sēžu savās sarkanajās zemeņu sienās un dzeru vaniļas pienu, un spēju iztēloties vien to vai dzīve var vispār būt skaistāka pati par sevi. vai aiz skaistuma ir, kas vēl daiļāks. un lēni mani sāk ieskaut tāda kā bezgalības sajūta, tā it kā es spētu pastiepjot rokas debesīs samīļot mākoņus. tos mazos nerātnos mākoņus, kas šodien spēlē neremdināmas spilvenu kaujas un izbārstījuši baltās pūkas visapkārt..
gremdējoties atmiņu skatos par vakardienu, tas viss sākās ar randōm ideju izklaidēt laimiņu, kamēr māris dodas izklaidēties ar savā kucītēm. pavadīt kaķu vakaru divatā viņu jaunajās 4 sienās ar alu un filmu vakaru. bet protams randōm idejas vienmēr kļūst vēl randōmākas un viss iesāktais aizvirpuļoja pie tā, ka 4as happy personas (tai skaitā arī māri, kurš savus plānus atcēla, jo šī randōm ideja viņam patika labāk) devās uz vaivariem uzražot kārtējo jauko filmuvakaru, jo kurš gan vēl nezin, ka mēs viņus dievinam tā mazliet ļoti daudz. sapirkāmies daudz junk food kā vienmēr un vispār šodien secināju, ka mēs esam atkarīgi no junk food, junk drink un vispār mums ir viena liela junk life. anyway atgriežoties pie vakarvakara.. mēs ievācāmies mājas 3ajā stāvā, kur pasaule šķiet tā mazliet nodalīta no visiem citiem, varbūt tāpēc, ka tas ir nepabeigti izremontētais stāvs, varbūt tāpēc, ka visaugstāk, varbūt, ka paskatoties pa lielajām stiklotajām durvīm ārā tu redzi vien koku galotnes, kas apsnigušas ar baltajām spilvenu pūkām. mūsu filmuvakars iesākās ar tādu pašlaik aktuālu filmu kā – the men who stare at goats (patiešām lol filma, kur galvenā jēga pēc mūsu domām bija vien tik daudz kā kazas, džedaji un lsd, bet iesaku noskatīties, jo aktieri ļoti labi un izsmieties arī var), turpinājām vakaru ar tādu dziļāku filmu kā - the imaginarium of doctor parnassus (šo jau skatījos otro reizi un pat šoreiz tā līdz galam to filmas jēgu neizpratu vien to, ka nevajag spēlēties ar velnu, bet nu jā arī ļoti laba filma ar izcilu holivudas aktieru izlasi), tad sekoja arī protams multene, lai atbrīvotu prātus pēc iepriekšējās reibinošās filmas un skatījāmies mēs - ice age 3 dawn of the dinosaurs (protams, ka redzēta, taču multenes var skatīties vienmēr un turklāt smieties var līdz asarām) un vakaru jeb pareizāk sakot rītu nobeidzām ar filmu - journey to the centre of earth (padīvaina filma un protams šeit mēs smējāmies par to nereālo sajūtu un par to cik sen jau tiem filmas varoņiem bija jābūt mirušiem, bet nu whatever). ap 6iem no rīta arī mūsu filmuvakars nobeidzās, jo mums uznāca sniegotais miedziņš. pavidu visam mēs dzērām alu, uzņēmām pie sevis vēl 5to cilvēku, ēdām junk food, smējāmies, pakāvāmies, pīpējām ūdenspīpi un murrrājām. vispār tā jauki pavadīt 4iem laiku mājas 3ajā stāvā, vienā gultā ar vienu segu, esot vnk iekšējā mierā un tādā mazā prieciņā par neko nedarīšanu un vnk labu laika pavadīšanu. pēc filmuvakara devāmies gulēt kur nu kurais. mēs ar robi palikām turpat vien 3ajā stāvā, kur pasaule šķiet savādāka. un akmansdievs vai tad ar to cilvēku blakus kādreiz ir iespējams aizmigt. pateikšu jums priekšā – NĀ.! :D tu centies, pīksti, šņāc, kod, skrāpē, dari jeb ko savā izmisumā, bet tev vienalga neliek mieru, kamēr tu neesi nomocīts 2 stundu