vētras pāriet jūs ziniet. vētras norimst, aizmieg un klusē turpinot audzēt savu nežēlīgo un vareno skaistumu. kamēr mēs gaidam sniegu, kas mūs zem savas baltās segas spētu pasargāt. pirmais sniegs būs. pēdējais – nekad.
mana vētra norima tevī. miers nemierā un nemiers mierā pamodās no neeksistējošā ziemas miega un salika visas izmētātās domas glīti plauktiņos. sarunas tavā un manā tējas tasē atrada to patiesību par vakardienas trakumu. klusumu paceļot no koka grīdas, kur tas bija pagājušo nakti sasities, es nespēju to nenoskūpstīt. viņš jau nebija vainīgs pie vētras, kas plosījās manī. arī tu ne..
mēnesis neskaidra un nemierīga skaistuma ir tieši vienāds ar 22 jeb 4, kas tik jauki dzīvojas vasaras zaļumā kamēr mēs skaitam tās sakritušās zvaigznes zem kājām, vai varbūt esam debesīs un bradājam pa viņu mājām.?!
mirkļi starp ceturto un piekto stāvu pamostas ar smaidu uz manām lūpām. tik apturēt laiku tie nespēj, šķiet, ka tur tas skrien vēl divreiz ātrāk. un ātrāk. tur ir cita laika zona – mūsējā. tajā vietā pastāv tikai intervāli starp sekundēm, smiekliem un elpām. pārējas viss ir iekš slowmotion, īsti pat nespēju saprast vai pārējā pasaulē tajā brīdī eksistē, kustās un redz. dažreiz šķiet, ka nē. patīkami.
un tad tu aizej. pat kad negribas laist tevi prom. tev ir jāsaņemas manā vietā, jo es to vairs nespēju. un tu aizej. ar neredzamiem savienotiem diedziņiem no maniem saules kamolīšiem es turpinu tevi turēt aiz rokas un mana decembra realitāte rudenīgi lietaina smaržo tik ļoti pēc tevis, kad starp mums attālums smejas. un ir vieglāk. vieglāk cīnīties ar mazajiem briesmonīšiem, kas tik ļoti neprātīgi ilgojas pēc tava košā rotaļu laukuma. un es. es ilgojos pēc taviem smiekliem un pirkstu nospiedumiem uz manis. taču visvairāk es ilgojos pēc tevis paša.
..un tagad es aizmiegu ar tavu pašu pēdējo sms šonakt, bet gluži kā ar pēdējo sniegu – nekad tā īsti pēdējo. lai pamostos ar smaidu jau citā laika zonā - tevī..
20111202
sazemeņota vētra plosās decembra pienā.
20110901
the great summer of ‘11.
sveiciens visiem 1. septembrī, kam 1. septembris ir patiešām 1.septembris, bet pārējiem atvadu sveiciens no vasaras, kas nu mūs lēnām, bet ar pavisam lieliem soļiem pamet uz gariem, tumšiem un aukstiem mēnešiem, ehh..
šeit nav rakstīts jau visu vasaru, bet mīļie nedomājiet, ka esmu par jums aizmirsusi, gluži vnk šajā vasarā nebija laika, būt šeit vai atcerēties ikdienā, ka kaut kas šāds būtu jādara. šī vasara bija pārlieku pilna ar notikumiem, piedzīvojumiem, jaukumiem, ballītēm un lieliskiem mirkļiem ar tik pat lieliskiem cilvēkiem (: kad gluži vnk dzīve ir pārāk laba, lai tērētu minūtes par to rakstot nevis izdzīvojot.! es ceru, ka jūsu 2011 vasara bija as much awesome as mine (: tagad.. tagad gan laiks atgriezties realitātē un pie darba, skolas, mācībām (mocībām), negulētām naktīm, utt.
vasara kopumā bija tāda viena milzīgi liela burvīgu krāsu palete, protams ar visu pozitīvo un negatīvo, jo galu galā dzīvei taču jābūt līdzsvarā (: ar iedzīvošanos otrajā pilngadībā (21) un beidzot patiešām īstu dz.d. sajūtu, kāda sen nebija bijusi un tas viss pateicoties jaukajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. vēl protams, ar tādu svarīgu faktu, ka Miss Jū-Es-Ēj – Guna Začeste ir beidzot pēc vesela gada atgriezusies pie mums MĀJĀS^^ un visādiem citiem sīkumiem un pozitīvismiem, kurus uzskaitīt jau īsti nav jēgas, jo mirkļi ir noķerti, izdzīvoti un palaisti brīvībā, tieši tur kur viņiem jābūt..
šodien izdomāju, ka ir īstā diena, lai atgrieztos šeit un uzsāktu jaunu ieskatu uz nākošajiem mēnešiem mūsu ne visai pārāk mīlētajā ziemā. 1. datums ir sākums visam, un savā ziņā arī sākums rudenīgajiem laikapstākļiem un tai rudens noskaņai, kas jau kādu laiku pavisam nemanāmi cenšas iezagties manī.. protams, nevaru sūdzēties, rudens man pavisam noteikti tīk, bet jāatdzīst, ka šogad atvadīties no jaukās vasaras ir grūtāk nekā līdz šim bijis, laikam sāku pieķerties vasaras sajūtām arvien vairāk (:
šodien kkur starp rudenīgajām lietus lāsēm un vasarīgajiem saules stariem, es pieķēru sevi atkal aizdomājoties par dzīvi un tās vēl joprojām neizdibināmajiem mazajiem celiņiem. šīs vasaras sākumā mani nevarētu teikt, ka patīkami pārsteidza, bet pārsteidza kāds cilvēks, kurš pirms mazliet vairāk kā gada man lika smagi vilties (lai arī kādi argumenti tam tagad ir likti pretīm, tas tomēr nemaina faktu, ka tas notika at first place). es izlēmu, ka šim cilvēkam jādod otrā iespēja, jo galu galā visi tādu ir pelnījuši, lai kā arī nebūtu bijis viss pirmajā reizē. lai gan vairāk par visu mani bīdīja un bakstīja tā interese – why are you back & acting like nothing happened.?! - un man pa visām varītēm vajadzēja to noskaidrot, jo galu galā two can play this game. un tas liek aizdomāties par to, vai mēs vispār kādreiz īsti beidzam spēlēt spēles.?! jo tiklīdz viss šķiet labi vai pat pārāk labi, mēs to sākam apšaubīt un radīt neeksistējošas lietas un darīt visādas muļķības, lai visu mazliet atdzīvinātu un atkal pārvērstu spēlē.. kurā agrāk vai vēlāk kāds vienmēr cieš. kādēļ gan mums tas vajadzīgs, dažreiz es to patiešām ļoti nesaprotu, bet laikam jau, ka tā vnk ir cilvēku daba, kas daļēji ir dzīvnieka daba.. atgriežoties pie mana vasaras cilvēka ir jāmin tas, ka šoreiz es tam piegāju ar mazliet citādu metodi un ja jau cilvēks patiešām vēlējās atgriezties manā dzīvē, tas šoreiz pēc pilnas programmas, nevis kā pirmajā reizē, kad tā īsti par šo cilvēku zināju tikai faktos, ko varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un lai arī cik skaisti toreiz viss arī nebija, šoreiz tas vairs nederēja. šoreiz vajadzēja sākt pa pareizam un būt draugiem at first, patiešām uzzināt lietas vienam par otru, saprast kādi cilvēki esam. man svarīgi bija arī iepasīztināt tevi ar gandrīz visiem maniem mīļākajiem draugiem in my life, un mani pavisam noteikti priecēja fakts, ka they like you un ka tev patīk viņi, ka you guys get along un laugh, un ka varu ballītē tevi atstāt ar viņiem un apzināties, ka nepazudīsi kādā stūrītī alone, bet gan runāsies ar viņiem un viņu draugiem, un būsi just funny (: tas patiešām daudz ko nozīmē, bet then again.. kāpēc es jūtos tā, ka still kkas trūkst. kāpēc vēl joprojām ir lietas, ko esmu tev piedevusi, bet nevaru aizmirst.?! laikam jau tas ir mans big issue un es nespēju vnk beigt piedurties un likt tev justies vainīgam par to visu kas bijis, es gribu, bet nespēju.. tas viss mazliet liek aizdomāties par to, ka neskatoties uz to, ka most of the time tu esi jauks un mīļs un šodreiz es actually zinu tevi kā cilvēku, vai mums kādreiz varēs būt kaut kas vairāk par vienkārši being good friends.?! vismaz no manas puses.. jo atmiņu gluži vnk izdzēst nevar.. un es nezinu ko, lai ar tevi iesāk.. jo es gribu ļauties, tām jaukajām sajūtām un tiem taureņiem.. ..bet, ir kkāds BET, kas mani attur no tā visa, un tas šķiet nekur netaisās pazust tuvākajā laikā. ehh, dzīve, mana dzīve tu atkal man radi galvas sāpes.
