Rāda ziņas ar etiķeti dzeja. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti dzeja. Rādīt visas ziņas

20111105

sarkano magoņu zeme acīs tavās.

image
***
stāvot starp sarkanām magonēm
un rasas lāsēm rīta pļavā,
es ieelpoju tavu vakardienas košo smaidu,
kas kā mazs bērns rotaļājas uz manām lūpām
līdz sārtās magoņlapas maigi sabirst pie manām kājām
ziemai iekarojot sirdi.

tavs taureņu klusais nemiers mani apbur un tur,
tas ierauj manas domas
mazo, sārto lapiņu dejā zem tavas saules,
un es…
…es mazliet jūku prātā no saules staru glāstiem,
un tava bangojošā, dzidri zilā jūras skatiena.

mani miglas pildītie rīti
arvien vairāk atgādina tava smaida kontūru,
un kamēr mans neprāts tevi meklē
ikdienas steidzīgi pelēkajās sejās,
es stāvu sarkano magoņu pļavā
pilsētas centrā
un
redzu vien tevi…
…pat kad tevis nav.

pati pēdējā nodzeltējusī lapa
ar pēdējiem spēkiem turas pie rudenīgi skaistajiem mirkļiem,
…un tad tā krīt!
krīt bezgalīgā mīlestībā
ar pirmo balto sniegpārsliņu,
kas izkūst uz manas mēles,
kur tā aizmieg ziemas vēsajās plaukstās
starp tavu un manu smaidu.

…aizdedzot manu sirdi -
magoņsārto zemi acīs tavās.

20110520

ceriņu smaids miegā.

image[dzejolīši pēdējās dienās patiešām sākuši satīties kā mazi kamolīši, paldies tev.]

ceriņos pazaudēts rīts
ir mana pieclapu laimīte.
un es ieelpoju tevi sevī,
vasaras siltajā ceriņu naktī.
tu garšo pēc mellenēm pienā -
manā dvēselē.
un pieneņu pūku liedojumā,
es redzu mazu bērnu
smejamies.
tas ar saules zaķiem paslēpes spēlē
tajā vietā,
kur satiekas mūsu
smaidi.

20110518

es puķainā kleitā vasaru noplūcu.

tumblr_lla07uSM4a1qfbgpzo1_500_large[pagājušo nakti līdz ar lietus lāsēm radās atkal kāds mazais dzejolīšu kamolītis, baudiet..]

***
ar pretgaismām spēlējos
saulei rietot starp krītošām lāstekām,
cenšoties savus sapņus nesaplēst
un
pāri debess malai cerības neizbērt.

tur tās krīt
kā mūsu soļi pa vējam kaisīti,
tālu pasaulē skrieti
un
atpakaļ mājās vesti.

kur guļ mūsu krastā saules izdzerta jūra,
un
skumst kāpas sāļās pieskāriena devas,
bet es puķainā kleitā stāvot starp sēkļiem
cenšos jūru klēpī izraudāt.

skan: grafomāns – atvērtām acīm.

20110508

visi vārdi kas tevī.

tumblr_lknixev6lc1qafc06o1_500_large
dzejolīši kā mazi kamolīši tinas un mincītim ir mazie dzīves prieciņi par nieciņiem, jo mana mūza ir atgriezusies un man gribas rakstīt, man ir ko rakstīt, es rakstu.. vakardienas nakts bija mana mūza un mana dvēsele uz baltās papīra lapas 2h garumā, un turpinot šorīt ar pirmajiem saules stariem manā svētdienas rītā, kuri vēl joprojām ir debešķīgi skaisti, un nu jau tie smaržo pēc manas vasaras un zemenēm pienā. nu tā pavisam skaisti. un dzejolītis man blakus guļ pavisam glīts, kas šķiet ir pat veltījums kādam, bet neesmu vēl īsti pārliecināta. emocijām jānosēžas un vārdiem jāieguļas baltajā lapā un jākļūst vienam veselumā, tad.. tad es zināšu, jutīšu un mīlēšu, šo dienu, kas man atdeva rakstītprieku. dzīvojiet mīļie, nevis vnk eksistējiet – tas ir tā vērts. sagaršo prieku uz mēles svētdienā ar sauli augstu debesīs un mieru sirdī ir pasakaini skaisti. ♥

[mans pagājušās nakts lolojums.]

