Rāda ziņas ar etiķeti pieķeršanās. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti pieķeršanās. Rādīt visas ziņas

20100125

uzzīmē mani uz stikla leduspuķu apskāvienos.

tumblr_kwgo8eM5Rk1qzt7two1_500_large
diena kā diena, paiet viena pēc otras un atpakaļ neatskatās. šodien pienākusi 1diena, pēdējā janvāra 1diena. tā vien šķiet, ka nesen tik sācies šis gads, bet jau pagājis gandrīz vesels mēnesis. padarīti jau tik daudzi darbi, lietas sākušās un beigušās. viss ir kustībā, kurai jāprot tikt līdz ar savām mazajām kaķēna pēdiņām. šodien mācos. neteiksim, ka ļoti aktīvi, bet lietas kustās uz priekšu. viss griežas un tinas un ripinās, un zini – viss būs labi. ir taču vienreiz jāpieaug un jāiemācās ķert tās iespējas ko dzīve tev pamet un arī jāiemācās tās palaist vaļā, kad ir pienācis laiks. nevajag prasīt kāpēc, skumt vai censties turēties cieši cieši pie tām. tā vietā vajag mācēt palaist tās vaļā un ar smaidu skatīties kā tās aizlido tālāk, tālāk uz vietu, kur tās turpinās savu eksistenci. un atcerēties to skaisto, ko tev bija ļauts izbaudīt, priecāties par ikkatru mirkli, kas ieelpots un izelpots un saprast, ka nav ko nožēlot. ka visam dzīvē ir sava vieta, laiks un nodoms. un ja kaut kas notiek tā kā notiek, tad tam tā gluži vnk ir jānotiek. tur nav tava vaina, tu to nevari mainīt vai ietekmēt, tu vari tikai paņemt no tā visa to pašu labāko, pasmaidīt un turpināt elpot. ^_____^
mans laiks iet uz priekšu, sekundes mainās un minūtes iet. un man ir laiks atgriezties pie mācīšanās, miljons lapām un pārdomām. jo rīt eksāmens. eksāmens, kurš ir pilnīga bezcerība ar tomēr mazu gaismas stariņu. nav svarīgi cik liels vērtējums ir iespējams, man vajag tikai 4, lai varu aizmirsties un uzelpot. zinu, ka rīt pēc eksāmena es nedomāšu un iešu iepriecināt sevi ar iepirkšanās prieku. ahh. meiteņu labākais draugs – jaunas, skaistas un tikko nopirktas lietas. un tas vienmēr un vislabāk spēj uzlabot garstāvokli. mm. jā. *sun*

vēl arī šodien pārdomāju kādu lietu un secināju, ka šoreiz tomēr pilnīgi un līdz galam nepieķēros cilvēkam. un tas mani tik ļoti šokēja. es vienmēr esmu tas trakais cilvēks, kurš pilnīgi un līdz galam atdodas otram cilvēkam pieķeršanās ziņā un pat necer ko sagaidīt pretīm, tāpēc arī nemitīgi viļas. bet šo vienu reizi tā nebija, ne līdz galam. wtf.?! mans izskaidrojums ir tāds, ka varbūt beidzot es sāku mācīties no savām kļūdām, esmu iemācījusies to kontrolēt. bet varbūt šis cilvēks vnk netika pāri manai sienai. var jau protams tikt līdz pusceļam un tad atdurties, bet tā nav tikšana pāri. un parasti es patiešām pieķeros cilvēkiem, kuri tiek pāri manai sienai, izlaužas cauri vai vnk maigi nobrucina. es patiešām nespēju izprast šo situāciju, bet es zinu, ka tas ir kas savādāks nekā parasti. nekā tas būtu tipiski man. un es pat to nepamanīju līdz šim. tas ir vēl mulsinošāk. un neteiksim, ka šis cilvēks nebija tuvs. pat ļoti, taču šķiet, ka tomēr izrādāk, ka tai pat laikā tāls. kkas to visu bloķē. varbūt tāpēc arī lietas ir tā kā ir. un vienalga es palieku ar vienu mistēriju savā personībā..

skan: adele – hometown glory, maria mena – what’s another day, maroon 5 – goodnight goodnight, the kooks – one last time, bon jovi – always, miri ben ari – we gonna win.

20091122

mistiskas burtu kombinācijas.