on the other hand, es zinu, ka pati esmu sadarījusi nesmukas lietas attiecībā uz kādu citu cilvēku. un tieši tā iemesla dēļ, es vēlos šo cilvēku satikt, lai izrunātos, lai atbildētu uz pilnīgi visiem jautājumiem, lai censtos, vismaz censtos dot kkādas atbildes par visu, jo pati esmu sajutusi uz savas ādas kā ir tad kad nezini.. nezini pilnīgi neko. un gluži vnk sāc sevi sagraut no iekšpuses.
to es nenovēlu nevienam, it īpaši šim cilvēkam. viņa vienīgā kļūda bija iemīlēties manī brīdī, kad es pati biju sagrauta un mēģināju sevi salikt atpakaļ pa maziem maziem gabaliņiem, un būt tāda taureņa tornādo epicentrā nevienam nenāk pa labu, lai arī cik labi nodomi būtu – tu tiksi parauts līdzi un izpostīts.. un that’s what happened.. un es tā negribēju.. no sirds. šis cilvēks bija patiešām diezgan perfekts, bet visu labo, kas mums varētu nākt par labu mēs jau apzinamies tikai tad, kad ir jau daudz par vēlu, vai kad esam to salauzuši. es patiešām ceru, ka man tiks dota šī iespēja satikties ar šo jauko cilvēku, izrunāties, pasmaidīt un galu galā nebūt tam cilvēkam, kuram pēc 5gadiem tu gribētu piezvanīt tikai tāpēc, lai pastāstītu cik awesome tava dzīve ir tagad un, ka tu priecājies, ka i’m not in it. es negribu, lai tā viss beidzas (:
jā, mans septembris ir iesācies tik pat krāsaini, kā noslēdzās mana vasara. ir daudz neatbildētu jautājumu, un beidzot ir mazliet piebremzēts un padomāts par dzīvi, jo beidzot tam ir laiks. jo cik tad tā vienkārši var skriet un cerēt neatdurties, vai nesasisties. ir jau tomēr kkā viss piedzīvots un beidzot gribas salikt lietas pa plauktiņiem, un uztver visu mazliet nopietnāk. es protams, ar to visu nedomāju, ka tagad ir jābeidz izklaidēties un dzīvot dzīvi, nevis vnk eksistēt, bet gluži vienkārši apzināties prioritātes. apzināties, kas nāk par labu SEV at first place. un būt mazliet labākam cilvēkam pret tiem, kas tevi mīl un tev tic, brīžos kad pat tu pats sev netici – un tie ir your friends. :*
skan: Cary Brothers – Belong; Instrumenti - Pilnīgi Viens.
nosapņoja tūta at 6:29:00 pēcp. 0 comments
vārdi: 2011, 21, ballītes, dzīve, es, lieliski cilvēki, lietus, mirkļi, neatbildēti jautājumi, piedzīvojumi, rudens, smaids, tu, vasara
20101125
like a storm in my head.
dienas paiet tik patīkamā steigā, ka šķiet esmu elektrizēta. vēl pavisam nesen bija 1. novembris, bet nu tuliņ 1. advente un 1. decembris, nu pastāstiet mīlīši, kur paliek mūsu laiks, stundas, minūtes un sekundes. i just don’t get it..
vispārībā man pēdējā laikā patīk dzīvot, patīk elpot. un vispār es beidzot jūtu, ka esmu dzīve, ka stāvu stingri ar abām kājām uz šīs mazās apaļās zemītes, kaut arī domās varbūt lidinos mazliet 2 pēdas virs zemes. es pat nespēju aptvert kā nedēļas paskrien kā dienas, un mēneši kā nedēļas. notikumi un darbiņi uzradušies vairāk kā vajag, bet viss tiek darīts un visam tiek kkā atrasts laiks, pat tādām lietām kā jauki mirkļi ar mīļajiem cilvēkiem man apkārt, tāpēc mazliet par tām emocijām un mirkļa momentiem. :)
pirmdien, diena tika iesākta ar lielisku ziņu, ka spss nenotiek un līdz ar to protams kurš gan dosies uz ekonomiku. tad ar kristu, maču un daigu nolēmām aizdoties līdz centriņam un jauno galerija rīga. lielveikals kā jau lielveikals, tik no iekšpuses totally atgādina kruīza kuģi, nu patiešām identiski, bet smukas krāsiņas un vispār mazās detaļas – man vārdu sakot patika. tad pavadījām aptuveni 1h grāmatnīcā, ak mēs mazie bērni, kuriem tik lielu prieku var sagādāt grāmatas – jauki. tad devāmies uz 8. stāvu un burvīgi fantastisko jumta terasi aplūkot rīgas jumtus. teikšu tā, nekad man rīga 20 gadu laikā nebija tik ļoti iesēdusies sirsniņā kā tajā mirklī, rīgas jumti savādi nomierina un rada tādu mazu melanholu par to, ka tomēr esmu daļa rīgas, manas rīgas – jā. tā dažādība un mazie, sīkie jumtu elementi mani vnk fascinē un daudzie pulksteņi, mm, nezināju pat, ka to ir tik daudz. un tur nu mēs noteikti atgriezīs vasarā daudz un dikti, un tur taps skaistas bildes. murrr.
otrdien, tika nopirkta skaista, melna kleita mūsu politologu ziemas ballei. tāda sexy black un būs vnk ņamma. jajaja, man jau nu ļoti tīk. vēl tā bija diena, kad paņēmu darbā mazo brīvdienu, lai beidzot vienu dienu veltītu sev, tas patiešām bija vajadzīgs morāli un fiziski. vakarā ar szf draudziņiem – kristu, renāru, začu, grāvi, maču, sintiju, silvu un vēl vienu meiču - devāmies uz arēnu skatīties vef spēli. ņu ko lai saka bija jau okey, taču nu uz beigām gan tāda skumja, jo vef’iešiem nu galīgi negāja, nāksies vien viņiem daudz pumpēties pēc spēles. :D pēc tam izdomājām ar kristu, renāru & maču un aizdevāmies pie egijas uz darbu – rigas wine bar – nogaršot to dikti izslavēto un ņammīgo karsto punšu, kuram izrādās ir 80 grādi. vieta jau nu dikti šika bija, priekš mums kā vidējiem latviešiem par gaišu, baltu un smalku, mēs pat mazliet sabijāmies, bet pēc mirklīša malkojot gardo punšu izsmējāmies kā mazie zaķīši un vispār tā smuki noslēdzām jauku vakaru.
