Rāda ziņas ar etiķeti skumjas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti skumjas. Rādīt visas ziņas

20100403

kā ledus gabaliņš, tas atlūzt no tevis.

artistic-smoking
dienas pēdējā laikā paiet vienās lietus lāsēs – mazās un pelēcīgās un tādās ļoti pašnāvnieciskās. tām tik ļoti patīk izšķīst pret caurumaino asfaltu. vieta, kur tu šodien atrodies šķiet tik pelēcīga, netīga un vispār neglīta, tā it kā tā būtu grēkojusi neskaitāmas reizes. cilvēki uz ielām arī šķiet pelēki, ierauti sevī. tie nesmaida un viņu acis ir kā visdziļākie pasaules okeāni, bezgalīgi pelēkas un baisas. pat gaisma, kura iespīd pa manu sarkano sienu logu nav pietiekoši gaiša, lai to vispār būtu vērts saukt par gaismu. tādam nevajadzētu būt šim manam ilgi gaidītajam pavasarim, kurš patreiz grimst nejau trauslajās lietus lāsēs, bet gan pelēcībā un rīgas netīrumos. bet var jau būt, ka tas viss tik dēļ manas sabojātās domāšanas un es vnk nespēju saskatīt skaistumu, jo esmu taču kaitīga. es spēju iznīcināt ikvienu ko vēlos. un ja tev vēl nesāp manis dēļ, tas nozīmē, ka vai nu neesi mani vēl saticis savā dzīvē vai arī vēl nav pienācis tavs spēles gājiens būt nākošajam. jo agrāk vai vēlāk es iznīcinu ikvienu savā dzīvē, esmu kā nikotīna bumba bez taimera, kas glīti sēž tavas dzīvītes stūrītī un naktīs smejas par tavu naivumu. anyway viss ko vēlējos ar šo pateikt ir tas, ka tie cilvēki, kas šodien pavērās pa logu un sajūsmā priecājās par jauko pavasari ir vai nu iemīlējušies un ar rozā brillēm uz acīm vai arī akli savā naivumā par skaistumu un tā eksistenci latvijas robežās. vienīgo skaistumu ko es varētu pamanīt, bet tas arī būtu melanholisks skaistums, tad tās būtu lietus lāses, kas pavisam klusi izdara pašnāvību ik sekundes simtdaļu. un es tikko aizdomājos cik gan daudz lietus lāsīšu paspēja nomirt kamēr rakstīju šo ierakstu. paliek mazliet skumji, bet no otras puses paliek arī skumji, ka ja tu pateiktu, ka gribi redzēt mani mirušu, es mirtu tikai tāpēc, lai tevi iepriecinātu. tad no šī varētu izsecināt, ka visas šīs lietus lāsītes mirst kāda cita prieka pēc un tad man paliek vēl skumjāk, jo šodien ar mazo brālēnu lēkājām pa mirušām lietus lāsītēm un guvām no tā prieciņu. taču ir tik skaista tā sajūta, kad vakarā sēdi ārā uz soliņa un lietus lāses lēni saplīst uz tavas sejas. tādi mazie vēsie pieskārieni, kas reizē ir silti un patīkami. varētu tā gulēt uz soliņa, smēķēt un izbaudīt miljoniem mazu pieskārienu nakts aizsegā. pieskārienus, kur ikkatrs ir savā ziņā pēdējais, un kuriem pieskāriens tev ir pēdējais ko tie paveiks savā mazajā dzīvītē. un rakstot šo mana otra roka ķer mazās lietus lāses un cenšas tās izglābt no nosišanās pret liepājas ielas asfaltu. gribas tās visas noķert plaukstās paglābjot no nāves, samīļot un paturēt tās visas sev vienai un ar nevienu nedalīties šajā lietainajā pavasarī. ^_____^

20100206

evening that became my biggest nightmare.

