netikai ārā aiz loga plosās orkāns un dzenā savus mazos dēmonus, arī manī plosās tāds mazais orkāns, kas dzenā manus mazos dēmonus. un vispār šovakar vēlu vēlu nākot mājās no darba secināju to, ka šāds laiks un salijušās sakritušās lapas ir ideāls ierocis pašnāvniekiem – atliek vien paslīdēt, krist un atsist galvu pret slapjot asfaltu un nomirt no asins izplūduma smadzenēs. tik vienkārši un savā ziņā pat mazliet skaisti – mani nogalināja krāsainais rudens zem kājām.!
ak, ko tik ar mani nedara mans prāts vai drīzāk pareizāk būtu teikt – neprāts. un orkāns manī turpina plosīt vēl tos saprāta krikumus, kas kkur bija paslēpušies.
bet uz citas nots, kas ir tik pat neprātīga, es gribu vien uzrunāt pati sevi un pavisam stingri pamēģināt sevi nolikt pie vietas – sasodīts, TŪTA, izbeidz vienreiz spēlēties.! es zinu, ka tur kaut kas ir, bet tas nenozīmē, ka tagad vajag izdomāt patiešām atrast to, kas tur ir un spītīgi pierādīt savu taisnību, kuru tu jau tā pat ļoti labi zini, taču anyways gribi paspēlēties ar cilvēku jūtām. nu wtf, vai patiešām nepietiek apdedzināties pāris reizes, lai vairāk nebāztu savus pirkstus atklātā liesmā.?! un vai patiešām tu savas neprātības pēc vēlies riskēt ar to, kas tev tagad ir, ja ļoti labi zini, ka tas var beigties pat visnotaļ traģiski.?! nu kam tev to sasodīts vajag, spītīgais kaķi.! labāk vnk saritinies kamolītī siltumā uz mūrīša un aizmirsti šo trakumu ar tiem pavasara taureņiem, kas šķiet ir ieperinājušies bēniņos.. jā es zinu, ka kjūt un stuff, bet tas nemaina to, ka vajag taču vienreiz piebremzēt un pateikt sev NĒ un novilkt kkādas robežas un pat actually tām neizdomāt kkā pārrāpties pāri. un es ceru, ka man vairs nenāksies par šo runāt ar sevi ever un es ceru, ka man arī nenāksies sev pateikt – i told you so, kad viss būs ellē, bļin.
bet vispār dzīve ir skaista un kkā vairs nešķiet, ka būtu nepareizajā vietā un laikā un ka man nemitīgi vajadzētu tiekties atrast to, kur patiesībā iederos un kur man vajadzētu atrasties. tas tagad šķiet tā mazsvarīgi un pat rudens lietus nespēj mani kkā izsist no šīm sliedēm šogad, kas mani patiesi priecē. viss notiek, viss kustās, viss ir – apkārt ap mani ir dzīvība un es sajūtu tās sirdspukstus gluži itkā tie būtu manējie. prieks būt un elpot. un ziniet ar mani šogad viss būs kārtībā, jo oficiāli varu paziņot, ka depresiju, emo fāžu un visu citu huiņu eksistēšana manā dzīvē ir noiets etaps un vietas vairs tam visam manā jaunajā gadu skaitlī nav. par to pat gribas pasmaidīt. ^____^
jauku sapnīti jums ar šo dziesmiņu.
2 comments:
katrā ziņā - interesanti.
mhm, well parunāties ar sevi dažreiz ir pat vairāk kā interesanti. :P
Ierakstīt komentāru