***
ieklausies kā klusums runā
tiem vārdiem katram sava elpa.
rīts uz mana pleca mostas
un es dzirdu mazās lietus lāses,
kas uz manas ādas klauvē.
tās pēc tevis taujā,
negrib mirt tās saules kaujā.

starp diviem bezmiegiem ir diena,
tai saule kabatā un tā nav viena.
tā vienkārši ņemt un apsēsties uz jumta,
un dzirdēt kā tu dzīvo domās manās.
tevī maldos es, kā neaicināts viesis
jo brīdī, kad pamats zūd zem kājām,
ir grūti rast sev vietu mājām.

nav skumjām vairs manī telpas,
un uz iekšu sev ceļu lauž prieks.
tu esi viss, kas man pieder
un, viss ko es nedrīkstu paturēt šai dienā,
kad mani saules kamolīši šķiet kā nieks.
un miera ostā piestāj doma mana,
tā prieka jūra tava.

pusnaktī mans skatiens satika tavējo,
un es pazaudēju simts trokšņos, runās un steigās to,
kas kā sapņaina pasaule dzima tevī.
un kas gan pateiks, ko šodien man mīlēt,
kad tevis un manis vairs nav.
tik tu ar vārdiem spēj pacelt sauli,
kas pār manu smaidu nekad nenoriet.
jā, tā bija cita dzīve, pilna cita prieka.

un es vairs netraucēšu tavu sapņu trauslo miegu
par zemeņu sarkano sniegu.
kā kaķpēdiņas ar pukstošiem soļiem nāk,
mazās lietus lāses saules kaujā izpostīt mani sāk.
tik tu kā pasaules smaids ieripo manā plaukstā,
kur bērns, kurš kādreiz smējās -
sauli atcerējās.

skan: emīls balceris – zelta sirds.

20110118

kabatas domu un domu kabatas.

4053895752_dd89843f65_z_large

mm, ir tik ļoti savādi saņemt ziņu dr.lv no sena cilvēka, kas reiz tev nozīmēja visu pasauli un pat mazliet vairāk, kad neesat runājuši jau aptuveni gadu un vēl vairāk atminoties to kā viss beidzās. sarunas raisās gluži kā agrāk, tik jūtams tas mazais ākvārd kad īsti nezini vai drīksti jokot vai tomēr visu jāpasniedz tādās jauki nopietnās krāsās. un tad pēkšņi tu jūti, kā šis cilvēks, lai kur arī nebūtu iesmejas, un wāā tu sajūti to pirmo saules staru prieku, kad neesi sajutis tos vairākus mēnešus pēc garās un aukstās ziemas. ir tik patīkami tā, kad cilvēki tevi šādi patīkami nošokē ar sarunu vēlā naktī, ko pavisam noteikti nebiji gaidījis un cerējis, jo cerību jau biji atmetis pirms laba laba laiciņa. un vārdi: “..atmiņas ir un paliek atmiņas, bez tām nekur, un erase un vel viskko nevar. nekur jau neesmu nozudis. tāpat kā kaķi..” iesit mazliet pa emocijām, un tu nonāc savā mazajā sentimenta virpulītī, kas tevi griež un griež, un griež līdz tev acu priekšā sagriežas viss reiz piedzīvotais, smiekli un asaras, nebeidzamās naktis, jūra un tās sajūtas, ko spēj izraisīt tikai šis viens cilvēks + ierasto cilvēku kompānija, un tad saprast, ka tā visa gluži vienkārši vairs nav, jo gluži kā sentimenta virpulītis arī pasaule un dzīve griežas – tik pa savam, un ne vienmēr pa ceļam tavam.

