sarkano magoņu zeme acīs tavās.

***
stāvot starp sarkanām magonēm
un rasas lāsēm rīta pļavā,
es ieelpoju tavu vakardienas košo smaidu,
kas kā mazs bērns rotaļājas uz manām lūpām
līdz sārtās magoņlapas maigi sabirst pie manām kājām
ziemai iekarojot sirdi.

tavs taureņu klusais nemiers mani apbur un tur,
tas ierauj manas domas
mazo, sārto lapiņu dejā zem tavas saules,
un es…
…es mazliet jūku prātā no saules staru glāstiem,
un tava bangojošā, dzidri zilā jūras skatiena.

mani miglas pildītie rīti
arvien vairāk atgādina tava smaida kontūru,
un kamēr mans neprāts tevi meklē
ikdienas steidzīgi pelēkajās sejās,
es stāvu sarkano magoņu pļavā
pilsētas centrā
un
redzu vien tevi…
…pat kad tevis nav.

pati pēdējā nodzeltējusī lapa
ar pēdējiem spēkiem turas pie rudenīgi skaistajiem mirkļiem,
…un tad tā krīt!
krīt bezgalīgā mīlestībā
ar pirmo balto sniegpārsliņu,
kas izkūst uz manas mēles,
kur tā aizmieg ziemas vēsajās plaukstās
starp tavu un manu smaidu.

…aizdedzot manu sirdi -
magoņsārto zemi acīs tavās.