Poison_by_fhrankee

pēdējās dienās nekas šeit nav rakstīts, jo vnk es mirstu un nav spēka gluži vnk pieskarties melnajiem klaviatūras taustiņiem gandrīz vai nemaz. manas pēdējās dienas, kopš 4dienas ballītes saulkrastos ir pagājušas apmēram tā: temperatūra 39, sadzeros ripas, guļu, murgoju, pieceļos palasu, iezdzeru tēju, gandrīz noģibstu, cenšos kko parakstīt referātam (mans rakstīšanas ātrums ir apmēram 4 vārdi 2 stundās. mm, fun. ), atkal izmēru temperatūru, sadzeros ripas, guļu, utt. un tā visu laiku pa apli vien. sajūta apmēram, ka manu muguru kāds ir izmantojis batuta vietā un galvu kāds dauzījis, lai iesistu naglu sienā. un vispār klausos sad dziesmas, jo nezinu neko citu šajā stāvoklī neprasās. vispār šķiet, ka man tagad kādu laiciņu būs alerģija pret ballītēm. [jā ākdievs nekad nedomāju, ka ko tādu patiešām teikšu.!] anyway vakar noskatījos paranormal activity un mja interesanta šausmene, kas vairāk bija kā dokumentālā filma. bet nu crazy tāpat. vispār biju tādā mazā šokiņā par to ko tā meitene izdarīja un beigas vispār sad. bet neko vairāk nestāstīšu, jo jums pašiem viņa jāredz. un jābaidās. :P vakar vēl bija tāds interesants sapnis (varbūt tās filmas iespaidā a varbūt nē) par savu nāvi. tiiiik reāli tas bija, bet ne jau tāds trakais, bet vairāk psiholoģiskais miršanas sapnis tas bija. vispār bija interesanti redzēt daudzas cilvēku sejas savās bērēs, kuras nu es pat ļoti sen neesmu redzējusi un kurām pat nevajadzētu tur būt un neredzēju daudzus cilvēkus kuriem tur vajadzēja būt. tā ka jā viela pārdomām katrā ziņā. pat īsti nezinu, kur pēkšņi pazuduši daži cilvēki. likās, ka viss būs tik labi un ir labi, bet mja ne ziņas no viņiem jau kādu laiciņu. nesaprotu patiešām, kas tas īsti bija un ko nozīmēja. laikam daži cilvēki nemāk komunicēt ar vārdiem, bet vnk bēgt.
vispār šajā slimošanas laikā daudz, kas ir mainījies. un turpina mainīties. pastīsimies, kas notiks. varbūt, ka neierobežot sevi neizrādīsies nemaz tik slikti. vispār tāds panorāmas rata karuselis manā mazajā galvā. varbūt..nu labi neko. dzīvei vienmēr ir savs plāns, tad jau paskatīsimies, kur viņš šoreiz mani aizvedīs. un jā daudziem cilvēkiem esmu pieķērusies tā patiešām ļoti, ļoti. dažiem vairāk kā citiem un daži ir pavisam īpaši. ^____^ bēt nu mana ideja par to ka – people always leave – nekur nav pazudusi, tāpēc jāskatās, ka atkal neapdedzinos.
neforši ir tas, ka šodien biju pie ārsta un viņš man aizliedza iet uz skolu līdz pat 4dienai piespriežot praktiski 24h gultas režīmu. wūūhūū, tagad es patiešām nomiršu tikai no garlaicības. :(
vienīgais prieciņš un saules stariņš ir tas, ka 5dien ir new moon pirmizrāde uz kuru iešu ar kitucīti^^. pagaidām no man pazīstamiem cilvēkiem, kas dzīvo citās pasaules pilsētās esmu dzirdējusi, ka šī ir daudz iespaidīgāka un labāka filma par pirmo. nu es ceru, jo pirmā kinda sucks. un vēl tāds pavisam mazais prieciņš par to, ka pēdējās dienas galvā ir tādi daži mīļi teksti, kas tur iespiedušies un nekur nepazūd. murrr. un liek pasmaidīt pat tagad, kad nav spēka smaidīt. ^___^ un tas ir ļoti, ļoti jauki.

iemīlies manī vēlreiz.
rīt.
jo šodien pārlieku auksts.

skan: augustana – boston [nu jā, tā ir mana visulaiku mīļākā dziesma, vnk viņā ir kas skaists].

p.s. - [deleted] jo es gluži vnk nosolījos sev vairs tevi nepieminēt. viss. turpmāk vairs nē.