tumblr_kw9u7u76ai1qzfya1o1_400
vakars aizsākās ar jauko pasēdēšanu aptiekā kopā ar dažiem vislabākajiem vecajiem klasesbiedriem. ar alu un sarunām par to kā nu kuram tagad iet, kas mainījies un tā. kad atnāca mans mīļākais no klasesbiedriem uģis viņa pirmais jautājums mums bija - nu tā kurš apprecējies.?! vnk lol, bet nu jā tas ir uga^^ pēc laiciņa aptiekā nomainījām lokāciju uz victory pub, kur turpinājās sarunas pie alus un laimīgu bērnu smiešanās. tad randōm izdomājām doties uz feelingu, kur edgars svinēja dz.d. tur traki izdejojāmies un satikām vēl senākus vecos klasesbiedrus. un tad ar laimiņu devāmies prom uz kautkurieni. :D centāmies noskaidrot kur nozuda uga un kozis, bet nu jā izrādījās, ka viņi bija jau aizdevušies promprom. vienīgais, kas lika pasmaidīt bija teksts – obligāti citreiz and i love jū tū. ^^ uga ir faking foršs, bet es jau nekad neesmu par to šaubījusies. tad iegriezāmies hesburgerā, kurā ir stilīgas durvis un viņas bija ļoti grūti attaisīt no āŗpuses so bija reāli jāieskrienas un jātriecas pret durvīm, fun. anyway, stilīgi parunājāmies ar apsargu viņš tāds jauks bija un izstāstījām mūsu šīs nakts piedzīvojumu. un tad devāmies uz depo. pie hesburgera durvīm vēl satiekot lindu, akdievs tas bija dīvaini. kā arī vēl bariņu no szf no kura atpazinu es tikai silvu. ^^ protams es neizturēju un man vajadzēja vismaz vienu cigareti izpīpēt so nācās meklēt to pie kāda, atradu kādu jauku meiteni, kura pat iedeva divas. kūl. tad no depo iznāca māris un gandrīz nonesa mūs ar laimiņu samīļojot. parunājāmies stāvot ārā un māris iegāja atpakaļ depo atstājot mūs ar laimiņu izlemt vai mēs ejam iekšā vai ejam atpakaļ uz feelingu pie šelīnas. es gan zināju, ka tā ir slikta doma iet uz depo, ka nevajag, es vnk to jutu. bet tākā laimiņa vēlājās tad devos līdzi. un sākums jau bija jauks, regejs visu cauru nakti, jauki draugi, dejas un stuff. mazais jaukais vakardienas mirklītis par ko tik ļoti sapriecājos šķiet turpināja palikt vien lielāks ar daudzjiem samīļojieniem un vārdiem, taču pēc laiciņa tas pārvērtās murgā. šķiet, ka manā dzīvē sāk dominēt murgi gan nosapņoti, gan reāli. man vnk pretīgi sāka uzmākties, āāā. khh, nemaz negribu atcerēties. un stulbākais ir tas, ka tu nespēj aizbēgt, tu nevari pazust, tu nevar pat kliegt, jo tev nav spēka, jo tu nekad neticēji, ka tieši šis cilvēks jelkad spētu tev kko tādu nodarīt. mhh, pretīgi. anyway pēc laiciņa kad tiku prom, ja to tā vispār var nosaukt, tad nu jā aizbēgt jau nebija tā īsti kur, tāda sajūta ka tu esi 4 sienās bez logiem un durvīm tikai ar tāvām bailēm un skumjām. un tu smoc. tu vairs nevari atrast pareizu elpu, tu nevari cīnīties pret asarām, tu gribi tikai pazust. mhh. un tad tev ir pats grūtākais uzdevums, cilvēkam kurš ir sadzēries vnk paskaidrot kāpēc tas ko viņš dara nav pareizi un forši. mja good luck with that. vnk ej dirst.! protams šī saruna beidzas tikai ar to, ka tu palieca viena vecrīgā ielas vidū pie depo raudot bez jakas ziemā (pohuj par jaku patiesībā, jo nebija jau nemaz auksts tas tik tā lai nedaudz dramatiskāk izklausītos). great. mana mīļākā sajūta turpmāk ever. *sun* un tad es iegāju atpakaļ depo un vnk tur ir tāds viens tumšs stūris es tur vnk forši noslīdēju un izplūdu asarās. ideāls vakara noslēgums. tur mani atrada laimiņa, samīļoja un mēģināja nomierināt. khh. anyway es kkā savācos atdevu laimiņu mārim un atvadījos, jo es tikai gribēju mājiņās. man citas domās galvā vnk nebija. man patīk, ka uz atvadām ozols man pat lika nedaudz pasmaidīt ar savu weirdness. jauki. (:
forši ir nokļūt mājās, iekrist gultā un vnk raudāt. neelpot, vnk raudāt. sen mani šitā nebija novedis viens vienīgs cilvēks. pēdējo reizi kkas līdzīgs bija ar martu pirms vairāk kā gada. grrr. ņu jā un vēl tās sexīgās īsziņas, kas pēc tam nāca, vnk ej dirst nopietni. cilvēki paliek tik faking stulbi kad sadzeras un paši sevi vairs nekontrolē un vēl strīdas pretīm, ka alkaholam jau ar šito visu nav sakars. nēēe nemaz, riiiiiight.! manu noraudāto pusnakti bez elpošanas, normālas sirds sišanās un vispār visām citām detaļām salaboja matīss, kurš paldies dievam spēja mani nomierināt, lai es nesāktu darīt muļķības, kuras es negribēju sākt darīt. pēc parunāšanās ar matīsu es vismaz spēju paelpo, so thats good. paldies, mač. ^___^ un šodienas – piedod – par tavu vakardienu ir vnk bullshit. tas vārds nepalīdz un nepalīdzēs. viņam nav jeģas vai būtības, tas vnk ir kails un bezjēdzīgs piedod. vien 6 burti bez patiesas nozīmes, tikai kkas ko pateikt, lai varbūt paliktu labāk. tik interesanti kam.?! tavam ego vai manām sāpēm. nezin kāpēc es liktu visu savu naudu uz pirmo variantu. un tas ir tik dīvaini, kad tavs mīļākais mirklis pārvēršas murgā. murgā kuru es nezinu vai spēšu tik drīz aizmirst un vispār ar katru šādu notikumu es aizvien vairāk vēlos aizbraukt no LV. gribu ar gunu uz asv un sēdēt kalifornijā pie okeāna saulītē un neparko nedomāt. būt vnk mazajai tūtai un smieties par niekiem, mērcējot kājas okeāna kutinošajā ūdenī. ^______^ murrr. viss man vajag gunu, es gribu pieteikties pēc iespējas ātrāk. un i mean it. pietiks čakarēties šeit, vajag uz gadu izrauties un redzēt kas notiek pēc tam.

