Rāda ziņas ar etiķeti rudens. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti rudens. Rādīt visas ziņas

20121013

on the edge of your fingertips.

life_in_death_by_elentori-d5cotbb
apzināties. saprasts. izjust.
ir grūti. ir grūti apzināties, ka visa tava dzīve, visa tava būtība ir kāda cita rokās. ir grūti saprasts, ka pēkšņi tu vairs nekontrolē savas dzīves bremzes un visa gravitāte zem kājām ir pazudusi. ir grūti izjust to bezspēku, kas mazliet plosa tevi gabalos dienu no dienas. viens cilvēks, viena mīlestība, viens viss var tevi sagraut tā kā to nekad nespētu izdarīt karš ar visas pasaules armijām un kareivjiem. sagraut tevi visu no iekšas uz āru, atstājot vien ķermeņa korpusu bez pilnīgi nevienas dvēseles stīgas..
un tu zini, ka sāpēs. sāpēs vairāk kā jebkad, ja no tā kādu dienu nāktos atteikties. jau doma pati par sevi ir kā lielgabala lode, kas triecas pret ribām, un kļūst grūtāk elpot. un es zinu, ka tumsa neliks zilumiem pazust, tos tikai būs grūtāk saskatīt..
bet šajā mirklī tu smaidi, tik plaši, ka gandrīz spēj sajust kā lūpu kaktiņa cenšas izlauzties no savām robežām, jo kas gan cits atliek kā būt laimīgam kamēr vien tev ir ļauts!


..bet laikam jau tieši tādu mīlestību sauc par īstu mīlestību.

20110925

kastaņu paslēpes tavās rudens krāsaino lapu kabatās.

6177825834_d35781ba42_z_large
lēni iekrāsojas zaļās koku galotnes un ikdienā arvien vairāk staigāju pa rudenīgi krāsaino lapu paklāju, un kabatās pārcilāju brūnos kastaņus, kurus iemainīšu par kaut vienu tavu domu saulainos svētdienu rītos (: .. ir pienācis rudens, mans draugs. mans rudens, tāds krāsiņām apvīts un mazliet melnaholisks, ar burvīgiem krāsaino lapu virpuļiem vējainās dienās un siltu tēju sēžot uz savas jaukās palodzes vērojot mazās lietus lāses spēlējoties aiz mana loga, un viegli satraucos par tām gluži kā māte vērojot savus bērnus rotaļājoties pie mājas durvīm pārāk tuvu blakus esošajam ceļam. un vēl es spēlēju paslēpes ar kastaņbērniem savās kabatās, kur rudens nostaļģiskā elpa tos ieaijā jaukā miedziņā.. jā, pasapņot jau ir skaisti, it īpaši rudenī (:
jā, es mainītu vienu tavu domu pret sauju savu dārgo un cītīgi lasīto brūngano kastaņu. jā, šādu barteri es piedāvāju sev pašai vēlos rudens vakaros, kad gribas saprast notiekošo, kad gribas gluži vnk saprast.. kāpēc gan ir tā, ka mēs kādu tā pa īstam novērtējam tikai tad, ka šī cilvēka vairs nav mūsu dzīvē. kāpēc mēs saredzam to visu patieso, tikai tad, kad esam sajutuši to, kas mums galīgi netīk. kāpēc mēs tiecamies pēc kkā tāda, kas ir gaismas gadu attālumā un īsti nenāktu mums par labu, bet neredzam to, kas stāv mums acu priekšā un diezgan ideāls. kāpēc mums vienmēr vajag sarežģīt to, kas ir viegls pēc savas būtības, un atvieglot to, kas sarežģīts. tā vien šķiet, ka mums vienmēr visu nepieciešams apgriezt kājām gaisā un izbaudīt to tā, pirms saprotam to, ka ne par velti gravitāte mūs tur ar abām kājām cieši pie zemes for our own good.!
atgriežoties pie pašas pirmās un svarīgākās domas, par cilvēku nenovērtēšanu, es varu teikt tikai vienu – i know how it feels.. after all this time es apzinos, ka kļūdījos, bet es arī saprotu, ka tad es vēl biju maziņa savās domās, es biju maziņa savā saprātā, un es noteikti nespēju novērtēt to, ko es tagad novērtēju dzīvē kā tādā. tagad es apzinos, cik lielisks tu bijis arī ar visiem saviem dažiem mīnusiem, jo neviens jau mēs neesam īsti perfekts. tagad kad mana dzīve rit jau 21mo gadu, vērtības ir smagi mainījušās un tāds cilvēks kā tu ir jātur cieši, jo tu rūpējies un esi blakus; tu liec smieties un zini, ka ģimene nāk visam pa priekšu no matter what; tu arī zini, kas ir dzīve un kā tā spēlējas ar cilvēkiem, jo tu arī esi ticis dragāts; tu esi kāds kuram gribētos pamosties no rītiem blakus un apzināties, ka jā – dzīve mēdz būt skaista; tu tik ļoti labi satiec ar bērniem, ka for sure tu būtu lielisks tēvs; un vienmēr, kad pa radio sāk skanēt train dziemsa – marry me, tu ienāc man prātā (: esot tur kur es pašlaik atrodos savā dzīves ceļā, es saprotu to, ka muļķošanās un having fun un spēlītes un viss cits ir great, bet ne pietiekoši, tas sāk kļūt nogurdinoši un apnicīgi, un pat garlaicīgi. dažreiz tas viss ir all good, kad gribas atpūsties no dzīves rutīnas un apkārt esošās negativitātes, bet pamatu pamatos tomēr vislabākā dzīves mācība still ir – to love and be loved in return [ilgtermiņā]. un yeah, “the only thing worse than missing someone, is wondering what there was to miss” - es esmu on this page.. visnotaļ stulba sajūta es jums teikšu, tāpēc nedariet tā, mācieties no manām kļūdām – novērtējiet to, kas jums ir tagad, lai vēlāk nav žēl..

