisks – Tu man esi blakus un turi manu roku.. sasodīts, ko tas nozīmē.?! es gribu zināt.. es patiešām.. man vajag zināt.. pastāsti man lūdzu. es uzvedīšos labi, es apsolu (:
0 comments:
Ierakstīt komentāru