un tad skatot senas bildes un gremdējoties atmiņās manī uzausa dzejolis dvēseles saulē:

sirds tā mazliet iesāpas, sajūtot sevi guļam
tajās mazajās, krāsainajās nu jau ar jūras viļņiem
apbružātajās stikla lauskās.
un trīs ar pus gadi kā ātrgaitas vilciens
tā mazliet smagi aiztraucas gar smaragdzaļājām acīm,
kas sarkano magoņu pļavu daiļo.
pilns atmiņu negatīviem no senām dienām
un bērniem bezrūpīgi smaidot dzīves objektīvā.
gribētos tā klusi paņemt jūs aiz vēsās rokas
un parādīt to seno vietu, kur mūsu saule lec,
kas draudzībai sniedz saules staru diegus
un mūsu dvēseles savij.
tieši tik cieši, lai kur arī pasaulē jūs nebūtu,
kāda klātbūtni tu jūti vienmēr,
kāda roka uz tava pleca tevi balsta,
un kāds smaids – sasilda.

dzeja man no senām avīzēm.

5183704312_1c435a602d_z_large[darbā vecās avīzēs, aptuveni jau 82 gadus senās, atradu sev veltītu himnu un dzejoli.]

HIMNA MEITENEI
(Rūtiņai.)

tev matos saule mirdz, tev sirds tik pilna dailes,
un zelta jaunība no tavām lūpām tvan.
tavs skūpsts ir liesmaināks kā svētas uguns gailes,
kas deg kur piedošanas tālie zvani skan.

kaut rudens laukus sveic un mežos lapas zeltī,
no tevis pavasara vēsmu šalkas plūst.
man liekas: vienīgai tev spoži vārti celti,
no staru šķēpiem pusnaktīs kas dzelmēs lūst.

tev rokās glāsti dus, tev debess zilgme acīs,
bet mīlas gaviles pauž smejot tava balss.
vai tā reiz mani sauks, bez vārdiem skūpstā sacīs,
cik skaisti mīlēt ļaus mums dzīve – karnevāls?

tev sirdī kristalls balts, nav to vēl ļaunumu skāris,
nav maldu putekļiem tā svētais gaišums klāts.
- ja sāpju asarās deg tas un acu pāris,
no ielām pelēkām pie manis laukos nāc! -

nes lūpās smaidu vien, – tas uzplaukst tur par ziedu,
nes cauri dzīves purviem skaidru sevi tu.
tev, tavai bērna skaidrībai šo himnu dziedu,
lai mūžam tāds tu priekš manis paliktu.

tev matos saule mirdz, tev sirds tik pilna dailes,
un zelta jaunība no tavām lūpām tvan.
tavs skūpsts ir liesmaināks kā svētās uguns gailes -
nāc, šonakt, skūpsti! asaras lai sadeg man!...

/Jānis Māliņš./

Dziesmiņa Rūtiņai

vairs tevis laukos nav... tu ielu žņaugos esi -
tev kājas asfaltu ne meža takas min.
ap tevi gunis kvēl, sauc kafejnīcās džesi,
kas saldu gardumu ap tavu sirdi tin.

šalc drūmi rudens vētrā slaidās sila priedes, -
kaut saprast varētu, ko viņas naktij teic.
vai sūdz tās likteni, vai spožās tēraudsliedes,
kas tevi aizveda, kur putekļus sirds sveic?

vai atceries, cik spožs ir mēness debess dzīlē,
cik tumši mākoņi pār kalniem naktīs klīst?
vai sirds tad neiesilst priekš sirds, kas tevi mīlē,
kas laimi sniegt tev grib ko pati nepazīst?

tā visu atstātu, kas viņu šeit vēl saista, -
pār manu pagātni būs pārvilkts melnais krusts.
ja smadot sauksi tu, kur mīla sveiks mūs skaistā,
kur sāpes izdzēsīs no sirds prieks neizjusts.

