baby it’s cold outside.

ielās lēnām sāk parādīties mazās, burvīgi mirgojošās ziemassvētku gaismiņas visdažādākajās krāsiņās, kas tik vienkārši, bet skaisti paņem manu uzmanību aiz ziemīgi vēsās rokas un ved tumsas piedzīvojumā. es īsti nespēju saprast vai drīkstu uzticēties to netverami mirgojošajai būtībai, kas ieved mani melleņu tumsas elpā, vai drīkstu tās salikt savās kabatās un klusītēm satīt tavus sapņus tajās kamēr aizmiedz manā klēpī, vai drīkstu apēst to starojošo siltumu un būt tava gaisma tumsā.. vai drīkstu..
te starp bērnības atmiņām, vecvecāku rūpju pilnajiem smaidiem un baltajiem palagiem deviņu stāvu augstumā, es auklēju mazo gaismiņu jūru zem kājām. es gribu ienirt gaismā, deviņu stāvu kritienā. es gribu krist. es gribu starot. es gribu kļūt par vienu no viņām, tām, kas neprātīgi mirguļo. tām, kas liek tev apstāties ikdienas steigā un ieelpot īsi pārejošo ziemas gaismu. tām, kas atmirdz kā liesmojošs salūts tavās nogurušajās acīs līdz aizmiedz. tām, kas dzīvo pie taviem brīvības griestiem tālu prom no neprāta. tām, kas nekad neizdziest tumsas smieklos virs tavas smuko mākoņu gultas..
es esmu. es staroju. un sēžot baltajā palagu pilī es smaidot atceros, ka agrāk viss ko man dažreiz vajadzēja bija tik vienkārši skaists un tagad mazliet noputējis, tomēr joprojām vērtīgs (:
”dažreiz viss ko man vajag ir saplēsti puķainie šķīvji uz baltās marmora grīdas. dažreiz viss ko man vajag ir saskrāpēta tava dvēsele mežģīņu skrandās. dažreiz viss ko man vajag ir tumsas smiekli tavos saburzītajos svētdienas rītu matos. dažreiz viss ko man vajag ir lietus lāses un pērkona negaiss manā rīta tējas tasē.
bet viss ko man pašlaik vajag - esi vien TU,
lai es spētu šonakt aizmigt savos puķainajos palagos, kuros smejas tumsa, kas tavu svētdienas rītu dvēseli slēpj no mana pērkona negaisa, kurš plosās mežģīņotās marmora grīdas atspūlgā zem saskrāpētās baltās tējas tases.” /myself/
gaismiņas.. gaismiņas.. gaismiņas.. tās par tevi rūpējas, un es zinu, ka varu naktīs mierīgi gulēt, jā ^___^