nakts spōntānās pārdōmas.

es pagājušajā naktī aizdomājos par to kāpēc tu vienmēr neapzināti iesmejies, tad kad es izkrītu no gultas.
[un tas notiek tad kad mēs neesam kopā; kā arī tu nemaz neeksistē]

manas pārdomas virzās apmēram šādi:
TU dodies gulēt un ieritinies savā gultiņā, un aizver actiņas. paiet noteikts laiks un tu pavisam neapzināti iesmejies. tu nezini par ko un kāpēc, taču tavi neapzinātie smiekli ielaižas nakts mierīgā klusuma dejā, kuru tu patraucēji. un tad tu pasmaidot aizmiedz ar neapzinātiem smiekliem spēlējot paslēpes ar tumsu virs tavas gultas vēl joprojām neapzinoties šī mirkļa saikni ar kādu citu elpojošu personu.

tajā pat laikā:
ES dodos gulēt un ieritinos savā gultiņā, un aizveru actiņas. paiet noteikts laiks un es sāku grozīties, velties un ripināties pa savā sedziņām, jo nevēlos aizmigt. lielākoties tāpēc, lai pagājušās jaukās dienas mirkļi neizzustu kopā ar manu saulaino smaidu, jo nekad jau nevar zināt kāda būs mana rītdiena, kad pamodīšos. es veļos un ripinos tik ilgi līdz sapinos savos palagos un izkrītu no gultas tumsas maigajās plaukstās.

un tagad pajautā sev, vai tev kādreiz ir gadījies neapzināti iesmieties tumsas aizsegā pašam nezinoti par ko.?!
tad tagad tev ir šī mistiskā mirkļa skaidrojums, es gluži vnk tajā brīdī izkritu no savas gultas.

sleep well, hunny.
^_______^