vairs tevis nav, kas klausās krēslas stundu zvanos,
tu aizgāji, kad sauca liepilsēta – zvērs.
kam sirdī salūza tev prieks par vēlēšanos,
ko kādreiz svētvakarā lūdza vecais bērzs?

bet reiz kad ziedon’s nāks, kad birzes saulei smaidīs,
un sārtos ābeļziedus bites aplidos.
man sirds uz zilā kalna tevi lūgs, tur gaidīs,
un lūpas atkalredzēšanās skūpstu dos.

vairs tevis laukos nav... tu ielu žņaugos esi, -
tev kājas asfaltu ne meža takas min.
bet sirds tev skaidra būs, ja mīlas svēto mesi,
tā lauku daiļā klusumā sev atrast zin...

/Jānis Māliņš./

skaisti. man jau nu ļoti patika, it īpaši pirmais dzejolis. namnamnam, biežāk kko tik skaistu atrast 82 gadus vecās avīzēs, kāds patīkams dvēseles labums ir no šī darbiņa. *sun*

20101101

welcome to november.

vakara-priecinam--34
noskaņai azure ray – november.

šis mēnesis ir sācies. novembris, novembris, novembris. redzēsim, ko šogad viņš mums atnesīs, bet sagatavojusies esmu visam (vismaz man tā pašlaik šķiet), bring it on.!

starp krāsainām lapā un balto sniegu
es pazaudēšu dienas skaitā 30
pa vienai vien pavisam klusi
tā itkā paslēpes būtu spēlējusi.
un domas manas neredzamus slazdus liks
maniem pašas soļiem uz izlīdzinātās zemes
kur tava vētra visu jau atņēmusi.
bet es spēšu tomēr aizmirsties
un dziļās prieka dzīlēs atdoties
tiem iepriekš nedzirdētiem kliedzieniem
no kāda sena siltuma pirkstu triepieniem.
es būšu kā neprātīgs ē tavā vētrā
cenšoties izdzēst tavu soļus manī
es no krāsainajām lapām celšu sniegavīrus
un balto sniegu pārkrāsošu rudens elpā.
lai tikai tu neatrastu savu saprātu
kurš miegā atpazīst to vienīgo ieeju
manā novembra telpā.

baudiet novembri, nejūciet prātā, un paspējiet paveikt nepaveicamo, mums priekšā ir nezināmais. un tāpēc tas ir viss ko jūs varat šajā mēnesī darīt. murrr. :*

p.s. – un neaizmirstiet elpot.

20100903

šī vakara epifānija.

tumblr_l7lwidcsSq1qayz4no1_500_large
[šis dzejolis jeb epifānija vai pat proza, dunno tapa šovakar dodoties mājās pa lietainu, lietainu ceļu..]

lietus lāses pār manu galvu šonakt neierasti smagi krīt,
kamēr gaidu zaļo gaismu vienatnē pie meln-un-balt svītrotā ceļa.
vēlāk ejot pāri akmens tiltam lēnām slejas mana pazaudētā dzeja,
netraucēta tā un sausa pat, kad manas pēdas peļķēs viesuļvētru taisa.
pie dzelzceļsliedēm stāvu es kamēr lietus vilciens garām trauc un klusumu ar skaņu jauc,
tad šķērsoju es sliedes lēnām, lasot plaukstā lietus lāses sabrauktās.
un kamēr vētra ārā nebeidzami plosās un jūru no krastiem ārā aicina uz zilajiem soliņiem spēlēties,
es esmu savās mājās jaukās un savās sienās sarkanās pavisam drošās.

arlabunakti.
[p.s. – piedodiet man par to, ka šeit sen nav rakstīts, bet pašlaik laiks man dārgs un nespēju ne minūti vējā laist.]

