there's a cinematic end.

fonas skaņās jimmy eat world – invented.

sometimes you are just moving along with life and don’t quiet understand all the things that are happening around you. but you keep moving on and just don’t ask questions. because there are no answers, just actions. and anyways no one knows why it’s like this not that. it’s just life, hunny. you just need to keep moving on. it doesn’t mean giving up, but rather accepting that there are things that cannot be and you shouldn’t waist time on them, because time is cruicial.

dažreiz patiesībā būt nopietnam, savāktam un atbildīgam ir daudz vieglāk, nekā vieglprātīgam, neuzmanīgam un vienaldzīgam. šoreiz esmu pieņemusi to pirmo, un beidzot sāku uzvesties kā vajag, lai iegūtu to ko vēlos. līdz šim man ceļā ir stāvējis slinkums, vnk attieksme “kāpēc darīt, ja var nedarīt”, vieglprātība un pat cilvēki, bet nu es to visu esmu saņēmusies un atmetusi, nē es nekļūšu garlaicīga ar šo visu, es vnk padarīšu to pa savam veidolam un galamērķī tikšu pie tā ko mana sirsniņa kāro. ir taču vienreiz laiks savākt savus parādus un atmaksāt tos, jo cik gan ilgi vilksi tos līdzi kā pagātnes līķus. man prāts ir mazliet detonējies, lai neteiktu vairāk. no visām pusēm mazliet dragāts, bet kad izlem ignorēt liekos dzīves krāmus un nokārto parādus ar pagātnes rēgiem, tad patiesībā tevi vairs dragā tik nākotne. un tā pārstāj tevi sist tikai tad, kad esi nodrošinājis viņai skābekli un drošību, ka viņa nepārtrūks. tāpēc pašlaik esmu iekšējā mierā pati ar sevi, un tas tā paliks kamēr ikdienas krāmus ignorēšu, strādāšu un labošu savus pagātnes parādus un speršu savus tagadnes soļus. šis viss izklausās dead serious, bet nekas manī ir mani mazie prieciņi un smiekliņi, nekur jau nepazudīšu vnk aiziešu mazajā ziemas miedziņā un tie, kas mani patiešām zina, ka nemaz jau nebušu mainījusies.

anyways, pedējā nedēļa bijusi tādu pārdomu un kopsavilkuma nedēļa un tas man bija no visas sirds vajadzīgs, jo pazaudēt visu over nothing ir lielākā stulbība ko es varētu pieļaut un it won’t happen. pietiek jau noskatīties, ka citi are losing themselves un everything around them, and when they will cry their eyes out, i will be there and hug them, but i won’t feel sorry about them. and i will just watch how they destroy themselves in pretty little fireworks. and they have already lost me in my mind, manā dzīvās domas inkubācijā.

“ cel savas rokas pret augstumiem,
liec visu dvēseli elpā,
ziedi ar ziedošiem pakalniem,
sauļu un pasauļu telpā. ”
/ j. jaunsudrabiņš /