20111030

smuki mākoņi spilvenā manā.

tumblr_ltowkyASqq1qzprlbo2_500
dzīve ir kā smuku mākoņu kombinācija debesīs, tu nekad nezini, kad sāks līt, tu nezini cik ilgi tie aizsegs sauli, tu nezini uz kurieni tie aizslīd, tu nezini ko tie cenšas tev pateikt zīmējot debesīs baltās gleznas.. bet tu apzinies cik skaisti viņi ir no matter what.! dzīve ir piedzīvojums, kuru ir jāiemācās piedzīvot un galvenais ļauties tam, jo ir lietas, kuras nevajag analizēt ar logaritmiskām funkcijām vai ņūtona otro likumu. dažreiz gluži vienkārši vajag paspert pus solīti uz atpakaļu un ļaut visam satīties tā kā liktenis to ir iecerējis, gluži kā mazam laimes kamolītim (:
ir taču tik skaisti vienu rītu pamosties un saprast, ka viss pēkšņi ir savādāk.. labāk. varētu pat apgalvot, ka gandrīz tieši tā kā vienmēr ir gribējies un beidzot šķiet, ka viss ir pareizi. un iestājas tāds iekšējs miers, kad dzirdi vairs tik savu sirdi tikšķot mazliet paātrinātā ritmā un domās plosies vairs tikai tu. apkārtējās vienmuļās pasaulītes vairs nav, ir tikai smaids un tavs dzidri zilās bangojošās jūras acu skatiens.. un man paliek mazliet grūtāk elpot.!

šobrīd ir jāsaprot tikai viens – to, ka šajā 2011. gadā vairs atlikuši tikai nieka 2 mēneši, kuri paskries gaismas ātrumā, un pa šiem 2 mēnešiem ir jāpaspēj sadarīt visi nepadarīties dari.! jo 2012. gads ir jāsāk no baltas, jaunas un tīras lapas, ar lielām pārmaiņām ar sākumu visai pārējai dzīvei, ar laimi un smiekliem, ar brīvību rokas stiepienā un to būšanu mājās sajūtu, kas viss liekas tik pašsaprotams un burvīgs (: ..bet tagad, tagad ir jāpacenšas mazliet vairāk, lai to visu iegūtu, jo 2 mēnēši ir sooooo tā visa vērts.! ja vien jūs zinātu mani mīļie, cik ļoti es gaidu jauno gadu ar jānvāri, jo es zinu, ka būs patīkamas pārmaiņas un beidzot es pat varētu apgalvot, ka tiks atrasts tas prieks par laimīgām beigām vai vismaz tā sākuma punkts tālākai līniju savienošanai, murrr (:
jā.! man patīk būt tieši tur, kur šobrīd atrodos un tieši ar tiem cilvēkiem apkārt, kas šeit šobrīd ir, jo laimes pareizo formulu nevar izskaidrot ar formulu, tas ir jāpiedzīvo un jāieelpo.!! turpinam priecāties par smukiem mākoņiem mazie un atceramies reizi pa reizei arī ielepot laimi, tas ir tā vērts ^___^
p.s. - the kiss is a lovely trick designed by nature to stop speech when words become superfluous.

20111024

saujiņa saplēstu šķīvju.