pēc šī esmu sev parādā aptuveni 4as saujas kastaņu, ko sabērt savās rudenīgi krāsainajās lapu kabatās, un iet ārā lietus peļķēs palēkāt tā no sirds, lai domu kastaņi pār manām basajām pēdām mirtu savādāk, bet pašu pēdējo brūngano kastani es dāvāšu Tev, kā solījumu ^___^ murrr.
skan: damien rice – amie.

20110916

when I am more than you can take, just give me back.

tumblr_lrd5uboKYX1qhk9b7o1_500_large
labvakar.
šovakar pēc haosa darbā un slimošanas, pavisam mazliet prieka tika iegūts no vēlas kino nakts ar Andēnu un drusciņ smiekliem tumsā. pēc kā bija gara gara pastaidziņa mājup, ejot pa laternu izgaismoto ielas vidu ar austiņām un jauku mūziciņu, cerot, ka mašīnas šovakar paņēmušas atvaļinājumu, un ziniet – man sanāca. bet pats galvenais bija izvest domas vakara pastaidziņā, un likt tām ieelpot rudenīgo nakts gaismu.. misija izpildīta.

un ziniet, es aizdomājos par to cik viegli ir saaukstēties, tāpat arī iemīlēties, vai arī dzīvot pagātnes atmiņās. bet cik grūti ir izauklēt pietiekoši spēcīgu imunitāti, lai neslimotu, vai arī patiesi mīlēt, vai arī pabeigt iesākto. cilvēkiem ir tendence pa lielam vienmēr izvēlēties to vieglāko ceļu, vai samierināties ar to, kur dzīve mūs iemet, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar grūtībām vai jāizvēlas starp dažādām iespējām. cilvēkiem ir arī tendence dzīvot pagātnē, neatbrīvojot vietu tagadnei, tikai tādēļ, ka tā taču ir vieglāk. ir vieglāk vēlreiz par jaunam nekļūdīties, netikt sāpinātam, un gluži vnk paredzēt sekojošos notikumus. mums katram dēļ tā ir savs dzīves skapis pilns ar skeletiņiem, par kuriem īsti neviens runāt publiski nevēlas. mēs tos apzinamies, samierinamies un turpinam tiem dzīvot līdzās – that is just the way life goes.
saviem skeletiņiem es ik pa laiciņam mēdzu uzskriet neapzināti virsū, tie mani sveicina lietās un vietās, skaņās un smaržās, un ir grūti paslēpties. kas liek domāt par to, ka pagātne gribi vai nē vienmēr būs ar mani, tā ir daļa manis. visas nepabeigtās lietas, visas salauztās lietas, visas sāpīgās un laimīgās lietas, tās visas veido tevi tagad un bez tām tu būtu pagātnes versija par sevi. dažreiz sanāk sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti gribētos ieraut sevi kkādā paralēlās dimensijas viesulī un būt tur kur kādreiz būts, ar tiem cilvēkiem un specifiskajām lietām, un sajust to realitātes garšu vēl vienu reizi, dzirdēt tieši tās cilvēku balsis, un ieelpot precīzi to pašu elpu ko toreiz.. gribētos būt tajā rudenīgajā poliklīnikas pieturā vai arī sniegotajā 3dienas decembra vakarā pēc saujiņas smieklu, vai arī gulēt uz zvaigžņotā jumta ar pipermētru tēju un bīdot mākoņus dzejā, gribētos tik ļoti gribētos, ka nedarītu to, tad ja tas būtu iespējams.. tāpēc, ka dažām lietām ir gluži vnk jāpaliek neiespējamām un tikai mūsu sapņos un vēlmēs bezgalībā.

