HIMNA MEITENEI
(Rūtiņai.)
tev matos saule mirdz, tev sirds tik pilna dailes,
un zelta jaunība no tavām lūpām tvan.
tavs skūpsts ir liesmaināks kā svētas uguns gailes,
kas deg kur piedošanas tālie zvani skan.
kaut rudens laukus sveic un mežos lapas zeltī,
no tevis pavasara vēsmu šalkas plūst.
man liekas: vienīgai tev spoži vārti celti,
no staru šķēpiem pusnaktīs kas dzelmēs lūst.
tev rokās glāsti dus, tev debess zilgme acīs,
bet mīlas gaviles pauž smejot tava balss.
vai tā reiz mani sauks, bez vārdiem skūpstā sacīs,
cik skaisti mīlēt ļaus mums dzīve – karnevāls?
tev sirdī kristalls balts, nav to vēl ļaunumu skāris,
nav maldu putekļiem tā svētais gaišums klāts.
- ja sāpju asarās deg tas un acu pāris,
no ielām pelēkām pie manis laukos nāc! -
nes lūpās smaidu vien, – tas uzplaukst tur par ziedu,
nes cauri dzīves purviem skaidru sevi tu.
tev, tavai bērna skaidrībai šo himnu dziedu,
lai mūžam tāds tu priekš manis paliktu.
tev matos saule mirdz, tev sirds tik pilna dailes,
un zelta jaunība no tavām lūpām tvan.
tavs skūpsts ir liesmaināks kā svētās uguns gailes -
nāc, šonakt, skūpsti! asaras lai sadeg man!...
/Jānis Māliņš./
Dziesmiņa Rūtiņai
vairs tevis laukos nav... tu ielu žņaugos esi -
tev kājas asfaltu ne meža takas min.
ap tevi gunis kvēl, sauc kafejnīcās džesi,
kas saldu gardumu ap tavu sirdi tin.
šalc drūmi rudens vētrā slaidās sila priedes, -
kaut saprast varētu, ko viņas naktij teic.
vai sūdz tās likteni, vai spožās tēraudsliedes,
kas tevi aizveda, kur putekļus sirds sveic?
vai atceries, cik spožs ir mēness debess dzīlē,
cik tumši mākoņi pār kalniem naktīs klīst?
vai sirds tad neiesilst priekš sirds, kas tevi mīlē,
kas laimi sniegt tev grib ko pati nepazīst?
tā visu atstātu, kas viņu šeit vēl saista, -
pār manu pagātni būs pārvilkts melnais krusts.
ja smadot sauksi tu, kur mīla sveiks mūs skaistā,
kur sāpes izdzēsīs no sirds prieks neizjusts.
vairs tevis nav, kas klausās krēslas stundu zvanos,
tu aizgāji, kad sauca liepilsēta – zvērs.
kam sirdī salūza tev prieks par vēlēšanos,
ko kādreiz svētvakarā lūdza vecais bērzs?
bet reiz kad ziedon’s nāks, kad birzes saulei smaidīs,
un sārtos ābeļziedus bites aplidos.
man sirds uz zilā kalna tevi lūgs, tur gaidīs,
un lūpas atkalredzēšanās skūpstu dos.
vairs tevis laukos nav... tu ielu žņaugos esi, -
tev kājas asfaltu ne meža takas min.
bet sirds tev skaidra būs, ja mīlas svēto mesi,
tā lauku daiļā klusumā sev atrast zin...
/Jānis Māliņš./
skaisti. man jau nu ļoti patika, it īpaši pirmais dzejolis. namnamnam, biežāk kko tik skaistu atrast 82 gadus vecās avīzēs, kāds patīkams dvēseles labums ir no šī darbiņa. *sun*
0 comments:
Ierakstīt komentāru