visi vārdi kas tevī.

dzejolīši kā mazi kamolīši tinas un mincītim ir mazie dzīves prieciņi par nieciņiem, jo mana mūza ir atgriezusies un man gribas rakstīt, man ir ko rakstīt, es rakstu.. vakardienas nakts bija mana mūza un mana dvēsele uz baltās papīra lapas 2h garumā, un turpinot šorīt ar pirmajiem saules stariem manā svētdienas rītā, kuri vēl joprojām ir debešķīgi skaisti, un nu jau tie smaržo pēc manas vasaras un zemenēm pienā. nu tā pavisam skaisti. un dzejolītis man blakus guļ pavisam glīts, kas šķiet ir pat veltījums kādam, bet neesmu vēl īsti pārliecināta. emocijām jānosēžas un vārdiem jāieguļas baltajā lapā un jākļūst vienam veselumā, tad.. tad es zināšu, jutīšu un mīlēšu, šo dienu, kas man atdeva rakstītprieku. dzīvojiet mīļie, nevis vnk eksistējiet – tas ir tā vērts. sagaršo prieku uz mēles svētdienā ar sauli augstu debesīs un mieru sirdī ir pasakaini skaisti. ♥

[mans pagājušās nakts lolojums.]

***
ieklausies kā klusums runā
tiem vārdiem katram sava elpa.
rīts uz mana pleca mostas
un es dzirdu mazās lietus lāses,
kas uz manas ādas klauvē.
tās pēc tevis taujā,
negrib mirt tās saules kaujā.

starp diviem bezmiegiem ir diena,
tai saule kabatā un tā nav viena.
tā vienkārši ņemt un apsēsties uz jumta,
un dzirdēt kā tu dzīvo domās manās.
tevī maldos es, kā neaicināts viesis
jo brīdī, kad pamats zūd zem kājām,
ir grūti rast sev vietu mājām.

nav skumjām vairs manī telpas,
un uz iekšu sev ceļu lauž prieks.
tu esi viss, kas man pieder
un, viss ko es nedrīkstu paturēt šai dienā,
kad mani saules kamolīši šķiet kā nieks.
un miera ostā piestāj doma mana,
tā prieka jūra tava.

pusnaktī mans skatiens satika tavējo,
un es pazaudēju simts trokšņos, runās un steigās to,
kas kā sapņaina pasaule dzima tevī.
un kas gan pateiks, ko šodien man mīlēt,
kad tevis un manis vairs nav.
tik tu ar vārdiem spēj pacelt sauli,
kas pār manu smaidu nekad nenoriet.
jā, tā bija cita dzīve, pilna cita prieka.

un es vairs netraucēšu tavu sapņu trauslo miegu
par zemeņu sarkano sniegu.
kā kaķpēdiņas ar pukstošiem soļiem nāk,
mazās lietus lāses saules kaujā izpostīt mani sāk.
tik tu kā pasaules smaids ieripo manā plaukstā,
kur bērns, kurš kādreiz smējās -
sauli atcerējās.

skan: emīls balceris – zelta sirds.