aprīļa sākums bija ļoti teātrīgs ar veselām 2 izrādēm nedēļas laikā, kas bija patīkamas pārmaiņas pēc ilga perioda, kad teātrī nebija būts vispār. tehniski kopš skolas laikiem, kad tas bija piespiedu kārtā. šī teātrīgā kultūras nedēļa izraisīja dikti jaukas emocijas un pārdomas par esošo un būtisko, bet reizē skaisto. un paldies Ievai, kas teātrojās kopā ar mani aprīļa sākumā.
pirmā izrāde uz kuru devāmies bija “Ziedonis un Visums” jaunajā rīgas teātrī, uz kuru es pirms laba laiciņa biju tomēr paspējusi nopirkt biļetes, jo uz šo izrādi tās izķer kā zelta klucīšus un saprotams kāpēc. šajā teātrī biju pirmo reizi un ļoti piedūra tā nobružātais un alternatīvais izskats ar uzpūstiem stenciliem uz sienām ar trāpīgiem tekstiem, ar bildēm uz sienām no dažādām izrādēm, utt. pati zāle kā milzīgs padomju laika dzīvoklis ar masīvām koka sienām, pat smarža tam atsita vecvecāku dzīvokli pļavniekos, kad biju pavisam maza tam bija tāda specifiska smarža, kas man vienmēr asociējas ar padomju laiku. šī izrāde kā vienmēr bija izpārdota un zāle pavisam pilna ar visdažādākā vecuma cilvēkiem, neviens pats čīkstošais krēsls nebija palicis tukšs. Kaspara Znotiņa sniegums galvenā varoņa tēlā man šķiet izcils.
runājot par pašu izrādi man vismīļākā aina bija Ziedonis un kukainītis, kurā Ziedonis, tērpies friziera virsvalkā, bužina kādu citu paša iesirmajiem un izspūrušajiem matiem līdzīgu vīrieti un savā intonācijā liek atkārtot kā mantru – "kukainīt, re, kā saule spīd, mācies sauli, kukainīt…” un tā neskaitāmas reizes. no teātra mājās ejot, pie sevis to skaitīju, nez kādēļ. (: patika arī aina Ziedonis un tadžiki, kurā viņš skaita dzejoli par meiteni ar kallu ziediem, bet tadžiku valodā tulkojumā skan random vārdu salikumi, kuri pa lielam nemaz nav no tadziku valodas kā, piemēram "nahren…" un kāda "mārrutka dēļ". un no sirds patika Raiņa atveidojums (nu viņa peiminekļa) ainās, īpaši tajā kur runa iet par Pūt vējiņi, jo Ziedonis tur skaidri parādija savas dusmas par šīs dziesmas dziedāšanu svinīgos sarīkojumos pēc valsts himnas un par to cik nobružāta un izvazāta šī dziesma ir. un ļoti piedūra aina Ziedonis un prezidente, kurā pēc intonācijas ar neapbruņotu ausi saklausāmā Vairas Vīķes-Freibergas balss cildinošajos apsveikuma vārdos dzejniekam jubilejā, tas dīvainā kārtā izraisīja patiesus smieklus, tādus – no visas sirds.
IESAKU JUMS NO VISAS SIRDS, ZIEDONI NAV IESPĒJAMS NEMĪLĒT.
otrā izrāde uz kuru devāmies bija “Čīkstošais Klusums” nacionālajā teātrī. salīdzinot ar iepriekšējo teātra apmeklējumu, šis bija mazliet level up, jo šeit greznums ņēma virsroku. senums, sarkanais paklājs, greznās kāpnes un mizīgi krāšņā lustra pie griestiem, kas graciozi spīgoļo un neļauj noverst acis no sevis līdz brīdim kameŗ neizdziest gaisma pēc trešā zvana. uz šo izrādi biļetes viennozīmīgi nebija izpārdotas, un bija padaudz tukšu vietu, bet tas laikam ir saprotams, jo izrāde ir ļoti specifiska un visi to nespētu uztvert, kā arī izrāde bez aizspriedumiem un robežām un daudziem tas varētu noteikti neiet pie sirds. šajā izrādē galvenā problēma ir demogrāfiskā situācija, kad visai koši bija izcelta izrādes programiņā padsmit lpp garumā, ar statistiku, tabuliņām un skaitļiem. pati izrāde ir pietiekami naiva un reizē mīļa, tai piemīt īpašā jaunības dulluma garša. un to jau parāda kaut vai izrādes pats sākums ar pilnīgu haosu un puisi, kas savā istabā piepūš prezervatīvus ar hēliju, apzīmē tos ar sejiņām un tad ar ventilātora plūsmu palaiž skatītājos, lai lido. patika kā puiši runāja par bērnu ievešanu no citām valstīm, ka tagd redz mums būs kkādas šķībacainās martas un melnpakaļu lienes, ka tā jau varētu, bet vai tas būtu labs risinājums. viņi piesauca arī Ļeņinu ar polpulāro teicienu – mācīties, mācīties, mācieties! (kurš mums nav svešs). kur viņi tā vietā izmantoja vārdus – pisties, pisties, pisties! (atvainojos par valodu). patika, ka izrādē daudz ko sapratu pateicoties tam ko mācos, un diezgan ļoti noderēja lekcijās un semināros runātais, kā piemēram par kopīgajiem cilvēkiem, kas veidotu kopīgās ģimenes, kur sievas visiem vienas un bērni visiem vieni. par šo universitātē ir tik runāts, ka lai neviens nebūtu labs par citiem visi ir vieni, neviens nevienam tēvs, māte, dēls, meita, bet visi viens otram tēvi, dēli, mātes, meitas, māsas, brāļi, utt. tas lai celtu nacionalitāti un nāciju, lai mēs būtu nevis par sevi , bet par visiem. patika arī izrādes attieksme pret mūsu valdību, jo svarīgākais, kas šajā lugā tiek pateikts ir tas, ka BĒRNI mums ir vislielākā vērtība un, ka mēs viņus radīsim pat bez naudas un atbalsta, jo līdzšinējo valsts atbalstu nekādi nevar uzskatīt par pietiekošu, lai gan tieši viņu interesēs būtu atbalstīt un attīstīt mūsu nāciju. sarunā ar tā saukto dievu izrādē, kurš bija krievu tautības, man patika tas zemteksts, par to, ka mēs jau varbūt, ka zinam ka kkas jāmaina, bet mēs tieši nespējam formulēt, kas tas tieši ir, vai kā to grasāmies paveikt, un tā ir mūsu lielākā problēma. un kā beigās kāds no varoņiem noteica, tad vajag lai tie tur augšā beidzot saprastu kādā pakaļā mēs esam, un mēs paši lai beidzot to apjēgtu, un tad viss kas mums atliek ir tikai atcerēties Latviju.. (šis izraisīja mazliet skumjas, par to cik patieši tas viss ir).
pēc izrādes viennozīmīgi bija daudz pārdomu un mazais sentiments par patriotisko un nācijas kopbūšanu.
IESAKU NOTEIKTI SAVIEM POLITOLODZIŅIEM, PATIKS.
pēc šīs teātra nedēļas organismā ir pavisam siltas sajūtas iekšiņā. gribēsies tagad uz teātri noteikti doties biežāk, un cerams tā arī sanāks. paldies par teātri dzīve, līdz nākošajai reizei. (:
0 comments:
Ierakstīt komentāru