tumblr_lr7wm1viU81qcu28ao1_500_largešobrīd gribas klusēt. gribas apēst klusumu, lai arī domas galvā paklusētu. gribas ieelpot un izelpot klusumu. gribas saplūst ar klusumu un gluži vnk gribas būt savam un tavam klusumam..
ir grūti paskaidrot un ir arī mazliet grūti elpot. pēdējā laikā viss atkal kā pa karuseļiem, viss griežas un sagriežas un mainās, un viss ko es vēlos ir, lai tas viss apstājas pirms man paliek slikti ap dūšu. pilnīga laime jaucas ar izmisumu un fucked-up-ness, un šķiet kā never ending vāveres ritenis.
nesen ar bariņu darba kolēģu bijām kuģa tripā uz stokholmu. 3 gandrīz lieliskas dienas 8 cilvēku sastāvā, kur mēs ar Andēnu izdzīvojām 6 vīriešus un still esam awesome, kur gan vēl atrast 2 tik izturīgas sievietes, kas to visu varētu 3 dienas pārdzīvot, smieties līdzi, trakot, uztvert, saprast, pieņemt un nenosodīt.! tas bija lielisks pasākums, kas izvērtās 6 dienu garā ballītē vēl arī nokāpjot no kuģa, jo cilvēku pieradums bija tik liels, ka bija grūti sēdēt mājās un būt šķirtiem vienam no otra. ziniet cilvēki pievelk, pareizie cilvēki nosēžas prātā un neiet prom, tu viņus iemācies ieelpot un liekas, ka smoc, kad esi par ilgu prom no viņiem. jā, uz cilvēkiem rodas ieradums, un es noteikti pieradu pie šī mazā bariņa nekontrolēta hausa lielisku cilvēku personībās (: viņi lika smaidīt.
vēl mani negaidīti pārsteidza liktenis, kurš šķiet spēlējas ar mums gluži tāpat kā mēs spēlējamies ar viņu. viņš aizdedza pirmo dzirksteli, pirms tika izraisīts salūts.. un es vēl joprojām nezinu kas tas bija, un kas tas ir, tik to, ka apdedzināšos, jo savādāk nekā, ja spēlējies ar uguni.

un šovakar liktenis atkal mani apciemoja, šķiet pārāk biežs viesis palicis manā ikdienā.. ir grūti skatīties kādam acīs un lēnām redzēt kā mirst mazās prieka uguntiņas acīs sakot vārdus, ka tu kādam patīc more than you should, bet tu spēj atbildēt tikai to, ka we are just friends. ir vēl grūtāk, ja šis kāds ir labs draugs. draugus sāpināt nav labi, arī ienaidniekus nē. un arī sevi. un ar katru pateiktu vārdu tumsas klusumā ar tikai mazām apaļām gaismiņām traucoties garām gaismas ātrumā tu jūti kā viss mainās, kā nebūs rīt vairs tā kā ir tieši tajā mirklī, vai minūti iepriekš. lai arī kas netiktu teikts, tu zini that doesn’t matter, viss jau ir mainījies, un tavos spēkos to nav ietekmēt, gluži tāpat kā tavos spēkos nebija ietekmēt to kā tas viss sākās. šovakar gribas būt kādam citam, šovakar gribas izdarīt arī ko labu, bet visvairāk šovakar gribas aizmigt un aizmirsties. gribas būt klusuma vergam, un tumsas cietumniekam un ļaut tiem abiem mani saspridzināt tūkstošos un miljonos mazu visumu, atstājot tikai putekļu vētru tavā rīta tējā kā vienīgo liecību, ka reiz esi mani pazinis..
p.s.-tev paliks labāk, ar laiku, bet paliks… tikai atceries elpot.!
skan: ben howard – promise; parachutes – paper birds.

20110925

kastaņu paslēpes tavās rudens krāsaino lapu kabatās.