trešdien, tā kā mums iekš szf bija iedota oficiālā brīvdiena, tad biju nolēmusi doties uz rīta maiņu darbā, taču protams viņu nogulēju. un nejau pus stundiņu vai stundiņu, bet gan veselas 8 stundiņas. mazais, fail for me, bet nu nekas, vakara maiņas tāpat ir vislabākās. un vismaz beidzot tā no sirds izgulējos pa ilgiem laikiem. vakarā devāmies atbalstīt mūsu lieliskos szf basketbola puišus cīņā pret ģeogrāfiem, kas bija visai smieklīga spēle, jo mūsējie malači viņus noslaucīja no spēles laukuma kā mazas maitenes un izcīnīja 5to uzvaru pēc kārtas ar rezultātu 70(ar kko) pret 20(ar kko). pavisam smieklīgi ne.?! :D
ceturtdien, tas ir šodien no rīta latviju un rīgu pārsteidza sniedziņš. viss bija balts, balts un šodien nebeidza krist lielās sniega pārslas nu ne mirkli. ja runča lekciju laikā biju diezgan pesimistiski noskaņota par ārā valdošajiem laikapstākļiem, tad pēc pirmās runča lekcijas iepikojot kristu un maču ar pirmo sniedziņu mans garstāvoklis krietni uzlabojās. ^____^ un tad es kļuvu krazīpsychoenerdžaizedmadfunny nu tā, ka šķiet, ka dažs labs gribēja mani izrubīt, lai tikai beidzu būt tik megapozitīva, bet es tik smaidīju un smējos. un ziniet, man sasodīti patīk mani smiekli, viņi ir tādi lol. :D tiesību lekcijas laikā kārtīgi pieēdāmies un vispār tā jauki parunājāmies kopā visi dzerot kafiju, un tad tiesību seminārā risinājām kāzusus par sluts un cars, hehe. pēc tam tik pat ļoti dīvainā, bet pozitīvā garstāvoklī aizdevos uz darbu un vismaz tur mani novērtēja un manu sniedziņa trakumu, jā jo es biju sašņaukusies sniedziņu no palodzes :D un vispār pirmajās 3 min es tā sasmīdināju lauri ar savu muļķošanos un superīgajiem tekstiem, ka viņš gandrīz vārtījās pa zemi, jauki. vismaz kāds mani actually novērtē un tā visu vakaru, mm. tagad vakarā dodoties mājās vēlā vakara stundā bija jauki slīdēt pa rīgu, jo viss centrs bija apledojis smukā spogulī un es izslidinājos ar milzīgu smaidu uz sejas kā mazs bērns, ak šis prieciņš, murrr murrr. ^____^
man patīk, kā viss notiek, man patīk kā lietas rit, man patīk ka laiks nestāv uz vietas un es varu sajust ka esmu dzīve, beidzot patiešām dzīve, nevis vnk eksistēju. rīt darbiņā agrā maiņa, tad jāapciemo vecvecāki un tad atpakaļ uz centriņu, jo ar začu jādodas uz eiropas valodas dienu, kur pamācīsimies visādas dīvainās valodas būs super forši. sestdien plānā no rīta iespējams aizdoties uz kalnu, jo trases solās atvērties 5dien/6dien, tad jau redzēsim, bet būtu kūl, gribas tā no sirds iztrakoties ar dēli pa pirmo kārtīgo sniedziņu šogad. tad tākā ieplānota ballīte ar kristu un maču pie manis, ar picu cepšanu, alu, ūdenspīpi, mūziciņu, filmām un jaukām sarunām pie kamīna, mm. un 7dien ar szf draudziņiem dosimies uz arēnu skatīties hokeju, jajaja. nu pasakiet vēl, ka pie šadas dzīves ir iespējams ieslīgt rutīnā un aizmigt aizmirstot, ka esi dzīvs vai būt negatīvam šajā sasodīti burvīgajā novembrī - nu nekādi, un protams, vislielākais paldies tiem cilvēkiem, kas šobrīd ir man apkārt. es jūs nemainītu ne pret kādu naudu, arī tevi gunu kaut arī esi in usa, jo mīlu no visas savas mazās sirsniņas jūs visus mani zaķīši. :*
un obligāti noklausies šo, jo tā es jūtos savā šajā rudenī un novembrī un elpojot: manic street preachers – autumn song. *sun*
So when you hear this autumn song
Clear your heads and get ready to run
So when you hear this autumn song
Remember the best times are yet to come
nosapņoja tūta at 11:58:00 pēcp. 4 comments
vārdi: basketbols, cilvēki, dienas, guna, laiks skrien vēja spārniem, laime, mirkļi, mīlu, notikumi, novembris, sajūta ka dzīvoju, smaids, szf
20101107
tiny little raindrop tiny little tiny little messy little raindrops.
šodiena un šis vakars ir tik patiesi un vienkārši skaists savā būtībā, ka patiesībā nemaz negribas nodoties bloga rakstīšanai, bet gan turpināt dzīvot mirklī. jo nevajag jau neko lielu, vajag tikai 6dienas vakaru, kurš sākas ar mazo melanholiju tverot atmiņas pa pagājušā gada szf bildēm no viss visādiem pasākumiem un tad to turpināt ar skaistu un jauku mūziciņu un sarunām ar burvīgiem cilvēkiem skypā. šovakar pat liekas, ka gribētos tā palikt uz kādu laiku, nu šajā mirklī un tieši tādā un to nemainīt, jo dzīve ir skaista un nevajag iekšējam prieciņam daudz. ^____^
bet laikam jau nedaudz jāpastāsta par manu 4dienas vakaru, kad devos satikt sen nesatiktus cilvēkus artūru un edgaru un devāmies spēlēt biljardu. taču pārsteigums man bija tāds ka sanāca satikt arī krišjāni un iepazīties ar svenu. mm, jā man bija jautrs un jauks vakars skatoties kā viņi spēlē biljardu un smejoties par viņiem un ar viņiem - burvīgi. vienmēr esmu sapratusies labāk ar čaļiem nekā meitenēm. un man so pārgāja miegs viņu trakošānas klātbūtnē. tā nu mans – pabūšu uz stundiņu un tad mājās čučēt – ieilga. jo pēc biljarda 2 stundām izdomājām, šie izdomāja ka vajag doties kur tālāk un nonācām vien bārā – kontakts, jo tur viss sākās pirms 2 mēnešiem. tur protams tika spēlēts novuss un dzerti tekilas šoti, jo tur vissss tik lēts uz lucky hours. ^^ tā nu tur nosēdējām līdz pat plkst. 3:00 gan smejoties par sadzērušiem krievu saldajiem čaļiem, kuru trešais draugs bija komā un visu laiku krita zem galda, gan par viņu pašu krazī smiekliņiem kas izklausās pēc vardēm. :D tiku vēl pie awesome aproces no artūra, diezgan interesanti, kad čalis ar kko tādu nodarbojas, bet kūūl - i likey. saklausījāmies labu mūziciņu un sēdējām jaukā atmosfērā. patīk tajā vietā, būs kkad szf draudziņi tur jāaizved. bet nu jā 3:00 tad nu devāmies pa mājiņām, un tiku pavadīta līdz pat pašām durvīm, jauki vismaz nebija vienai pa tumsu jāiet no centra uz pārdaugavu zinot kādas nesmukas lietas tagad visur notiekās. jauks vakars man izvērtās tā pavisam negaidot un ar jauku kompāniju, būs biežāk viņi jāsatiek. :)
