kā ledus gabaliņš, tas atlūzt no tevis.

dienas pēdējā laikā paiet vienās lietus lāsēs – mazās un pelēcīgās un tādās ļoti pašnāvnieciskās. tām tik ļoti patīk izšķīst pret caurumaino asfaltu. vieta, kur tu šodien atrodies šķiet tik pelēcīga, netīga un vispār neglīta, tā it kā tā būtu grēkojusi neskaitāmas reizes. cilvēki uz ielām arī šķiet pelēki, ierauti sevī. tie nesmaida un viņu acis ir kā visdziļākie pasaules okeāni, bezgalīgi pelēkas un baisas. pat gaisma, kura iespīd pa manu sarkano sienu logu nav pietiekoši gaiša, lai to vispār būtu vērts saukt par gaismu. tādam nevajadzētu būt šim manam ilgi gaidītajam pavasarim, kurš patreiz grimst nejau trauslajās lietus lāsēs, bet gan pelēcībā un rīgas netīrumos. bet var jau būt, ka tas viss tik dēļ manas sabojātās domāšanas un es vnk nespēju saskatīt skaistumu, jo esmu taču kaitīga. es spēju iznīcināt ikvienu ko vēlos. un ja tev vēl nesāp manis dēļ, tas nozīmē, ka vai nu neesi mani vēl saticis savā dzīvē vai arī vēl nav pienācis tavs spēles gājiens būt nākošajam. jo agrāk vai vēlāk es iznīcinu ikvienu savā dzīvē, esmu kā nikotīna bumba bez taimera, kas glīti sēž tavas dzīvītes stūrītī un naktīs smejas par tavu naivumu. anyway viss ko vēlējos ar šo pateikt ir tas, ka tie cilvēki, kas šodien pavērās pa logu un sajūsmā priecājās par jauko pavasari ir vai nu iemīlējušies un ar rozā brillēm uz acīm vai arī akli savā naivumā par skaistumu un tā eksistenci latvijas robežās. vienīgo skaistumu ko es varētu pamanīt, bet tas arī būtu melanholisks skaistums, tad tās būtu lietus lāses, kas pavisam klusi izdara pašnāvību ik sekundes simtdaļu. un es tikko aizdomājos cik gan daudz lietus lāsīšu paspēja nomirt kamēr rakstīju šo ierakstu. paliek mazliet skumji, bet no otras puses paliek arī skumji, ka ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu. tad no šī varētu izsecināt, ka visas šīs lietus lāsītes mirst kāda cita prieka pēc un tad man paliek vēl skumjāk, jo šodien ar mazo brālēnu lēkājām pa mirušām lietus lāsītēm un guvām no tā prieciņu. taču ir tik skaista tā sajūta, kad vakarā sēdi ārā uz soliņa un lietus lāses lēni saplīst uz tavas sejas. tādi mazie vēsie pieskārieni, kas reizē ir silti un patīkami. varētu tā gulēt uz soliņa, smēķēt un izbaudīt miljoniem mazu pieskārienu nakts aizsegā. pieskārienus, kur ikkatrs ir savā ziņā pēdējais, un kuriem pieskāriens tev ir pēdējais ko tie paveiks savā mazajā dzīvītē. un rakstot šo mana otra roka ķer mazās lietus lāses un cenšas tās izglābt no nosišanās pret liepājas ielas asfaltu. gribas tās visas noķert plaukstās paglābjot no nāves, samīļot un paturēt tās visas sev vienai un ar nevienu nedalīties šajā lietainajā pavasarī. ^_____^