garumā, pārkutināts, sakosts, saskrāpēts, samīcīts, saburzīts, sagrūstīts un izgrūstīts, savelts, utt. (es varētu turpināt tā vēl ilgi). bet nu jā viss bija tik tāpēc, ka bija izaicināts karš – kaķis pret suni. grrr. protams, ka suns jau savā neīpaši gudrajā prātiņā visu laiku skandēja i won, i won. HA.! kā tad, kaķi neviens nevar uzvarēt, man atlika vien tā kārtīgāk izlaist savus nadziņus pret suņa vēnām un pāris reizes sakost (šoreiz gan tā pamatīgi, vienu brīdi pat likās, ka netīšām būs sanācis līdz asinīm, bet nu tomēr nē), kad suns smilkstot atzina savu sakāvi. murrrr. don’t mess with the cat. i mean lion. never. ^_______^ protams, šī brutāli mīļā kaušanās turpinājās visas 2 stundas un kā vienmēr bija faking jauka. nu grrr, lai ko man darītu, lai kādas sāpes nodarītu, es vnk nespēju. nespēju nemīlēt šo spēli. tā ir kā narkotikas, miegs, laime un saldumi sajaukti varavīksnes kokteilī ar mazliet piparmētru garšu. un visdzeloņdrātainākjaukākie mirkļi ir tie, kad mēs esam milimetru attālumā, pat milimetra simtdaļu dejā viens no otra, bet jū know, ka neko nevari izdarīt. jū just can’t, jo tā ir spēle. lai gan grrr, cik ļoti gan gribas pa reizei tomēr ielekt elles teātrī un nezināt, ko no tā sagaidīt, riskēt un redzēt, bet es zinu, ka nedrīkstu, not in this game. jo šis ir kā spēlēties smilškastē pilnā ar stikla lauskām, ja riskēsi un kaut uz mirkli nebūsi uzmanīgs un pārdomājis savu rīcību, tu sagriezīsies. tāpēc šai spēlei ir jāpaliek tādai kāda tā ir. starp kaķi un suni, starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru nekad nespēs atšifrēt līdz galam, tiem vienmēr piederēs viņu maģiski brutālās naktis, kur tie atrada tumsas ieskauto laimi, nestandarta laimi nestandarta cilvēkiem. un es palieku uzticīgi no tevis šonakt atkarīga. ^_____^ mana šī brutāli saldā nakts beidzās ar 4ām koduma pēdām un 5 parastiem zilumiem. paldies tev, khhh.! :P mans sestdienas rīts iesākās ar sniega vērošanu no 3ā stāva, kā tas lēni un graciozi lido un krīt, kā tas iegriežas virpulī un parauj sniegpārsliņu pie sniegpārsliņas nāvējošā griezienā. pēcpusdienā ar laimiņu un māri devāmies uz rīgu ar vilcienu. gājām kā mazi pingvīniņi pa sniegoto meža celiņu un tik skaisti sniegpārsliņas bija nolaidušās uz laimiņas skropstām, tik bezgalīgi skaists skats tas bija^^, kinda sniegamaskara – jaunā skropstu tuša, jo tu esi tā vērta lol. *giggle* braucām līdz torņkalnam, kur mūsu ceļi šķīrās un es devos ar kājiņām uz mājiņām. nepagāja ne 30min pa šo balti dievišķo pūkaino lietu ejot un apdomājot mazliet dzīvi un vispār pagremdējoties atmiņu skatos, es biju mājās. mans randōm kaķēna piedzīvojums bija beidzies. kā vienmēr ar laimīgām beigām, smaidu un skaistām atmiņām. ^_____^
vēl mani mazliet sašokēja šis:
****: Es jau tev kādas pāris nedēļas gribu pateikt labus vārdus, tik visu laiku aizmirstas :D
****: 1. Foršs blogs
****: 2. Tu esi foršāka nekā tavs blogs
****: 3. Sūds par blogu, tu esi forša! :D
liels, liels paldies kastēēē. ^^ tu pat nespēj iedomāties kā šādi vārdi spēj uzlabot manu dienu. jeb šajā gadījumā vakaru. viņš jau tā bija ļoti jauks, bet nu ir tiktiktik mm, kā mellenes pienā siltā vasaras vakarā sēžot rasā. (:
skan: priscilla ahn – dream, augustana – boston.
0 comments:
Ierakstīt komentāru