nu jā tad vēl var pieminēt mazo krazī notikumu 4dien no rīta ar kristu, kas tikai parāda to, ka mīļie guliet naktīs nevis sasodīts mācaties, jo nevajag čakarēt veselību kkādu mājas darbu dēļ, jo nu atzīme ir viens tā nāk un iet, bet veselība ta mums tikai viena. tā bišķīt sastresojusies biju, bet nu viss jau labi ir un būs. tas tik bija tāds mazais reminder, ka nedaudz jāpiebremzē ar skriešanu dzīvei pa priekšu un jāpadomā vairāk par sevi. ^^
vēl vakar vakarā tā sēžot un planējot kkur savās domās, izdomāju kko pavisam foršu, ko varētu pasākt augusta beigās, kad guna jau būs atgriezusies LV. tas būtu iepazīsti savus szf draudziņus, ko īstenotu es, guna, začests, krista un mačs, jo patiesībā pēdējās dienās esmu sapratusi un nonākusi pie atziņas ka patiesībā viens par otru neko nezinam, pat tādas viselementārākās lietas, un tas nav forši – to vajag mainīt.! būtu tāds smukais tips pa LV turklāt vēl mācoties lietas vienam par otru un satiekot visas ģimenes un vnk having fun, jo augusta beigas vēl ir siltas un smuki tā viss, vēl var kempingot ar teltīm pārbrauciena vidū un nevajag meklēt obligāti mājas. vēl var trakot pie jūras un sēdēt saulītē. es pieņemu ka būtu vajadzīga kāda nedēļa vai pus2 šim pasākumam, bet tā būtu tā vērta un paliktu atmiņā ar super cilvēkiem, foršām pilsētām un notikumiem, daudz smiekliem un muļķošanos, jaukiem vakariem un sarunām, daudz skaistām bildēm un zināšanām vienam par otru un par to no kurienes tad katrs kā personība nākam un kā esam nonākuši visi kopā szf krāsainajās sienās. ahh, es patiešām no sirds ceru, ka šo izdosies īstenot. mī sajūsmā, par savu spontāno pagājušā vakara domu. ^______^
mm, patiesībā tik labi jūtos, ka grūti pat paskaidrot, šodien manā galvā un sirsniņā ir jaukie szf cilvēki gan tiekas šeit pat uz vietas, gan tas viens un mīļais, kas in usa mīt. :* ir taču neiespējami dusmoties uz dzīvi par visu negatīvo, ja ir šāds pozitīvais aspekts. un šī vakara sarunas mani nomierina, tā pavisam jauki. un fonā skan tik jauks rudenīgais playlist ar diezgan daudz klaveiru dziesmām un es baudu šo vakaru un zinu ka rīt būs vēl skiastāks svētdienas rīts, ahh. pilnīgi gribas ātrāk doties uz miedziņu valsti, lai ātrāk pienāktu īpašai svētdienas rīts. murrr.
tikai pamodini mani, neatstāj guļam. ļauj sajust rudenīgo lapu smaržu un arī tavējo, kuru pat klusums slēpj. ļauj dzirdēt nedzirdēto un atrast tavu prieku zem mana makoņainā spilvena manos svētdienu rītos.
nosapņoja tūta at 1:53:00 priekšp. 3 comments
vārdi: laime, mirkļi, vienā vārdā - dzīve
20100930
my autumn rain of colors.
ak, šis viltīgais, taču tik ļoti man mīļais gadalaiks – rudens, rudens, rudens. ^____^ kā dziedāja prāta vētra savā skaistajā rudenīgajā dziesmiņā tad:
rundens kā rudens
biezie un gājputni laižas uz nīlu
un pēkšņi man likās:
tu esi man draugs un es tevi mazliet mīlu…
šodiena bija viena no tām lieliskajām dienām, kad pat nevajag neko huge, lai justos laimīgs. vajag tikai sauli pie debesīm (neskatoties uz to, ka ārā auksts), krāsainas lapas zem kājām (daudz, jo daudz viņas sabirušas it īpaši manā rajonā, skaisti) un tos mazos mirkļus, kas liek pasmaidīt (tādi arī šodien bija manāmi daudz, yay.). un tad šodienas steigā starp szf un darbu es apstājos pie krustojuma, ieelpoju rudenīgo gaisu un apjēdzu to, ka oktobris jau klāt – jau OKTOBRIS.! es mazliet apjuku, jo kur gan šīs dienas skaitā 30, kas septembrī mīt ir palikušas, laiks šķiet ir iemācījies lidot un pat daudz ātrāk nekā gaisma. bet jā, no otras puses tas bija patīkamais mirklis, ka jau OKTORBRIS, jo rudensrudensrudens. oktobrī šo fenomenu var izjust visspilgtāk and i completely intend to capture every autumn breath of mine. ^______^
jā, šodiena bija mana oficiālā pirmā rudens diena, jo es patiešām sajutu viņu – manu rudeni. tādu mazliet patīkami vēsu, taču krāsainu un jautru un pilnu ar smaidiem un to īpašo tikai rudenī mītošo maģiju, kas lidinājās kkur starp debesīm un zemi. un ierāva mani savā krītošo lapu virpulī, murrr.
mazie rudenīgie mirklīši arī šodien bija, tie ir un turpina dzīvot manās atmiņās. patīk viņus nofiksēt un nolikt tā glīti atmiņu plauktos manā galvā, gluži kā bērnībā lasīju mazās un īpašās, ņu tās rudenīgo krāsu kļavu lapas un liku starp grāmatu lapaspusēm. un nav jau patiesībā svarīgi, kas viņus vēl manīja, bet gan jau ka someone did (i actually know that someone did, well maybe *giggle*), bet man pietiek apzināties, ka es viņus izjutu un ka viņi turpina saulstaroties manī, šķiet pat nedaudz viņi mani apreibina ar savu rudenīgumu, bet tas taču ir tik jauki. ^^ ak ak ak, rudens iegriež mani savā karuselī un es nevaru apstāties un ziniet šoriez es varbūt pat ļaušos vairāk nekā līdz šim.. it’s funny – this thing called life. my life.!
un tu, jā tieši tu, lūdzu turpini radīt tos mazos rudenīgos mirkļus, kas tik perfekti šogad iederas rudens apgleznotajā latvijā, kas zem mūsu kājām mīt, katrā elpas vilcienā, kas aizrauj mūs neprātīgā lapu virpulī un vnk starp tevi un mani. paldies, tev, mans rudenīgais draugs un zini, es mazliet tevi mīlu..
nosapņoja tūta at 11:46:00 pēcp. 0 comments
20100220
politolodziņu hawaii party.
