ar saviem sapnīšiem un murgiem kaujos.

šonakt nebija mani ierastie pēdējās naktīs esošie murdziņi. sō gūūd. beidzot pavisam nedaudz izgulējos un nebija nekādas šīzo kliegšanas nakts vidū pamostoties no murdziņa. grrr. visvairāk es nesaprotu to faktu, ka šie murdziņi vienmēr norisinās mazirbē. mazirbē, kas ir tik mieru nesoša un super pozitīva vieta. tas man šķiet ļoti weird. don’t understand why tieši mazirbē. khhh. bet nu jā visā visumā jauki, ka viņi šonakt nebija, lai gan nesākšu tagad ļoti sapriecāties, ak viņi ir pavisam gone, jo vēl jau ir nakts priekšā un pēc tam vēl viena un vēl viena un vēl viena utt…
bet toties bija tāds mazais murdziņš pamostoties no rīta. nav svarīgi par ko iet runa, taču varu pateikt vienu – ja redz tu esi ticis tālāk par ierasto, tu vairs nevari tikt atpakaļ. fiziski nevari. tu varbūt to ļoti vēlies un centies, bet tu nevari, jo tu esi bijis tālāk, tu zini cik tur ir daudz labāk un lai kā tu gribētu tikt atpakaļ pie ierastā, kad šī tālāk vairs nav, tu to nespēj, jo lai cik ļoti tu censtos noliegt to, ka ir labi un viss kārtībā, tu dzīvojot šajā pasaulītē, kas šķiet tik ierasta vienalga turpināsi cerēt, ka varbūt tomēr kādreiz tev atkal uzspīdēs laime un tu spēsi atgriezties tur tālāk. bēt nē. divreiz šādi neveicas vienā vietā. vnk nē. tāpēc lai cik skumji tas neliktos atpakaļ pie ierastā tu nespēj tikt, ja reiz esi bijis tālāk. vienmēr alkas un vēlmes būs stiprākas par to kas tev ir sniegts. un tas ir cilvēku lielākais niķis. un vārdi – nekas vairāk – ir tik muļķīgi un naivi patiesībā. cilvēka būtībā neeksistē šādi divi vārdi. tie vienmēr ir un dzīvo savu dzīvīti un tie vienmēr grib kko vairāk. tāpēc nevajag melot sev un izteikt šos vārdus skaļi.!

vakar kāds cilvēks ierunājās par to, ka viņam vajadzētu izrunāt attiecības ar mani. jo ir radušies jautājumi. mani tas diezgan ļoti nobiedēja un turpina biedēt. ja godīgi es negribu. negribu nemaz to sākt, neko runāt, neko domāt, neko skaidrot. jo ir labi kā ir tagad, ir super labi reti mirkļi, ir nesaprastas lietas, bet es nekad nejautāju, es negribu zināt. jo tiklīdz kkas tiks sākts tam būs sekas. es to zinu un jūtu, būs sekas un lietas mainīsies un nebūs vairs tā kā ir tagad vai ir bijis iepriekš. viss sarežģīsies. viss kļūs pārprasts un sasteigts un tik ļoti nepatīk meklēt lietām skaidrojumus. es ticu, ka viss notiek tā kā tas notiek pats par sevi un es esmu iemācījusies neuzdot liekus jautājumus. pat zinot, ka ar šo izrunāšanos es varētu iegūt jo labāku un beidzot saprast lietas kuras es zinu, ka pati nespēšu saprast, bet es nevēlos. jo ir iespēja visu sabojāt, ir iespēja sabojāt to mazo skaistumiņu, kas elpo pašlaik. un viņš ir man pārāk dārgs, lai es vēlētos riskēt. es neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem vienmēr vajag vairāk, es labāk izvēlos to mazo un kas jau ir, nevis kko vairāk ar iespēju pazaudēt pilnīgi visu, kas bijis. tāpēc es ceru, ka tu šo sarunu vairs nekad nepacelsi un aizmirsīsi par to, ka vēlies kkam atrast skaidrojumu. lūdzu, nevajag. neatņem lūdzu šo manu vēl vienu no pēdējiem mazajiem prieciņiem, kas man palikuši šajā manā mazajā pasaulītē. lūdzu. ^_____^

_{we're nothing more than a collision -
two immovable objects being thrown at one another
with no hope for anything but a mass explosion and
a flash of sparks and screeching tires.}

_{skan: britt nicole – have your way, britt nicole – when she cries, britt nicole – don’t worry now, charlotte martin – a hopeless attempt, charlotte martin – habit, nick jonas – vespers goodbye, charlotte martin – just like heaven, utt.}