ofšors.

“sala, kas nav atzīmēta nevienā kartē. sala, kuras krasta līnija atgādina mīļotās sievietes profilu.”

vakar naktī pabeidzu lasīt paula bankovska grāmatu “ofšors”. un šķiet, ka ar katru viņa izlasīto grāmatu es iemīlu viņu kā rakstnieku arvien spēcīgāk. viņš man parsōnīgi varu apgalvot ir vienīgais mūsdienu latviešu rakstnieks, kas ir sirdij tuvs un izprotams no sākuma līdz beigām. viņš raksta tik sarežģīti, bet vienkārši labi, ka viņu lasīt ir īsta bauda manai kailajai dvēselītei. viņa rakstīšanas stilu varētu pat pielīdzināt bariko rakstīšanas stilam – tāds puspateikts, pārdomas rosinošs, gudrs un smalks. ja runājam tieši par šo viņa grāmatu, tad tā ir kārtējā daudzsejainā grāmata, kurā katrs var atrast pavisam savu un citam neredzamu būtību. tas ko es paņēmu no visas šīs grāmatas un seja, kas man atklājās visskaidrāk bija tāda sāpīgi bezcerīga apjauta par to, ka nekas ar mums nav kārtībā. un veids kā katrs mēs nodzīvojam savu dzīvi izrēķinot vidējo aritmētisko ir vnk nepareizs. mēs nemākam nodzīvot skaistu dzīvi, mēs vienmēr pieļaujam nepareizās kļūdas, nemācamies no tām, izvēlamies to, kas mums patiesībā nav nepieciešams un pieņemam lietas, kaut gan mums vajadzētu pretoties, ja mums tās nepatīk.
šīs grāmatas sižets ir savīts un samudžināts un patiesībā ir ļoti grūti aptvert to, kura no visām trīs pasaulēm ir reālā. jo šī realitāte tik perfekti sajaucas ar iztēli. grāmatā galvenā varoņa ceļojums uz indiju sajaucas ar aviokatastrofu, bērnības atmiņām, mitoloģisku senlatviešu zemi, atmiņām par precēšanos, neapdzīvotu salu, kura iespējams patiesībā ir apdzīvota, nepiepildītu mīlestību, baznīcu un citām lietām, kas saujacas vienā lielā murgā patiesībā. un tas viss kopā tik ļoti sasaucas ar mūsdienu sabiedrību, mūsu vājībām, bailēm, nedrošību, nepareizām izvēlēm un mūsu eksistēšanu laikā un attiecīgajā vidē. paša bankovska vārdi ir šādi: "Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējis, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk – tu saproti, ka tik daudzas iespējas – patiesībā visas labākās iespējas – ir vai nu palaistas garām, vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas."

un šeit jums būs neliels ieskats šajā savdabīgajā grāmatā, kuru iesaku jums visiem izlasīt. jau pats grāmatas sākums mani paķēra ar pirmajiem vārdiem, kā arī daudzas citas detaļas..

“te, debesīs, ir tik skaisti. visi šie mākoņi zem tevis. zemi nemaz vairs neredz. te ir tā vieta, kur ar zilo debesu kupolu sastopas mākoņu lauku robainā mala. un nevis zeme vai jūra. mākoņi ir tuvu, tuvu, liekas, tu slīdi pa pašu virsu. pa grumbuļainu, viļņainu, caurumainu un kalnainu virsmu, kas izskatās cieta, stingra kā izžuvuša okeāna dibens. brīžiem pieskardamies baltajām putu kalnu galotnēm, mīkstajām cepuru smailēm. kādu gabaliņu tālāk tie saaug un spurojas kā mežs. tev visapkārt augšup slejas dīvainiem kokiem līdzīgi balti un zilganpelēki mutuļi, tu traucies starp tiem kā pa labirinta ejām. acis žilbst no spožās saules, jo visi mākoņi ir zem tevis vai blakus, bet neviena paša tur augšā, virs tevis. tev ir karsti, kaut zini – tādā augstumā valda tikai sals un sīkas ledus lauskas.”

“tu skaties. tev patīk šeit, debesīs. un patīk, kāda no debesīm izskatās zeme. maza un neapdzīvota. pamesta. tāda, uz kuras itin nekas vēl nav noticis. vai ir jau beidzies. tāda, kur visu varētu sākt no gala. kur varētu notikt da jeb kas.”

“tās visas ir manas lietas. un tikai es, es viens uz pasaules, zinu to patieso nozīmi, nē, pat ne nozīmi, patieso kārtību, kādā tām vispār ir jelkāda jēga.”

“tādos brīžos tev liekas, ka saproti, ko virdžīnija vulfa domāja, rakstīdama par “savu istabu”. tev vajadzīga savējā. tāda, kurā valdītu perfekta lietu kārtība. tāda, kurā nebūtu vietas nejaušībām un paviršībām. istaba, kurā viss būtu tikai tavs. un pats galvenais – kurā tev būtu sajūta, ka arī pats piederi tikai un vienīgi sev.”

“un te, te ir mana sirdsapziņa, bet te – apziņa. viss, kas vien ienāk prātā vai tur jau kādreiz ir ienācis. viss, ko kādudien var sagribēties pārcilāt vai izpētīt sīkāk. sakārtots manā istabā.”