6177825834_d35781ba42_z_large
lēni iekrāsojas zaļās koku galotnes un ikdienā arvien vairāk staigāju pa rudenīgi krāsaino lapu paklāju, un kabatās pārcilāju brūnos kastaņus, kurus iemainīšu par kaut vienu tavu domu saulainos svētdienu rītos (: .. ir pienācis rudens, mans draugs. mans rudens, tāds krāsiņām apvīts un mazliet melnaholisks, ar burvīgiem krāsaino lapu virpuļiem vējainās dienās un siltu tēju sēžot uz savas jaukās palodzes vērojot mazās lietus lāses spēlējoties aiz mana loga, un viegli satraucos par tām gluži kā māte vērojot savus bērnus rotaļājoties pie mājas durvīm pārāk tuvu blakus esošajam ceļam. un vēl es spēlēju paslēpes ar kastaņbērniem savās kabatās, kur rudens nostaļģiskā elpa tos ieaijā jaukā miedziņā.. jā, pasapņot jau ir skaisti, it īpaši rudenī (:
jā, es mainītu vienu tavu domu pret sauju savu dārgo un cītīgi lasīto brūngano kastaņu. jā, šādu barteri es piedāvāju sev pašai vēlos rudens vakaros, kad gribas saprast notiekošo, kad gribas gluži vnk saprast.. kāpēc gan ir tā, ka mēs kādu tā pa īstam novērtējam tikai tad, ka šī cilvēka vairs nav mūsu dzīvē. kāpēc mēs saredzam to visu patieso, tikai tad, kad esam sajutuši to, kas mums galīgi netīk. kāpēc mēs tiecamies pēc kkā tāda, kas ir gaismas gadu attālumā un īsti nenāktu mums par labu, bet neredzam to, kas stāv mums acu priekšā un diezgan ideāls. kāpēc mums vienmēr vajag sarežģīt to, kas ir viegls pēc savas būtības, un atvieglot to, kas sarežģīts. tā vien šķiet, ka mums vienmēr visu nepieciešams apgriezt kājām gaisā un izbaudīt to tā, pirms saprotam to, ka ne par velti gravitāte mūs tur ar abām kājām cieši pie zemes for our own good.!
atgriežoties pie pašas pirmās un svarīgākās domas, par cilvēku nenovērtēšanu, es varu teikt tikai vienu – i know how it feels.. after all this time es apzinos, ka kļūdījos, bet es arī saprotu, ka tad es vēl biju maziņa savās domās, es biju maziņa savā saprātā, un es noteikti nespēju novērtēt to, ko es tagad novērtēju dzīvē kā tādā. tagad es apzinos, cik lielisks tu bijis arī ar visiem saviem dažiem mīnusiem, jo neviens jau mēs neesam īsti perfekts. tagad kad mana dzīve rit jau 21mo gadu, vērtības ir smagi mainījušās un tāds cilvēks kā tu ir jātur cieši, jo tu rūpējies un esi blakus; tu liec smieties un zini, ka ģimene nāk visam pa priekšu no matter what; tu arī zini, kas ir dzīve un kā tā spēlējas ar cilvēkiem, jo tu arī esi ticis dragāts; tu esi kāds kuram gribētos pamosties no rītiem blakus un apzināties, ka jā – dzīve mēdz būt skaista; tu tik ļoti labi satiec ar bērniem, ka for sure tu būtu lielisks tēvs; un vienmēr, kad pa radio sāk skanēt train dziemsa – marry me, tu ienāc man prātā (: esot tur kur es pašlaik atrodos savā dzīves ceļā, es saprotu to, ka muļķošanās un having fun un spēlītes un viss cits ir great, bet ne pietiekoši, tas sāk kļūt nogurdinoši un apnicīgi, un pat garlaicīgi. dažreiz tas viss ir all good, kad gribas atpūsties no dzīves rutīnas un apkārt esošās negativitātes, bet pamatu pamatos tomēr vislabākā dzīves mācība still ir – to love and be loved in return [ilgtermiņā]. un yeah, “the only thing worse than missing someone, is wondering what there was to miss” - es esmu on this page.. visnotaļ stulba sajūta es jums teikšu, tāpēc nedariet tā, mācieties no manām kļūdām – novērtējiet to, kas jums ir tagad, lai vēlāk nav žēl..

pēc šī esmu sev parādā aptuveni 4as saujas kastaņu, ko sabērt savās rudenīgi krāsainajās lapu kabatās, un iet ārā lietus peļķēs palēkāt tā no sirds, lai domu kastaņi pār manām basajām pēdām mirtu savādāk, bet pašu pēdējo brūngano kastani es dāvāšu Tev, kā solījumu ^___^ murrr.
skan: damien rice – amie.

20110916

when I am more than you can take, just give me back.

tumblr_lrd5uboKYX1qhk9b7o1_500_large
labvakar.
šovakar pēc haosa darbā un slimošanas, pavisam mazliet prieka tika iegūts no vēlas kino nakts ar Andēnu un drusciņ smiekliem tumsā. pēc kā bija gara gara pastaidziņa mājup, ejot pa laternu izgaismoto ielas vidu ar austiņām un jauku mūziciņu, cerot, ka mašīnas šovakar paņēmušas atvaļinājumu, un ziniet – man sanāca. bet pats galvenais bija izvest domas vakara pastaidziņā, un likt tām ieelpot rudenīgo nakts gaismu.. misija izpildīta.

