[šis dzejolis jeb epifānija vai pat proza, dunno tapa šovakar dodoties mājās pa lietainu, lietainu ceļu..]
lietus lāses pār manu galvu šonakt neierasti smagi krīt,
kamēr gaidu zaļo gaismu vienatnē pie meln-un-balt svītrotā ceļa.
vēlāk ejot pāri akmens tiltam lēnām slejas mana pazaudētā dzeja,
netraucēta tā un sausa pat, kad manas pēdas peļķēs viesuļvētru taisa.
pie dzelzceļsliedēm stāvu es kamēr lietus vilciens garām trauc un klusumu ar skaņu jauc,
tad šķērsoju es sliedes lēnām, lasot plaukstā lietus lāses sabrauktās.
un kamēr vētra ārā nebeidzami plosās un jūru no krastiem ārā aicina uz zilajiem soliņiem spēlēties,
es esmu savās mājās jaukās un savās sienās sarkanās pavisam drošās.
arlabunakti.
[p.s. – piedodiet man par to, ka šeit sen nav rakstīts, bet pašlaik laiks man dārgs un nespēju ne minūti vējā laist.]
0 comments:
Ierakstīt komentāru