apzināties. saprasts. izjust.
ir grūti. ir grūti apzināties, ka visa tava dzīve, visa tava būtība ir kāda cita rokās. ir grūti saprasts, ka pēkšņi tu vairs nekontrolē savas dzīves bremzes un visa gravitāte zem kājām ir pazudusi. ir grūti izjust to bezspēku, kas mazliet plosa tevi gabalos dienu no dienas. viens cilvēks, viena mīlestība, viens viss var tevi sagraut tā kā to nekad nespētu izdarīt karš ar visas pasaules armijām un kareivjiem. sagraut tevi visu no iekšas uz āru, atstājot vien ķermeņa korpusu bez pilnīgi nevienas dvēseles stīgas..
un tu zini, ka sāpēs. sāpēs vairāk kā jebkad, ja no tā kādu dienu nāktos atteikties. jau doma pati par sevi ir kā lielgabala lode, kas triecas pret ribām, un kļūst grūtāk elpot. un es zinu, ka tumsa neliks zilumiem pazust, tos tikai būs grūtāk saskatīt..
bet šajā mirklī tu smaidi, tik plaši, ka gandrīz spēj sajust kā lūpu kaktiņa cenšas izlauzties no savām robežām, jo kas gan cits atliek kā būt laimīgam kamēr vien tev ir ļauts!
..bet laikam jau tieši tādu mīlestību sauc par īstu mīlestību.
20121013
on the edge of your fingertips.
nosapņoja tūta at 2:59:00 pēcp. 0 comments
20110925
kastaņu paslēpes tavās rudens krāsaino lapu kabatās.
lēni iekrāsojas zaļās koku galotnes un ikdienā arvien vairāk staigāju pa rudenīgi krāsaino lapu paklāju, un kabatās pārcilāju brūnos kastaņus, kurus iemainīšu par kaut vienu tavu domu saulainos svētdienu rītos (: .. ir pienācis rudens, mans draugs. mans rudens, tāds krāsiņām apvīts un mazliet melnaholisks, ar burvīgiem krāsaino lapu virpuļiem vējainās dienās un siltu tēju sēžot uz savas jaukās palodzes vērojot mazās lietus lāses spēlējoties aiz mana loga, un viegli satraucos par tām gluži kā māte vērojot savus bērnus rotaļājoties pie mājas durvīm pārāk tuvu blakus esošajam ceļam. un vēl es spēlēju paslēpes ar kastaņbērniem savās kabatās, kur rudens nostaļģiskā elpa tos ieaijā jaukā miedziņā.. jā, pasapņot jau ir skaisti, it īpaši rudenī (:
jā, es mainītu vienu tavu domu pret sauju savu dārgo un cītīgi lasīto brūngano kastaņu. jā, šādu barteri es piedāvāju sev pašai vēlos rudens vakaros, kad gribas saprast notiekošo, kad gribas gluži vnk saprast.. kāpēc gan ir tā, ka mēs kādu tā pa īstam novērtējam tikai tad, ka šī cilvēka vairs nav mūsu dzīvē. kāpēc mēs saredzam to visu patieso, tikai tad, kad esam sajutuši to, kas mums galīgi netīk. kāpēc mēs tiecamies pēc kkā tāda, kas ir gaismas gadu attālumā un īsti nenāktu mums par labu, bet neredzam to, kas stāv mums acu priekšā un diezgan ideāls. kāpēc mums vienmēr vajag sarežģīt to, kas ir viegls pēc savas būtības, un atvieglot to, kas sarežģīts. tā vien šķiet, ka mums vienmēr visu nepieciešams apgriezt kājām gaisā un izbaudīt to tā, pirms saprotam to, ka ne par velti gravitāte mūs tur ar abām kājām cieši pie zemes for our own good.!
atgriežoties pie pašas pirmās un svarīgākās domas, par cilvēku nenovērtēšanu, es varu teikt tikai vienu – i know how it feels.. after all this time es apzinos, ka kļūdījos, bet es arī saprotu, ka tad es vēl biju maziņa savās domās, es biju maziņa savā saprātā, un es noteikti nespēju novērtēt to, ko es tagad novērtēju dzīvē kā tādā. tagad es apzinos, cik lielisks tu bijis arī ar visiem saviem dažiem mīnusiem, jo neviens jau mēs neesam īsti perfekts. tagad kad mana dzīve rit jau 21mo gadu, vērtības ir smagi mainījušās un tāds cilvēks kā tu ir jātur cieši, jo tu rūpējies un esi blakus; tu liec smieties un zini, ka ģimene nāk visam pa priekšu no matter what; tu arī zini, kas ir dzīve un kā tā spēlējas ar cilvēkiem, jo tu arī esi ticis dragāts; tu esi kāds kuram gribētos pamosties no rītiem blakus un apzināties, ka jā – dzīve mēdz būt skaista; tu tik ļoti labi satiec ar bērniem, ka for sure tu būtu lielisks tēvs; un vienmēr, kad pa radio sāk skanēt train dziemsa – marry me, tu ienāc man prātā (: esot tur kur es pašlaik atrodos savā dzīves ceļā, es saprotu to, ka muļķošanās un having fun un spēlītes un viss cits ir great, bet ne pietiekoši, tas sāk kļūt nogurdinoši un apnicīgi, un pat garlaicīgi. dažreiz tas viss ir all good, kad gribas atpūsties no dzīves rutīnas un apkārt esošās negativitātes, bet pamatu pamatos tomēr vislabākā dzīves mācība still ir – to love and be loved in return [ilgtermiņā]. un yeah, “the only thing worse than missing someone, is wondering what there was to miss” - es esmu on this page.. visnotaļ stulba sajūta es jums teikšu, tāpēc nedariet tā, mācieties no manām kļūdām – novērtējiet to, kas jums ir tagad, lai vēlāk nav žēl..