un vēl es mazliet nespēju saprast, kāpēc jau kuro nakti manos murgainajos sapņos esi Tu, jā tieši Tu, brīžos, kad man ir vissliktāk un notiek kkas traģisks – Tu man esi blakus un turi manu roku.. sasodīts, ko tas nozīmē.?! es gribu zināt.. es patiešām.. man vajag zināt.. pastāsti man lūdzu. es uzvedīšos labi, es apsolu (:

20110901

the great summer of ‘11.

summer feeling.
sveiciens visiem 1. septembrī, kam 1. septembris ir patiešām 1.septembris, bet pārējiem atvadu sveiciens no vasaras, kas nu mūs lēnām, bet ar pavisam lieliem soļiem pamet uz gariem, tumšiem un aukstiem mēnešiem, ehh..
šeit nav rakstīts jau visu vasaru, bet mīļie nedomājiet, ka esmu par jums aizmirsusi, gluži vnk šajā vasarā nebija laika, būt šeit vai atcerēties ikdienā, ka kaut kas šāds būtu jādara. šī vasara bija pārlieku pilna ar notikumiem, piedzīvojumiem, jaukumiem, ballītēm un lieliskiem mirkļiem ar tik pat lieliskiem cilvēkiem (: kad gluži vnk dzīve ir pārāk laba, lai tērētu minūtes par to rakstot nevis izdzīvojot.! es ceru, ka jūsu 2011 vasara bija as much awesome as mine (: tagad.. tagad gan laiks atgriezties realitātē un pie darba, skolas, mācībām (mocībām), negulētām naktīm, utt.
vasara kopumā bija tāda viena milzīgi liela burvīgu krāsu palete, protams ar visu pozitīvo un negatīvo, jo galu galā dzīvei taču jābūt līdzsvarā (: ar iedzīvošanos otrajā pilngadībā (21) un beidzot patiešām īstu dz.d. sajūtu, kāda sen nebija bijusi un tas viss pateicoties jaukajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. vēl protams, ar tādu svarīgu faktu, ka Miss Jū-Es-Ēj – Guna Začeste ir beidzot pēc vesela gada atgriezusies pie mums MĀJĀS^^ un visādiem citiem sīkumiem un pozitīvismiem, kurus uzskaitīt jau īsti nav jēgas, jo mirkļi ir noķerti, izdzīvoti un palaisti brīvībā, tieši tur kur viņiem jābūt..
šodien izdomāju, ka ir īstā diena, lai atgrieztos šeit un uzsāktu jaunu ieskatu uz nākošajiem mēnešiem mūsu ne visai pārāk mīlētajā ziemā. 1. datums ir sākums visam, un savā ziņā arī sākums rudenīgajiem laikapstākļiem un tai rudens noskaņai, kas jau kādu laiku pavisam nemanāmi cenšas iezagties manī.. protams, nevaru sūdzēties, rudens man pavisam noteikti tīk, bet jāatdzīst, ka šogad atvadīties no jaukās vasaras ir grūtāk nekā līdz šim bijis, laikam sāku pieķerties vasaras sajūtām arvien vairāk (:
šodien kkur starp rudenīgajām lietus lāsēm un vasarīgajiem saules stariem, es pieķēru sevi atkal aizdomājoties par dzīvi un tās vēl joprojām neizdibināmajiem mazajiem celiņiem. šīs vasaras sākumā mani nevarētu teikt, ka patīkami pārsteidza, bet pārsteidza kāds cilvēks, kurš pirms mazliet vairāk kā gada man lika smagi vilties (lai arī kādi argumenti tam tagad ir likti pretīm, tas tomēr nemaina faktu, ka tas notika at first place). es izlēmu, ka šim cilvēkam jādod otrā iespēja, jo galu galā visi tādu ir pelnījuši, lai kā arī nebūtu bijis viss pirmajā reizē. lai gan vairāk par visu mani bīdīja un bakstīja tā interese – why are you back & acting like nothing happened.?! - un man pa visām varītēm vajadzēja to noskaidrot, jo galu galā two can play this game. un tas liek aizdomāties par to, vai mēs vispār kādreiz īsti beidzam spēlēt spēles.?! jo tiklīdz viss šķiet labi vai pat pārāk labi, mēs to sākam apšaubīt un radīt neeksistējošas lietas