mm. ballīte bija vienradžuōsōm. ^___^
šodien sēžu dzeru kakao un krāmējos ar bildēm. laboju, sūtu, noņemu sarkanās vampīractiņas, un gaidu kad atsūtīsies 800mb ar bildēm, pēc kurām visi tik ļoti alkst. pacietieties mīlulīšu drīz BŪS.! būs beidzot pilnīgi visas bildes un varēsiet saulstaroties. bet kamēr tās vēl nav tad es krāmējos ar iepriekšējām. khi, krāmējos. :D
tūta: patīk krāmēties ar bildēm
****: man arī patīk krāmēties
****: bet ne ar bildēm :DD
āāā.! un tagad es dusmojos, jo tas plostotājs nelaimīgais, kas sūtīja bildes aizgāja dzerstīties un nepacietās stundiņu. bļēēē, kaut viņš šodien noslīktu. :D nūū bēt kāmōn stundiņu, es faking gribu tās bildes vairāk par visiem.! grrr. [okey, never mind tikko atnāca sms, ka viņam pazuda nets. my bad. *giggle*]
anyway, ja nedaudz atskatamies uz ballīti, tad varu teikt tik to, ka man ļoti patika. pirmo reizi fotogrāfējoties [un ne tikai] like smaidīju, pat tā ka izrādās ka man esot bedrītes vaigos, ņu okey viena bet jā, vnk wtf. tas mani nedaudz šokēja. :D bet jā superliels prieciņš par to, ka visu vakaru saulstarojos un biju laimīga. visu vakaru pavadīju forogrāfa amatā kopā ar bucīti, mums bija super labs teamworks^^ mūsu fotostūrītis bija pieprasīts. un es samācījos dažas labas lietas so kūūl. un vispār mums tur gāja jautri. *sun* visu vakaru dzēru alu, sen šitā nebija darīts un sajūtas kā jāņos vai parastās vasaras ballīšunaktīs, kad chillo ar alu visu laiku. patika piemēram tas, ka atradu kontaktu ar juriju, tas bija tā ļoti jauki. vienā brīdī sēdējām pirtī un runājāmies par dzīvi, dažiem cilvēkiem un tā. jauki parunājāmies un nonācām pie viena secinājuma, ka attiecībā uz vienu lietu es so esmu nošāvusi greizi, bet to kinda es zināju, tik nesaprotu kāpēc es tā izdarīju. laikam tajā brīdī vnk nedraudzējos ar galvu. :D bet nu vismaz attiecībā par šo tēmu mūsu viedokļi sakrita. nepatika gan tas, ka kāds cits cilvēks īsti nesaprot vārda – nē – būtību. bet nu man sō faking vienalga, es bija savā laimīgajā prieka pasaulē un neņēmu lietas galvā. (:
patika daudzās pīppauzes ārā ar randōm sarunām un smiekliem un kafiju. patika lielākoties uzturēties puišu klātbūtnē, jo vienmēr esmu viņus uzskatījusi par saviem labākajiem draugiem un, ka ar viņiem man viss vieglāk atrast kontaktu. patika, ka pret rītu mani baroja. patika, ka par mani daudz rūpējās, lai ārā nenosalstu un pat no visām pusēm deva jakas. patika, ka no rīta dodoties mums pēdējiem prom mani stilīgi izvārtīja sniega kupenās. patika, ka no manis visu laiku tīrīja sniegu, lai nesaslimstu. patika dzert visu laiku alu un šad tad izmantot maču kā savu asistentu un likt viņam viņu paturēt. patika tas, ka visiem ballīte ļoti gāja pie sirsniņas. patika redzēt sejas, kas vairs ar mums nemācās. patika tosts, ka nākošgad šajā pašā laikā un šitā pat saskandināsim patiešām havaju salās. oo jāā.! *sun* patika no rīta stāvot centrā palaist garām 2 savus autobusus, jo vnk tāpat. patika nākošajā rītā pirmo reizi apskatīt bildes. patika sms naktī ar tekstu – es tevi arī mīlu, zaķīt [par šito gan es so smejos, jo like nevajag pārprast, kam vajag sapratīs]. āā un patiesībā patika viss viss gandrīz. ^____^
nepatika vien tas, ka kādam atkal tika nospertas bikses. un vēl nepatika, ka nedaudz tiku vilkta atpakaļ pagātnē. nē, nē, nē - gribu prom no pagātnes auklām, nē virvēm, kas vilkdamas atpakaļ dzen. turos pretī, bet tomēr grūti rast spēkus, jo vnk sāk kaitināt pāris sīkumi. tāda sajūta, ka uzspiesti jauni likumi bez atbildēm, jo jautāt ir liegts. un patiesībā nemaz jautāt negribas. gribas tikai aizmirst un izlikties, ka nekas nekad nav bijis. vnk paņemt milzu dzēšgumiju ar uzrakstu – i <3 mistakes – un padzēst dažas atmiņas un viss. mani jau viņas nesāpina, bet sāk traucēt. tā teikt aizņem vien lieku vietu, kur viņu vietā varētu būt laimīgās atmiņas un pašlaik man tādu daudz so vajag atbrīvot vietu. (:
jāā, vienradžuōsōm politolodziņu hawaii ballītēē. patiešām super jauks vakars. un daudz smaidu & smieklu. prieks redzēt tik daudz laimīgu seju.
un man tik ļoti tīk šī bilde, jo viņa tik ļoti saulstarojas, ka paliek karsts ilgi skatoties :D un jā cukurs.lv, tāpēc jāiet pavemt varavīksnītes. ^____^ [āā jāā tikko atcerējos ka gunai bira cukurs braucot pašā sākumā uz ballīšvietu. she was sweet. hihi. un es atdauzīju galvu pret e-talona aparātu un mačs pateica, ka es nopīkstināju galvu.] āā un vispār vēl miljoniem super daudz burvīgi skaistu atmiņu. kuras tiks sazipotas manās smadzenītēs un pārējie krāmi izdzēsti. jo dzīve beidzot varu apgalvot ir sakārtota. patiešām patiešām sakārtota un morālais haoss vairs nevalda. un tā sajūta ir debešķīga. *sun*un vispār kūūl, ka mūsu ballītes paliek faking populāras un cilvēki runā. drīz varēsim rīkot ballītes pat zatleram šķiet. whatevāā.
SMAIDŪŪŪ.! ^_______________^
p.s. – tagad pat varu iet mācīties. un gaidīt, kad kāds atbildēs par asv lietu, ceru, ka tas būs drīz.
nosapņoja tūta at 7:01:00 pēcp. 0 comments
vārdi: alus, atmiņas, bildes, cilvēki, fotogrāfēšana, hawaii party, laimīga, mirkļi, politolodziņi, puiši, sakārtota dzīve, sarunas, smaidi, smiekli, vienradžuōsōm, ziema
20100130
saplēstās drēbēs kaili sirdpuksti ved.
sēžu savās sarkanajās zemeņu sienās un dzeru vaniļas pienu, un spēju iztēloties vien to vai dzīve var vispār būt skaistāka pati par sevi. vai aiz skaistuma ir, kas vēl daiļāks. un lēni mani sāk ieskaut tāda kā bezgalības sajūta, tā it kā es spētu pastiepjot rokas debesīs samīļot mākoņus. tos mazos nerātnos mākoņus, kas šodien spēlē neremdināmas spilvenu kaujas un izbārstījuši baltās pūkas visapkārt..
