Rāda ziņas ar etiķeti māris. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti māris. Rādīt visas ziņas

20110118

kabatas domu un domu kabatas.

4053895752_dd89843f65_z_large

mm, ir tik ļoti savādi saņemt ziņu dr.lv no sena cilvēka, kas reiz tev nozīmēja visu pasauli un pat mazliet vairāk, kad neesat runājuši jau aptuveni gadu un vēl vairāk atminoties to kā viss beidzās. sarunas raisās gluži kā agrāk, tik jūtams tas mazais ākvārd kad īsti nezini vai drīksti jokot vai tomēr visu jāpasniedz tādās jauki nopietnās krāsās. un tad pēkšņi tu jūti, kā šis cilvēks, lai kur arī nebūtu iesmejas, un wāā tu sajūti to pirmo saules staru prieku, kad neesi sajutis tos vairākus mēnešus pēc garās un aukstās ziemas. ir tik patīkami tā, kad cilvēki tevi šādi patīkami nošokē ar sarunu vēlā naktī, ko pavisam noteikti nebiji gaidījis un cerējis, jo cerību jau biji atmetis pirms laba laba laiciņa. un vārdi: “..atmiņas ir un paliek atmiņas, bez tām nekur, un erase un vel viskko nevar. nekur jau neesmu nozudis. tāpat kā kaķi..” iesit mazliet pa emocijām, un tu nonāc savā mazajā sentimenta virpulītī, kas tevi griež un griež, un griež līdz tev acu priekšā sagriežas viss reiz piedzīvotais, smiekli un asaras, nebeidzamās naktis, jūra un tās sajūtas, ko spēj izraisīt tikai šis viens cilvēks + ierasto cilvēku kompānija, un tad saprast, ka tā visa gluži vienkārši vairs nav, jo gluži kā sentimenta virpulītis arī pasaule un dzīve griežas – tik pa savam, un ne vienmēr pa ceļam tavam.

un tad skatot senas bildes un gremdējoties atmiņās manī uzausa dzejolis dvēseles saulē:

sirds tā mazliet iesāpas, sajūtot sevi guļam
tajās mazajās, krāsainajās nu jau ar jūras viļņiem
apbružātajās stikla lauskās.
un trīs ar pus gadi kā ātrgaitas vilciens
tā mazliet smagi aiztraucas gar smaragdzaļājām acīm,
kas sarkano magoņu pļavu daiļo.
pilns atmiņu negatīviem no senām dienām
un bērniem bezrūpīgi smaidot dzīves objektīvā.
gribētos tā klusi paņemt jūs aiz vēsās rokas
un parādīt to seno vietu, kur mūsu saule lec,
kas draudzībai sniedz saules staru diegus
un mūsu dvēseles savij.
tieši tik cieši, lai kur arī pasaulē jūs nebūtu,
kāda klātbūtni tu jūti vienmēr,
kāda roka uz tava pleca tevi balsta,
un kāds smaids – sasilda.

20100228

piens tīrajā.