20100326

cigarette lighter love song.

tumblr_kzpc6nXM171qa7d6eo1_400_large dažreiz viss ko man vajag ir saplēsi puķainie šķīvji uz baltās marmora grīdas.
dažreiz viss ko man vajag ir saskrāpēta tava dvēsele mežģīņu skrandās.
dažreiz viss ko man vajag ir tumsas smiekli tavos saburzītajos svētdienas rītu matos.
dažreiz viss ko man vajag ir lietus lāses un pērkona negaiss manā rīta tējas tasē.
bet viss ko man pašlaik vajag -
esi vien TU,
lai es spētu šonakt aizmigt savos puķainajos palagos, kuros smejas tumsa, kas tavu svētdienas rītu dvēseli slēpj no mana pērkona negaisa, kurš plosās mežģīņotās marmora grīdas atspūlgā zem saskrāpētās baltās tējas tases.

skan: butch walker – best thing you never had.

20100228

sapņu mākslinieks.

tumblr_kr1eqkamgq1qzpe8uo1_500_large

pie klavierēm tu sēdi un spēlē
veikli pirksti un skaista dziesma
lakotā grīda spoguļojas
spuldzes mākslīgajā gaismā
zoles sapinas un tinas
šajā gaismas pilī
skaņas paceļas griestos
un nolaižas atkal lejā
ieķeras miesā un rauj iedomātā dejā
tā kā karalis pie sava troņa
balti un melni pavalstnieki
zem taviem pirkstiem liecas
un atkal no jauna tev pretī tiecas
tavā dziesmā pat katrs puteklis kā zelts
un katrs akords kā pērļu avots neizsmelts
es kā bērns caur žoga šķirbu
tavā klavieru karalistē raugos
tomēr šeit nekas nav lieks
pat bērnam ir kāds prieks
tu vienmēr būsi mans sapņu mākslinieks.

20100202

manas kailās pēdas sniegā dejot sāk.

tumblr_kvpg1dpL271qzhojho1_500_large
ārā snieg. snieg neremdināmi daudz mazu, trauslu sniegpārsliņu. šķiet, ka šodiena ir tāda nereāla un pavisam pavisam balta. tā it kā kāds ļautu mums sākt visu no jauna, sniedzot baltu un jaunu sākumu. paveroties ārā pa savas zemeņu istabas logu tā vien gribas ieskrieties un lidot. lidot un iekrist maigi baltajās dūnu spalvās, kas sakritušas uz šīs zemītes. viss šķiet tik maigs, pūkains un trausls. gribas būt ārā un griezties virpuļu rituļos tumsas aizsegā elpojot sniegpārsliņu gaisu. gribas sajust kā tās kutina mani un glāsta ar savu vēsimaigo pieskārienu dejojot ap mani savu ziemīgo prieka deju. gribas iekrist mīkstajā sniedziņā un zīmēt sniega enģeļus un just kā sniegpārsliņas mani apmīļo. viss šķiet tik ļoti nereāli, ir sasnidzis tik ļotiļotiļoti daudz un liekas, ka drīz visa pasaule būs tāda nošķirta pati no sevis. būsim tādi mazi eskimosiņi, kas berzēs deguntiņus kopā, jo tā taču eskimosiņi bučojas. mīļi. tiktiktik ļoti man patīk šis pūkaini baltais laiciņš, ka es nespēju vien beigt priecāties. ak, šie mazā bērna prieciņi par niekiem. un sniegpārsliņas turpina birt no debesīm, tā it kā zeme tās pieliktu kā magnēts. ^____^

rīt randōmlī uzvēlu sniegotu ideju par piedzīvojumu ar fotogrāfēšanu un matīsu, kurš speciāli pārcēla braukšanu uz mājiņām par vienu dienu. aizvedīšu viņu uz sniega karaļvalsti un pabūsim tādā citā pasaulē mazliet. es patiešām ceru, ka tur ir TIK skaisti kā man liekas kā tur pašlaik varētu būt. gribas tādas maigi sniegoti skaistas un svaigas bildes. un ar to arī iesākt 2010.gada fotogrāfēšanas sezonu. es neteikšu šonakt uz kurieni mēs dosimies, tas lai paliek noslēpums. mazais sniegotais brīnumiņš. bet es ceru, ka piedzīvojums izdosies un mums būs sniegotie enģeļu prieciņi ar daudz smaidiem, sniegu un negaidītiem pavērsieniem. tik cerams nepārvērtīsimies šādā laiciņā par diviem sniegavīriem ar oranžiem burkāniem degunu vietā. *giggle*

