un pietiek ar to, ka mēs esam.

“nekad nevar zināt, kas paliks atmiņā uz mūžu.”
[rūdolfs plēpis]

es aizmirsu, ko vēlējos rakstīt. cik nožēlojami. khhh… anyway kkas jāuzraksta, lai aizpildītu tukšumu manī.
šajā naltī atkal murgoju. šoriez gan vieta bija nomainījusies no mazirbes uz tukumu. vietu, kur es pabiju mazāk par vienu stundu un ar kuru man nav nekāda saikne. great. just great. es nesaprotu savus murgus. bet laikam jau tāpēc tie ir murgi. šis bija tāds level up murdziņš, ļoti pretīgs un vļeh patiešām ļoti nepatīkams. šis jau vairs nebija tik ļoti morāls kā fizisks murgs. un tas ir vēl trakāk..
man šķiet, ka būs jāpārbīda atkal mēbeles, jo gulta atrodas kkādā nepareizā vietā un tāpēc man ir murgu maratons. es ceru, ka tas patiešām ir pie vainas, nevis mani ir apsēdis kāds bez humora sajūtas spoks, kuram patīk mocīt mani un manas smadzeņu šūnas. ej prom, es tevi negribu un tu man nepatīc. un es beidzot gribu izgulēties. khhh.!

neturi mani,
nav jēgas.
dvēselei ir spārni,
miesai kājas.
visu tu neproti paturēt
un nemaz nespēj.

EDIT: un tas ko vēl atcerējos ir tas, ka ir diezgan garlaicīgi, kad vakarā nav ar ko parunāt muļķības un pasmieties par niekiem un kkādām pašizdomātām stulbībām. tas par tevi mač’. :P