pēc šī esmu sev parādā aptuveni 4as saujas kastaņu, ko sabērt savās rudenīgi krāsainajās lapu kabatās, un iet ārā lietus peļķēs palēkāt tā no sirds, lai domu kastaņi pār manām basajām pēdām mirtu savādāk, bet pašu pēdējo brūngano kastani es dāvāšu Tev, kā solījumu ^___^ murrr.
skan: damien rice – amie.
nosapņoja tūta at 1:47:00 priekšp. 0 comments
vārdi: apskaidrība, atmiņas, cilvēki, domas, dzīve, es, kabatas, kastaņi, krāsainas lapas, lietus, love, mācies katru dienu, rudens, tu, vērtības
20110901
the great summer of ‘11.
sveiciens visiem 1. septembrī, kam 1. septembris ir patiešām 1.septembris, bet pārējiem atvadu sveiciens no vasaras, kas nu mūs lēnām, bet ar pavisam lieliem soļiem pamet uz gariem, tumšiem un aukstiem mēnešiem, ehh..
šeit nav rakstīts jau visu vasaru, bet mīļie nedomājiet, ka esmu par jums aizmirsusi, gluži vnk šajā vasarā nebija laika, būt šeit vai atcerēties ikdienā, ka kaut kas šāds būtu jādara. šī vasara bija pārlieku pilna ar notikumiem, piedzīvojumiem, jaukumiem, ballītēm un lieliskiem mirkļiem ar tik pat lieliskiem cilvēkiem (: kad gluži vnk dzīve ir pārāk laba, lai tērētu minūtes par to rakstot nevis izdzīvojot.! es ceru, ka jūsu 2011 vasara bija as much awesome as mine (: tagad.. tagad gan laiks atgriezties realitātē un pie darba, skolas, mācībām (mocībām), negulētām naktīm, utt.
vasara kopumā bija tāda viena milzīgi liela burvīgu krāsu palete, protams ar visu pozitīvo un negatīvo, jo galu galā dzīvei taču jābūt līdzsvarā (: ar iedzīvošanos otrajā pilngadībā (21) un beidzot patiešām īstu dz.d. sajūtu, kāda sen nebija bijusi un tas viss pateicoties jaukajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. vēl protams, ar tādu svarīgu faktu, ka Miss Jū-Es-Ēj – Guna Začeste ir beidzot pēc vesela gada atgriezusies pie mums MĀJĀS^^ un visādiem citiem sīkumiem un pozitīvismiem, kurus uzskaitīt jau īsti nav jēgas, jo mirkļi ir noķerti, izdzīvoti un palaisti brīvībā, tieši tur kur viņiem jābūt..
šodien izdomāju, ka ir īstā diena, lai atgrieztos šeit un uzsāktu jaunu ieskatu uz nākošajiem mēnešiem mūsu ne visai pārāk mīlētajā ziemā. 1. datums ir sākums visam, un savā ziņā arī sākums rudenīgajiem laikapstākļiem un tai rudens noskaņai, kas jau kādu laiku pavisam nemanāmi cenšas iezagties manī.. protams, nevaru sūdzēties, rudens man pavisam noteikti tīk, bet jāatdzīst, ka šogad atvadīties no jaukās vasaras ir grūtāk nekā līdz šim bijis, laikam sāku pieķerties vasaras sajūtām arvien vairāk (:
šodien kkur starp rudenīgajām lietus lāsēm un vasarīgajiem saules stariem, es pieķēru sevi atkal aizdomājoties par dzīvi un tās vēl joprojām neizdibināmajiem mazajiem celiņiem. šīs vasaras sākumā mani nevarētu teikt, ka patīkami pārsteidza, bet pārsteidza kāds cilvēks, kurš pirms mazliet vairāk kā gada man lika smagi vilties (lai arī kādi argumenti tam tagad ir likti pretīm, tas tomēr nemaina faktu, ka tas notika at first place). es izlēmu, ka šim cilvēkam jādod otrā iespēja, jo galu galā visi tādu ir pelnījuši, lai kā arī nebūtu bijis viss pirmajā reizē. lai gan vairāk par visu mani bīdīja un bakstīja tā interese – why are you back & acting like nothing happened.?! - un man pa visām varītēm vajadzēja to noskaidrot, jo galu galā two can play this game. un tas liek aizdomāties par to, vai mēs vispār kādreiz īsti beidzam spēlēt spēles.?! jo tiklīdz viss šķiet labi vai pat pārāk labi, mēs to sākam apšaubīt un radīt neeksistējošas lietas un darīt visādas muļķības, lai visu mazliet atdzīvinātu un atkal pārvērstu spēlē.. kurā agrāk vai vēlāk kāds vienmēr cieš. kādēļ gan mums tas vajadzīgs, dažreiz es to patiešām ļoti nesaprotu, bet laikam jau, ka tā vnk ir cilvēku daba, kas daļēji ir dzīvnieka daba.. atgriežoties pie mana vasaras cilvēka ir