un darīt visādas muļķības, lai visu mazliet atdzīvinātu un atkal pārvērstu spēlē.. kurā agrāk vai vēlāk kāds vienmēr cieš. kādēļ gan mums tas vajadzīgs, dažreiz es to patiešām ļoti nesaprotu, bet laikam jau, ka tā vnk ir cilvēku daba, kas daļēji ir dzīvnieka daba.. atgriežoties pie mana vasaras cilvēka ir jāmin tas, ka šoreiz es tam piegāju ar mazliet citādu metodi un ja jau cilvēks patiešām vēlējās atgriezties manā dzīvē, tas šoreiz pēc pilnas programmas, nevis kā pirmajā reizē, kad tā īsti par šo cilvēku zināju tikai faktos, ko varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un lai arī cik skaisti toreiz viss arī nebija, šoreiz tas vairs nederēja. šoreiz vajadzēja sākt pa pareizam un būt draugiem at first, patiešām uzzināt lietas vienam par otru, saprast kādi cilvēki esam. man svarīgi bija arī iepasīztināt tevi ar gandrīz visiem maniem mīļākajiem draugiem in my life, un mani pavisam noteikti priecēja fakts, ka they like you un ka tev patīk viņi, ka you guys get along un laugh, un ka varu ballītē tevi atstāt ar viņiem un apzināties, ka nepazudīsi kādā stūrītī alone, bet gan runāsies ar viņiem un viņu draugiem, un būsi just funny (: tas patiešām daudz ko nozīmē, bet then again.. kāpēc es jūtos tā, ka still kkas trūkst. kāpēc vēl joprojām ir lietas, ko esmu tev piedevusi, bet nevaru aizmirst.?! laikam jau tas ir mans big issue un es nespēju vnk beigt piedurties un likt tev justies vainīgam par to visu kas bijis, es gribu, bet nespēju.. tas viss mazliet liek aizdomāties par to, ka neskatoties uz to, ka most of the time tu esi jauks un mīļs un šodreiz es actually zinu tevi kā cilvēku, vai mums kādreiz varēs būt kaut kas vairāk par vienkārši being good friends.?! vismaz no manas puses.. jo atmiņu gluži vnk izdzēst nevar.. un es nezinu ko, lai ar tevi iesāk.. jo es gribu ļauties, tām jaukajām sajūtām un tiem taureņiem.. ..bet, ir kkāds BET, kas mani attur no tā visa, un tas šķiet nekur netaisās pazust tuvākajā laikā. ehh, dzīve, mana dzīve tu atkal man radi galvas sāpes.
on the other hand, es zinu, ka pati esmu sadarījusi nesmukas lietas attiecībā uz kādu citu cilvēku. un tieši tā iemesla dēļ, es vēlos šo cilvēku satikt, lai izrunātos, lai atbildētu uz pilnīgi visiem jautājumiem, lai censtos, vismaz censtos dot kkādas atbildes par visu, jo pati esmu sajutusi uz savas ādas kā ir tad kad nezini.. nezini pilnīgi neko. un gluži vnk sāc sevi sagraut no iekšpuses.
to es nenovēlu nevienam, it īpaši šim cilvēkam. viņa vienīgā kļūda bija iemīlēties manī brīdī, kad es pati biju sagrauta un mēģināju sevi salikt atpakaļ pa maziem maziem gabaliņiem, un būt tāda taureņa tornādo epicentrā nevienam nenāk pa labu, lai arī cik labi nodomi būtu – tu tiksi parauts līdzi un izpostīts.. un that’s what happened.. un es tā negribēju.. no sirds. šis cilvēks bija patiešām diezgan perfekts, bet visu labo, kas mums varētu nākt par labu mēs jau apzinamies tikai tad, kad ir jau daudz par vēlu, vai kad esam to salauzuši. es patiešām ceru, ka man tiks dota šī iespēja satikties ar šo jauko cilvēku, izrunāties, pasmaidīt un galu galā nebūt tam cilvēkam, kuram pēc 5gadiem tu gribētu piezvanīt tikai tāpēc, lai pastāstītu cik awesome tava dzīve ir tagad un, ka tu priecājies, ka i’m not in it. es negribu, lai tā viss beidzas (:

jā, mans septembris ir iesācies tik pat krāsaini, kā noslēdzās mana vasara. ir daudz neatbildētu jautājumu, un beidzot ir mazliet piebremzēts un padomāts par dzīvi, jo beidzot tam ir laiks. jo cik tad tā vienkārši var skriet un cerēt neatdurties, vai nesasisties. ir jau tomēr kkā viss piedzīvots un beidzot gribas salikt lietas pa plauktiņiem, un uztver visu mazliet nopietnāk. es protams, ar to visu nedomāju, ka tagad ir jābeidz izklaidēties un dzīvot dzīvi, nevis vnk eksistēt, bet gluži vienkārši apzināties prioritātes. apzināties, kas nāk par labu SEV at first place. un būt mazliet labākam cilvēkam pret tiem, kas tevi mīl un tev tic, brīžos kad pat tu pats sev netici – un tie ir your friends. :*
skan: Cary Brothers – Belong; Instrumenti - Pilnīgi Viens.

20101015

deep inside I hope you feel it too.

tumblr_l9z7s4hJMP1qbx8c0o1_500_large

netikai ārā aiz loga plosās orkāns un dzenā savus mazos dēmonus, arī manī plosās tāds mazais orkāns, kas dzenā manus mazos dēmonus. un vispār šovakar vēlu vēlu nākot mājās no darba secināju to, ka šāds laiks un salijušās sakritušās lapas ir ideāls ierocis pašnāvniekiem – atliek vien paslīdēt, krist un atsist galvu pret slapjot asfaltu un nomirt no asins izplūduma smadzenēs. tik vienkārši un savā ziņā pat mazliet skaisti – mani nogalināja krāsainais rudens zem kājām.!
ak, ko tik ar mani nedara mans prāts vai drīzāk pareizāk būtu teikt – neprāts. un orkāns manī turpina plosīt vēl tos saprāta krikumus, kas kkur bija paslēpušies.

bet uz citas nots, kas ir tik pat neprātīga, es gribu vien uzrunāt pati sevi un pavisam stingri pamēģināt sevi nolikt pie vietas – sasodīts, TŪTA, izbeidz vienreiz spēlēties.! es zinu, ka tur kaut kas ir, bet tas nenozīmē, ka tagad vajag izdomāt patiešām atrast to, kas tur ir un spītīgi pierādīt savu taisnību, kuru tu jau tā pat ļoti labi zini, taču anyways gribi paspēlēties ar cilvēku jūtām. nu wtf, vai patiešām nepietiek apdedzināties pāris reizes, lai vairāk nebāztu savus pirkstus atklātā liesmā.?! un vai patiešām tu savas neprātības pēc vēlies riskēt ar to, kas tev tagad ir, ja ļoti labi zini, ka tas var beigties pat visnotaļ traģiski.?! nu kam tev to sasodīts vajag, spītīgais kaķi.! labāk vnk saritinies kamolītī siltumā uz mūrīša un aizmirsti šo trakumu ar tiem pavasara taureņiem, kas šķiet ir ieperinājušies bēniņos.. jā es zinu, ka kjūt un stuff, bet tas nemaina to, ka vajag taču vienreiz piebremzēt un pateikt sev NĒ un novilkt kkādas robežas un pat actually tām neizdomāt kkā pārrāpties pāri. un es ceru, ka man vairs nenāksies par šo runāt ar sevi ever un es ceru, ka man arī nenāksies sev pateikt – i told you so, kad viss būs ellē, bļin.

bet vispār dzīve ir skaista un kkā vairs nešķiet, ka būtu nepareizajā vietā un laikā un ka man nemitīgi vajadzētu tiekties atrast to, kur patiesībā iederos un kur man vajadzētu atrasties. tas tagad šķiet tā mazsvarīgi un pat rudens lietus nespēj mani kkā izsist no šīm sliedēm šogad, kas mani patiesi priecē. viss notiek, viss kustās, viss ir – apkārt ap mani ir dzīvība un es sajūtu tās sirdspukstus gluži itkā tie būtu manējie. prieks būt un elpot. un ziniet ar mani šogad viss būs kārtībā, jo oficiāli varu paziņot, ka depresiju, emo fāžu un visu citu huiņu eksistēšana manā dzīvē ir noiets etaps un vietas vairs tam visam manā jaunajā gadu skaitlī nav. par to pat gribas pasmaidīt. ^____^

jauku sapnīti jums ar šo dziesmiņu.

