tuk tuk par sevi.

nesen izlasīju Klāva Elsberga prēmijas saņēmušā Marta Pujāta dzejas krājumu – Tuk tuk par sevi. viņa dzejoļi man vienmēr patikuši un protams mīlu Klāva Elsbera daiļradi, tāpēc vēl jo vairāk bija vērts lasīt šos dzejoļus. šie gan ir 21.gs. dzejoļi ar modernisma piesitienu un haosa teoriju, taču anyway man tuvi un mīļi. šādi dzejoļi man tīk visvairāk, kad daudzās metaforas jāizdzīvo, lai izprastu dzejoļa dvēseli. un nekuram katram lemts saprast šādu jaunās paaudzes dzeju, kas vienlaicīgi tomēr nav nemaz tik jauna.
vienmēr lasot dzejas krājumus es iekrāsoju lietas no dzejoļiem, kas iekrīt manā sirsniņā. vārds, vārdu salikums, rindiņa vai pantiņš. jebkas, kas aiztur manu elpu kaut uz sekundes miljardo simtdaļu. sniegšu jums šī dzejoļu krājuma iekrāsotās lietas.

*jo tu esi no dziesmas.
*esmu gatavs daudz un dažādi tev piemaksāt, tikai apskauj mani.
*un kad tu savas gleznas glaudi.
*investē manī.
*atšķir acis.
*mūsu smaidi sakrīt.
*acu maģistrāles aiziet, katra savā maršrutā.
*un no smaidu līstēm izliekts.
*visam pavisam silti zem sniega.
*smaržo pēc gadalaika.
*vēl diena nav nākusi pie samaņas.
*un reaktīvā dzīve.
*un notirpusi ikdiena.
*rudens lapas pie asfalta kā markas.
*es eju gulēt maija beidzamajā dienā. no rīta pamostos un redzu – sācies maijs.
*sulīgs ōpijs ieplūst mūsu celofāna plaušās.
*ar glazūru pārlietas acis.
*lūpu un pirkstu paisums.
*paņem acis rokās deguns parādīs ceļu uz paradīzi.
*apžūs krāsa tādam skatam.
*skumju kontūras uz mums.
*tu tikai neiemīlies ne viņā ne manī.
*zinu zinu tu domā ka nezinu – lietus nomaina sauli un pēc tam atkal apmainās vietām.
*saule līst.
*neticu vārdiem kas sākas ar a, neticu vārdiem kas sākas ar b.
*arī bez smiekliem tiek man savs smaids.
*luktura gaismā izdziest man smaids.
*mans plecs ir no drātīm uzausts klusums.
*un mēs kliedzam vēl un vēl, kaklā man ir džinglbell.
*un skrejoši manekeni.
*piekautas zvaigznes ar nolauztiem stariem.
*bet tad es noslauku putekļus sev no acīm.
*salabots klusums mūs savā ierindā sauc.
*naktis aizsvīst ar spilgtām krāsām.
*ka esam pazaudējuši atslēgas kaut kur naktī.
*mēs esam aizmirsuši elpot.
*mēs esam trokšņi.
*saburzās saule.
*vai tad lietus lāses līstot skatās kur tās līst.
*uzsniga sniedziņš balts, apsniga rakstāmgalds, guļu ar seju smiltīs.
*pie tevis nātru halātā.
*tu saviem brāļiem spārnus adi.
*seši mazi bundzinieki, septītais no sirds.
*sarūsējuši mugurkauli, sabirst krāsainos konfekšu papīros.
*smilšu pulkstenī bērni, smilšu kūkas ceļ.
*arī bērnus no smilšu pulksteņa izkratīs.
*tas salauž dienas bezgalību manī.
*tālu tālu slīdoša bura.
*lietus visu dramatizē, lietus līst un dramatizē.
*ja vien būtu manos spēkos visu stulbo izraut ārā.
*zvaigžņu dziesmas.
*zvaigznēm tūlīt dziesmu dziedās.
*mēness pufaiciņu apvelk.
*sirds jau tomēr paliks vēl tava galvaspilsētiņa.
*glaudi kaķi pamurrāties.

un dzejolis, kurš no sākuma līdz beigām mani pilnībā paņēma:

var jau atļauties šūpoties vējā
rītā pirksti plakstus kad ver
seja smaidu man nokavēja
acis savas asaras dzer

var jau atļauties skatīties saulē
vakara graujošās krāsas kad nāk
rokas atkal ārprātu auklē
šovakar zīmējums nesanāk

var jau atļauties vienmēr pa vecam
vienmēr pa vecam pateikt sev tā
aizmiedz puisēn pats sev uz pleca
aizmiedz un tad tev netrūks nekā.

dzeja mani vienmēr apbūrusi. un ikvienā dzejolī ir savs skaistums, kurš tikai jāprot atrast un ierakstīt degošiem burtiem savā dvēselē. jāiemācās ķert no dzejas sev to, ko sirds iekāro un ko dvēsele spēj izdziedāt lietainos vasaras vakaros. ^____^