un ziniet, es aizdomājos par to cik viegli ir saaukstēties, tāpat arī iemīlēties, vai arī dzīvot pagātnes atmiņās. bet cik grūti ir izauklēt pietiekoši spēcīgu imunitāti, lai neslimotu, vai arī patiesi mīlēt, vai arī pabeigt iesākto. cilvēkiem ir tendence pa lielam vienmēr izvēlēties to vieglāko ceļu, vai samierināties ar to, kur dzīve mūs iemet, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar grūtībām vai jāizvēlas starp dažādām iespējām. cilvēkiem ir arī tendence dzīvot pagātnē, neatbrīvojot vietu tagadnei, tikai tādēļ, ka tā taču ir vieglāk. ir vieglāk vēlreiz par jaunam nekļūdīties, netikt sāpinātam, un gluži vnk paredzēt sekojošos notikumus. mums katram dēļ tā ir savs dzīves skapis pilns ar skeletiņiem, par kuriem īsti neviens runāt publiski nevēlas. mēs tos apzinamies, samierinamies un turpinam tiem dzīvot līdzās – that is just the way life goes.
saviem skeletiņiem es ik pa laiciņam mēdzu uzskriet neapzināti virsū, tie mani sveicina lietās un vietās, skaņās un smaržās, un ir grūti paslēpties. kas liek domāt par to, ka pagātne gribi vai nē vienmēr būs ar mani, tā ir daļa manis. visas nepabeigtās lietas, visas salauztās lietas, visas sāpīgās un laimīgās lietas, tās visas veido tevi tagad un bez tām tu būtu pagātnes versija par sevi. dažreiz sanāk sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti gribētos ieraut sevi kkādā paralēlās dimensijas viesulī un būt tur kur kādreiz būts, ar tiem cilvēkiem un specifiskajām lietām, un sajust to realitātes garšu vēl vienu reizi, dzirdēt tieši tās cilvēku balsis, un ieelpot precīzi to pašu elpu ko toreiz.. gribētos būt tajā rudenīgajā poliklīnikas pieturā vai arī sniegotajā 3dienas decembra vakarā pēc saujiņas smieklu, vai arī gulēt uz zvaigžņotā jumta ar pipermētru tēju un bīdot mākoņus dzejā, gribētos tik ļoti gribētos, ka nedarītu to, tad ja tas būtu iespējams.. tāpēc, ka dažām lietām ir gluži vnk jāpaliek neiespējamām un tikai mūsu sapņos un vēlmēs bezgalībā.

un vēl es mazliet nespēju saprast, kāpēc jau kuro nakti manos murgainajos sapņos esi Tu, jā tieši Tu, brīžos, kad man ir vissliktāk un notiek kkas traģisks – Tu man esi blakus un turi manu roku.. sasodīts, ko tas nozīmē.?! es gribu zināt.. es patiešām.. man vajag zināt.. pastāsti man lūdzu. es uzvedīšos labi, es apsolu (:

20110901

the great summer of ‘11.