260699-6-1267105550382_large
tātad vakarvakarā bija randōm ballīte @ depo. viss sākās ar to, ka gandrītis paziņoja, ka viņa grupai paliek 2gadiņi un ka viņiem depo koncis. tā kā biju vēl slima biju jau izlēmusi nedoties, taču kad noskaidrojās, ka beidzot varēšu satikt kādu cilvēku, kuru cenšos satikt jau aptuveni pusgadu, tad atmetu domāšanu un izlēmu par labu ballītei. sazinājos ar laimiņu un māri un norunājām doties visi gan uz konci, gan āfterpārtiju. depo ierados pus10, satiku gandrīti un nomīļoju viņu kārtīgi, to mazo puiku, kurš ir faking malacītis ar saviem panākumiem, patiešām prieks par viņu. tad kamēr gaidījām laimiņu un māri & co. parunājāmies par dzīvi un vispār kā gājis kopš vasaras, kad pēdējo reizi tikāmies. pēc laiciņa ieradās arī pārējie un ballīte varēja sākties. sākuma grupas vnk suck tāpēc īpaši neklausījāmies viņas, tā vietā gājām ārā pīpēt ar laimiņu un runājos ar cilvēkiem no kuriem vispirms saņēmu kārtīgu nomīļošanu, jo viņi mani TIK sen nebija satikuši. viens mani pat nogāza gar zemi. bēt jauki satikt sen nesatiktus cilvēkus, mīļus cilvēkus. pēc laiciņa kad vēl joprojām nekas nenotikās ar laimiņu un māri aizdevāmies uz victory pub un akdievs briti ir trakas kuces. tur bija apmēram 40 sadzērušies briti, kur vienam man nācās klāstīt karstākās ballīšvietas vecrīgā, cits mani šmejoties nodēvēja par lezbieti, jo redz viņam nepatika bārmene, viņš apgalvoja, ka viņa esot ļauna, taču es pateicu, ka viņa ir mīlīga. un jā tad viņš pasmejoties mani nosauca par lezbieti un tad mums izvērsās plaša saruna, tas bija funny. tad vēl kāds ārzemnieks, pieņemu, ka francūzis, apsēdās man blakus pie galdiņa un uzrunāja, viņš bija skaists, taču diemžēl mums nekas nesanāca, jo viņš ar mani runājās man nezināmā valodā, kad es viņam teicu english, viņš atbildēja just french, viņš nobučoja manu vaigu un ar to mūsu saruna beidzās. tad vēlviens sadzēries brits ejot garām mūsu galdiņam gribēja piesēst krēslā man blakus, taču viņa draugs viņu parāva ārā no krēsla viņš pieceļoties apgriezās pa 360 grādiem un nosūtīja man gaisa skūpstu, lol. tad vēl kāds latvietis sadzēries sakrāmēja savas alkahola glāzes uz mūsu galdiņa un aizdevās ārā un mēs dzērām viņa alu (ak mēs *giggle*). kad bijām izdzēruši pietiekoši daudz alu, pasmējušies par britiem, it īpaši to vienu nabadziņu, kas sēdēja foršajā vietā pie loga vietuļš ar alus kausu romantiskā sveču apgaismojumā, un vēl padziedājuši kopā ar trakajiem britiem pāris dziesmiņas devāmies atpakaļ uz depo, lai paspētu uz gandra grupu. ejot ārā no victory pub pa ceļam ar laimiņu nospērām kādam coronu (vūūhūū mēs neko nezinam *giggle*). gandra grupa kā vienmēr ōsōm spēlēja. viņu nekad nav enough! pat, ja tāds ir iņu nosaukums. var klausīties daudz un daudz un crazy mošot un ārdīties ko mēs arī tur darījām (šodien gan dēļ tā sāp spranda, fāk). daudz bužinājām viens otram matus un ārdījāmies trijatā pie gandrīšgrupas. vienu brīdi paliku viena pati klausoties viņus un patika mirklis, ka gandrītis tāds nopietns spēlēja savu ģitāru un tad paskatījās uz mani un tik mīļi pasmaidīja mazais puika. vnk aww, uzreiz visa skatuve saulstarojās. vēl tad arī pie manis atnāca robis pabakstīt mani, kas bija tā weird pēc pēdējiem nesmukajiem notikumiem @ depo, bet nu oh well. tad sēdējām maliņā klausoties gandri un 4atā kko ārdījāmies un smējāmies, kamēr ozols copēja cacu-kuces. un mārim kut, omg kā kut, un es viņu sō kutināju. ahaha. tad robis nozuda, cik sapratu aizdevās mājās, nevermind, varbūt tā pat labāk. pēc koncerta devāmies pie gandrīša uz dzīvokli uz āfterpārtiju. māris pa ceļam nocopēja blondīni, kurš nāca ar mums (jā čali blondīni ahaha, mēs ar laimiņu smējāmies par to). izrādās, ka viņš dzīvo birojā (funny, nu biroja telpās, dīvaini izskatās, bet kūūl). sēdējām un runājāmies uz grīdas līdz atnāca ozols ar savām kucēm un mokām un pienu. galvenais pienu. tad brītiņu dzērām pienu tīrajā, vnk hārdcore, tas ir kā dzert šņabi tīrajā tik reiz 3. vnk spēks, nekurš katrs tā var. tad spēlējām kārtis, dzērām moku ar pienu un smējāmies par pienu jociņiem un par mani, jo vienā brīdī dzēru un kāds pateica kko sieklīgu un es izfiltrēju moku ar pienu caur degunu, vnk faking fail. spēlējot kārtis panesās atkal jociņš ar pliko pēdu pa seju sišanu. tad pārvācāmies uz blakus istabu pie ozola un viņa divām slut, kur galvenajai bija tik frīkainas acis, likās, ka viņai lēcas būtu, bet nē vnk frīkainas. tad panesās jociņš par to, ka māris sucks un ozols swallows un protams tas ir netīrāks un nožēlojamāks darbs nekā sucking. un tad trijatā par to visu laiku apsmējām ozolu, par ko protams man viņš visu laiku piesolīja ar pliku pēdu pa seju sist. :D pēc laiciņa aizdevāmies uzpīpēt virtuvē, kura bija liela bet praktiski beznekā, looked funny. tad devāmies back uz istabu kur sagūlāmies dīvaini uz grīdas ar māri un laimiņu kur laimiņai dīvaini starp ceļiem bija mana galva ka viņa avrēja tehniski mani nožņaugt un tā gulējām smejoties par suck & swallow & plikās pēdas jokiem, kā arī par dīvaino pārīti, kas gulēja uz matrača mums aiz muguras un runāja par sexytime lietām un viņi bija so faking ļoti sadzērušies, ka tas vnk bija ROFL funny, jo tādas stulbības viņi runāja. anyway smējāmies par to ļoti daudz un viņi abi pat nesaprata, ka mēs par viņiem smejamies, tad sapratām, ka jādodas tomēr uz māra dzīvokli un devāmies prom ap pus6. pa ceļam protam iegājām hesburgerā, kur atkal bija briti āā, stāvēja mums aiz muguras 3 un vnk bija psycho debīli. pirmkārt viņi nebija īsti briti bet kkādi kazahstāniežu briti tikai tāpēc ka dzīvo anglijā. otrkārt pilnīgi sadzērušies un runāja muļķības. viens piesolīja 300ls par blowjob un tad pārējiem stāstīja par to cik mēs visi tur esam stulbi jo reāli nesaprotam ko viņi runā, jo neviens neatskatījās pēc šī piedāvājuma. vnk LOL. :D tad mums apriebās un aizgājām satiekot vēl ansi un līgu. un iepriekš pa ceļam uz hesīti satikām kristu volīhinu. pie māra dzērām kakao un ēdām desmaizītes un 7os devos prom uz mājiņām. tā beidzās mans spontānais sestdienas vakars un iesākās svētdienas rīts, kurš tehniski sākās tik pus3 kad pamodos. jauks vakars ar jaukiem cilvēkiem, kārtējās kūl atmiņas. paldies, jums. mīlu. ^___________^

20100130

saplēstās drēbēs kaili sirdpuksti ved.

tumblr_kqimu2uWL31qzbqvao1_500_large
sēžu savās sarkanajās zemeņu sienās un dzeru vaniļas pienu, un spēju iztēloties vien to vai dzīve var vispār būt skaistāka pati par sevi. vai aiz skaistuma ir, kas vēl daiļāks. un lēni mani sāk ieskaut tāda kā bezgalības sajūta, tā it kā es spētu pastiepjot rokas debesīs samīļot mākoņus. tos mazos nerātnos mākoņus, kas šodien spēlē neremdināmas spilvenu kaujas un izbārstījuši baltās pūkas visapkārt..