20091212

from here until 10 miles from nowhere.

091207008_large

sēžu un esmu mazliet sad. ne jau visā kopumā, jo lietas ir jaukas pašreiz un viss kaut kā sakārtojas un paliek labi. bet esmu mazliet sad, jo daži cilvēki apkārt ir sad. un nezinu man tas nepatīk. man vispār nepatīk, ka cilvēki ir sad. jo man patīk redzēt smaidošus cilvēkus un kuri smejas. cilvēki smaidi vispār ir tik skaisti. man pat nedaudz šķiet, ka cilvēki esot sad ir tā nedaudz savtīgi. jo viņi tad patur skaisto sev un nedod citiem. mums dod tik skumjas sejas, skarbus vārdus un negrib, lai par viņiem rūpējas un vispār uztraucas. bet tas nav iespējams un tad sāp. tad sāp kad nevari palīdzēt savam draugam. tu sāc aizdomāties par to, ka esi slikts draugs, jo nespēj panākt to, ka šis sad cilvēks pasmaida vai kļūst nedaudz happier. savas skumjas vajag izrunāt un izstāstīt cilvēkiem, kas ir tuvi un svarīgi. vajag ļaut, lai palīdz. nevajag sēdēt vienam un sad un dusmīgam uz visu pasauli, ka nekas neiet tā kā vajag. tas jau lietas nemainīs uz labo pusi. drīzāk tik uz slikto, jo vēl sabojāsi savas attiecības ar cilvēkiem, kuri cenšas kko vērst par labu, jo viņiem rūp tava laime un prieks. vienmēr esmu zinājusi, ka mana lielākā problēma ir tā, ka man rūp. un tā atkal ir, un atkal cilvēkiem ir vienalga, jo viņi ir pārāk iegrimuši savā sad pasaulē un tas jau nekas, ka es cenšos. nekas, ka man nav vienlaga. nekas, ka it kā skaitamies labi draugi. nekas, ka man arī sāp, ja jums sāp. nekas..
var jau būt, ka tavas skumjas pāries arī bez manas palīdzības, bet es nezinu kā būs ar mūsu draudzību. vai tā spēs izturēt to, ka jums visiem vienalga par to, ka man nav vienalaga.
un vispār tad pastāstiet man kam jums vispār cilvēki ir vajadzīgi draugi, ja jūs neizmantojiet viņus atbalstam, lai izrunātos, lai paraudātu uz viņu pleca, lai atļautu, ka par jums parūpējas, kad jums ir slikti, vai lai paturētu jūsu roku, kad jums bail.

skan: switchfoot – red eyes.