jāmin tas, ka šoreiz es tam piegāju ar mazliet citādu metodi un ja jau cilvēks patiešām vēlējās atgriezties manā dzīvē, tas šoreiz pēc pilnas programmas, nevis kā pirmajā reizē, kad tā īsti par šo cilvēku zināju tikai faktos, ko varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un lai arī cik skaisti toreiz viss arī nebija, šoreiz tas vairs nederēja. šoreiz vajadzēja sākt pa pareizam un būt draugiem at first, patiešām uzzināt lietas vienam par otru, saprast kādi cilvēki esam. man svarīgi bija arī iepasīztināt tevi ar gandrīz visiem maniem mīļākajiem draugiem in my life, un mani pavisam noteikti priecēja fakts, ka they like you un ka tev patīk viņi, ka you guys get along un laugh, un ka varu ballītē tevi atstāt ar viņiem un apzināties, ka nepazudīsi kādā stūrītī alone, bet gan runāsies ar viņiem un viņu draugiem, un būsi just funny (: tas patiešām daudz ko nozīmē, bet then again.. kāpēc es jūtos tā, ka still kkas trūkst. kāpēc vēl joprojām ir lietas, ko esmu tev piedevusi, bet nevaru aizmirst.?! laikam jau tas ir mans big issue un es nespēju vnk beigt piedurties un likt tev justies vainīgam par to visu kas bijis, es gribu, bet nespēju.. tas viss mazliet liek aizdomāties par to, ka neskatoties uz to, ka most of the time tu esi jauks un mīļs un šodreiz es actually zinu tevi kā cilvēku, vai mums kādreiz varēs būt kaut kas vairāk par vienkārši being good friends.?! vismaz no manas puses.. jo atmiņu gluži vnk izdzēst nevar.. un es nezinu ko, lai ar tevi iesāk.. jo es gribu ļauties, tām jaukajām sajūtām un tiem taureņiem.. ..bet, ir kkāds BET, kas mani attur no tā visa, un tas šķiet nekur netaisās pazust tuvākajā laikā. ehh, dzīve, mana dzīve tu atkal man radi galvas sāpes.
on the other hand, es zinu, ka pati esmu sadarījusi nesmukas lietas attiecībā uz kādu citu cilvēku. un tieši tā iemesla dēļ, es vēlos šo cilvēku satikt, lai izrunātos, lai atbildētu uz pilnīgi visiem jautājumiem, lai censtos, vismaz censtos dot kkādas atbildes par visu, jo pati esmu sajutusi uz savas ādas kā ir tad kad nezini.. nezini pilnīgi neko. un gluži vnk sāc sevi sagraut no iekšpuses.
to es nenovēlu nevienam, it īpaši šim cilvēkam. viņa vienīgā kļūda bija iemīlēties manī brīdī, kad es pati biju sagrauta un mēģināju sevi salikt atpakaļ pa maziem maziem gabaliņiem, un būt tāda taureņa tornādo epicentrā nevienam nenāk pa labu, lai arī cik labi nodomi būtu – tu tiksi parauts līdzi un izpostīts.. un that’s what happened.. un es tā negribēju.. no sirds. šis cilvēks bija patiešām diezgan perfekts, bet visu labo, kas mums varētu nākt par labu mēs jau apzinamies tikai tad, kad ir jau daudz par vēlu, vai kad esam to salauzuši. es patiešām ceru, ka man tiks dota šī iespēja satikties ar šo jauko cilvēku, izrunāties, pasmaidīt un galu galā nebūt tam cilvēkam, kuram pēc 5gadiem tu gribētu piezvanīt tikai tāpēc, lai pastāstītu cik awesome tava dzīve ir tagad un, ka tu priecājies, ka i’m not in it. es negribu, lai tā viss beidzas (:
jā, mans septembris ir iesācies tik pat krāsaini, kā noslēdzās mana vasara. ir daudz neatbildētu jautājumu, un beidzot ir mazliet piebremzēts un padomāts par dzīvi, jo beidzot tam ir laiks. jo cik tad tā vienkārši var skriet un cerēt neatdurties, vai nesasisties. ir jau tomēr kkā viss piedzīvots un beidzot gribas salikt lietas pa plauktiņiem, un uztver visu mazliet nopietnāk. es protams, ar to visu nedomāju, ka tagad ir jābeidz izklaidēties un dzīvot dzīvi, nevis vnk eksistēt, bet gluži vienkārši apzināties prioritātes. apzināties, kas nāk par labu SEV at first place. un būt mazliet labākam cilvēkam pret tiem, kas tevi mīl un tev tic, brīžos kad pat tu pats sev netici – un tie ir your friends. :*
skan: Cary Brothers – Belong; Instrumenti - Pilnīgi Viens.