“nauda ir viena no retajām cilvēku dzīves izpausmēm, par ko viņš vēl spējīgs domāt. viņš bieži domā par naudu. ne tādā nozīmē, ka viņam par domāšanu kāds vai kāda maksātu, nē. tādā nozīmē, ka nauda ir viss viņa domu saturs, nekam citam tur neatliek vietas.”

“tāpēc netērējiet to naudu, kas jums ir, viņš savā prātā sludina. netērējiet vispār! un neko nekad negaidiet! vispār.”

“vispār tev ir bail no augstuma. no pārmērīga augstuma, kurā tu jūties bezspēcīgs. no augstuma, kurā nav nedz pienācīgu margu, nedz liedmašīnas sienu, kas spētu tevi pasargāt. dāvāt kaut vai drošības ilūziju. jo arī margas mēdz neizturēt un lidmašīnas – krist. tevi kopš bērnības vajājuši augstuma sapņi.”

“tās ir domas un jautājumi, kas uzveļas virsū kā nepanesams smagums, spiež arvien dziļāk un dziļāk zemē, bet glābiņa nekāda.”

“un tu netiec gudrs – kāpēc. kāpēc tev ir paveicies, bet citiem ne. un vai tas, ka tu dzīvo tieši šajā valstī, valstī, kur dzīvo visi šie ļaudis, uzskatāms par veiksmi, par nejaušu sagadīšanos vai nenovēršamu nelaimi.”

“vispār vārdi bija citi. bet noteikti bija. par viņas mīlestību, par bezspēcību, varbūt ne par bezspēcību, bet par nespēju kaut ko mainīt, par pienākumu, par vēlmi būt pavisam citur, būt pavisam citam, darīt pavisam ko citu. tik ļoti skaisti. un reizē skumji.”

“viss strauji kļuva mazāks, pārvērtās par nelielu salu, kuras krasta kontūru tu spētu uzzīmēt pat nakts vidū, par salu, kuru tu vienlaikus gan ienīsti, gan mīli. jo salai bija latvijas forma.”

“un tajā pašā laikā pat sapnī tu kaut kādā apbrīnojamā veidā apzinies, ka šī vieta nav īsta, tā nemaz nevar būt īsta un vēl jo mazāk tā var būt tava, vispār kādam piederēt. nomodā tu neatceries tādu jelkad redzējis. tev pieder daudz šādu vietu. sapņu vietu.”

“elpa pārvērtās baltos garaiņos, garaiņi – ledus kristāliņos, visu klāja sarma, mazas spožas adatiņas. ikreiz, kad tu kaut kam nejauši piedūries, kaut vai tikai kādai lapiņai vai suņburkšķa kātam, tas ar klusu un žēlīgu tinkšķi kā tāda tieva lāsteka nolūza, nokrita zemē un zem taviem soļiem sabirza sīkās un asās ledus lauskās.”

“reizēm tu pieķer sevi domājam par otra cilvēka nāvi. tev kļūst neizsakāmi pretīgi, tu izjūti riebumu pats pret sevi, tev kauns, tu apzinies, ka tas droši vien ir liels grēks, un tomēr tu domā.”

“sasodīts, tev gribas smēķēt, par visu vairāk tev tagad gribētos uzsmēķēt. pirmo rīta cigareti. kopā ar pirmo rīta kafiju.”

“dažkārt tu pamosties un labu brīdi netiec gudrs, vai redzētais bijis sapnis vai īstenība.”

“tu jau tobrīd nojauti, ka patiesībā tavs sapnis ir nevis par salām, bet par attālumiem.”

“viņi nemanīja, ka jau sen kļuvuši paši par savas iztēles ķīlniekiem.”

“tik agriem rītiem ir savas priekšrocības. tu izkūņojies no segas apakšas, steigā izdzer kafiju, izej no mājas, steidzies cauri parkam uz autobusa pieturu un tad ieraugi cilvēku, kurš varētu būt tu, tomēr nav.”

“tu priecājies par saules apgleznotajiem mākoņu kalniem aiz loga, tavā galvā ieklīst un no tās atkal aizvējo visdažādākās domas – gan pagalam prātīgas un praktiskas, gan pilnīgi trakas un nekur liekamas.”

“tu nokriti pasakā. pasakā, kur tev jāiztur neizprotami pārbaudījumi un jāpaveic kaut kādi netīkami un aizvēsturiski lauku darbi. tā ir mirušo latviešu zeme.”

“līdz kamēr kā lode izsprāgsti virspusē, žilbinošā dienas gaismā, viņpus mākoņiem – tev pazib prātā. visapkārt viļņojas, šūpojas un žvanckājas; viļņi tevi sviež te augšup, te lejup, tomēr tu turies virspusē, tagad tu turies, tu esi drošībā. nu jau tu esi vecāks. un, kamēr tiksi krastā, būsi vēl vecāks. nav ne jausmas, kur tu visu šo laiku esi bijis, bijis prom. tagad pienācis laiks dzīvot, jā, kaut kas tik dumjš šai mirklī izskrien cauri tavam izmirkušajam prātam. dzīvot. tāpat vien, kopā ar visiem pārējiem.”

[ar šādu metaforiski skaistu citātu no šīs grāmatas arī nobeigšu šo atskatu par paula bankovska grāmatu “ofšors”. jā, ir par ko aizdomāties, kad esi pabijis bankovska pasaulē.]

skan: klusums.