es puķainā kleitā vasaru noplūcu.

[pagājušo nakti līdz ar lietus lāsēm radās atkal kāds mazais dzejolīšu kamolītis, baudiet..]

***
ar pretgaismām spēlējos
saulei rietot starp krītošām lāstekām,
cenšoties savus sapņus nesaplēst
un
pāri debess malai cerības neizbērt.

tur tās krīt
kā mūsu soļi pa vējam kaisīti,
tālu pasaulē skrieti
un
atpakaļ mājās vesti.

kur guļ mūsu krastā saules izdzerta jūra,
un
skumst kāpas sāļās pieskāriena devas,
bet es puķainā kleitā stāvot starp sēkļiem
cenšos jūru klēpī izraudāt.

skan: grafomāns – atvērtām acīm.