gremdējoties atmiņu skatos par vakardienu, tas viss sākās ar randōm ideju izklaidēt laimiņu, kamēr māris dodas izklaidēties ar savā kucītēm. pavadīt kaķu vakaru divatā viņu jaunajās 4 sienās ar alu un filmu vakaru. bet protams randōm idejas vienmēr kļūst vēl randōmākas un viss iesāktais aizvirpuļoja pie tā, ka 4as happy personas (tai skaitā arī māri, kurš savus plānus atcēla, jo šī randōm ideja viņam patika labāk) devās uz vaivariem uzražot kārtējo jauko filmuvakaru, jo kurš gan vēl nezin, ka mēs viņus dievinam tā mazliet ļoti daudz. sapirkāmies daudz junk food kā vienmēr un vispār šodien secināju, ka mēs esam atkarīgi no junk food, junk drink un vispār mums ir viena liela junk life. anyway atgriežoties pie vakarvakara.. mēs ievācāmies mājas 3ajā stāvā, kur pasaule šķiet tā mazliet nodalīta no visiem citiem, varbūt tāpēc, ka tas ir nepabeigti izremontētais stāvs, varbūt tāpēc, ka visaugstāk, varbūt, ka paskatoties pa lielajām stiklotajām durvīm ārā tu redzi vien koku galotnes, kas apsnigušas ar baltajām spilvenu pūkām. mūsu filmuvakars iesākās ar tādu pašlaik aktuālu filmu kā – the men who stare at goats (patiešām lol filma, kur galvenā jēga pēc mūsu domām bija vien tik daudz kā kazas, džedaji un lsd, bet iesaku noskatīties, jo aktieri ļoti labi un izsmieties arī var), turpinājām vakaru ar tādu dziļāku filmu kā - the imaginarium of doctor parnassus (šo jau skatījos otro reizi un pat šoreiz tā līdz galam to filmas jēgu neizpratu vien to, ka nevajag spēlēties ar velnu, bet nu jā arī ļoti laba filma ar izcilu holivudas aktieru izlasi), tad sekoja arī protams multene, lai atbrīvotu prātus pēc iepriekšējās reibinošās filmas un skatījāmies mēs - ice age 3 dawn of the dinosaurs (protams, ka redzēta, taču multenes var skatīties vienmēr un turklāt smieties var līdz asarām) un vakaru jeb pareizāk sakot rītu nobeidzām ar filmu - journey to the centre of earth (padīvaina filma un protams šeit mēs smējāmies par to nereālo sajūtu un par to cik sen jau tiem filmas varoņiem bija jābūt mirušiem, bet nu whatever). ap 6iem no rīta arī mūsu filmuvakars nobeidzās, jo mums uznāca sniegotais miedziņš. pavidu visam mēs dzērām alu, uzņēmām pie sevis vēl 5to cilvēku, ēdām junk food, smējāmies, pakāvāmies, pīpējām ūdenspīpi un murrrājām. vispār tā jauki pavadīt 4iem laiku mājas 3ajā stāvā, vienā gultā ar vienu segu, esot vnk iekšējā mierā un tādā mazā prieciņā par neko nedarīšanu un vnk labu laika pavadīšanu. pēc filmuvakara devāmies gulēt kur nu kurais. mēs ar robi palikām turpat vien 3ajā stāvā, kur pasaule šķiet savādāka. un akmansdievs vai tad ar to cilvēku blakus kādreiz ir iespējams aizmigt. pateikšu jums priekšā – NĀ.! :D tu centies, pīksti, šņāc, kod, skrāpē, dari jeb ko savā izmisumā, bet tev vienalga neliek mieru, kamēr tu neesi nomocīts 2 stundu garumā, pārkutināts, sakosts, saskrāpēts, samīcīts, saburzīts, sagrūstīts un izgrūstīts, savelts, utt. (es varētu turpināt tā vēl ilgi). bet nu jā viss bija tik tāpēc, ka bija izaicināts karš – kaķis pret suni. grrr. protams, ka suns jau savā neīpaši gudrajā prātiņā visu laiku skandēja i won, i won. HA.! kā tad, kaķi neviens nevar uzvarēt, man atlika vien tā kārtīgāk izlaist savus nadziņus pret suņa vēnām un pāris reizes sakost (šoreiz gan tā pamatīgi, vienu brīdi pat likās, ka netīšām būs sanācis līdz asinīm, bet nu tomēr nē), kad suns smilkstot atzina savu sakāvi. murrrr. don’t mess with the cat. i mean lion. never. ^_______^ protams, šī brutāli mīļā kaušanās turpinājās visas 2 stundas un kā vienmēr bija faking jauka. nu grrr, lai ko man darītu, lai kādas sāpes nodarītu, es vnk nespēju. nespēju nemīlēt šo spēli. tā ir kā narkotikas, miegs, laime un saldumi sajaukti varavīksnes kokteilī ar mazliet piparmētru garšu. un visdzeloņdrātainākjaukākie mirkļi ir tie, kad mēs esam milimetru attālumā, pat milimetra simtdaļu dejā viens no otra, bet jū know, ka neko nevari izdarīt. jū just can’t, jo tā ir spēle. lai gan grrr, cik ļoti gan gribas pa reizei tomēr ielekt elles teātrī un nezināt, ko no tā sagaidīt, riskēt un redzēt, bet es zinu, ka nedrīkstu, not in this game. jo šis ir kā spēlēties smilškastē pilnā ar stikla lauskām, ja riskēsi un kaut uz mirkli nebūsi uzmanīgs un pārdomājis savu rīcību, tu sagriezīsies. tāpēc šai spēlei ir jāpaliek tādai kāda tā ir. starp kaķi un suni, starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru nekad nespēs atšifrēt līdz galam, tiem vienmēr piederēs viņu maģiski brutālās naktis, kur tie atrada tumsas ieskauto laimi, nestandarta laimi nestandarta cilvēkiem. un es palieku uzticīgi no tevis šonakt atkarīga. ^_____^ mana šī brutāli saldā nakts beidzās ar 4ām koduma pēdām un 5 parastiem zilumiem. paldies tev, khhh.! :P mans sestdienas rīts iesākās ar sniega vērošanu no 3ā stāva, kā tas lēni un graciozi lido un krīt, kā tas iegriežas virpulī un parauj sniegpārsliņu pie sniegpārsliņas nāvējošā griezienā. pēcpusdienā ar laimiņu un māri devāmies uz rīgu ar vilcienu. gājām kā mazi pingvīniņi pa sniegoto meža celiņu un tik skaisti sniegpārsliņas bija nolaidušās uz laimiņas skropstām, tik bezgalīgi skaists skats tas bija^^, kinda sniegamaskara – jaunā skropstu tuša, jo tu esi tā vērta lol. *giggle* braucām līdz torņkalnam, kur mūsu ceļi šķīrās un es devos ar kājiņām uz mājiņām. nepagāja ne 30min pa šo balti dievišķo pūkaino lietu ejot un apdomājot mazliet dzīvi un vispār pagremdējoties atmiņu skatos, es biju mājās. mans randōm kaķēna piedzīvojums bija beidzies. kā vienmēr ar laimīgām beigām, smaidu un skaistām atmiņām. ^_____^
vēl mani mazliet sašokēja šis:
****: Es jau tev kādas pāris nedēļas gribu pateikt labus vārdus, tik visu laiku aizmirstas :D
****: 1. Foršs blogs
****: 2. Tu esi foršāka nekā tavs blogs
****: 3. Sūds par blogu, tu esi forša! :D
liels, liels paldies kastēēē. ^^ tu pat nespēj iedomāties kā šādi vārdi spēj uzlabot manu dienu. jeb šajā gadījumā vakaru. viņš jau tā bija ļoti jauks, bet nu ir tiktiktik mm, kā mellenes pienā siltā vasaras vakarā sēžot rasā. (:
skan: priscilla ahn – dream, augustana – boston.
20100129
when the hours move to minutes and i'm seconds away.
ideja dzima pirms dienām dažām. šodien tā pārtapa realitātē. tā ieguva dvēseli, elpu un laiku. tā pārvērtās sekundēs, minūtēs un stundās ripojot pretēji pulksteņrādītāja virzienam. kāpēc tā, to neuzdrošinājās pajautāt neviens..