gremdējoties atmiņu skatos par vakardienu, tas viss sākās ar randōm ideju izklaidēt laimiņu, kamēr māris dodas izklaidēties ar savā kucītēm. pavadīt kaķu vakaru divatā viņu jaunajās 4 sienās ar alu un filmu vakaru. bet protams randōm idejas vienmēr kļūst vēl randōmākas un viss iesāktais aizvirpuļoja pie tā, ka 4as happy personas (tai skaitā arī māri, kurš savus plānus atcēla, jo šī randōm ideja viņam patika labāk) devās uz vaivariem uzražot kārtējo jauko filmuvakaru, jo kurš gan vēl nezin, ka mēs viņus dievinam tā mazliet ļoti daudz. sapirkāmies daudz junk food kā vienmēr un vispār šodien secināju, ka mēs esam atkarīgi no junk food, junk drink un vispār mums ir viena liela junk life. anyway atgriežoties pie vakarvakara.. mēs ievācāmies mājas 3ajā stāvā, kur pasaule šķiet tā mazliet nodalīta no visiem citiem, varbūt tāpēc, ka tas ir nepabeigti izremontētais stāvs, varbūt tāpēc, ka visaugstāk, varbūt, ka paskatoties pa lielajām stiklotajām durvīm ārā tu redzi vien koku galotnes, kas apsnigušas ar baltajām spilvenu pūkām. mūsu filmuvakars iesākās ar tādu pašlaik aktuālu filmu kā – the men who stare at goats (patiešām lol filma, kur galvenā jēga pēc mūsu domām bija vien tik daudz kā kazas, džedaji un lsd, bet iesaku noskatīties, jo aktieri ļoti labi un izsmieties arī var), turpinājām vakaru ar tādu dziļāku filmu kā - the imaginarium of doctor parnassus (šo jau skatījos otro reizi un pat šoreiz tā līdz galam to filmas jēgu neizpratu vien to, ka nevajag spēlēties ar velnu, bet nu jā arī ļoti laba filma ar izcilu holivudas aktieru izlasi), tad sekoja arī protams multene, lai atbrīvotu prātus pēc iepriekšējās reibinošās filmas un skatījāmies mēs - ice age 3 dawn of the dinosaurs (protams, ka redzēta, taču multenes var skatīties vienmēr un turklāt smieties var līdz asarām) un vakaru jeb pareizāk sakot rītu nobeidzām ar filmu - journey to the centre of earth (padīvaina filma un protams šeit mēs smējāmies par to nereālo sajūtu un par to cik sen jau tiem filmas varoņiem bija jābūt mirušiem, bet nu whatever). ap 6iem no rīta arī mūsu filmuvakars nobeidzās, jo mums uznāca sniegotais miedziņš. pavidu visam mēs dzērām alu, uzņēmām pie sevis vēl 5to cilvēku, ēdām junk food, smējāmies, pakāvāmies, pīpējām ūdenspīpi un murrrājām. vispār tā jauki pavadīt 4iem laiku mājas 3ajā stāvā, vienā gultā ar vienu segu, esot vnk iekšējā mierā un tādā mazā prieciņā par neko nedarīšanu un vnk labu laika pavadīšanu. pēc filmuvakara devāmies gulēt kur nu kurais. mēs ar robi palikām turpat vien 3ajā stāvā, kur pasaule šķiet savādāka. un akmansdievs vai tad ar to cilvēku blakus kādreiz ir iespējams aizmigt. pateikšu jums priekšā – NĀ.! :D tu centies, pīksti, šņāc, kod, skrāpē, dari jeb ko savā izmisumā, bet tev vienalga neliek mieru, kamēr tu neesi nomocīts 2 stundu garumā, pārkutināts, sakosts, saskrāpēts, samīcīts, saburzīts, sagrūstīts un izgrūstīts, savelts, utt. (es varētu turpināt tā vēl ilgi). bet nu jā viss bija tik tāpēc, ka bija izaicināts karš – kaķis pret suni. grrr. protams, ka suns jau savā neīpaši gudrajā prātiņā visu laiku skandēja i won, i won. HA.! kā tad, kaķi neviens nevar uzvarēt, man atlika vien tā kārtīgāk izlaist savus nadziņus pret suņa vēnām un pāris reizes sakost (šoreiz gan tā pamatīgi, vienu brīdi pat likās, ka netīšām būs sanācis līdz asinīm, bet nu tomēr nē), kad suns smilkstot atzina savu sakāvi. murrrr. don’t mess with the cat. i mean lion. never. ^_______^ protams, šī brutāli mīļā kaušanās turpinājās visas 2 stundas un kā vienmēr bija faking jauka. nu grrr, lai ko man darītu, lai kādas sāpes nodarītu, es vnk nespēju. nespēju nemīlēt šo spēli. tā ir kā narkotikas, miegs, laime un saldumi sajaukti varavīksnes kokteilī ar mazliet piparmētru garšu. un visdzeloņdrātainākjaukākie mirkļi ir tie, kad mēs esam milimetru attālumā, pat milimetra simtdaļu dejā viens no otra, bet jū know, ka neko nevari izdarīt. jū just can’t, jo tā ir spēle. lai gan grrr, cik ļoti gan gribas pa reizei tomēr ielekt elles teātrī un nezināt, ko no tā sagaidīt, riskēt un redzēt, bet es zinu, ka nedrīkstu, not in this game. jo šis ir kā spēlēties smilškastē pilnā ar stikla lauskām, ja riskēsi un kaut uz mirkli nebūsi uzmanīgs un pārdomājis savu rīcību, tu sagriezīsies. tāpēc šai spēlei ir jāpaliek tādai kāda tā ir. starp kaķi un suni, starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru nekad nespēs atšifrēt līdz galam, tiem vienmēr piederēs viņu maģiski brutālās naktis, kur tie atrada tumsas ieskauto laimi, nestandarta laimi nestandarta cilvēkiem. un es palieku uzticīgi no tevis šonakt atkarīga. ^_____^ mana šī brutāli saldā nakts beidzās ar 4ām koduma pēdām un 5 parastiem zilumiem. paldies tev, khhh.! :P mans sestdienas rīts iesākās ar sniega vērošanu no 3ā stāva, kā tas lēni un graciozi lido un krīt, kā tas iegriežas virpulī un parauj sniegpārsliņu pie sniegpārsliņas nāvējošā griezienā. pēcpusdienā ar laimiņu un māri devāmies uz rīgu ar vilcienu. gājām kā mazi pingvīniņi pa sniegoto meža celiņu un tik skaisti sniegpārsliņas bija nolaidušās uz laimiņas skropstām, tik bezgalīgi skaists skats tas bija^^, kinda sniegamaskara – jaunā skropstu tuša, jo tu esi tā vērta lol. *giggle* braucām līdz torņkalnam, kur mūsu ceļi šķīrās un es devos ar kājiņām uz mājiņām. nepagāja ne 30min pa šo balti dievišķo pūkaino lietu ejot un apdomājot mazliet dzīvi un vispār pagremdējoties atmiņu skatos, es biju mājās. mans randōm kaķēna piedzīvojums bija beidzies. kā vienmēr ar laimīgām beigām, smaidu un skaistām atmiņām. ^_____^

vēl mani mazliet sašokēja šis:
****: Es jau tev kādas pāris nedēļas gribu pateikt labus vārdus, tik visu laiku aizmirstas :D
****: 1. Foršs blogs
****: 2. Tu esi foršāka nekā tavs blogs
****: 3. Sūds par blogu, tu esi forša! :D
liels, liels paldies kastēēē. ^^ tu pat nespēj iedomāties kā šādi vārdi spēj uzlabot manu dienu. jeb šajā gadījumā vakaru. viņš jau tā bija ļoti jauks, bet nu ir tiktiktik mm, kā mellenes pienā siltā vasaras vakarā sēžot rasā. (:

skan: priscilla ahn – dream, augustana – boston.