nosapņoja tūta at 6:29:00 pēcp. 0 comments
vārdi: 2011, 21, ballītes, dzīve, es, lieliski cilvēki, lietus, mirkļi, neatbildēti jautājumi, piedzīvojumi, rudens, smaids, tu, vasara
20100403
kā ledus gabaliņš, tas atlūzt no tevis.
dienas pēdējā laikā paiet vienās lietus lāsēs – mazās un pelēcīgās un tādās ļoti pašnāvnieciskās. tām tik ļoti patīk izšķīst pret caurumaino asfaltu. vieta, kur tu šodien atrodies šķiet tik pelēcīga, netīga un vispār neglīta, tā it kā tā būtu grēkojusi neskaitāmas reizes. cilvēki uz ielām arī šķiet pelēki, ierauti sevī. tie nesmaida un viņu acis ir kā visdziļākie pasaules okeāni, bezgalīgi pelēkas un baisas. pat gaisma, kura iespīd pa manu sarkano sienu logu nav pietiekoši gaiša, lai to vispār būtu vērts saukt par gaismu. tādam nevajadzētu būt šim manam ilgi gaidītajam pavasarim, kurš patreiz grimst nejau trauslajās lietus lāsēs, bet gan pelēcībā un rīgas netīrumos. bet var jau būt, ka tas viss tik dēļ manas sabojātās domāšanas un es vnk nespēju saskatīt skaistumu, jo esmu taču kaitīga. es spēju iznīcināt ikvienu ko vēlos. un ja tev vēl nesāp manis dēļ, tas nozīmē, ka vai nu neesi mani vēl saticis savā dzīvē vai arī vēl nav pienācis tavs spēles gājiens būt nākošajam. jo agrāk vai vēlāk es iznīcinu ikvienu savā dzīvē, esmu kā nikotīna bumba bez taimera, kas glīti sēž tavas dzīvītes stūrītī un naktīs smejas par tavu naivumu. anyway viss ko vēlējos ar šo pateikt ir tas, ka tie cilvēki, kas šodien pavērās pa logu un sajūsmā priecājās par jauko pavasari ir vai nu iemīlējušies un ar rozā brillēm uz acīm vai arī akli savā naivumā par skaistumu un tā eksistenci latvijas robežās. vienīgo skaistumu ko es varētu pamanīt, bet tas arī būtu melanholisks skaistums, tad tās būtu lietus lāses, kas pavisam klusi izdara pašnāvību ik sekundes simtdaļu. un es tikko aizdomājos cik gan daudz lietus lāsīšu paspēja nomirt kamēr rakstīju šo ierakstu. paliek mazliet skumji, bet no otras puses paliek arī skumji, ka ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu. tad no šī varētu izsecināt, ka visas šīs lietus lāsītes mirst kāda cita prieka pēc un tad man paliek vēl skumjāk, jo šodien ar mazo brālēnu lēkājām pa mirušām lietus lāsītēm un guvām no tā prieciņu. taču ir tik skaista tā sajūta, kad vakarā sēdi ārā uz soliņa un lietus lāses lēni saplīst uz tavas sejas. tādi mazie vēsie pieskārieni, kas reizē ir silti un patīkami. varētu tā gulēt uz soliņa, smēķēt un izbaudīt miljoniem mazu pieskārienu nakts aizsegā. pieskārienus, kur ikkatrs ir savā ziņā pēdējais, un kuriem pieskāriens tev ir pēdējais ko tie paveiks savā mazajā dzīvītē. un rakstot šo mana otra roka ķer mazās lietus lāses un cenšas tās izglābt no nosišanās pret liepājas ielas asfaltu. gribas tās visas noķert plaukstās paglābjot no nāves, samīļot un paturēt tās visas sev vienai un ar nevienu nedalīties šajā lietainajā pavasarī. ^_____^
nosapņoja tūta at 1:57:00 priekšp. 0 comments
vārdi: es, kaitīga, latvija, lietus, lietus lāses, nāve, pavasaris, pelēcība, prieks, rīga, skumjas
20100209
nakts spōntānās pārdōmas.
es pagājušajā naktī aizdomājos par to kāpēc tu vienmēr neapzināti iesmejies, tad kad es izkrītu no gultas.