20101011

bring me your autumn heart.

tumblr_la0zqzLhHH1qbddr4o1_500_large
beidzot laiks ir noveltīts šajās brīvdienās visu seno blogu sarakstīšanai un matīss varēs likt mani mierā ar viņiem.!

anyways, šīs brīvdienas bija tādas super maģiskās un nezinu jūtu tikai to, ka:

kam man dzīvot skaistāk, ja es mīlu kā ir
es mīlu dzīvot skaistāk, es mīlu ar sirdi
es baudu visu, ko es redzu un redzu es daudz
es varu palikt tepat, man nav vērts nekur braukt.
jā patiešām, vārdi kas eksistē, vārdi kas dzīvo un vārdi kas iedvesmo nepadoties, jo dzīve patiesi ir skaista atliek vien atvērt acis un baudīt, atliek vien ļauties dzīves līkločiem un veiksmēm un tiem mirkļiem, kas pamodina tevi līdz ar sauli. ^____^

vakardienas pārsteigums pēc visiem lielajiem darbiem Jelgavā kur bija jāsatiek un jāpavada laiks ar dažiem starptautiskajiem cilvēkiem, kas man tādi paseni draugi kopš vidusskolas laikiem, atkalredzēšanās bija superīga, pat neskatoties uz to, ka biju iekāpusi mašīnā pataisno no darba ballītes vecrīgā un vispār nemaz neaizdevos gulēt, tās brītiņš mašīnā līdz Jelgavai bija pilnībā pietiekoši un enerģija man bija vairāk kā vajag. nākošreiz visus šos cilvēkus satikšu nākošgad Rumānijā, bet tad jau redzēsim kur dzīve mani aizvedīs, katrā ziņā bija prieks redzēt tās internacionālās sejas pēc nu jau 3 gadiem, awesome.
rīgā atgriezos jau ap 5iem, tad paspēju aizdoties līdz Spicei un sapirkt visādas gardas lietas lai uzmeistarotu vecākiem, krustmātei un vecmāmiņai jaukas vakariņas, kad viņi atgriezīsies no saulkrastiem. man tas arī izdevās, viss izdevās super ņammīgi un biju savu bērna pienākumu izpildījusi. :)

un tad tas notika, mans pagājušā vakara lielais pārsteigums, kad bija ieritinājusies jau dīvānā un skatījos filmu mani sazvanīja mans UK boy un man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka viņš atrodas ārā pie manām durvīm – how kūl is that.?! :D visvairāk šokēta es bija par to, ka viņš ir LV, jo šeit viņam tīri tehniski vajadzēja būt tikai ap ziemassvētku laiku un pat tad tas bija uz milzīgas jautājuma zīmes. bet pēc izrunāšanās noskaidrojās, ka viņam bija jāatbrauc līdz LV, jo viņam drīz beigsies pase un tā steidzami jānomaina, lai viņš varētu atgriezties UK un pabeigt savas studijas nu tā nu viņš bija sarunājis ar manu māsīcu un viņa toties ar maniem vecākiem ka viņš var izmitināties uz šīm pāris dienām pie mums, yay i got to have him for 3 or 4 whole days, lucky me. ^____^ ja godīgi tad vēl joprojām šodien pat esmu mazā šokiņā. anyways vakarvakars mums izdevās tāds pavisam nedaudz lielisks, jo vecāki aizdevās ciemoties pie saviem draugiem un mēs toties taisījām daikirī un mājās ceptas picas vakaru un smējāmies un stāstījām nu kā nu kuram gājis kopš iepazināmies māsīcas kāzās un tas tā forši bija un kamīns un sveces un tāda mazā jaukā pasēdēšana ar jauku cilvēku. un vispār jā oficiāli ir aizsākusies sveču sezona, visa māja tā pavisma smuki un mājīgi smaržo.