20091202

scars are souvenirs you'll never lose.

2997222315_e77fd4a534_large

dzīve iet uz leju un tad uz augšu, tad atkal uz leju un atkal uz augšu. un visu laiku mētājies, kā kkādā nebeidzamā amerikāņu kalniņā. bet ziniet man sāk patiešām apnikt. man sāk kļūt slikti. dzīve kā zebra man nepatīk ar savu vienu svītru melnu un otru baltu tad atkal melnu un atkal baltu. arī no tā ilgi skatoties sāk palikt slikti…
vakar bija labi. jā vakar bija skaisti. jauka pasēdēšana ar zaķīšiem victory pub dienas vidū. ar alu un sarunām, un smiekliem, un smaidiem. jā tad bija labi. apzināties ka viss ir beidzot labi. un es procos ar matīsu, jo viņš ir tāds mīļumiņš. *bite* un man ar gunu viss ir kārtībā. par to tāds super liels prieciņš, jo par to bija tāda skumja. ^___^ un gandrīz vai ideāls nakts noslēgums ar mīļiem sms, kas liek smaidīt visu laiku. :)
bet šodien. šodien bija dusmas. daudz dusmu un es kliedzu un lamājos. grrr. riebjas, ka cilvēki neko nedara, ka viņiem vienalga par to, ka vienam cilvēkam atkal viss būs jāizdara tikai tāpēc, ka viņam rūp. mhh. un jā es to izdarīšu, jo man rūp. jo man faking gāwd par daudz rūp. šitais ir jāizbeidz for my own good..
un tagad man ir skumjas. tik ļoti ļoti daudz skumju, ka es vnk sēžu un raudu. dusmas pārvērtās asarās, kuras tagad lēni izbeidz savu dzīvi nositoties pret melnajiem klaviatūras taustiņiem. jo es lasu kādu gabaliņu no kāda cilvēka uzrakstīta. šis cilvēks man likās, ka man nebija gandrīz vai nekas. bet tagad es sēžu un raudu, jo es nevaru man pietrūkst šo divu man tik ļoti reiz svarīgo cilvēku. vēl nesen pārskatīju vecās bildes un sirdī iedūrās vnk tāda sāpe. jo viens no šiem cilvēkiem biju es. viņa bija otra mana puse. mana dvēsele. un tad tas pagaisa kkādu stulbu iemeslu dēļ, kā jau vienmēr dzīvē tas notiek. bet es nevēlos es to nevēlos vairs. es gribu viņu atpakaļ. es gribu atpakaļ savu mīļāko meiteni un pasaules un viņas klusos murrājienus tumsā, kas esam kopā. mhh. un man pietrūkst arī otra pesona un vēl arī tās personas persona. un tas ir tik dīvaini, ka tieši tad kad tu pazaudē cilvēkus tikai tad tu apzinies, ka viņi patiešām bija īsti un ka viņiem tu rūpēji. tagad tik ik pa brīdim kāds uzraksta, ka es viņiem pietrūkstu un palike tā skumjijauki. un gribas lai viss būtu super labi kā iepriekš. lai mēs darītu atkal lietas kopā, kā iepriekšējos 3 gadus kad bijām nešķirami. nu bet kāpēc dzīvei jābūt tik sasodīti faked up. es gribu šito salabot, es nezinu kā, bet kaut vai es izgrauzīšu caurumu durvīs aiz kurām atrodas šie cilvēki, vienalga ko, bet es gribu šos cilvēkus atpakaļ savā dzīve. un es zinu, ka arī viņi to grib tik šķiet, ka starp mums ir tāda milzu siena kurai nevar ne apiet apkārt, ne pārkāpt pāri. to nevar ne nojaukt, neko. bet es iemācīšos lidot, jo es gribu atkal samīļot šos cilvēkus kādu dienu. turēt savās rokās un vairs nekad, nekad nelaist prom.
un šeit gabaliņš no tā raksta, par kuru es raudu, jo tur ir par mani un to laiku kad viss bija skaisti, cik gan cilvēka emocijas var būt skumjas un skaistas vienlaicīgi:

..Cigaretes visu sabojāja. Taču vienu gan es atceros. Tās reizes kad man to nebija, es palūdzu tās kādai meitenei melnā kleitā, bērnišķīgā paskatā un laimīgu sejas izteiksmi, apreibinoties no kārtīga ūdenspīpes dūma. Tieši viņa manis baidījās, gluži vai neizpratnē, es zvēru. Es atgādināju zvēru, dzīvniecisku instinktu vadīts modernais nikotīna upuris, kurš neatzīst ūdeni kā filtru. Taču visu es aizmirsu tiklīdz raudzīju viņas acis. Ne velti acis pasakot visu. Viņas acis bija jautājums un atbilde. Viņai blakus sēdēja mana mīļotā. Viņas izklaidīgi smējās. Tagad spogulī redzot savu zeltaino gredzenu, redzu arī to kā nebija. Mana dzīve iegrozījās atmiņu karuselī un cigarete pēc cigaretes zuda šī stāsta garumā, veldzējot prātu ar reibumu un smogu. Tieši viņa bija tā, kas lika man saprast – es esmu šeit. Viņas skatieni festivālā un manas ilgas pēc sarunām šovakar izmeta mani no gultas, izmeta no mīļotās un siltuma. Es tikai pasmaidīju savai gaismai un viegliem soļiem devos uz vannasistabu kur atradās spogulis. Es pīpēju. Pīpēju daudz, pīpēju aiz sāpēm, aiz žēluma, aiz klusuma un tāpēc, ka nebija ko darīt. Tas bija toreiz. Tagad manas cigaretes ir domas un dūmi ir vārdi, kuri birst kā sīknauda grabinot pēdējam aliņam lētajā bārā. Tādi bija tie festivāla laiki. Nu tad iedzersim par viņas lūpām, lai līst moka festivālos un šņabis žetoniekos un es palikšu šeit!

Par sarunām ar viņu, kas nekad nebūs! Sarunas, kurās smaidam, sarunas ar neveiklām klusuma pauzēm, sarunas, sarunas, sarunas. Tā laikam bija reinkarnējusies draudzība, taču varbūt manu prātu jauca to, ka viņa nebija man nekas. Viņa nekas man nebija!

Viņa nebija nedz mana mīļotā, nedz gaisma, kura sniegtu iedvesmu uzrakstīt šo visu. Viņas vārds atgādināja par izbirušām loga rūtīm, vietā kur pirmo reizi skūpstīju mīļoto.

Kādai laimei jābūt viņas dzīvē, cik ciešanu skabargu es esmu ievēris tādos parādos kā šis? Tā bija mīļotās mīļākā dvēseļu loga rūtuzvaigzne, mīļākā draudzība un netiklība. Es gribēju nozagt viņai šo zvaigzni, es gribēju to izraut no viņas mazajām ķepiņām, taču es pārāk mīlēju viņu. Es biju pārāk trausls lai spētu atraisīt aukstumu sevī un pasaka izdzisa predatoriski sarkanās oglēs. Jā viņa bija mīļotās mīļākā. Es varēju to izprast tikai smaidot, kad viņas kārtējo reizi atdeva man savus smieklus, kuriem nebija vārdu, tikai divatā un tikai uz parādu. Es kādreiz tos taupīšu dubultā un speršu ārā, līdz viņas abas smietos. Un viņas smējās. Smējās un smaidīja, kad vēroju savu mīļoto trauslumu. Viņas bija viens vesels un viena dzīve. Es izjaucu šo dzīvi ar savu trauslumu un siltumu, kas ieplūda manā sirdī. Viņu starpā bija tikai ilgas pēc sapratnes, kā būtu, ja nekad nebūtu mūsu viedokļi un pasaules ikdienišķā izpratne par divām pagalēm, kas krāsnī divatā pat nesvilst. Vēl tikai šķipsniņu zvaigznes un manas domas atgriežas pie viņas.

Bet kāpēc manas domas sapņos atgriežas pie viņas saldajām murrām un nejaucas ar likteņa skūpstu?