[un tas notiek tad kad mēs neesam kopā; kā arī tu nemaz neeksistē]
manas pārdomas virzās apmēram šādi:
TU dodies gulēt un ieritinies savā gultiņā, un aizver actiņas. paiet noteikts laiks un tu pavisam neapzināti iesmejies. tu nezini par ko un kāpēc, taču tavi neapzinātie smiekli ielaižas nakts mierīgā klusuma dejā, kuru tu patraucēji. un tad tu pasmaidot aizmiedz ar neapzinātiem smiekliem spēlējot paslēpes ar tumsu virs tavas gultas vēl joprojām neapzinoties šī mirkļa saikni ar kādu citu elpojošu personu.
tajā pat laikā:
ES dodos gulēt un ieritinos savā gultiņā, un aizveru actiņas. paiet noteikts laiks un es sāku grozīties, velties un ripināties pa savā sedziņām, jo nevēlos aizmigt. lielākoties tāpēc, lai pagājušās jaukās dienas mirkļi neizzustu kopā ar manu saulaino smaidu, jo nekad jau nevar zināt kāda būs mana rītdiena, kad pamodīšos. es veļos un ripinos tik ilgi līdz sapinos savos palagos un izkrītu no gultas tumsas maigajās plaukstās.
un tagad pajautā sev, vai tev kādreiz ir gadījies neapzināti iesmieties tumsas aizsegā pašam nezinoti par ko.?!
tad tagad tev ir šī mistiskā mirkļa skaidrojums, es gluži vnk tajā brīdī izkritu no savas gultas.
sleep well, hunny.
^_______^
nosapņoja tūta at 9:24:00 pēcp. 0 comments
vārdi: es, gulta, miegs, mirklis, nakts, pārdomas, smiekli, tu
20100126
tūtlandija, tūtisms, tūtloģika jeb vnk tūta.
mēs visi esam cilvēki. dzīvi un elpojoši cilvēki. katrs pilnīgi savādāks, jau tik vien kā pēc mūsu dns un pirkstu nospiedumiem, bet vēl jo vairāk iekšējās pasaulītes ziņā. bet šodien par tūtu. viņa dzīvo savu dzīvi zem ikdienas nobružātajām maskām, no daudzajiem kritieniem un sitieniem, nobrāzumiem un asarām, kas veido rūsu. viņas daudzveidība personībās, kas saskaitāmas vismaz 5, mainās lielākoties viņai pašai pat to nezinot. katru rītu tā ir kā mīkla, atverot acis uzminēt, kas esi šodien. bet viņa ir apmierināta ar visu kopumu, kas veido to iekšējo dzelzs ķīnas mūri ap viņas patieso atoma lieluma kodolu. to ko ļaut aizskart vien retajam. un arī tikai tad, ja viņa labprātīgi to ļauj, protams nejau bez cīņas un skarbām pārbaudēm. tik vien, kad viņa ir pārliecinājusies, ka šis cilvēks ir tā vērts, izturīgs un paties, un ja viņam pēc visa vēl pietiek spēka pārrāpties pār šo lielo sienu, viņa dod zaļo gaismu. pašlaik tas ir izdevies vien cilvēkiem 4. un viens pašlaik turpina savu cīņu un pat varētu teikt, ka viņam ļoti labi padodas. nav viegli, bet neviens jau neteica, ka būs. izvēle jau paliek jūsu pašu rokās. bet šis cilvēks cītīgi tupina spirināties un velties uz priekšu izvairoties no bultām, kas lido viņa virzienā. un līdz sienai vairs nav tālu. šī cilvēka īpašumā jau ir 0,4 km no šī ceļa. un vēl dažas simtdaļas. un tālāk, tālāk jau būs mazliet vieglāk. un man prieks, ka ir cilvēki, kas nepadodas un kuri ir patiešām tā vērti. un es vienmēr esmu atvērta cilvēkiem, protams, pareizajiem cilvēkiem, katram ar savu dīvaino un unikālo personību.
fragmentāli šādi tūtu raksturo tie, kas redzējuši viņas atoma lieluma kodolu, vai vismaz izcīnījuši savu kauju ceļā uz mūri. viņi zin, ko saka un par saviem vārdiem var būt droši. protams, tie kas nav bijuši nevienā, ne otrā pusē var arī nesaprast jēgu. bet tas mani jau vairs neinteresē..
“Meitene – noslēpums; meitene, kas domāja, ka ir gejs; meitene superīga ūn neatkārtojama. Spēj mīlēt kā neviens cits ūn likt cilvēkiem zaudēt veselo saprātu. Cenšas aizbēgt no pasaules ūn viņa to izdarīs, nemaz nešaubieties par to. Viņai nevajag varoņus, viņa pati spēj sev tāds būt.” - by [O].
“Rūta ir maza tūta – tā viņu pareizi jāsauc, un kad sauc, tad obligāti ar mazo burtu. Vispār viņa ir diezgan dīvaina būtne, bet nu kurš gan tāds nav. Ja kāda lieta sagādā prieku, viņa mēģinās to izdarīt tā, lai sanāktu the best of it. Viņa ir lauva un lauvas ir cīnītāji. Īsti draugi viņas dzīvē viņai ir tikpat svarīgi kā gaiss, ko elpot. Viņiem ir jāizcieš daudzi tūtiskie izgājieni un tikai tad tu spēj kļūt par viņas draugu. Un tad tu esi draugs uz mūžu. (stabili varu pateikt, ka vismaz sākotnēji visi viņas draugi – vīrieši had a crush on her – tas ir stabili.)” - by [Ma].