20100129

when the hours move to minutes and i'm seconds away.

tumblr_kumuwuSR3P1qzsb00o1_500_large
ideja dzima pirms dienām dažām. šodien tā pārtapa realitātē. tā ieguva dvēseli, elpu un laiku. tā pārvērtās sekundēs, minūtēs un stundās ripojot pretēji pulksteņrādītāja virzienam. kāpēc tā, to neuzdrošinājās pajautāt neviens..
ideja šī bija par ūdenspīpes izvilšanu no skapja apakšējā plaukta, putekļu notraukšanu no tās un došanās pie māra un laimiņas uz jauno dzīvokli. tā teikt iesvētīt. protams, kārtējais satraukums par to kā ūdenspīpe uzvedīsies, man viņa tāda cimperlīga jauna lēdija melnā. kad nevēlas tad visus uzmet, bet kad viss patīk tad ir sūper. šīs bailes palika karājoties virs manas istabas durvīm man dodoties uz krastmalu. kad gāju no autobusa uz dzīvokli skatījos zem kājām un akdievs cik skaisti mirguļoja tās pārsalušās sniegpārsliņas. šķiet, ka viņas pašas bija pārbijušās no sava vēsuma un kustējās satrauktā ritmā un tā mirguļošana bija it kā kāds būtu disko bumbas samalis mazos gabaliņos un izbārstījis pa pasauli plašo. nevaru tā 100% aprakstīt jums savas sajūtas, bet tik skaisti. tāpēc ieteiktu jums arī ikdienas steigā mazliet palūkoties zem kājām, kamēr vēl šāds laiciņš, noteikti pamanīsiet mazus brīnumiņus. *sun* mazais apjukums kamēr atradu dzīvokli, bet najs uzreiz jau mani paķēra koridora smukās krāsiņas. un virtuve, kurā pavadījām visu šo vakaru. mm. gluži kā mājās sarkanas sienas. unun vēl sarkana lampiņa. mm. jutos kā savās zemeņu sienās. tad iepazīšanās ar dzīvokļa vienu biedru jāni jeb james un protams, ka pasaule atkal maza izradās, ka viņš spēlēja gandrīša iepriekšējā grupā. vispār tāds interesants cilvēks, likās jaunāks nekā patiesībā ir, muzikāls, un vispār spilgta personība, nu jā man patīk jaunus cilvēkus iepazīt. un pluss viņam par to, ka ātri sāka saukt mani par tūtu nevis rūtu. ^____^ ozols ar tur kkādā mistiskā kārtā bija uzradies. :) nesagaidot robi, sataisījām ūdenspīpi un saskandinājām alu, kā arī savēlējāmies vēlēšanās, jo tajā dzīvoklī pirmo reizi vispār pīpēta ūdenspīpe un vūūhūū tā bija manējā. un manas bailes pazuda, jo viņa uzvedās superideāli labi. daudz dūmu, stipra un forši dolbī. šķiet, ka arī viņai sarkanās virtuves sienas patika. tad arī atbrauca robis, kurš izcēlās ar to, ka vēlāk pēc laba laika saprata, ka mja epic fail pazaudējis mašīnas atslēgas, kuras izrādās, ka bija atstājis aizdedzē un nu jā mašīna aizslēgusies pati. fun, kā vienmēr fail from him. bet funny. :D cītīgi daudz sapīpējāmies ūdenspīpi, kuras beigās uzradās 2. visa virtuve bija dūmu mākoņos tīta un šķiet, ka mans prieciņš un smiekli un smaidi maigi lēkāja pa dūmu mutuļiem un leca caur dūmu aplīšiem. murrr. tā sēdējām un čillojām visu vakaru – ar ūdenspīpēm, daudz alu un sarunām. traki smieklīgām sarunām, kā jau vienmēr. pasmējāmies par leniju kravitzu un tīnu tērneri, kam sekoja diži izgudroti stāsi. :D tas viss sākās tikai tādēļ, ka mūzikas kanālā skanēja 50 oldskūl countdown dziesmas. vispār tādi daudz superforšie gabali, kur vnk awesome dziedājām visi līdzi. un vispār atcerējos tādas labās piemirstās dziesmas, un kuras mūs šovakar tā paņēma kā lamb – gabriel un johnny cash – hurt. vnk grrr labas dziesmas. unun mūsu minku grupai murrr uzradās otrais singls ar vārdiem – čuku čuku čuku TŪ.! vnk lol, bet i likey, jo tū. ^____^ āā jā šodien vēl dzēru vaniļas kōlu, tas bija kkas ļoti weird, bet tas bija vakara crazy bums, kas visiem bija jāpamēģina. kā arī panesās joks par sišanu pa seju ar kāju, bet ne parastu kāju, bet pliku pēdu pa seju. neprasiet sakaru mums tāds nav :D pēc ļoti daudzām ūdenspīpēm šausmīgi vnk sāka sāpēt galva, protams tiku pie dažām masāžam un murrr, tā patīk. un pie komplimenta – tev ir ļoti mīcāma galva. :D greatgreatgreat.! māra un laimiņas istaba ir kūūl zaļa unun jā tas bija funny, ka man klausījās sirdspukstus ar to aparātiņu ar ko ārsti to dara un viņa sitoties – tuduk tuktuk tuduk tuktuk. :D čillojām vēl laiciņu, kas pārvērtās par divu cilvēku dzeršanu, un 3 cilvēku smiešanos par viņiem vai arī par kkādu šīzo multeni, kas bija mja skaisti nesakarīga, bet par sunīti, kuram aste bija kontakdakša unun kuram nosēdās baterijas un bija lampiņu deguns. sviests kkāds. :D anyway tad vēl bija maziņš follija bumbiņu karš, un i won ar 2 pret 1. jēej. *sun* tad tāds miers uznāca un sēdējām 3 salikuši kājas kopā, kamēr tie divi dzēra. tāds patīkams siltums staroja starp mums un jā pazuda vienas kājas. un palika vairs tikai 4. mm. un aizsākās kreiča kalpa galma deja pa šo vienu kāju. dažreiz šī deja lika kutēt, citreiz parādīja raksturiņu, bet pārsvarā maigi slīdēja turp un šurp un virpuļoja graciozos griezienos. tas kļuva kā atkarību izraisošs elektriski maigs impulss. kas uzdzina mazliet miegu, bet patiesu mieru, iekšēju mieru. kad kreiča kalps savu deju bija nodejojis tas krita no sava troņa šausmīgā nāvē un viņa vietā savu glabiņu atrada vnk kreiča 6 un aizsāka savu mazās dzīvītes un veiksmītes deju. tas bija tik nemanāmi, bet tajā pašā laikā mierīgi skaisti, ka negribējās šo deju pārtraukt, taču tad tā pārtrūka. mm. un tas skaties, tas skatiens.. i swear to gāwd viņš mani caururbj ik reizi, tā maigibrutāli un rada nesaprotu kāpēc totālu mieru, tā it kā būtu mirusi. tik patīkami. mm. stunda pie stundas, minūta pie minūtes, sekunde pie sekundes sastājās savās rindās un tad jau bija laiks doties mājiņās. jo man still ļoti sāpēja galva, laimiņai un robim arī. grrr un ibumetīns nebija. ;( sekoja mīļā atvadīšanās krāsainajā koridorā un māris ir hulk, jo zaļš. :D un vispār mēs abi šovakar bijām saskaņojušies, vienādi zaļos toņos, un jā vispār šovakaru pavadīju svārkos, tik netipiski man, taču jauki. (: un devāmies trīs ārā auksti saltajā ziemotajā vējā, sakāpām ledusskapja robmobīlī un slīdējām pretīm mājiņām. mašīnā valdīja tas mierīgais klusums, kuram cauri tomēr strāvoja siltā enerģija – varbūt no smaidiem, varbūt no mirkļiem, varbūt no atmiņām, varbūt no sajūtām. nav jau īsti svarīgi kāpēc, bet siltā enerģija iegriezās savā nakts dejā kopā ar ziemas skarbo aukstumu un tik vien kā rīga, gaismas, mašīna, 3 cilvēki un ceļš priekšā. tāda filmu scēna, kur vārdi ir lieki, atliek vien ieelpot un atcerēties, ka arī šad tad mums ļauts izelpot. un tas skatiens, tas īpašais neizprastais skatiens uz atvadām pie manām mājiņām pēc mašīnas baleta grieziena baltajā sniedziņā. šie vakari ar iepriekšējo mašīnīti vai šo vienmēr kkā beidzās nedaudz maģiski nesaprasti. bet jaukijaukijauki un smaidskaisti. ^______^