summer feeling.
sveiciens visiem 1. septembrī, kam 1. septembris ir patiešām 1.septembris, bet pārējiem atvadu sveiciens no vasaras, kas nu mūs lēnām, bet ar pavisam lieliem soļiem pamet uz gariem, tumšiem un aukstiem mēnešiem, ehh..
šeit nav rakstīts jau visu vasaru, bet mīļie nedomājiet, ka esmu par jums aizmirsusi, gluži vnk šajā vasarā nebija laika, būt šeit vai atcerēties ikdienā, ka kaut kas šāds būtu jādara. šī vasara bija pārlieku pilna ar notikumiem, piedzīvojumiem, jaukumiem, ballītēm un lieliskiem mirkļiem ar tik pat lieliskiem cilvēkiem (: kad gluži vnk dzīve ir pārāk laba, lai tērētu minūtes par to rakstot nevis izdzīvojot.! es ceru, ka jūsu 2011 vasara bija as much awesome as mine (: tagad.. tagad gan laiks atgriezties realitātē un pie darba, skolas, mācībām (mocībām), negulētām naktīm, utt.
vasara kopumā bija tāda viena milzīgi liela burvīgu krāsu palete, protams ar visu pozitīvo un negatīvo, jo galu galā dzīvei taču jābūt līdzsvarā (: ar iedzīvošanos otrajā pilngadībā (21) un beidzot patiešām īstu dz.d. sajūtu, kāda sen nebija bijusi un tas viss pateicoties jaukajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. vēl protams, ar tādu svarīgu faktu, ka Miss Jū-Es-Ēj – Guna Začeste ir beidzot pēc vesela gada atgriezusies pie mums MĀJĀS^^ un visādiem citiem sīkumiem un pozitīvismiem, kurus uzskaitīt jau īsti nav jēgas, jo mirkļi ir noķerti, izdzīvoti un palaisti brīvībā, tieši tur kur viņiem jābūt..
šodien izdomāju, ka ir īstā diena, lai atgrieztos šeit un uzsāktu jaunu ieskatu uz nākošajiem mēnešiem mūsu ne visai pārāk mīlētajā ziemā. 1. datums ir sākums visam, un savā ziņā arī sākums rudenīgajiem laikapstākļiem un tai rudens noskaņai, kas jau kādu laiku pavisam nemanāmi cenšas iezagties manī.. protams, nevaru sūdzēties, rudens man pavisam noteikti tīk, bet jāatdzīst, ka šogad atvadīties no jaukās vasaras ir grūtāk nekā līdz šim bijis, laikam sāku pieķerties vasaras sajūtām arvien vairāk (:
šodien kkur starp rudenīgajām lietus lāsēm un vasarīgajiem saules stariem, es pieķēru sevi atkal aizdomājoties par dzīvi un tās vēl joprojām neizdibināmajiem mazajiem celiņiem. šīs vasaras sākumā mani nevarētu teikt, ka patīkami pārsteidza, bet pārsteidza kāds cilvēks, kurš pirms mazliet vairāk kā gada man lika smagi vilties (lai arī kādi argumenti tam tagad ir likti pretīm, tas tomēr nemaina faktu, ka tas notika at first place). es izlēmu, ka šim cilvēkam jādod otrā iespēja, jo galu galā visi tādu ir pelnījuši, lai kā arī nebūtu bijis viss pirmajā reizē. lai gan vairāk par visu mani bīdīja un bakstīja tā interese – why are you back & acting like nothing happened.?! - un man pa visām varītēm vajadzēja to noskaidrot, jo galu galā two can play this game. un tas liek aizdomāties par to, vai mēs vispār kādreiz īsti beidzam spēlēt spēles.?! jo tiklīdz viss šķiet labi vai pat pārāk labi, mēs to sākam apšaubīt un radīt neeksistējošas lietas un darīt visādas muļķības, lai visu mazliet atdzīvinātu un atkal pārvērstu spēlē.. kurā agrāk vai vēlāk kāds vienmēr cieš. kādēļ gan mums tas vajadzīgs, dažreiz es to patiešām ļoti