šodien bijām aizdevušies līdz jūrai te pat bulduros un dzērām karstu tēju uz tiem zilajiem foršajiem soliņiem, kopā ar viņa brāli un viņa sievu. vēlāk arī aizbraucām līdz viņu vecākiem uz Tukumu, kur mūs cienāja ar svaigi ceptu ābolu kūku, kas tiiik ļoti garšoja pēc rudens un jauki bija skatīties kā viņa brāļa bērni mētāja rudens lapas pa gaisu un smējās tik sirsnīgi, ka gribot negribot tu smejies viņiem līdzi bez nekāda īpaša iemesla. mm, nu tik rudenīga nedēļas nogale man šonedēļ sanāca, ka pašai prieks par to. *sun*
vēl mums ir 2 dienas un es centīšos izbrīvēt pēc iespējas vairāk laika starp skolu un darbu, lai varētu ķert rudenīgos mirkļus kopā ar UK boy pirms viņš dodas atpakaļ izglītoties, jo kas to lai zin kad man vēl būs iespēja tuvākā nākotnē viņu satikt. murrr.

priecīgu rudeni jums mīlīši, baudiet. ^____^

20100930

my autumn rain of colors.

tumblr_l7rnaad6oC1qcx5wpo1_500_large
ak, šis viltīgais, taču tik ļoti man mīļais gadalaiks – rudens, rudens, rudens. ^____^ kā dziedāja prāta vētra savā skaistajā rudenīgajā dziesmiņā tad:

rundens kā rudens
biezie un gājputni laižas uz nīlu
un pēkšņi man likās:
tu esi man draugs un es tevi mazliet mīlu…

šodiena bija viena no tām lieliskajām dienām, kad pat nevajag neko huge, lai justos laimīgs. vajag tikai sauli pie debesīm (neskatoties uz to, ka ārā auksts), krāsainas lapas zem kājām (daudz, jo daudz viņas sabirušas it īpaši manā rajonā, skaisti) un tos mazos mirkļus, kas liek pasmaidīt (tādi arī šodien bija manāmi daudz, yay.). un tad šodienas steigā starp szf un darbu es apstājos pie krustojuma, ieelpoju rudenīgo gaisu un apjēdzu to, ka oktobris jau klāt – jau OKTOBRIS.! es mazliet apjuku, jo kur gan šīs dienas skaitā 30, kas septembrī mīt ir palikušas, laiks šķiet ir iemācījies lidot un pat daudz ātrāk nekā gaisma. bet jā, no otras puses tas bija patīkamais mirklis, ka jau OKTORBRIS, jo rudensrudensrudens. oktobrī šo fenomenu var izjust visspilgtāk and i completely intend to capture every autumn breath of mine. ^______^
jā, šodiena bija mana oficiālā pirmā rudens diena, jo es patiešām sajutu viņu – manu rudeni. tādu mazliet patīkami vēsu, taču krāsainu un jautru un pilnu ar smaidiem un to īpašo tikai rudenī mītošo maģiju, kas lidinājās kkur starp debesīm un zemi. un ierāva mani savā krītošo lapu virpulī, murrr.
mazie rudenīgie mirklīši arī šodien bija, tie ir un turpina dzīvot manās atmiņās. patīk viņus nofiksēt un nolikt tā glīti atmiņu plauktos manā galvā, gluži kā bērnībā lasīju mazās un īpašās, ņu tās rudenīgo krāsu kļavu lapas un liku starp grāmatu lapaspusēm. un nav jau patiesībā svarīgi, kas viņus vēl manīja, bet gan jau ka someone did (i actually know that someone did, well maybe *giggle*), bet man pietiek apzināties, ka es viņus izjutu un ka viņi turpina saulstaroties manī, šķiet pat nedaudz viņi mani apreibina ar savu rudenīgumu, bet tas taču ir tik jauki. ^^ ak ak ak, rudens iegriež mani savā karuselī un es nevaru apstāties un ziniet šoriez es varbūt pat ļaušos vairāk nekā līdz šim.. it’s funny – this thing called life. my life.!

un tu, jā tieši tu, lūdzu turpini radīt tos mazos rudenīgos mirkļus, kas tik perfekti šogad iederas rudens apgleznotajā latvijā, kas zem mūsu kājām mīt, katrā elpas vilcienā, kas aizrauj mūs neprātīgā lapu virpulī un vnk starp tevi un mani. paldies, tev, mans rudenīgais draugs un zini, es mazliet tevi mīlu..

^______^ mjau.