skan: the frames - falling slowly, taking back sunday - new american classic, green river ordinance - on your own, missy higgins - they weren't there, missy higgins - where i stood, david cook - this is the time of my life, mirah - the garden, santogold – creator, elisa - rock your soul, wade robson - i question mark.

20100115

yesterday is history tomorrow is a mystery.

tumblr_kw7wpoeLsC1qzjggvo1_500

hi. tātad šis ieraksts ir par jauko vakardienu, kuru neuzrakstīju vakar, jo man bija slinkumssssss. fak it. ^___^

vakardienas jaukums sākās jau no paša rīta, kas ar maniem vecajiem draudziņiem gājām uz kino. ehh ar viņiem pavadītais laiks ir vnk lol. šerloku holmsu iesaku aiziet noskatīties, jo sižets diezgan labs un izsmieties ar var labi. un protams aktieri arī labi – par džūda love jau tā pat var smieties, jo viņam tāda funny seja un jā otrs čalis nu da vnk 2 vārdi – iron men :D bet nu jā filma kopumā laba, man patika. (: pēc filmas gājām pie māra dzert tēja, bez māra, jo viņam bija jābrauc mācīties uz rsu. bet varbūt, ka labi ka viņš nenāca ar mums, jo nu atstāt 2 kaķus ar suni nav gudri. *giggle* viss sākās ar to, ka bija jāiekurina kamīns. un ko dara suns.?! hmm atver skapi paņem koka pakaramo – a šito vajag.? pasmējas un kriukš pārlauž – ui saplīsa, nu neko jāsadedzina. :D un tā viss sākās – ar viena pakaramā sadedzināšanu. lol. tad tik lauzts un dedzināts krēsls. jā koka krēsls. sākumā tika mēģināts viņu saraut uz pusēm, kur sekoja teksti – āā tu taču iztrieksi man to mietu cauri.! un teksts – ko tu uztraucies nagla ir manā pusē.! :D un es tik sēdēju un noskatījos uz to cirku. ehh. ^^ tad protams tika izdomāts kāpēc gan nepaņemt cirvi un to krēslu nesacirst. tā kā cirvis nebija tad tika paņemts lielais virtuves duncis. un dauzīts tas krēsls tādā veidā. viņš tika šitā ilgi mocīts. es tiku nomētāta ar skaidām, nerunājot protams par to, ka skaidu čupa vnk bija uz paklāja un mja. tas tik turpināts darīt, līdz apakšējie kaimiņi sāka klauvēties pretīm. :D nu ko atstāju viņus divatā un gāju uz savu otro filmu kopā ar gunu. (:
doktora parnasa iedomu pasaule bija great filma. man piemēram ļoti ļoti patikās. sižets kā jau visām šīm fantasy/šīzo filmām ar pirmo filmas noskatīšanās reizi ir grūti saprotams, bet nu es vismaz sapratu tik daudz, ka ielaisties spēlītēs ar velnu is not good. :D katrā ziņā ir ļoti vērts redzēt šo filmu, ja vispār šāda tipa filmas patīk. un protams aktieri vispār super šajā filmā. 4 holivudas sexīgākie vīrieši vienā filmā un vienā lomā. grrr. sākumā gan nedaudz bija mazais sad par to, ka hīts tur bija, jo nu he is not alive anymore, bet nu ilgi jau nevar skumt it īpaši ja viņš ir tik smuks unun funny. ^____^ par džoniju vispār nav vērts runāt viņš ir mans vīrieša ideāls un lai arī cik vecs viņš nebūtu un nepaliktu he is still so damn hot. murrr. ^____^
sasmējos par to, ka guna vairākas reizes neatšķīra hītu no džonija un otrādāk, lai gan nu aptiešām jāatdzīst, ka viņi ir nedaudz līdzīgi un nogrīmēti ar bija tā, ka pagrūti saprast kurš ir kurš. arī ar džūda lovu viņus abus bija viegli sajaukt, vienīgi kolinu varēja īzī atpazīt no viņiem visiem. bet nu jā visi faking osom un sexy vīrietīši. rawr. viņu dēļ jau vien ir vērts redzēt šo filmu. vēl pasakiet, ka viņi nav jaukumiņi.?! ^^