“Šī meitene sastāv no mazām zvaigznītēm un iekšēji staro tik spēcīgi kā saule. Viņa vienā mirklī spēj no smiekliem nokļūt asarās, pat bez īpaša iemesla. Gluži vienkārši tobrīd tā vajadzēja. Viņa nekad nejautā - kāpēc?, viņa vienkārši pieņem lietas tādas kādas tās ir un spēj negatīvajā atrast pozitīvo. Viņai vajag, lai viss ir patiesi un viss tiktu pateikts, jo tas ir vienīgais ceļš kopā ar viņu. Melus labāk aizmirsti uz visiem laikiem, jo ja meli tiks pieķerti, tad tev tas maksās ļoti dārgi un otras iespējas vairs nebūs - tas ir viņas pats svarīgākais noteikums viņas pasaulē. Viņai prieku sagādā visvienkāršākās un mazākās lietas. Pavadot laiku kopā ar viņu, piedzīvojumus un brīnumus tu atradīsi uz katra stūra. Pat ja vienkārši sēdēsiet un klusēsiet, varēsi dzirdēt kā runā viņas smaids. Viņa ir pati īpašākā meitene pasaulē un ikviens, kurš tiks viņai klāt sapratīs, kāpēc es tā saku.” - by [A].
”Viņas vārds atgādināja par izbirušām loga rūtīm. Tā bija mīļotās mīļākā dvēseļu loga rūtuzvaigzne, mīļākā draudzība un netiklība. Jā viņa bija mīļotās mīļākā. Es varēju to izprast tikai smaidot, kad viņas kārtējo reizi atdeva man savus smieklus, kuriem nebija vārdu, tikai divatā un tikai uz parādu. Viņas bija viens vesels un viena dzīve. Mīļākās mīļākā nekad nav bijusi mana draudzene. Varbūt arī viņa bija perifērija. Varbūt nekas.” - by [Mā].skan: iekšējs klusums, datora rūkoņa, taustiņu klabēšana un tūtsirdspuksti (no kofeīna daudzuma manās asinīs).
nosapņoja tūta at 2:51:00 priekšp. 0 comments
vārdi: būtība, cilvēki, dzīve, es, ikdiena, īsti draugi, mūris, pasaulīte, tas ko jums pārējiem mirstīgajiem nesaprast, tūta
20100125
uzzīmē mani uz stikla leduspuķu apskāvienos.
diena kā diena, paiet viena pēc otras un atpakaļ neatskatās. šodien pienākusi 1diena, pēdējā janvāra 1diena. tā vien šķiet, ka nesen tik sācies šis gads, bet jau pagājis gandrīz vesels mēnesis. padarīti jau tik daudzi darbi, lietas sākušās un beigušās. viss ir kustībā, kurai jāprot tikt līdz ar savām mazajām kaķēna pēdiņām. šodien mācos. neteiksim, ka ļoti aktīvi, bet lietas kustās uz priekšu. viss griežas un tinas un ripinās, un zini – viss būs labi. ir taču vienreiz jāpieaug un jāiemācās ķert tās iespējas ko dzīve tev pamet un arī jāiemācās tās palaist vaļā, kad ir pienācis laiks. nevajag prasīt kāpēc, skumt vai censties turēties cieši cieši pie tām. tā vietā vajag mācēt palaist tās vaļā un ar smaidu skatīties kā tās aizlido tālāk, tālāk uz vietu, kur tās turpinās savu eksistenci. un atcerēties to skaisto, ko tev bija ļauts izbaudīt, priecāties par ikkatru mirkli, kas ieelpots un izelpots un saprast, ka nav ko nožēlot. ka visam dzīvē ir sava vieta, laiks un nodoms. un ja kaut kas notiek tā kā notiek, tad tam tā gluži vnk ir jānotiek. tur nav tava vaina, tu to nevari mainīt vai ietekmēt, tu vari tikai paņemt no tā visa to pašu labāko, pasmaidīt un turpināt elpot. ^_____^
mans laiks iet uz priekšu, sekundes mainās un minūtes iet. un man ir laiks atgriezties pie mācīšanās, miljons lapām un pārdomām. jo rīt eksāmens. eksāmens, kurš ir pilnīga bezcerība ar tomēr mazu gaismas stariņu. nav svarīgi cik liels vērtējums ir iespējams, man vajag tikai 4, lai varu aizmirsties un uzelpot. zinu, ka rīt pēc eksāmena es nedomāšu un iešu iepriecināt sevi ar iepirkšanās prieku. ahh. meiteņu labākais draugs – jaunas, skaistas un tikko nopirktas lietas. un tas vienmēr un vislabāk spēj uzlabot garstāvokli. mm. jā. *sun*
vēl arī šodien pārdomāju kādu lietu un secināju, ka šoreiz tomēr pilnīgi un līdz galam nepieķēros cilvēkam. un tas mani tik ļoti šokēja. es vienmēr esmu tas trakais cilvēks, kurš pilnīgi un līdz galam atdodas otram cilvēkam pieķeršanās ziņā un pat necer ko sagaidīt pretīm, tāpēc arī nemitīgi viļas. bet šo vienu reizi tā nebija, ne līdz galam. wtf.?! mans izskaidrojums ir tāds, ka varbūt beidzot es sāku mācīties no savām kļūdām, esmu iemācījusies to kontrolēt. bet varbūt šis cilvēks vnk netika pāri manai sienai. var jau protams tikt līdz pusceļam un tad atdurties, bet tā nav tikšana pāri. un parasti es patiešām pieķeros cilvēkiem, kuri tiek pāri manai sienai, izlaužas cauri vai vnk maigi nobrucina. es patiešām nespēju izprast šo situāciju, bet es zinu, ka tas ir kas savādāks nekā parasti. nekā tas būtu tipiski man. un es pat to nepamanīju līdz šim. tas ir vēl mulsinošāk. un neteiksim, ka šis cilvēks nebija tuvs. pat ļoti, taču šķiet, ka tomēr izrādāk, ka tai pat laikā tāls. kkas to visu bloķē. varbūt tāpēc arī lietas ir tā kā ir. un vienalga es palieku ar vienu mistēriju savā personībā..