20100804

we sit with the same moon above us.

hellō, šovakar es jums veltu šo jauko un emocionālo dziesmu. trevor hall ir mans jaunākais atradums, kura dziesmas viennozīmīgi uz augusta beigām un vispār rudens periodā skanēs ļoti bieži. he is awesome. šī dziesma būs lielisks nobeigums šodienai, kas netīšām sagadījās esam mana birthday [bet par to es šeit uzrakstīšu rītdien]. baudiet dziesmu mīļie un izjūtiet to, ka rudens beidzot tuvojas, jo jau ir augusts – mans vismīļākais mēnesis. ^_____^

p.s. – vēl tikai pietrūkst lietus lāses uz manas palodzes šovakar..

20100302

ja vien es spētu izlikties.

tumblr_kxxdunrqFR1qzuhd2o1_500
grr. es nespēju izlikties, ka man ir vienalga. jo, man nav.!
[bet šis tik tā, starp citu. ehh.]

tikko ēdu īstu gaileņu mērci ziemā. āā, tā ir tik kūl sajūta. virtuve tik smuki smaržo pēc rudens un gailenēm un meža, ka mm, gribas azivērt acis un krist. krist sagrābtā lapu kaudzē. pietrūkst šīs nodarbes ziemā, jo ziemā tā nevar. tā kā šodien biju pie zobārsta un fui riebjas. man patiešām ļoti ļoti ļoti nepatīk zobārsti. vļeh. tad mja man nācās gaidīt 4 stundas, lai tiktu pie gaileņu mērces. vispār dīvaini, ka 4 stundas neko nevari dzert vai grauzt vai ēst unun khh pilnīgi nezināju ko darīt. šitā sajukt prātā var. un jā vēl šausmīgi, ka nejūti pusi savas sejas no narkozes, tas ir tik smieklīgi, jo reāli visu laiku kko siekalojies savā nodabā. :D ehh, esmu siekalzaķis. piemīlīgi. nāt. :D *giggle* bet nu jau lēnā garā esmu gandrīz pilnībā atguvusi visu savu seju no tirpošajiem narkozes nagiem. brr.

vēl joprojām cītīgi sūtu visur cv, jo faking TIK ļoti gribu darbu. manas lauvas workaholisms atka ir pamodies un gribugribugribu darbu. šodien kkas bija zvanījis auera semināra laikā, iespējams, ka kāds gribēja mani dabūt strādāt, bet vēlāk necēla. grrr, cerams rīt piezvanīs atkal. vai vispmaz kāds cits. pagaidām pāris vietiņas ir, so cerams, ka sanāks dabūt kko. (: unun vasarai tāds mazais plāniņš ar jau ir ko varētu, tas būtu kūl forši. bet jā viennozīmīgi gribu darbu. ĻOTI. *sun*

drīz arī būs oskara balvas pasniegšanas ceremonija. vūūhūū šķiet, ka pēc pāris dienām neiešu čučēt un skatīšos tiešraidē. visādas labas lietas nominētas un es ceru, ka hurt locker dabūs daudz oskarus nevis tas stulbai avataru kults, grrr. kā jau vienmēr protams būs labs šovs, jo par priekšnesumiem un dejām atbild adam no sytycd kā arī piedalās daži no dejotājiem, kas bija šajā šovā kā piemēram, kayla un travis. sō jā būs labs šovs, būs super oskara ceremonija, as always. gaidūūū. *sun*

tikko ar maču runājāmies vēl arī par literatūru skolā kā bija un visādiem sīkumiem un tieši atradu savu veco modernās literatūras veidoto piemēru par sākuma un beigu būtību, kur bija jāizvēlas un jebkādā veidā jāatspoguļo sākums vai beigas. tā kā manuprāt šie abi spēcīgi ir saistīti viens ar otru, tad man šķita, ka nebūtu pareizi atraut viņus vienu no otra. tāpēc mans darbs sanāca šāds [lūdzu atrast vārdu SĀKUMS un turpināt lasīt pa labi virpuļveidā līdz vārdam BEIGAS]:
srfyj

un vispār es šodien nopirku imanta ziedoņa epifānijas, kas ir kā šokolādes kūka manai dvēselei. šovakar cītīgi salasīšos un nedaudz vēl rīt un tad jau arī šo to papublicēšu šeit jūsu dvēseles prieciņam. vai vismaz, lai manas mazās domas un prieciņu atstātu šā bloga elektroniskajās sienās. tagad došos pēc karstas krūzes ar kakao. murrr. ^__________^