dpipso dēmn kjūt they are. ^^
nu jā. pēc filmas aizdevos atkal pie māra uz dzīvokli, kur nu jau viņi tur bija visi un cītīgi (kā tad, lol. :D) krāmējās. nū i mean krāmēja mantas kastēs, lai var beidzot pārvākties. tad mēs sadzērāmies kafiju ar kolu un nu jā es tad parasti palieku psycho. un hiperaktīva tad. hihi. muahaha. tad mēs knaģojāmies unun smējāmies un kamolojāmies un dedzinājām lietas. jo mums patīk dedzināt. kamēr biju prom esot ticis sadedzināts vēl viens krēsls. lol. suns atrada 2 plēves cimdus no tie, kas parasti ir matukrāsošanai paradzēti. unun tad skraidīja ar tiem apkārt un tēloja, ka ir kosmosa suns. vai arī kā mēs smējāmies ķip čalis, kuram paniskas bailes no mikrobiem :D so rezultātā man nācās viņam taisīt kafiju, jo redz viņam bija bail ka plēve piekusīsies pie rokām no kafijaskannas. džīz. :D bet nu nekas es vismaz varēju viņam to kafiju atņemt. bet tik pretīgi kad tev ar tādām plēvjrokām nāk virsū un pieskaras. brrr. vļeh. nu jā tad no vecām avīzēm un žurnāliem sataisījām daudz bumbiņas unun kamolīti milzu, kuru mētājām apkārt kā traki. vēl arī spēlējām beisbolu ar plakātu un papīra bumbiņām. sitot viņas kamīnā. ehh. tad es nonācu pie secinājuma, ka kaklasaites der tikai vienam pielietojumam – kamolītim. un nekam citam. un es esmu meistars kamolīšu izgatavošanā no kaklasaites. that was fun. ^^ tad mna lika arī uztaisīt kamolīti no jostas, bet tas gan sux. tas drīzāk ir lame kindersurprizēē kamolītis, jo tu ķip met ūū kamolītis un tas kas ķer atraujas ar viņu tā nepajokam un tā fāk, jo tur pa vidu metāla gabals. :D nu jā. hmm, kas vēl. āā atstājām uz durvju stenderes mūsu atzīmējumus augumu. jo tas tāds mazais sentimentiņš, kurš lai paliek un ja nākošie iemītnieki gribēs varēs paši arī dzēst. (: tad kā rītārdi iesākām skatīties ice age 3 no vidusbeigām un mja es sapratu whāt the heck kāpēc agrāk nebiju viņu noskatījusies jo tas bija vnk rofl. tā arī pienāca jau 9ņi un es devos mājiņās pārsalstot ārā tajā esošajā ziemeļpolā, bet dikti smuki ārā viss tā nosarmojis unun koki vispār kā no ziemas karaļvalsts. kā pasakā. mm. ^____^
mājās paņēmu 2 alus, ierāpos gultiņā un skatījos ice age 3. pārsmējos daudz. it īpaši pie šiem:
manny: just WHEN exactly did you loose your mind?
buck: about three months ago. I woke up married to a pineapple... an *UGLY* pineapple. [
sighs lovingly]
buck: but I loved her so...
unununun vēl par šito:
sid: no wonder you're single, you don't communicate. I say they're vegetarian, you say "grrr". I say let's talk about it, you say "grrr". That's not what I call communication.
mother t-rex: GRRRRRR!
šis vnk ir so me. grrr. ^____^
pa vidu filmai un alus dzeršanai jauki parunājos ar dažiem cilvēkiem. es teiktu lielisks nobeigums, lieliskai dienai. neskatoties uz daudzajiem mīnuss grādiem aiz loga. murrr. that’s all folks. (:

skan: mars argo – suicide birds, ida maria – keep me warm, nomy – cocaine, the cure – friday i’m in love, franz ferdinand – bite hard, utt.

20100110

oh glory, oh wilderness.