skan: adele – hometown glory, maria mena – what’s another day, maroon 5 – goodnight goodnight, the kooks – one last time, bon jovi – always, miri ben ari – we gonna win.
nosapņoja tūta at 10:01:00 pēcp. 0 comments
vārdi: 1diena, cilvēki, dzīves morāle, es, iepirkšanās, ISP, janvāris, mācīšanās, neizpratne, ņem to visu vieglāk, pieķeršanās, siena, skola
20100124
sunday afternoon elegance.
[mm. jā konfekštūtiņa turpina dzīvot in her fairytale.]
skolai kārtējo reizi neko neesmu vēl izdarījusi. doma galvā protams eksistē, bet es nespēju saņemties un kko patiešām nopietni darīt. un galu galā tradīcijas taču jāietur un mācīšanās notiek intensīvi dienu pirms paša eksāmena. tātad rīt. (protams neticas, bet gan jau)
tikko noskatījos sava trakā vampīrseriāla jauno sēriju. un mm. es sō dēmn neatteiktos no persōnīgā vampīra. man viņi nemaz neliekas biedējoši, drausmīgi vai slepkavnieciski, bet gan sexīgi un patiešām mīlīgi. un asinis ir tik skaista padarīšana, nezinu patīk tā sarkanā krāsiņa. anyway jā, foršs seriāls man jau ir atkarība no viņa. vispār tā iešāvās prātā, ka akdievs cik ļoti mēs dzīvojam savu dzīvi caur seriāliem vai filmām. tas šķiet tā pat mazliet nereāli un tomēr tipiski 21.gs. protams, tas nedaudz uzdzen man skumjas par to, ka cilvēki tik ļoti ir degradējušies, ka labāk veido savu dzīvi no iedomu tēliem un nereālām pasaulēm, nekā patiešām reāliem un taustāmiem mirkļiem. tā vienšķiet, ka cilvēki ir pazaudējuši savu godu. un viss ko vien viņi spēj ir pārkāpt autortiesības. drīz pat laikam sāksim sapņot to, ko kāds nosapņojis kādā filmā. nekas vairs mūs nepadarīs par indivīdien, bet gan par vienu kopīgu neglītu masu, kura pārvietojas par mums atvēlēto telpu šajā visumā. un vispār, kas notiks tad, kad piemēram filmu industrijai izbeigsies ideju jaunām filmām vai seriāliem. jau tāgad ļoti daudzas filmas balstās uz vienu un to pašu sižetu, tik vien kā sejas tiek nomainītas. šķiet tad tas būs arī mūsu pasaules gals. vai 2012.gads vai kāds cits tas jau vairs nav svarīgi.
mja un pieminot šīs manas pārdomas iešu skatīties SYTYCD 4 sezonu, jo arī es esmu degradējusies un dzīvoju savu dzīvi daļēji caur nereālo zilā ekrāna metāla kasti.
…katru dienu, ik stundu, minūti, to mazo sekundīti, izsapņoju to, ko vēlētos es rīt, bet rīt viss atkārtojas no jauna. atkal un atkal. veidoju krāsu salikumus, stāvokļa kombinācijas, piruetes, stopkadrus, brīžus, kad smejos līdz neprātam, mirkļus, kad esmu laiska, neaizskarama,
bet tāda, kurai vēlas pieskarties. tāda, kuru vēlos izdzīvot, līdz katrai šūnai, līdz katram tās kodolam, līdz neiedomājamam sīkumam. tā, lai apreibstot no šīs patiesības, es aizelsusies atmostos. atkal un atkal. tā ir mana gulta, mana balss un uz spoguļa ir palicis mans pirkstu nospiedums…
skan: matt nathanson – car crash, james morrison – if the rain must fall, imogen heap – hide and seek, air – all i need, bonnie prince billy – cursed sleep.
nosapņoja tūta at 7:19:00 pēcp. 2 comments
vārdi: cilvēku degradācija, es, filmas, mācīšanās, seriāli, sytycd, skola, svētdiena, the vampire diaries, vampīri, zilais ekrāns
20091227
this night is made from songs & pictures.