ideja šī bija par ūdenspīpes izvilšanu no skapja apakšējā plaukta, putekļu notraukšanu no tās un došanās pie māra un laimiņas uz jauno dzīvokli. tā teikt iesvētīt. protams, kārtējais satraukums par to kā ūdenspīpe uzvedīsies, man viņa tāda cimperlīga jauna lēdija melnā. kad nevēlas tad visus uzmet, bet kad viss patīk tad ir sūper. šīs bailes palika karājoties virs manas istabas durvīm man dodoties uz krastmalu. kad gāju no autobusa uz dzīvokli skatījos zem kājām un akdievs cik skaisti mirguļoja tās pārsalušās sniegpārsliņas. šķiet, ka viņas pašas bija pārbijušās no sava vēsuma un kustējās satrauktā ritmā un tā mirguļošana bija it kā kāds būtu disko bumbas samalis mazos gabaliņos un izbārstījis pa pasauli plašo. nevaru tā 100% aprakstīt jums savas sajūtas, bet tik skaisti. tāpēc ieteiktu jums arī ikdienas steigā mazliet palūkoties zem kājām, kamēr vēl šāds laiciņš, noteikti pamanīsiet mazus brīnumiņus. *sun* mazais apjukums kamēr atradu dzīvokli, bet najs uzreiz jau mani paķēra koridora smukās krāsiņas. un virtuve, kurā pavadījām visu šo vakaru. mm. gluži kā mājās sarkanas sienas. unun vēl sarkana lampiņa. mm. jutos kā savās zemeņu sienās. tad iepazīšanās ar dzīvokļa vienu biedru jāni jeb james un protams, ka pasaule atkal maza izradās, ka viņš spēlēja gandrīša iepriekšējā grupā. vispār tāds interesants cilvēks, likās jaunāks nekā patiesībā ir, muzikāls, un vispār spilgta personība, nu jā man patīk jaunus cilvēkus iepazīt. un pluss viņam par to, ka ātri sāka saukt mani par tūtu nevis rūtu. ^____^ ozols ar tur kkādā mistiskā kārtā bija uzradies. :) nesagaidot robi, sataisījām ūdenspīpi un saskandinājām alu, kā arī savēlējāmies vēlēšanās, jo tajā dzīvoklī pirmo reizi vispār pīpēta ūdenspīpe un vūūhūū tā bija manējā. un manas bailes pazuda, jo viņa uzvedās superideāli labi. daudz dūmu, stipra un forši dolbī. šķiet, ka arī viņai sarkanās virtuves sienas patika. tad arī atbrauca robis, kurš izcēlās ar to, ka vēlāk pēc laba laika saprata, ka mja epic fail pazaudējis mašīnas atslēgas, kuras izrādās, ka bija atstājis aizdedzē un nu jā mašīna aizslēgusies pati. fun, kā vienmēr fail from him. bet funny. :D cītīgi daudz sapīpējāmies ūdenspīpi, kuras beigās uzradās 2. visa virtuve bija dūmu mākoņos tīta un šķiet, ka mans prieciņš un smiekli un smaidi maigi lēkāja pa dūmu mutuļiem un leca caur dūmu aplīšiem. murrr. tā sēdējām un čillojām visu vakaru – ar ūdenspīpēm, daudz alu un sarunām. traki smieklīgām sarunām, kā jau vienmēr. pasmējāmies par leniju kravitzu un tīnu tērneri, kam sekoja diži izgudroti stāsi. :D tas viss sākās tikai tādēļ, ka mūzikas kanālā skanēja 50 oldskūl countdown dziesmas. vispār tādi daudz superforšie gabali, kur vnk awesome dziedājām visi līdzi. un vispār atcerējos tādas labās piemirstās dziesmas, un kuras mūs šovakar tā paņēma kā lamb – gabriel un johnny cash – hurt. vnk grrr labas dziesmas. unun mūsu minku grupai murrr uzradās otrais singls ar vārdiem – čuku čuku čuku TŪ.! vnk lol, bet i likey, jo tū. ^____^ āā jā šodien vēl dzēru vaniļas kōlu, tas bija kkas ļoti weird, bet tas bija vakara crazy bums, kas visiem bija jāpamēģina. kā arī panesās joks par sišanu pa seju ar kāju, bet ne parastu kāju, bet pliku pēdu pa seju. neprasiet sakaru mums tāds nav :D pēc ļoti daudzām ūdenspīpēm šausmīgi vnk sāka sāpēt galva, protams tiku pie dažām masāžam un murrr, tā patīk. un pie komplimenta – tev ir ļoti mīcāma galva. :D greatgreatgreat.! māra un laimiņas istaba ir kūūl zaļa unun jā tas bija funny, ka man klausījās sirdspukstus ar to aparātiņu ar ko ārsti to dara un viņa sitoties – tuduk tuktuk tuduk tuktuk. :D čillojām vēl laiciņu, kas pārvērtās par divu cilvēku dzeršanu, un 3 cilvēku smiešanos par viņiem vai arī par kkādu šīzo multeni, kas bija mja skaisti nesakarīga, bet par sunīti, kuram aste bija kontakdakša unun kuram nosēdās baterijas un bija lampiņu deguns. sviests kkāds. :D anyway tad vēl bija maziņš follija bumbiņu karš, un i won ar 2 pret 1. jēej. *sun* tad tāds miers uznāca un sēdējām 3 salikuši kājas kopā, kamēr tie divi dzēra. tāds patīkams siltums staroja starp mums un jā pazuda vienas kājas. un palika vairs tikai 4. mm. un aizsākās kreiča kalpa galma deja pa šo vienu kāju. dažreiz šī deja lika kutēt, citreiz parādīja raksturiņu, bet pārsvarā maigi slīdēja turp un šurp un virpuļoja graciozos griezienos. tas kļuva kā atkarību izraisošs elektriski maigs impulss. kas uzdzina mazliet miegu, bet patiesu mieru, iekšēju mieru. kad kreiča kalps savu deju bija nodejojis tas krita no sava troņa šausmīgā nāvē un viņa vietā savu glabiņu atrada vnk kreiča 6 un aizsāka savu mazās dzīvītes un veiksmītes deju. tas bija tik nemanāmi, bet tajā pašā laikā mierīgi skaisti, ka negribējās šo deju pārtraukt, taču tad tā pārtrūka. mm. un tas skaties, tas skatiens.. i swear to gāwd viņš mani caururbj ik reizi, tā maigibrutāli un rada nesaprotu kāpēc totālu mieru, tā it kā būtu mirusi. tik patīkami. mm. stunda pie stundas, minūta pie minūtes, sekunde pie sekundes sastājās savās rindās un tad jau bija laiks doties mājiņās. jo man still ļoti sāpēja galva, laimiņai un robim arī. grrr un ibumetīns nebija. ;( sekoja mīļā atvadīšanās krāsainajā koridorā un māris ir hulk, jo zaļš. :D un vispār mēs abi šovakar bijām saskaņojušies, vienādi zaļos toņos, un jā vispār šovakaru pavadīju svārkos, tik netipiski man, taču jauki. (: un devāmies trīs ārā auksti saltajā ziemotajā vējā, sakāpām ledusskapja robmobīlī un slīdējām pretīm mājiņām. mašīnā valdīja tas mierīgais klusums, kuram cauri tomēr strāvoja siltā enerģija – varbūt no smaidiem, varbūt no mirkļiem, varbūt no atmiņām, varbūt no sajūtām. nav jau īsti svarīgi kāpēc, bet siltā enerģija iegriezās savā nakts dejā kopā ar ziemas skarbo aukstumu un tik vien kā rīga, gaismas, mašīna, 3 cilvēki un ceļš priekšā. tāda filmu scēna, kur vārdi ir lieki, atliek vien ieelpot un atcerēties, ka arī šad tad mums ļauts izelpot. un tas skatiens, tas īpašais neizprastais skatiens uz atvadām pie manām mājiņām pēc mašīnas baleta grieziena baltajā sniedziņā. šie vakari ar iepriekšējo mašīnīti vai šo vienmēr kkā beidzās nedaudz maģiski nesaprasti. bet jaukijaukijauki un smaidskaisti. ^______^
skan: the frames - falling slowly, taking back sunday - new american classic, green river ordinance - on your own, missy higgins - they weren't there, missy higgins - where i stood, david cook - this is the time of my life, mirah - the garden, santogold – creator, elisa - rock your soul, wade robson - i question mark.
nosapņoja tūta at 2:29:00 priekšp. 2 comments
vārdi: alus, cilvēki, dzīvoklis, galvassāpes, kājas, laimiņa, mašīnīte, mājupceļš, māris, mirkļi, oldskūl dziesmas, sarkanas sienas, smiekli, suns, ūdenspīpe, virtuve
20100121
music is the medicine of the mind.
