Tumšs. Līst. Es redzu tevi mans draugs. Tajā tālajā pieturā. Viens. Jā tas viens esi tu. Līst. Dievs raud par nejūtīgo cilvēku kļūdām. Viņiem vienalga, ka tev sāp. Tu esi gluži viens. Tukšā pieturā. Gaidot tumsas autobusu uz nekurieni. Jā to ar numuru izbalējušo. To kas ierodas tikai vienreiz. Bet ir jau par vēlu. Viņa vairs nav. Bet tu stāvi un gaidi. Līst. Tu elpo. Sāk kļūt auksts. Ne jau ārā. Tur ir pavisam silts. Saule, putniņi un zaļa zāle. Bērnu smiekli. Bet nē šajā pieturā tā nav. Melns mākonis. Līst. Tieši šeit. Tur kur tu stāvi. Jā auksts. Iekšā. Tur kur apmaldīties neieteiktu nevienam. Ielās starp nierēm. Vai uz plaušu maģistrāles. Tur ir viss baisāk. Nemaz nerunājot par mazajām nelegālajām ieliņām sirds rajonā. Tur neej viens pats. Tur pazūd ikviens. Un atpakaļ ceļa nav. Cerības arī nav. Tikai līst. Tur ir auksts un tumšs. Visādas zemiskas radības, kas slēpjas no sirdsapziņas tiesas. Tās izvaro tavu morāli un nogalina cieņu. Līst. Lai gan nekur jau nav droši. Domu rajonā visi ir nojūgušies. Pilnīgi traki. Cilvēki haotiski skrien. Nē viņi nedomā. Viņi ir domas. Viņi nogalina viss lēnāk. Ar mehānisku smaidu un no sirds. Bet pareizi sirds ir ļauna. Sarkana un no dzelzs. Tārunā un citos neklausās. Saprātu ignorē. Un galu galā ir muļķe. Egoiste. Lielākoties nodevēja. Līst. Laipni lūgti smadzenēs. Pa labi jūs redzat. Ak, pareizi neredzat. Acis melo. Noputējušas. Sarūsējušas. Norakstāmas. Tātad smadzenes. Uzmanību plīstošas. Izšķaidāmas. Pret sienu.?! Vienmēr laipni. Uz galda.?! Kāpēc ne. Tādu nav.?! Tas ir modē. Dažas rievas. Tās pašas mākslīgas. Tāds visai dīvaina paskata krāms vien ir. Uz šosejas gan izskatās jauki. Vai automašīnas priekšējā stiklā. Redzi. Raffaello glezna. Nē. Nu labi mazsvarīgi taču. Līst. Jau vēls. Redzi tumšs. Cilvēki kaut kur steidzas. Bet es stāvu un vēroju. Haoss. Viņi ir kā marionetes. Saraustīti uz visām pusēm. Lēti. Līst. Beidzot. Cik ātri gan paiet dzīve. Jā autobuss. Tas tuvojas. Es gaidu. Man nav no kā atvadīties. Jo es nevienam nepiederu. Miers. Kas to būtu domājis. Tikai trīs soļi. Tik tuvu līdz tukšumam. Līst. Bremžu skaņa. Sarūsējušas atmiņas paliek pieturā uz soliņa. Vecā noputējušā grāmatā zem nosaukuma – norakstīts. Līst. Tinte izplūst. Iesūdzas dziļi grāmatas asinsvados. Saindējot personību un lēni nogalinot to. Bez sāpēm. Jo sirds jau pagāšnedēļ pārdota garāžas izsolē ar 50 % atlaidi. Tik dažas asaras. Sajaucas ar lietu. Neviens pat nepamana. Līst. Autobuss aizbrauc. Sarkanas gaismiņas. Tukša pietura. Vientuļš soliņš. Un veca izšķīdusi grāmata gluži kā manas smadzenes pret autobusa priekšējo stiklu. Nelaimes gadījums - tā viņi saka. Uzdevums izpildīts. Es esmu galā. Vairs nelīst.
20090328
20090322
pavasaris.
šodien tik ļoti var just pavasara iestāšanos. un mani pārņem laimes sajūta. sēžu pie datora un neko neredzu, ko rakstu, jo mana istaba pilna saules un mana galva pilna pavasara. :) tik burvīga sajūta, ka tu pagriez galvu un tev pretim smaida pavasara saulīte. silta un jauka. gribas iet ārā pafotogrāfēt un pačilot, bēt jāmācās. tik ļoti negribas. pat negribas domāt par to ka drīz ārā būs +16 un būs jāsēž skolā un jāmācās. tad tik ļoti gribēsies ārā gulēt zaļajā zālītē un vārtīties saulītē. nevis rakstīt kkādus dumjus eksāmenus. šausmas. tas būs īsts murdziņš. palikušas vēl tikai 34 mācību dienas. tas šķiet nenormāli maz. un tad eksāmeni, atvadas no skolas, asaras un tad tu būsi norakstāms uz visu savu dzīvi. :D labi, labi nav jau nemaz tik traki. jo saulīte smaida. un es arī smaidu, jo ir pavasaris. un drīz vasara, kas nāk komplektā ar miljons burvīgām lietām. kuru dēļ var nedaudz vēl paciest to sēdēšanu skolas solā un mācīšanos. :)
nosapņoja tūta at 1:10:00 pēcp. 0 comments
vārdi: pavasara saulīte
20090321
gribu paņemt atvaļinājumu.