tumblr_kugku4dISD1qzjidzo1_500_large

pēc vakardienas superforšās un wild nakts es šodien dzīvoju uz ripām, jo galva un visvairāk jau spranda tik ļoti sāp. grrr. tagad es atdotu visu par mīļu masāžu. mošošana dara savu, bet so bija tā vērts. ^____^
vakardienas nakts aizsākās ar braukšanu uz centru tik pus10. kur līdz tam es saklausījos savu maģisko mūzikas mapīti ar crazy dziesmiņām, kas vienmēr liek palikt wild (biju par viņu jau pavisam aizmirsusi). 10os satiku laimiņu un devāmies dzert alu uz victory pub. kā vienmēr tur bija pilns ar ārzemniekiem, kas dziedāja līdzi backstreet boys dziesmai – quit playing games with my heart. diegan lol, kad bars vīriešu stāv uz viņu bļauj pilnā skaļumā. oh well. :D un tur kā vienmēr strādāja abi divi jaukie bārmeņi. pus12 devāmies uz depo, jo kāds mums teica, ka dzelzs vilks jau tikai no 12iem sākšot spēlēt, kā tad idiots, kad atnācām viņi noteikti jau labu laiku bija spēlējuši. nu neko. spraucāmies tam visas huge pūlim cauri līdz pašai priekšai, jo gribējās kārtīgi izārdīties. un we did. tāda mošošana sen nebija bijusi. gāwd. pat festos šogad es biju mierīga, so šis patiešām bija so vajadzīgs. vajadzēja beidzot izlādēties un būt supermegawild. un fak es vienā brīdī sajutos veca. grr. jau sirds sāka stāties no wild ārdīšanās. nu wtf vnk. :D 3 reizes dzelzs vilkam nācās atgriezties, jo viņus neviens negribēja laist prom. kad viņi spēlēja vienas nakts meiteni, tad mm tāda melanholija mūs paķēra. visi vnk tik skaisti dziedāja līdzi no sirds dziļumiem unun mēs ar laimiņu beigās tā smuki no skrīmojām MURRR, visticamāk, ka pārējie padomāja, ka neesam īsti normālas, bet nu they are right – mēs esam kaķi. *sun* pēc dzelzs vilka devāmies prom, jo nu nekāds actions tur vairs nebija, tad vēl vienīgi actions bija atrast jakas, jo nu tur ir tā foršā kaudze kur visi samet un tad mēģini nu atrast savējo. :D izdomājām, ka iesim back uz victory pub, bet nu nācās iet garām hesītim, so nu jā kad gan mūsu nakts izpriecas nav kādreiz pabijušas nakts vidū hesītī. bet nu tad gan bijām bach victory pub unun tagad jau tur bija daudz citi ārzemnieki, no šiem 2 domāja, ka es esmu meitene no kartiņas, kas tur bārā stāvēja. lai gan es patiešām viņiem centos ieskaidrot ka tā neesmu es viņi palika pie sava, ka es vnk negribu atklāties. nu ok, esmu meitene no kartiņas tagad, fine :D sadzērāmies nejēgā daudz alu un aizdomājāmies apr to, ka varbūt vajag mums koronas 6paku, un ka viņi varētu būt forši un ķipa maksā par 4 un 2 par brīvu protams tie jau tikai būsu sapnīšu, so palikām bez koronas 6pakas. :D toties tie bārmeņi ir jauki un visu vakaru runājās ar mums. un tā interesanti bija. (:
kkur ap 4iem devāmies uz māra dzīvokli, kur arī viņš ar lati ieplanēja pēc neilga laiciņa. sadzērāmies tējas un četratā guļot vienā gultā skatījāmies vēl naktī filmu – 99 franki. nu jā jauka filmiņa. *giggle*
pamodāmies šorīt pus2. great. unun skatījāmies sibīrijas haskiju kucēnus. vnk randomlīīī. unun vēl kaķēnu sludinājumus un smējāmies. ļoti smējāmies. :D āāāhhh. jā vakardienas nakts bija wild un man so viņu vajadzēja. viss atkal ir ideāli un man patīk, ka es visu laiku smaidu. smaids ir šī gada modes kliedziens. heil yes. ^___^
dēļ visām nakts izpriecām es šodien protams neko nedarīju. negribu un nedaru. rīt gan būs man mācīšanās maratons. patiešām patiešām apsolos. šodien toties savilkos patiešām miljons jaunas dziesmiņas, kuras tuliņ iešu šķirot un superlabās atstāšu un priecāšos par viņām. un vispār patīk man uzvesties wild, pēc tam ir tāda kkāda viegluma sajūta, kad esi izlādējies unun katrā ziņā liels pozitīvisms iekšā, kas spīd uz āru. un visu laiku gribas lēkāt un dziedāt līdzi dzismiņām, kas pilnā skaļumā skan pa māju un basi forši tricina grīdu tā, ka pēdiņas vibrē. so kūūūllll. *sun*

skan: dzelzs vilks – vienas nakts meitene, dzelzs vilks – sniegs, dzelzs vilks – spēlējoties ar sevi, butch walker - cigarette lighter love song, tā tā tā – tu esi dinamīts, nomy – cocaine, pnd – sprīdītis, rammstein – stripped, tricky – veronika, utt.

20091202

scars are souvenirs you'll never lose.

2997222315_e77fd4a534_large

dzīve iet uz leju un tad uz augšu, tad atkal uz leju un atkal uz augšu. un visu laiku mētājies, kā kkādā nebeidzamā amerikāņu kalniņā. bet ziniet man sāk patiešām apnikt. man sāk kļūt slikti. dzīve kā zebra man nepatīk ar savu vienu svītru melnu un otru baltu tad atkal melnu un atkal baltu. arī no tā ilgi skatoties sāk palikt slikti…
vakar bija labi. jā vakar bija skaisti. jauka pasēdēšana ar zaķīšiem victory pub dienas vidū. ar alu un sarunām, un smiekliem, un smaidiem. jā tad bija labi. apzināties ka viss ir beidzot labi. un es procos ar matīsu, jo viņš ir tāds mīļumiņš. *bite* un man ar gunu viss ir kārtībā. par to tāds super liels prieciņš, jo par to bija tāda skumja. ^___^ un gandrīz vai ideāls nakts noslēgums ar mīļiem sms, kas liek smaidīt visu laiku. :)
bet šodien. šodien bija dusmas. daudz dusmu un es kliedzu un lamājos. grrr. riebjas, ka cilvēki neko nedara, ka viņiem vienalga par to, ka vienam cilvēkam atkal viss būs jāizdara tikai tāpēc, ka viņam rūp. mhh. un jā es to izdarīšu, jo man rūp. jo man faking gāwd par daudz rūp. šitais ir jāizbeidz for my own good..
un tagad man ir skumjas. tik ļoti ļoti daudz skumju, ka es vnk sēžu un raudu. dusmas pārvērtās asarās, kuras tagad lēni izbeidz savu dzīvi nositoties pret melnajiem klaviatūras taustiņiem. jo es lasu kādu gabaliņu no kāda cilvēka uzrakstīta. šis cilvēks man likās, ka man nebija gandrīz vai nekas. bet tagad es sēžu un raudu, jo es nevaru man pietrūkst šo divu man tik ļoti reiz svarīgo cilvēku. vēl nesen pārskatīju vecās bildes un sirdī iedūrās vnk tāda sāpe. jo viens no šiem cilvēkiem biju es. viņa bija otra mana puse. mana dvēsele. un tad tas pagaisa kkādu stulbu iemeslu dēļ, kā jau vienmēr dzīvē tas notiek. bet es nevēlos es to nevēlos vairs. es gribu viņu atpakaļ. es gribu atpakaļ savu mīļāko meiteni un pasaules un viņas klusos murrājienus tumsā, kas esam kopā. mhh. un man pietrūkst arī otra pesona un vēl arī tās personas persona. un tas ir tik dīvaini, ka tieši tad kad tu pazaudē cilvēkus tikai tad tu apzinies, ka viņi patiešām bija īsti un ka viņiem tu rūpēji. tagad tik ik pa brīdim kāds uzraksta, ka es viņiem pietrūkstu un palike tā skumjijauki. un gribas lai viss būtu super labi kā iepriekš. lai mēs darītu atkal lietas kopā, kā iepriekšējos 3 gadus kad bijām nešķirami. nu bet kāpēc dzīvei jābūt tik sasodīti faked up. es gribu šito salabot, es nezinu kā, bet kaut vai es izgrauzīšu caurumu durvīs aiz kurām atrodas šie cilvēki, vienalga ko, bet es gribu šos cilvēkus atpakaļ savā dzīve. un es zinu, ka arī viņi to grib tik šķiet, ka starp mums ir tāda milzu siena kurai nevar ne apiet apkārt, ne pārkāpt pāri. to nevar ne nojaukt, neko. bet es iemācīšos lidot, jo es gribu atkal samīļot šos cilvēkus kādu dienu. turēt savās rokās un vairs nekad, nekad nelaist prom.
un šeit gabaliņš no tā raksta, par kuru es raudu, jo tur ir par mani un to laiku kad viss bija skaisti, cik gan cilvēka emocijas var būt skumjas un skaistas vienlaicīgi:

..Cigaretes visu sabojāja. Taču vienu gan es atceros. Tās reizes kad man to nebija, es palūdzu tās kādai meitenei melnā kleitā, bērnišķīgā paskatā un laimīgu sejas izteiksmi, apreibinoties no kārtīga ūdenspīpes dūma. Tieši viņa manis baidījās, gluži vai neizpratnē, es zvēru. Es atgādināju zvēru, dzīvniecisku instinktu vadīts modernais nikotīna upuris, kurš neatzīst ūdeni kā filtru. Taču visu es aizmirsu tiklīdz raudzīju viņas acis. Ne velti acis pasakot visu. Viņas acis bija jautājums un atbilde. Viņai blakus sēdēja mana mīļotā. Viņas izklaidīgi smējās. Tagad spogulī redzot savu zeltaino gredzenu, redzu arī to kā nebija. Mana dzīve iegrozījās atmiņu karuselī un cigarete pēc cigaretes zuda šī stāsta garumā, veldzējot prātu ar reibumu un smogu. Tieši viņa bija tā, kas lika man saprast – es esmu šeit. Viņas skatieni festivālā un manas ilgas pēc sarunām šovakar izmeta mani no gultas, izmeta no mīļotās un siltuma. Es tikai pasmaidīju savai gaismai un viegliem soļiem devos uz vannasistabu kur atradās spogulis. Es pīpēju. Pīpēju daudz, pīpēju aiz sāpēm, aiz žēluma, aiz klusuma un tāpēc, ka nebija ko darīt. Tas bija toreiz. Tagad manas cigaretes ir domas un dūmi ir vārdi, kuri birst kā sīknauda grabinot pēdējam aliņam lētajā bārā. Tādi bija tie festivāla laiki. Nu tad iedzersim par viņas lūpām, lai līst moka festivālos un šņabis žetoniekos un es palikšu šeit!

Par sarunām ar viņu, kas nekad nebūs! Sarunas, kurās smaidam, sarunas ar neveiklām klusuma pauzēm, sarunas, sarunas, sarunas. Tā laikam bija reinkarnējusies draudzība, taču varbūt manu prātu jauca to, ka viņa nebija man nekas. Viņa nekas man nebija!

Viņa nebija nedz mana mīļotā, nedz gaisma, kura sniegtu iedvesmu uzrakstīt šo visu. Viņas vārds atgādināja par izbirušām loga rūtīm, vietā kur pirmo reizi skūpstīju mīļoto.

Kādai laimei jābūt viņas dzīvē, cik ciešanu skabargu es esmu ievēris tādos parādos kā šis? Tā bija mīļotās mīļākā dvēseļu loga rūtuzvaigzne, mīļākā draudzība un netiklība. Es gribēju nozagt viņai šo zvaigzni, es gribēju to izraut no viņas mazajām ķepiņām, taču es pārāk mīlēju viņu. Es biju pārāk trausls lai spētu atraisīt aukstumu sevī un pasaka izdzisa predatoriski sarkanās oglēs. Jā viņa bija mīļotās mīļākā. Es varēju to izprast tikai smaidot, kad viņas kārtējo reizi atdeva man savus smieklus, kuriem nebija vārdu, tikai divatā un tikai uz parādu. Es kādreiz tos taupīšu dubultā un speršu ārā, līdz viņas abas smietos. Un viņas smējās. Smējās un smaidīja, kad vēroju savu mīļoto trauslumu. Viņas bija viens vesels un viena dzīve. Es izjaucu šo dzīvi ar savu trauslumu un siltumu, kas ieplūda manā sirdī. Viņu starpā bija tikai ilgas pēc sapratnes, kā būtu, ja nekad nebūtu mūsu viedokļi un pasaules ikdienišķā izpratne par divām pagalēm, kas krāsnī divatā pat nesvilst. Vēl tikai šķipsniņu zvaigznes un manas domas atgriežas pie viņas.

Bet kāpēc manas domas sapņos atgriežas pie viņas saldajām murrām un nejaucas ar likteņa skūpstu?

Es laikam pārāk esmu iesakņojies istabas stūros, es nespēju pieskarties pat viņas pleciem vai apskaut uz prom redzēšanos. Tāda bija mana daba. Es varbūt mulsu, taču viņa. Viņa saprata to ko vajadzēja saprast jau sen. Nekāda brīnuma nebūs, nekādas ardievas nebūs. Būs tikai kabatas pilnas ar sapņiem. Es turēšu tajās rokas un spītīgi kavēšos tajās. Bet es izskatos pēc liekuļa, es izskatos pēc cilvēka „Vienalga”. Bet man nav vienalga un manas rokas vienmēr paliks kabatās..

vnk omg, kā var uzrakstīt kko tik skaistu un skumju, par tādu draudzību kāda man reiz bija. kā var lasīt par sevi un viņu un mums trijiem un neatcerēties to skaisto, kas kopā piedzīvots. par to ģimenes sajūtu, ko viņi man sniedza. par asarām, kuras noslaucīja no manām acīm. un smiekliem, ko man dāvāja. mja es gribu to atpakaļ un es atradīšu ceļu pie jums. lai varam atkal pasapņot un trakot naktīs mazirbē. lai avram jauno gadu sagaidīt kopā, azibēgt no šīs rutīnu dzīves, lai avram būt tā kā agrāk. ^____^