ņu tā, patiesībā šonedēļ jau labu laiciņu vēlējos uztaisīt šo ierakstu un apkopot pēdējā laika visvairāk skanējušās un patiesībās tās dziesmiņas, kas ir tādu svarīgāko mirkļu dziesmas, kuras es praktiski spēju klausīties jebkad un uz riņķi vien. dziesmiņas, kas spēj gan mani saraudināt, gad satracināt, gan vnk likt pasmaidīt manā ikdienas dzīvītē. murrr. ^____^
1. Augustana – Boston.
mm. mana visu laiku mīļākā un vienradžuōsōm dziesmiņa. saistās ar ļoti daudz daudz nozīmīgiem mirkļiem un atmiņām no manas dzīves. pats par sevi man gribas aizdoties kādu dienu uz bostonu, sagaidīt saullēktu uz kādas mājas jumta un šo dziesmiņu noklausīties tur. un klavieres, ak klavieres, kas var būt skaistās par klavieru radītām skaņām mierīgā klusumā. un jūra, mana mīļā jūra, mana mūža mīlestība. ^___^
2. Reamonn – Josephine.
arī skaista dziesmiņa ar jaukām skaņām. video ar jauku stāstu un tā meitene ir tik smuka. un akdievs cik skaisti bija šo dziesmu dzirdēt dzīvajā. mm. superforša atmiņa. nez kāpēc dzirdot šo dziesmu man vienmēr pārskrien skudriņas pār muguru. un arī šai dziesmiņai ir svarīga loma manā mazajā kaķēna dzīvītē. *sun*
3. Incubus - Wish you were here.
forša grupa. sexīgs dziedātājs. un mm. dziesma, kuru klausoties tu nonāc vientuļā pludmalē okeāna krastā. tik vien kā tu, smiltis, okeāns, vasara, saule, draugi un fun. miers un brīvība. un tas ir tā mazliet ļoti skaisti. un vēl šī dziesmiņa man saistās ar kādu cilvēku. man vēl joprojām neizprastu cilvēku. (:
4. Butch Walker – Cigarette lighter love song.
pavisam nesen atrast dziesmiņa pateicoties matīsam, kas ļoti īsā laika periodā manu sirsniņu iekarojusi tā pa nopietno. dziedātājam ir tiiiik ļoti skaista balss, kas pavisam burtiski tā iziet man cauri kā elektrība. un šo dziesmu viennozīmīgi spēju veltīt for okyo. par to kas bijis un par to kā ir tagad. and you know that i still miss you. un protams atkal klavieres, šis burvīgais izgudrojums ar maigo dvēseli. par viņu radīšanu es sō dievinu bartolomeo cristofori. *giggle*
5. Nomy – Cocaine.
wāā. tik skaists vīrietis un viņam ir TIK dziļizema balss. rawr. dziesmas nosaukuma dēļ jau ir vērts mīlēt šo dziesmu. šīs dziesmiņa sō spēlē pa maniem nerviem un emocijām. jo manā dzīvītē visādi tradžik notikumi bijuši. un nezinu šī dziesma vnk manā acu priekšā rada viņu apkopotu filmiņu. grrr. bet jā dziesma kopumā really kūūūl.
6. My Chemical Romance – I don’t love you.
Gerard Way ir un vienmēr paliks mans darklaiku mīlulītis. viņš ir hot un sō fakings skaists, gribētos bērnus, kas būtu līdzīgi viņam un ar viņa puppy eyes skatienu. wāāā. video ir daiļš un trausls, un liek gribēt to pasargā. pati dziesma..nu jā. i guess dziesmiņas nosaukums pasaka visu, un tālākus komentārus es nesniegšu, jo šai dziesmai pienākas vien klusuma brīdis, lai to varētu izbaudīt…
7. Papa Roach – Hollywood whore.
mm. TIK sexy video. patīk tās asinis kā šļācas uz visām pusēm, pa visurieni, un visapkārt. rawr. vispār tāda hardcore dziesmiņa. klausoties viņu gribas tā reivot un sarīties narkotikas un vnk būt extrawild. nu tā kā visas trakās holllywood sluts dara, bet tomēr kkādā savā ziņā ar viņām piemītošo eleganci. nu jā vienvārdsakot i like. ^___^
8. Jeff Buckley – Hallelujah.
mm. kārtējā rawr sexīgi pievilcīgā vīrieša balstiņa. dziesmai nu jā, kas, liek vēlēties tādu wild&beautiful seksu. āā. tie vārdi ir tādi murrrīgi, nedaudz skumji, bet patiesi. katrā ziņā šī ir mana visvismīļākā šīs dziesmas kaverversija un jāsaka liels pāldies to Jeff Buckley, kurš nepavisam nav zemē metams. (:
9. Emiliana Torrini – Jungle drum.
hihi. dziesmiņa, kura pilnībā kliedz – ej lēkā, trako, ārdies un ej atbrīvo savu iekšējo mazo zvēriņu, kas laužas uz āru un ļauj viņam ieelpot the wildness. nezinu kkā šī dziesma mani paķēra. varbūt ar to ritmu, varbūt dīvainajām skaņām un neizrunājamiem frāžu gabaliem. anyway crazy kūūl song. *sun*
10. Franz Ferdinand – Bite hard.
skaista dziesmiņa, kas veltīta manai mīļākajai brīvā laika nodarbei. muahaha. turklāt sasodīti lipīga un patiešām gribas kādu sexīgi sakost viņu klausoties un pēc tam iemurrrāt austiņā. ^^
un man katrā ziņā asociējas ar pavadītajām naktīm mazirbē, it īpaši pēdējo. (:
11. The Script – The man who can’t be moved.
mm. dziesmiņa, kas man asiocējas ar daudz pavadītām naktīm uz manas sarkanās istabas palodzes, ar atvērtu noputējušu logu, tumsu, mēnesi, cigareti un domām, kuras liku uz balta papīra. diemžēl ziemas režīmā, tas nav diezko aktuāli, taču siltajā laikā šī dziesma salikumā ar palodzi un citiem bonusiem ir mana lielākā mūza. pāldies The Script par to. *heart*
12. Five For Fighting – Chances.
dziesmiņa galvenokārt par iespējām. par dzīvi. par to, kas zaudēts. kas iegūts. risku. un citiem niekiem. dziesma, kas liek nedaudz aizdomāties un pāršķirt savas aizvadītās dienas šajā dzīvē. un varbūt kko uz nākotni pamainīt. jo kā jau mēs visi zinām, tad iespējas ir retas un maksā ļoti dārgi. apdedzināties ir lemts visiem. un klavierēēēssss. ^____^
nu ko mīļumiņi. tas arī viss. 12 dziesmiņas, kuras pašlaik manā dzīvē ir mīļākās no mīļākajām. pirmās vietas īpašniece ir visdārgākā man un manām atmiņām, taču arī pārējās tālu no viņas neatpaliek. būtībā viņām visām ir jābūt nr. 1, jo viņas ir mans nr. 1. katru dienu sava. un mūzika ir mana otrā mīlestība. bez viņas mana dzīve patiešām būtu an error. un a big one. murrr. ^_____^
nosapņoja tūta at 1:48:00 priekšp. 0 comments
vārdi: atmiņas, dziesmiņas, klavieres, mirkļi, my life, mīlu, mūzika
20090527
moments that matter.

nosapņoja tūta at 11:13:00 pēcp. 0 comments
vārdi: mirkļi