Es laikam pārāk esmu iesakņojies istabas stūros, es nespēju pieskarties pat viņas pleciem vai apskaut uz prom redzēšanos. Tāda bija mana daba. Es varbūt mulsu, taču viņa. Viņa saprata to ko vajadzēja saprast jau sen. Nekāda brīnuma nebūs, nekādas ardievas nebūs. Būs tikai kabatas pilnas ar sapņiem. Es turēšu tajās rokas un spītīgi kavēšos tajās. Bet es izskatos pēc liekuļa, es izskatos pēc cilvēka „Vienalga”. Bet man nav vienalga un manas rokas vienmēr paliks kabatās..

vnk omg, kā var uzrakstīt kko tik skaistu un skumju, par tādu draudzību kāda man reiz bija. kā var lasīt par sevi un viņu un mums trijiem un neatcerēties to skaisto, kas kopā piedzīvots. par to ģimenes sajūtu, ko viņi man sniedza. par asarām, kuras noslaucīja no manām acīm. un smiekliem, ko man dāvāja. mja es gribu to atpakaļ un es atradīšu ceļu pie jums. lai varam atkal pasapņot un trakot naktīs mazirbē. lai avram jauno gadu sagaidīt kopā, azibēgt no šīs rutīnu dzīves, lai avram būt tā kā agrāk. ^____^

20091127

fireflies.

tumblr_ktqh56DJtH1qzdtmdo1_500_large

tā nedaudz debešķīgi un tā pavisam nedaudz skaisti. mamma šovakar ienāca manā istabā un paziņoja, ka man šeit ir ziemassvētku sajūta atverot druvis. un smaržojot arī pēc ziemassvētkiem. tas tādu prieciņu iedeva. tādu mazo, bet mīlīgo. man istabā smaržo pēc mandarīniem un vaniļļas un vēl nedaudz pēc smaidiem. ^___^ var jau būt, ka ziemassvētku sajūta šeit tāda mazā dēļ krāsām, kas dzīvo manā istabā. varbūt dēļ manis, jo esmu maziņš rūķītis. *giggle* anyway ir tā jauki klausīties ziemassvētku mīlīgās dziesmas unun jā vēl pāršķirstīt vecās bildes no piemēram pagājušā gada ziemassvētkiem. un pašā vakarā es dzēru karstvīnu. mmm. manam kaklam tas patika. vnk tāda ņamma. mm. rīt būs šitais jāatkārto. ^____^ šķiet, ka šogad man pat atkal beidzot patiks ziemassvētki un šis laiks ar sniedziņu (kurš es ceru, ka drīz uzsnigs tā smuki smuki un daudz daudz) un visādiem citiem sīkumiem. lai gan kritiskais datums tuvojas, kad būs tā patiešām ļoti skumji, bet es domāju, ka ir pienācis laiks tomēr ziemassvētkus atkal pārvērst par mīļāko laiku gadā. es zinu, ka kāds noteikti vēlētos, lai tā būtu man atkal, jo patiešām ziemassvētki man agrāk bija ļoti īpaši. bet nekas es nosolos šogad daudz neskumt šajā laikā un tomēr būt nedaudz laimīga. murrr. ^____^ cik gan maz prieciņa vajag mazam bērnam, lai diezgan skumjšs vakars pārvērtos tomēr jaukā. vajag tikai nedaudz ziemassvētku brīnumu..

un es atradu vecu, bet mīļu dziesmu. mm. reamonn – josephine. to arī jums šovakar veltu. un ziemassvētīgu sajūtu sirsniņā. :*

skan: christina aguilera – have yourself a merry little christmas, britney spears – santa, can you hear me?, bryan adams – something about christmas time, mariah carey – joy to the world, kelly clarkson – my grown up christmas list, my chemical romance – all i want for christmas is you.

20091126

a crack habit.

