sunday morning elegance.

mans svētdienas sasalušais rīts iesākās ar kanye west jauno albūmu. dienu iesākt ar saulstariņu ir taču tik jauki. un svētdienu rīti vispār ir maģiski skaisti pat ja ārā ir –daudzgrādi [ja vēlāties precīzi zināt, tad pie manis ir –14]. bet esmu ievērojusi, ka jo ārā paliek aukstāks, jo skaistāki ir svētdienu rīti. ar daudz vairāk saulīti un tādu ilgāk paliekošu, tā vien šķiet, ka viņa piesalusi debesīs un nekustas uz priekšu. tā jauki. *sun*
šodien VADC vajag manas asinis, taču ir tik auksts, ka nevēlos iet ārā no savām sarkanajām sienām. būs šodien jāsakontaktējas ar dagni un varbūt rīt jāaizdodas uzjaukt kādu asiņaino mēriju jeb in latviešu valoda - nolaist asinis.

vakar nokārtoju savu mazo radušos problēmiņu un dēmn tas nebija nemaz tik grūti, varbūt visi vīrieši tomēr nav ar milzu ego, kurš vnk skrien viņiem pa priekšu. dažiem pat var lietas ieskaidrot normāli, pat ja nākas nedaudz pamelot, bet nu baltie meli jau neksaitās,jo galu galā nevienu taču nesolīju precēt or smth. kā matīss teica – cruel intentions szf edition, bet es saku, ka pagaidām tikai – gossip girl. xo xo. :P katrā ziņā redzēsim kas notiksies, jo nu ir daži aspekti un tā, kuri tomēr nav zemē metami, so let’s live and see.

šorīt pamostoties sapratu, ka esmu izlēmusi vēl vienu citu jautājumu, kurš peldēja pa manas dzīves okeāniem. dīvaini, ka atbildi es nosapņoju šonakt, bet sapņi nekad nemelo, jo tie ir mūsu zemapziņas spogulis, tāpēc būs tā kā bija manā sapnī. un viss. ja nu tomēr kļūdīšos attiecībā uz šo jautājumu, tad nu tā būs lemts, bet pietiek. pietiek čakarēties un atrasties pa vidu pagātnei un nākotnei. vnk pietiek, jo cilvēki ir pelnījuši laimi un ja tu nespēj viņiem to dāvāt, tad labāk viņus palaist vaļā un ļaut šo laimi atrast kur citur pat ja viņi to nevēlas. un attiecībā uz šo man arī nāk prātā vārdi, ko vienmēr sev esmu teikusi: un kad tavs – es nezinu, nozīmē – vairs negribu, var jau būt, ka ir par vēlu..

vēl vakar mani nedaudz nošokēja okyo sms. nesaprotu kāpēc tu esi iedomājies, ka es tevi kaut jebkad spētu ienīst. lai arī ko es teiktu kādreiz, tas ir neiespējami un es to nekad nedarīšu. un arī tas ko teicu pēc tam ir tīra patiesība. nja mums gājis ir visādi, bet redz kur mēs esam tagad (patiesībā jau nekur, bet..). tevi tāpat es nekad nespēšu pilnībā palaist vaļā, jo konfekštūtiņa pārāk ļoti ir tavs īpašums muļķīt. un jā skumjiem cilvēkiem, skumja laime. bet visā visumā jau nav laika uz atmiņu sola sēdēt un baložus (ehh, ar viņiem viss praktiski sākās, taviem baložiem..) drupačām barot - pasaule uz priekšu iet..

man patīk manas wild sarunas ar matīsu skaipā. bitch and a manwhore. viņas dažreiz tik ļoti izklausās pēc sex and the city sarunām kādā restorānā pie vīna glāzes, lai gan mums abiem labāk derētu bārs ar alus kausiem. jo mēs esam foršas lašaras. anyway ir tā smieklīgi traki, bet galu galā esam taču jauni un dzīve ir jābauda tā, lai pēc gadiem nebūtu ko nožēlot. un šīs sarunas man nedaudz atgādina mani un aleksu dažreiz. un tad vakar es tā nedaudz aizdomājos par vienu lietu, bet nu jā tas ir tā nedaudz strange, jo viņi nemaz pat nav līdzīgi ne pēc izskata, ne rakstura, taču tomēr kkādas paralēles es spēju savilkt starp viņiem abiem. katrā ziņā turpināsim mūsu iesākto wilderness un baudīsim jaunību kā pienākas, because look how beautiful is youth! how bright it gleams with its illusions, aspirations, dreams! book of beginnings, story without end, each girl a heroine, and each man a friend!

un vēl man vakar bija mana kārtējā spešal sarakste skaipā ar manu vēl joprojām neizprasto cilvēku. vakar nonācām pie secinājuma, ka ir pagājuši veseli 3 gadi jau, tie šķiet kā vesela mūžība. un tad pagremdējāmies nedaudz atmiņu skatos. tik dažādu un neizprastu, ka dažreiz pa nedaudz paliek bail. smieklīgu un nesmieklīgu tikai tāpēc, ka dažreiz tas sajaucas un smiekli rodas par neko. par to kā lietas nav mainījušās šo 3 gadu laikā, taču tomēr ir. un vēl arī tas, ka esam tik ļoti atšķirīgi, bet tajā pašā laikā tik līdzīgi. mēs abi vienmēr paliksim viens otram neizprastas dvēseles un prāti. tas šķiet tā melanholiski un pat nedaudz skumji, un tomēr tas viss pazūd dēļ jaukajiem mirkļiem, kuriem tā īsti nav patiesas būtības vnk mirkļu ķeršana un ļaušanās. es nezinu, kas ir bijis, es nezinu, kas ir tagad un es nezinu, kas būs uz priekšu. tik zinu to cik mierīgu mani padara šīs īpašās vakara sarakstes ar cilvēku, kurš varbūt eksistē tikai manā galvā un patiesībā nemaz nav īsts..

un akdievs es šodien sapratu, ka esmu laimīga. vnk laimīga, jo lēnam atrodu savus pazaudētos svarīgos sīkumus, kuri bija izbārstīti vējā un aizpūsti pa pus pasauli. taču tagad es lēni tos sameklēju un salieku vietās. tā jau ir, ka bieži emociju vājumā vai sakāpinājumā izdaram kļūdas un palaižam svarīgos sīkumus pa gaisu un tad paiet tik ilgs laiks, lai atkal visu nolktu atpakaļ un būtu laimīgi. cilvēku lielākā kļūda ir viņu neapdomība un straujums. un vēlme darīt un domāt pēc tam. tas galīgi nekur neder. taču lielākoties tas ir tik vilinoši un mazais velniņš uz pleca to liek darīt. bet jā noteikti pašlaik varu apgalvot, ka laime tomēr ir Pī reiz eR kvadrātā. un visu panākumu atslēga ir vienmērīga elpošana un vnk dzīvošana, nevis kaila eksistēšana. un vēl es jūtos mīlēta, jo man ir ģimene un draugi (varbūt ne daudz īstu un patiesu, bet man pietiek ar tik cik viņi man ir, jo viņi man vienmēr būs manas mazās zvaigznītes, kas rāda ceļu naktī), kas ir pats svarīgākais manā mazajā kaķēna dzīvītē. šie īpašie cilvēki visi kopā ir mans svētdienas saulainais rīts. mana melanholija un sentiments, asaras un smaids. ^______^

skan: kanye west – good life, kanye west – heartless, motion city soundtrack – her words destroyed my planet, motion city soundtrack – the weakends, Jose Gonzalez – heartbeats, augustana – boston.