nesaprotu, bet laikam jau, ka tā vnk ir cilvēku daba, kas daļēji ir dzīvnieka daba.. atgriežoties pie mana vasaras cilvēka ir jāmin tas, ka šoreiz es tam piegāju ar mazliet citādu metodi un ja jau cilvēks patiešām vēlējās atgriezties manā dzīvē, tas šoreiz pēc pilnas programmas, nevis kā pirmajā reizē, kad tā īsti par šo cilvēku zināju tikai faktos, ko varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un lai arī cik skaisti toreiz viss arī nebija, šoreiz tas vairs nederēja. šoreiz vajadzēja sākt pa pareizam un būt draugiem at first, patiešām uzzināt lietas vienam par otru, saprast kādi cilvēki esam. man svarīgi bija arī iepasīztināt tevi ar gandrīz visiem maniem mīļākajiem draugiem in my life, un mani pavisam noteikti priecēja fakts, ka they like you un ka tev patīk viņi, ka you guys get along un laugh, un ka varu ballītē tevi atstāt ar viņiem un apzināties, ka nepazudīsi kādā stūrītī alone, bet gan runāsies ar viņiem un viņu draugiem, un būsi just funny (: tas patiešām daudz ko nozīmē, bet then again.. kāpēc es jūtos tā, ka still kkas trūkst. kāpēc vēl joprojām ir lietas, ko esmu tev piedevusi, bet nevaru aizmirst.?! laikam jau tas ir mans big issue un es nespēju vnk beigt piedurties un likt tev justies vainīgam par to visu kas bijis, es gribu, bet nespēju.. tas viss mazliet liek aizdomāties par to, ka neskatoties uz to, ka most of the time tu esi jauks un mīļs un šodreiz es actually zinu tevi kā cilvēku, vai mums kādreiz varēs būt kaut kas vairāk par vienkārši being good friends.?! vismaz no manas puses.. jo atmiņu gluži vnk izdzēst nevar.. un es nezinu ko, lai ar tevi iesāk.. jo es gribu ļauties, tām jaukajām sajūtām un tiem taureņiem.. ..bet, ir kkāds BET, kas mani attur no tā visa, un tas šķiet nekur netaisās pazust tuvākajā laikā. ehh, dzīve, mana dzīve tu atkal man radi galvas sāpes.
on the other hand, es zinu, ka pati esmu sadarījusi nesmukas lietas attiecībā uz kādu citu cilvēku. un tieši tā iemesla dēļ, es vēlos šo cilvēku satikt, lai izrunātos, lai atbildētu uz pilnīgi visiem jautājumiem, lai censtos, vismaz censtos dot kkādas atbildes par visu, jo pati esmu sajutusi uz savas ādas kā ir tad kad nezini.. nezini pilnīgi neko. un gluži vnk sāc sevi sagraut no iekšpuses.
to es nenovēlu nevienam, it īpaši šim cilvēkam. viņa vienīgā kļūda bija iemīlēties manī brīdī, kad es pati biju sagrauta un mēģināju sevi salikt atpakaļ pa maziem maziem gabaliņiem, un būt tāda taureņa tornādo epicentrā nevienam nenāk pa labu, lai arī cik labi nodomi būtu – tu tiksi parauts līdzi un izpostīts.. un that’s what happened.. un es tā negribēju.. no sirds. šis cilvēks bija patiešām diezgan perfekts, bet visu labo, kas mums varētu nākt par labu mēs jau apzinamies tikai tad, kad ir jau daudz par vēlu, vai kad esam to salauzuši. es patiešām ceru, ka man tiks dota šī iespēja satikties ar šo jauko cilvēku, izrunāties, pasmaidīt un galu galā nebūt tam cilvēkam, kuram pēc 5gadiem tu gribētu piezvanīt tikai tāpēc, lai pastāstītu cik awesome tava dzīve ir tagad un, ka tu priecājies, ka i’m not in it. es negribu, lai tā viss beidzas (:

jā, mans septembris ir iesācies tik pat krāsaini, kā noslēdzās mana vasara. ir daudz neatbildētu jautājumu, un beidzot ir mazliet piebremzēts un padomāts par dzīvi, jo beidzot tam ir laiks. jo cik tad tā vienkārši var skriet un cerēt neatdurties, vai nesasisties. ir jau tomēr kkā viss piedzīvots un beidzot gribas salikt lietas pa plauktiņiem, un uztver visu mazliet nopietnāk. es protams, ar to visu nedomāju, ka tagad ir jābeidz izklaidēties un dzīvot dzīvi, nevis vnk eksistēt, bet gluži vienkārši apzināties prioritātes. apzināties, kas nāk par labu SEV at first place. un būt mazliet labākam cilvēkam pret tiem, kas tevi mīl un tev tic, brīžos kad pat tu pats sev netici – un tie ir your friends. :*
skan: Cary Brothers – Belong; Instrumenti - Pilnīgi Viens.

20110616

hello, past - long time no see..

tumblr_kwb041xOP81qaq50vo1_500
ouououou, cau mazie mīļie (:
mana šodiena bija tik forša un pilnvērtīga, ka prieks (jā still vairāk prieciņa kā parasti, tas tā grows on me, ka drīz būs vnk defaultā).

mazais sīkums, no šodienas esmu pašnodarbinātais un man ir forša rozā lapa, kas to paliecina :D ok bet tas tā pa lielam whatever.

labākā šodienas daļa bija senu cilvēku satikšana, jauka pasēdēšana un pavisam lieliskas sarunas par dzīvi un vērtībām. (: šodien tātad satiku Elzu un Jāni (omg viņš ir TIK garš, man nu galīgi nepatīk viņam stāvēt blakus :D), ar kuriem kopā pirms nu jau 6 gadiem biju angļu valodas vasaras nometnē un tur mums bija tāda pavisam lieliska un jauna pasniedzēja no USA – Elizabete. viņa tad arī ir vaininiece mazajam reunion, kas notikās šodien, jo viņa palūdza mums izpalīdzēt viņas maģistra darbam, ko viņa raksta par dažādām identitātēm (latvieši, eiropeiši, utt.), integrāciju, politiku, vērtībām, tradīcijām un citām svarīgām lietām. Pastāstīju arī par Gunas dzīvi iekš USA un Washington DC, un pateicoties viņas lieliskajiem blodziņa ierakstiem un no stāstītā, tā daudz ko varēju pastāstīt par Amerikas latviešiem un dubūltpilsonību un citām lietām, tāpēc viennozīmīgi arī tev paldies mīļā par to, ka raksti un informē un vispār esi protams :* Elizabete šeit šoreiz būs 2 mēnešus un vasarā noteikti ir daudz ko redzēt un kur būt. vispār man mazliet dīvaini, ka viņa atcerās mūs pēc visiem šiem gadiem, jo taču mazi sīči toreiz bijām, ah, tik patīkami. ņu jā, tā pavisam forši nosēdējām 4atā āra kafejnīcā 2h runājoties par visu un ik pa laiciņam atceroties visādus detaļas un notikumus no nometnes laikiem (interesanti vispār cik daudz es atcerējos un mēs visi kopā, naisss). un prieks dzirdēt, ka Elizabete TIK ļoti labi runā latviešu valodā, es gan sapratu, ka mazliet esmu piemirsusi runāt tekoši in english – šausmas jānokaunas man :D jā, un patīkami dzirdēt, ka viņa kā NY iedzīvotāja esot tur ļoti ilgojas pēc Latvijas un, ka viņa sevi daļēji uzskata par daļu no mums, jo ir tik daudz lietus, kas viņai šeit patīk. pat viņas puisis beidzot ir izlēmis atbraukt, jo viņš pats gribot redzēt par ko Elizabete visu laiku sajūsminas – mīļi. *sun* laiks patiesībā šodien ar šiem cilvēkiem paskrēja nemanot un pēc Jāņiem mēs tiksimies vēl, jo Elizabete grib nofilmēt mūsu ikdienas un lietas, ko mums patīk darīt, lai izveidotu tādu kā video-informācijas materiālu ko rādīt USA augstskolās kā piemēru, kas ir latvieši - šis būs ļoti interesanti un plāni jau top un katrā ziņā parādīsim labāko un skaistāko Latvijas daļu un foršākos cilvēkus :)

vēl arī sarunājām noteikti vienu vakaru aiziet paballēties kopā un parādīt dzīvi naktī un labākās vietas, ko viņa ļoti ļoti vēlas, jo grib savam draugam likt arī iemīlēties šajā valstī un pilsētā, tas noteikti būs ļoti interesanti, tā ka looking forward to this one.!

un vakar.. vakar es satiku TEVI (pēc laikam vairāk kā gada nedzirdēšanas no tevis pilnīgi neko) *sun* kaut uz 10 minūtēm. tu esi vēl paaudzies, tas jau nekas, ka tāpat esi 2 metri un vēl mazliet garš :D mm, tas bija tik jauki. & 2 reizes es tiku samīļota – tā kārtīgi. & tu still esi faking funny un noteikti neesi uz mutes kritis. & Ieva approved you. & prieks, ka tu esi kārtīgi sācis kko darīt ar savām awesome basketbola spējām. & tu drīz uz 3 nedēļām brauc uz USA spēlēt (mazliet sad). & tu teici, ka līdz 1. jūlijam mums vēl obligāti jāsatiekas (mazliet happy) – tas man tīk. (:

jā, man pēdējā laikā sanācis satikt daudz senu un superforšu cilvēku, un šis vēl tikai turpināsies. tik patīkami un pilnvērtīgi, nevaru nesmaidīt – murrr. ^____^