tūtlandija, tūtisms, tūtloģika jeb vnk tūta.

mēs visi esam cilvēki. dzīvi un elpojoši cilvēki. katrs pilnīgi savādāks, jau tik vien kā pēc mūsu dns un pirkstu nospiedumiem, bet vēl jo vairāk iekšējās pasaulītes ziņā. bet šodien par tūtu. viņa dzīvo savu dzīvi zem ikdienas nobružātajām maskām, no daudzajiem kritieniem un sitieniem, nobrāzumiem un asarām, kas veido rūsu. viņas daudzveidība personībās, kas saskaitāmas vismaz 5, mainās lielākoties viņai pašai pat to nezinot. katru rītu tā ir kā mīkla, atverot acis uzminēt, kas esi šodien. bet viņa ir apmierināta ar visu kopumu, kas veido to iekšējo dzelzs ķīnas mūri ap viņas patieso atoma lieluma kodolu. to ko ļaut aizskart vien retajam. un arī tikai tad, ja viņa labprātīgi to ļauj, protams nejau bez cīņas un skarbām pārbaudēm. tik vien, kad viņa ir pārliecinājusies, ka šis cilvēks ir tā vērts, izturīgs un paties, un ja viņam pēc visa vēl pietiek spēka pārrāpties pār šo lielo sienu, viņa dod zaļo gaismu. pašlaik tas ir izdevies vien cilvēkiem 4. un viens pašlaik turpina savu cīņu un pat varētu teikt, ka viņam ļoti labi padodas. nav viegli, bet neviens jau neteica, ka būs. izvēle jau paliek jūsu pašu rokās. bet šis cilvēks cītīgi tupina spirināties un velties uz priekšu izvairoties no bultām, kas lido viņa virzienā. un līdz sienai vairs nav tālu. šī cilvēka īpašumā jau ir 0,4 km no šī ceļa. un vēl dažas simtdaļas. un tālāk, tālāk jau būs mazliet vieglāk. un man prieks, ka ir cilvēki, kas nepadodas un kuri ir patiešām tā vērti. un es vienmēr esmu atvērta cilvēkiem, protams, pareizajiem cilvēkiem, katram ar savu dīvaino un unikālo personību.
fragmentāli šādi tūtu raksturo tie, kas redzējuši viņas atoma lieluma kodolu, vai vismaz izcīnījuši savu kauju ceļā uz mūri. viņi zin, ko saka un par saviem vārdiem var būt droši. protams, tie kas nav bijuši nevienā, ne otrā pusē var arī nesaprast jēgu. bet tas mani jau vairs neinteresē..

“Meitene – noslēpums; meitene, kas domāja, ka ir gejs; meitene superīga ūn neatkārtojama. Spēj mīlēt kā neviens cits ūn likt cilvēkiem zaudēt veselo saprātu. Cenšas aizbēgt no pasaules ūn viņa to izdarīs, nemaz nešaubieties par to. Viņai nevajag varoņus, viņa pati spēj sev tāds būt.” - by [O].

“Rūta ir maza tūta – tā viņu pareizi jāsauc, un kad sauc, tad obligāti ar mazo burtu. Vispār viņa ir diezgan dīvaina būtne, bet nu kurš gan tāds nav. Ja kāda lieta sagādā prieku, viņa mēģinās to izdarīt tā, lai sanāktu the best of it. Viņa ir lauva un lauvas ir cīnītāji. Īsti draugi viņas dzīvē viņai ir tikpat svarīgi kā gaiss, ko elpot. Viņiem ir jāizcieš daudzi tūtiskie izgājieni un tikai tad tu spēj kļūt par viņas draugu. Un tad tu esi draugs uz mūžu. (stabili varu pateikt, ka vismaz sākotnēji visi viņas draugi – vīrieši had a crush on her – tas ir stabili.)” - by [Ma].

“Šī meitene sastāv no mazām zvaigznītēm un iekšēji staro tik spēcīgi kā saule. Viņa vienā mirklī spēj no smiekliem nokļūt asarās, pat bez īpaša iemesla. Gluži vienkārši tobrīd tā vajadzēja. Viņa nekad nejautā - kāpēc?, viņa vienkārši pieņem lietas tādas kādas tās ir un spēj negatīvajā atrast pozitīvo. Viņai vajag, lai viss ir patiesi un viss tiktu pateikts, jo tas ir vienīgais ceļš kopā ar viņu. Melus labāk aizmirsti uz visiem laikiem, jo ja meli tiks pieķerti, tad tev tas maksās ļoti dārgi un otras iespējas vairs nebūs - tas ir viņas pats svarīgākais noteikums viņas pasaulē. Viņai prieku sagādā visvienkāršākās un mazākās lietas. Pavadot laiku kopā ar viņu, piedzīvojumus un brīnumus tu atradīsi uz katra stūra. Pat ja vienkārši sēdēsiet un klusēsiet, varēsi dzirdēt kā runā viņas smaids. Viņa ir pati īpašākā meitene pasaulē un ikviens, kurš tiks viņai klāt sapratīs, kāpēc es tā saku.” - by [A].

”Viņas vārds atgādināja par izbirušām loga rūtīm. Tā bija mīļotās mīļākā dvēseļu loga rūtuzvaigzne, mīļākā draudzība un netiklība. Jā viņa bija mīļotās mīļākā. Es varēju to izprast tikai smaidot, kad viņas kārtējo reizi atdeva man savus smieklus, kuriem nebija vārdu, tikai divatā un tikai uz parādu. Viņas bija viens vesels un viena dzīve. Mīļākās mīļākā nekad nav bijusi mana draudzene. Varbūt arī viņa bija perifērija. Varbūt nekas.” - by [Mā].

paldies tiem, kas ir rakstījuši. paldies tiem, kas ir mūra drošajās sienās. un paldies tiem, kuri tur vēl tikai nonāks. var jau būt, ka neesmu normāla, bet es ar to lepojos, jo kurš gan grib atskatīties uz savu dzīvi un redzēt vēl miljons tādas pašas. es labāk izvēlēs būt savas dzīves mākslinieks un krāsot to tādās krāsās, kuras pat neeksistē. nemaz nevēlos, lai lielākā daļa no tiem, kas šo lasa saprastu to. un ticu, ka lielākā daļa nemaz nesapratīs. thank god for that. es turpināšu palikt mistērija pati sev. mīkla, ko atminēt. puzle, ko salikt. glezna, ko uzgleznot. vajag tikai elpot. ^____^

skan: iekšējs klusums, datora rūkoņa, taustiņu klabēšana un tūtsirdspuksti (no kofeīna daudzuma manās asinīs).