sazemeņota vētra plosās decembra pienā.

vētras pāriet jūs ziniet. vētras norimst, aizmieg un klusē turpinot audzēt savu nežēlīgo un vareno skaistumu. kamēr mēs gaidam sniegu, kas mūs zem savas baltās segas spētu pasargāt. pirmais sniegs būs. pēdējais – nekad.
mana vētra norima tevī. miers nemierā un nemiers mierā pamodās no neeksistējošā ziemas miega un salika visas izmētātās domas glīti plauktiņos. sarunas tavā un manā tējas tasē atrada to patiesību par vakardienas trakumu. klusumu paceļot no koka grīdas, kur tas bija pagājušo nakti sasities, es nespēju to nenoskūpstīt. viņš jau nebija vainīgs pie vētras, kas plosījās manī. arī tu ne..
mēnesis neskaidra un nemierīga skaistuma ir tieši vienāds ar 22 jeb 4, kas tik jauki dzīvojas vasaras zaļumā kamēr mēs skaitam tās sakritušās zvaigznes zem kājām, vai varbūt esam debesīs un bradājam pa viņu mājām.?!
mirkļi starp ceturto un piekto stāvu pamostas ar smaidu uz manām lūpām. tik apturēt laiku tie nespēj, šķiet, ka tur tas skrien vēl divreiz ātrāk. un ātrāk. tur ir cita laika zona – mūsējā. tajā vietā pastāv tikai intervāli starp sekundēm, smiekliem un elpām. pārējas viss ir iekš slowmotion, īsti pat nespēju saprast vai pārējā pasaulē tajā brīdī eksistē, kustās un redz. dažreiz šķiet, ka nē. patīkami.
un tad tu aizej. pat kad negribas laist tevi prom. tev ir jāsaņemas manā vietā, jo es to vairs nespēju. un tu aizej. ar neredzamiem savienotiem diedziņiem no maniem saules kamolīšiem es turpinu tevi turēt aiz rokas un mana decembra realitāte rudenīgi lietaina smaržo tik ļoti pēc tevis, kad starp mums attālums smejas. un ir vieglāk. vieglāk cīnīties ar mazajiem briesmonīšiem, kas tik ļoti neprātīgi ilgojas pēc tava košā rotaļu laukuma. un es. es ilgojos pēc taviem smiekliem un pirkstu nospiedumiem uz manis. taču visvairāk es ilgojos pēc tevis paša.
..un tagad es aizmiegu ar tavu pašu pēdējo sms šonakt, bet gluži kā ar pēdējo sniegu – nekad tā īsti pēdējo. lai pamostos ar smaidu jau citā laika zonā - tevī..