es gribu paņemt atvaļinājumu no savas dzīves. patiešām ļoti, ļoti. ^___^
nosapņoja tūta at 12:21:00 pēcp. 0 comments
vārdi: atvaļinājums
Brūnās acis.
Man vakar vakarā nebija ko darīt un tā tapa jauns dzejolis. Tik sen nekas nebija uzrakstīts. Jūtos labāk. ^___^

nosapņoja tūta at 11:38:00 priekšp. 0 comments
vārdi: brūnās acis
20090304
miegainība.
pēdējā laikā pārāk bieži mani pārņem miegs. tā vien sāk likties, ka slimoju ar kādu miega trūkuma slimību. lai cik daudz arī tu neguli, vienalga jūties neizgulējies.
nosapņoja tūta at 11:01:00 pēcp. 0 comments
vārdi: miegs
20090303
veltījums kādam īpašam cilvēkam.
nosapņoja tūta at 11:08:00 pēcp. 0 comments
vārdi: okyōshine
pazudusī dvēsele.
Tev apkārt ir cilvēki. Viņi ir tava patiesā ģimene. Vēl ir daudzi, kas ir vienkārši draugi vai paziņas nu neīpaši vērā ņemamas personas. Bet „ģimene” ir nemainīgā vērtība. Vieni un tie paši cilvēki kas veido mājas pamatu un rūpējas lai tā nesabruktu. Bet vai tā patiešām ir. Tik ļoti dažreiz liekas ka esi viens. It kā jau visi svarīgie cilvēki būtu tev apkārt mīl tevi un dalās savos priekos, bet tu jūties viens. Viņi smejas un smaida un ir laimīgi. Viņi patiešām tevi mīl un nevēlas tevi sāpināt. Bet tev ar to ir par maz. Tu vēlies kko, vēl kko vairāk, kko ko viņi tev nevar dot jo tu nezini kas tas ir. Bet zini ka tev tā nav. Varbūt piederības sajūta. Pieķeršanās vai uzticēšanās. Varbūt tieši bailes pazaudēt. Vai atbilde uz jautājumu kāpēc vienmēr ir tā ka kāds smejas bet kādam tas sāp. Vai, kāpēc starp miljons cilvēkiem tu jūties gluži viens un pamests. Šie cilvēki ir tava pagātne un tava nākotne. Viņi ir tava tagadne. Viņi veido tavas atmiņas un mērķus. Būvē tavas sapņu pilis. It kā jau visam vajadzētu būt perfekti, bet kā mēs zinām perfekti nemēdz būt. Un tāpēc pat viņu mīlošajos apskāvienos tu jūties viens. Kā mazs bērns, kas pazudis lielajā ļaunajā murgu pilsētā kur neviens tevi nesaprot un nesadzird, lai arī cik skaļi tu kliegtu.
Es. Nē es vairāk jau nekliedzu jo zinu ka mani neviens tā pat nedzird. Es sēžu saulītē starp cilvēkiem kas ir mana „ģimene” un kas mani mīl. Viņu acīs es esmu laimīga. Visi smaida - arī es, lai tikai viņi nenojaustu patiesību. Viņi nesaprastu. Nesaprastu kā ir būt vienam starp tik daudziem..
nosapņoja tūta at 10:57:00 pēcp. 0 comments
vārdi: meklējumi
bērnība.
"..Bet ir jau arī bērnības laimīgākās dienas, kad ciemos atnāca vecaistēvs. Onkulis ar sirmo bārdu un plašo smaidu sejā, kurš vienmēr devās mani samīļot smaržodams pēc šokolādes.
Bērnība vispār ir viena jauka padarīšana. Nu, piemēram, manai bērnībai ir ķiršu lūpas un melleņu aci, sārtu zemeņu krelles ap kaklu. Agros rītos tā guļ saldā miegā, bet vēlos vakaros tā pasaku zemē. Tā vienmēr saulaina un jautra, un tāda apaļa kā poga.."
nosapņoja tūta at 10:33:00 pēcp. 0 comments
mani sapņi.
nosapņoja tūta at 10:15:00 pēcp. 0 comments
vārdi: sapnīši