[jēēes jū. ^___^]
Hey get your things it's time to go
You make me glad I'm not alone
In silence we hear the tires upon the road.
I turned to you and asked you why
You're so awake you must be tired
You say when we're apart you'll close your eyes.
This is beautiful
This is beautiful
Unmistakable
This is beautiful
We spent the day in central park
I wrote my name down on your arm
You set off avalanches in my heart.
This is beautiful
This is beautiful
Unmistakable
This is beautiful
I never could have seen
Never could have seen this coming
The most amazing things
They arrive within a moment
I never could have seen
Never could have seen this coming on.
I never could have seen, never could have seen this coming
You are here with me, I'm alive all of a sudden
Anyone can see, anyone can see it's beautiful.
[Tyrone Wells – This Is Beautiful]
I feel like a song without the words, a man without a soul, a bird without its wings, a heart without a home.
I feel like a knight without a sword, a sky without the sun, cause you are the one.
I feel like a ship beneath the waves, a child who's lost its way, a door without a key, a face without a name.
I feel like a breath without the air, and everyday's the same, since you've gone away.
I gotta have a reason to wake up in the morning.
You used to be the one that put a smile on my face.
There are no words that could describe how I miss you;
I miss you, everyday. Yeah
I'm never gonna leave your side.
And I'm never gonna leave your side, again.
Still holding on, girl, I won't let you go.
Cause when I'm lying in your arms I know I'm home.
[Daniel Bedingfield - Never Gonna Leave Your Side]
So here's another day
I'll spend away from you
Another night I'm on another broken avenue
My bag is ripped and worn
Then again now so am I
Take what you want to take
What you wanna take
What you
I miss the stupid things
We'd go to sleep and then
You'd wake me up and kick me out of bed at 3 AM
Pick up the phone and hear you saying dirty things to me
Do what you wanna do
What you wanna do
What you
Take me with you
I start to miss you
Take me home
I don't wanna be alone tonight
And I do want to show you
I will run to you to you 'til I
Can't stand on my own anymore
I cross my heart and hope to die
Take me home
I don't wanna be alone tonight
[Marianas Trench - Cross My Heart]
Feeling the moment slip away
Losing direction you're losing faith
You're wishing for someone
Feeling it all begin to slide
Am I just like you
All the things you do - can't help myself
How do you feel when there's no sun
And how will you be when rain clouds come and pull you down again
How will you feel when there's no one
Am I just like you
Don't ever feel
That you're alone
I'll never let you down
I'll never leave you dry
Don't fall apart
Don't let it go
Carry the notion
Carry the notion back to me
Feeling the moment slip away
Feeling the moment slip away
Cause I'm just like you
[Feeder - Feeling A Moment]
I'm not a stranger
No I am yours
With crippled anger
And tears that still drip sore
A fragile flame aged
Is misery
And when our hearts meet
I know you see
I do not want to be afraid
I do not want to die inside just to breathe in
I'm tired of feeling so numb
Relief exists I find it when
I was cut
I may seem crazy
Or painfully shy
And these scars wouldn't be so hidden
If you would just look me in the eye
I feel alone here and cold here
Though I don't want to die
But the only anesthetic that makes me feel anything kills inside
Pain
I am not alone
I am not alone
[Plumb – Cut]
Well Your faith was strong but you needed proof
You saw her bathing on the roof
Her beauty and the moonlight overthrew you
she tied you to her kitchen chair
And she broke your throne and she cut your hair
And from your lips she drew the Hallelujah
Hallelujah
Hallelujah
Well baby I've been here before
I've seen this room and I've walked this floor
I used to live alone before I knew ya
I've seen your flag on the marble arch
Love is not a victory march
It's a cold and it's a broken Hallelujah
Hallelujah
Hallelujah
Well there was a time when you let me know
What's really going on below
But now you never show that to me do you?
And remember when I moved in you?
And the holy dove was moving too
And every breath we drew was Hallelujah
Hallelujah
Hallelujah
Well maybe there's a God above
But all I've ever learned from love
Was how to shoot somebody who'd OUT DREW YA
And it's not a cry that you hear at night
It's not somebody who's seen in the light
It's a cold and it's a broken Hallelujah
Hallelujah
Hallelujah
[Jeff Buckley – Hallelujah]
So far away from where you are
These miles have torn us worlds apart
And I miss you, yeah I miss you
So far away from where you are
I’m standing underneath the stars
And I wish you were here
I miss the years that were erased
I miss the way the sunshine would light up your face
I miss all the little things
I never thought that they’d mean everything to me
Yeah I miss you
And I wish you were here
I feel the beating of your heart
I see the shadows of your face
Just know that wherever you are
Yeah, I miss you
And I wish you were here
So far away from where you are
These miles have torn us worlds apart
And I miss you, yeah I miss you
And I wish you were here
[Lifehouse - From Where You Are]
nosapņoja tūta at 12:07:00 priekšp. 0 comments
vārdi: bildes, dziesmiņas, dzīve, es, nakts