un vēl šonakt es nosapņoju kādu sapni. mm. viņš šķita tik reāls. ir tādi patiešām reālie sapņi, kad pamosties no rīta un spēj visu atcerēties viss mazākajās detaļās un esi to izjutis līdz matu galiņiem. tas bija skaisti skumjš sapnis. un es sapratu cik gan maz laika patiesībā mums ir, lai parādītu cilvēkiem, ko viņi mums nozīmē. nu labi patiesībā to es jau sapratu pirms 3 gadiem, taču šis sapnis man atkal lika atcerēties tās sīkās detaļas, kas bija izbirušas no domām. un sapņa būtībā es varu teikt tikai vienu, ka es jau negribu būt visa tava dzīve.. man pietiktu, ja es būtu tās mīļākā daļa. man nevajag būt pasaules centram, ap kuru tu rotē.. man vnk jāzin, ka es tev kko nozīmēju. es pat nespēju izskaidrot kādēļ man tik ļoti svarīgi ir tavās acīs izskatīties perfekti un droši. man ir tik ļoti nozīmīgi būt kkam vairāk tavā pasaulītē, bet tajā pašā brīdī vien mazai vēja plūsmiņai, kas ir pavisam nemanāma, bet tik nozīmīga, lai tu spētu elpot. un man nedaudz sāp, ka es nespēju saprast tavas domāšanas okeānu un šķiet, ka tajā lēni slīkstu. bet es samierinos ar to visu, ja vien man ļauts ar tevi pavadīt vien pāris minūtes šad un tad. šīs retās minūtes, kad es jūtos brīva, laimīga un es pati. un es tupināšu tiekties uz priekšu līdz nekļūšu par mīļāko daļu no tavas dzīves (pat zinot cik nereāli tas ir), gluži kā maza sniegpārsliņa es nepārstāšu lidotpa plašo pasauli starp miljardiem cilvēku, līdz neizkusīšu tieši uz tava smaida. ^_____^

Starp vakardienas sniegu
Un šo dienu
Es redzu ziemu,
Kas padara aukstu
Ik vienu dienu,
Bet labi ir,
Jo nevar būt slikti,
Kad ārā viss balts
Un kāds ir atstājis
Savas pēdas sniegā,
Lai pateiktu man,
Ka tuvojās laiks,
Doties pie tevis.

skan: tori amos – snow angel, jason mraz – a beautiful mess, green river ordinance – on your own, adele – first love, pat monahan – always midnight, utt.

20100121

tuk tuk par sevi.

4249512674_869d4eba95_large
nesen izlasīju Klāva Elsberga prēmijas saņēmušā Marta Pujāta dzejas krājumu – Tuk tuk par sevi. viņa dzejoļi man vienmēr patikuši un protams mīlu Klāva Elsbera daiļradi, tāpēc vēl jo vairāk bija vērts lasīt šos dzejoļus. šie gan ir 21.gs. dzejoļi ar modernisma piesitienu un haosa teoriju, taču anyway man tuvi un mīļi. šādi dzejoļi man tīk visvairāk, kad daudzās metaforas jāizdzīvo, lai izprastu dzejoļa dvēseli. un nekuram katram lemts saprast šādu jaunās paaudzes dzeju, kas vienlaicīgi tomēr nav nemaz tik jauna.
vienmēr lasot dzejas krājumus es iekrāsoju lietas no dzejoļiem, kas iekrīt manā sirsniņā. vārds, vārdu salikums, rindiņa vai pantiņš. jebkas, kas aiztur manu elpu kaut uz sekundes miljardo simtdaļu. sniegšu jums šī dzejoļu krājuma iekrāsotās lietas.