tumblr_ktm50nS1fv1qaornpo1_500_large

es atkal mehāniski viļos cilvēkos. šķiet, ka man dažreiz ir zināms manas mazās skumjās pasaulītes gājums. tikai nesaprotu kādēļ viņa turpina tā darīt, ja viņai tik ļoti nepatīk šāds dzīves veids. varbūt tā ir atkarība gluži kā no cigaretēm. vai tās nemitīgais naivums par to, ka cilvēki ir labākas būtnes nekā var šķist pirmo reizi no malas uz viņiem palūkojoties. šķiet es sāku pieņemt to, ka cilvēki ir manas narkotikas. es nespēju bez viņiem dzīvot, pat ja lielākoties es būtu aŗi laimīga, ja dzīvota viena un būtu viena. bet tomēr man viņus vajag, kā sliktas šķaidītas un kaitīgas narkotikas. katram no viņiem ir savs ietekmes veids uz manu dzīvi. katram savas pēc lēkmes. un visi viņi rada atkarību. kā aŗi halucinācijas, ka viss ir labi un skaisti, līdz efekts iziet un tu paliec viens, tukšs un ar milzu sāpēm muskuļos un locītavās, kur tavas asinis vēlas vēl šīs apreibinošās vielas un tāpēc tās izmisumā kliedz un rausta mani un moca manu ķermeni, tā līdz sāk asiņot deguns un tu esi saskrāpējis parketu savā istabā ar nagiem. tā ka jā, droši varu apgalvot, ka cilvēki ir manas narkotikas no kurām man nekad neizārstēties. a faking bad crack habit i have chosen. jo es zinu, ka vienmēr mani kāds pieviļ. vienmēr tā ir noticis, tā vēl joprojām notiek un es zinu, ka tā turpinās notikt. bet es turpinu viņiem ticēt, viņiem pieķerties, viņus mīlēt, viņiem uzticēt sevi.. un par ko.?! tikai kārtējo reibonošo devu līdz tā pāries un aizies un atstās mani gribot vēl savās sāpēs. nu vai nav skaisti. varbūt, ka šis šķiet tā diezgan depresīvi, bet padomājiet patiešām cilvēki ir narkotikas, kuras jums pat neviens nepiedāvā lietot, jums gluži vnk nav citas izvēles, jo tie ir jums apkārt. anyway tā pat zinu, ka bez cilvēkiem nekur nepalikšu un nemaz negribu. jo daži no viņiem ir tā vērti, pat zinot, ka iespējams kādreiz arī viņi aizies, bet arī tad viņi paliks tā vērti. bēt vienalga skumji, ka cilvēki liek vilties. un tagad esmu mazliet saskumusi. nē, mazliet vairāk kā nedaudz saskumusi.

skan: w.c. – kill a habit.

20091115

and now I'm lost at sea.

tumblr_kswy5v8NsJ1qzgq8co1_500_large

pēc vakardienas trakās ballītes, kur fōrši sadzēros, jo victory pub bija pilns ar skotiem un austrāliešiem, kuriem patīk uzsaukt dzērienus, šodien jūtos pat superlieliski. pirms tam bija traki wild koncis rock’n’riga, kur karma protams uzvarēja. tiiiik labi nospēlēja, malacīši. ^_____^ prieks tur bija satikt arī daudz sen neredzētu cilvēku, bet protams vislielākas par lieni, jo viņa beidzot dabūja tiesības. *sun* zinu, ka naktī daudziem rakstīju un zvanījos, piedodiet. :D
šodiena ir tāda divdomīga. nevaru saprast esmu priecīga vai bēdīga. katrā ziņā šodien izdarīju minimāli darbus, kas bija jāizdara. un viena no manām minkām mani izvilka no mājas ciemos pie citas minkas, kur bija vēl manas minkas, so beigās tas izvērtās tā, ka pāris stundas dzērām alu un izdziedājāmies no sirds karaoki. vnk ākdievs cik tas bija labi šitā izlādēties. un protams nemainīga vērtība mums ir dziesma – girls just wanna have fun. jo thats faking true – we need fun. :P
šovakar sanāca atkal aizklīst tumšajās pagātnes ieliņās. atkal iesāpējas sirsniņa, atkal nokrita pāris asariņas uz melnajiem klaviatūras taustiņiem, atkal domas cīnās aukstajā karā. bēt galvenais ir neaizmirst elpot. pat ja iekšēji mirsti, neaizmirsti elpot..
anyway, šovakar skatos love actually un sagribējās ziemassvētkus. tā ir vnk mīļa filma. ja citiem ziemassvētki saistās ar viens pats mājās, tad man ar šo filmu. gribas sniedziņu, gribas vārtīties viņā un pikoties, gribas karstvīnu un mandarīnus, un mīļus vakars ar jaukiem cilvēkiem pie kamīna un mīlīgas sarunas. ^____^ un būs, drīz būs.
"Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kas dzīvē izskatās daudz labāk nekā fotogrāfijās, it kā būtu pārāk īpaša, lai ļautu sevi iemūžināt fotofilmā."
manī šovakar ir pamodies atkal mīļums. liels, liels kā plašās debesis pilnas ar mazām, mazām zvaigznītēm. mīļums, kas spētu izkausēt sniedziņu. mans mīļums. ^_____^

♥ arlabunakti mīlulīši.
p.s. – daudz laimītes, edž. lai visi tavi mazie sapnīši piepildās. ^____^

skan: ryan calhoun – hope, pink – mr. president, the script – the man who can’t be moved, avril lavigne – when you’re gone, augustana – boston, utt.