i am the ocean, i am the sea.. there is a world inside of me.

 
skaisti. viss ir tik ļoti skaisti.!! bet then again.. kāpēc es nejūtos laimīga.. kur gan ir loģika tajā, ka apzinies, ka tev jabūt laimīgam, ka esi laimīgs, bet to gluži vnk nespēj sajust. tā itkā tādas laimes sajūtas nemaz nebūtu.. i’m messed up, yeah i know.

šis stikla būrītis kurā tu tiec ielikts, un kas pārējiem šķiet tev neredzams, tev ir pavisam viegli sataustāms pat ja nespēj noķert tā robežas savā redzeslokā. tu spēj šīs robežas ieelpot.. un tās lēnām tevi nosmacē, pa vienai elpai vien. un tad viss pēkšņi ir mainījies. nav jau tā, ka tas darīts speciāli, it’s just the way how it goes. tā ir pieņemts. tava brīvība vairs nav brīvībā. tā vairs nav tikai tava brīvība.. bet es nemāku, es nemāku vairs būt kāda cita cilvēks, i’m can be just my own person.!
jā, laime patiešām nav Pī reiz eR kvadrātā. and truth is – nekad arī nebūs. tas viss mūsdienās ir pārāk overrated. ir realitāte. un realitāte mīļie nu ir tāda kāda tā ir – nevis tāda kādu mēs to gribētu redzēt. ar to gluži vienkārši ir jāiemācas sadzīvot.!
un mana realitāte ir tāda, ka pat skaistais mani nesalabos. i’m messed up for life.! un jo ātrāk cilvēki to sapratīs, jo vieglāk visiem būs. tāpēc nemeklējiet manī to, kā manī nav.. nemeklējiet arī laimi. un es, es palikšu ar savām gaismiņām, savu mazo pasaulīti un savām domām haotiski izkaisītām ar melnu tinti uz rūtiņu lapām stundām ilgi meklējot veidu kā no tā visa to make some sense. un galu galā būšu pa savam nejūtīgi laimīga (:
+ paskatījos šodien Edgara to kurš Bucītis bildes, un sapratu to cik ļoti es atdotu pilnīgi visu, kas man ir, lai būtu viņa vietā. viņam pieder visa plašā pasaule, fotogrāfēšana un pats galvenais brīvības sajūta, neierobežotas brīvības sajūta. ak, kā man gribas viņu satikt.! to vārdos nav iespējams aprakstīt.. bet viņš, viņš šodien ir kkur tālu prom un rada mākslu, bet es still ceru, ka drīz drīz paviesosies mājās.. gribu.!
skan: florence + the machine – breaking down.