*jo tu esi no dziesmas.
*esmu gatavs daudz un dažādi tev piemaksāt, tikai apskauj mani.
*un kad tu savas gleznas glaudi.
*investē manī.
*atšķir acis.
*mūsu smaidi sakrīt.
*acu maģistrāles aiziet, katra savā maršrutā.
*un no smaidu līstēm izliekts.
*visam pavisam silti zem sniega.
*smaržo pēc gadalaika.
*vēl diena nav nākusi pie samaņas.
*un reaktīvā dzīve.
*un notirpusi ikdiena.
*rudens lapas pie asfalta kā markas.
*es eju gulēt maija beidzamajā dienā. no rīta pamostos un redzu – sācies maijs.
*sulīgs ōpijs ieplūst mūsu celofāna plaušās.
*ar glazūru pārlietas acis.
*lūpu un pirkstu paisums.
*paņem acis rokās deguns parādīs ceļu uz paradīzi.
*apžūs krāsa tādam skatam.
*skumju kontūras uz mums.
*tu tikai neiemīlies ne viņā ne manī.
*zinu zinu tu domā ka nezinu – lietus nomaina sauli un pēc tam atkal apmainās vietām.
*saule līst.
*neticu vārdiem kas sākas ar a, neticu vārdiem kas sākas ar b.
*arī bez smiekliem tiek man savs smaids.
*luktura gaismā izdziest man smaids.
*mans plecs ir no drātīm uzausts klusums.
*un mēs kliedzam vēl un vēl, kaklā man ir džinglbell.
*un skrejoši manekeni.
*piekautas zvaigznes ar nolauztiem stariem.
*bet tad es noslauku putekļus sev no acīm.
*salabots klusums mūs savā ierindā sauc.
*naktis aizsvīst ar spilgtām krāsām.
*ka esam pazaudējuši atslēgas kaut kur naktī.
*mēs esam aizmirsuši elpot.
*mēs esam trokšņi.
*saburzās saule.
*vai tad lietus lāses līstot skatās kur tās līst.
*uzsniga sniedziņš balts, apsniga rakstāmgalds, guļu ar seju smiltīs.
*pie tevis nātru halātā.
*tu saviem brāļiem spārnus adi.
*seši mazi bundzinieki, septītais no sirds.
*sarūsējuši mugurkauli, sabirst krāsainos konfekšu papīros.
*smilšu pulkstenī bērni, smilšu kūkas ceļ.
*arī bērnus no smilšu pulksteņa izkratīs.
*tas salauž dienas bezgalību manī.
*tālu tālu slīdoša bura.
*lietus visu dramatizē, lietus līst un dramatizē.
*ja vien būtu manos spēkos visu stulbo izraut ārā.
*zvaigžņu dziesmas.
*zvaigznēm tūlīt dziesmu dziedās.
*mēness pufaiciņu apvelk.
*sirds jau tomēr paliks vēl tava galvaspilsētiņa.
*glaudi kaķi pamurrāties.

un dzejolis, kurš no sākuma līdz beigām mani pilnībā paņēma:

var jau atļauties šūpoties vējā
rītā pirksti plakstus kad ver
seja smaidu man nokavēja
acis savas asaras dzer

var jau atļauties skatīties saulē
vakara graujošās krāsas kad nāk
rokas atkal ārprātu auklē
šovakar zīmējums nesanāk

var jau atļauties vienmēr pa vecam
vienmēr pa vecam pateikt sev tā
aizmiedz puisēn pats sev uz pleca
aizmiedz un tad tev netrūks nekā.

dzeja mani vienmēr apbūrusi. un ikvienā dzejolī ir savs skaistums, kurš tikai jāprot atrast un ierakstīt degošiem burtiem savā dvēselē. jāiemācās ķert no dzejas sev to, ko sirds iekāro un ko dvēsele spēj izdziedāt lietainos vasaras vakaros. ^____^