scars are souvenirs you'll never lose.

dzīve iet uz leju un tad uz augšu, tad atkal uz leju un atkal uz augšu. un visu laiku mētājies, kā kkādā nebeidzamā amerikāņu kalniņā. bet ziniet man sāk patiešām apnikt. man sāk kļūt slikti. dzīve kā zebra man nepatīk ar savu vienu svītru melnu un otru baltu tad atkal melnu un atkal baltu. arī no tā ilgi skatoties sāk palikt slikti…
vakar bija labi. jā vakar bija skaisti. jauka pasēdēšana ar zaķīšiem victory pub dienas vidū. ar alu un sarunām, un smiekliem, un smaidiem. jā tad bija labi. apzināties ka viss ir beidzot labi. un es procos ar matīsu, jo viņš ir tāds mīļumiņš. *bite* un man ar gunu viss ir kārtībā. par to tāds super liels prieciņš, jo par to bija tāda skumja. ^___^ un gandrīz vai ideāls nakts noslēgums ar mīļiem sms, kas liek smaidīt visu laiku. :)
bet šodien. šodien bija dusmas. daudz dusmu un es kliedzu un lamājos. grrr. riebjas, ka cilvēki neko nedara, ka viņiem vienalga par to, ka vienam cilvēkam atkal viss būs jāizdara tikai tāpēc, ka viņam rūp. mhh. un jā es to izdarīšu, jo man rūp. jo man faking gāwd par daudz rūp. šitais ir jāizbeidz for my own good..
un tagad man ir skumjas. tik ļoti ļoti daudz skumju, ka es vnk sēžu un raudu. dusmas pārvērtās asarās, kuras tagad lēni izbeidz savu dzīvi nositoties pret melnajiem klaviatūras taustiņiem. jo es lasu kādu gabaliņu no kāda cilvēka uzrakstīta. šis cilvēks man likās, ka man nebija gandrīz vai nekas. bet tagad es sēžu un raudu, jo es nevaru man pietrūkst šo divu man tik ļoti reiz svarīgo cilvēku. vēl nesen pārskatīju vecās bildes un sirdī iedūrās vnk tāda sāpe. jo viens no šiem cilvēkiem biju es. viņa bija otra mana puse. mana dvēsele. un tad tas pagaisa kkādu stulbu iemeslu dēļ, kā jau vienmēr dzīvē tas notiek. bet es nevēlos es to nevēlos vairs. es gribu viņu atpakaļ. es gribu atpakaļ savu mīļāko meiteni un pasaules un viņas klusos murrājienus tumsā, kas esam kopā. mhh. un man pietrūkst arī otra pesona un vēl arī tās personas persona. un tas ir tik dīvaini, ka tieši tad kad tu pazaudē cilvēkus tikai tad tu apzinies, ka viņi patiešām bija īsti un ka viņiem tu rūpēji. tagad tik ik pa brīdim kāds uzraksta, ka es viņiem pietrūkstu un palike tā skumjijauki. un gribas lai viss būtu super labi kā iepriekš. lai mēs darītu atkal lietas kopā, kā iepriekšējos 3 gadus kad bijām nešķirami. nu bet kāpēc dzīvei jābūt tik sasodīti faked up. es gribu šito salabot, es nezinu kā, bet kaut vai es izgrauzīšu caurumu durvīs aiz kurām atrodas šie cilvēki, vienalga ko, bet es gribu šos cilvēkus atpakaļ savā dzīve. un es zinu, ka arī viņi to grib tik šķiet, ka starp mums ir tāda milzu siena kurai nevar ne apiet apkārt, ne pārkāpt pāri. to nevar ne nojaukt, neko. bet es iemācīšos lidot, jo es gribu atkal samīļot šos cilvēkus kādu dienu. turēt savās rokās un vairs nekad, nekad nelaist prom.
un šeit gabaliņš no tā raksta, par kuru es raudu, jo tur ir par mani un to laiku kad viss bija skaisti, cik gan cilvēka emocijas var būt skumjas un skaistas vienlaicīgi:

..Cigaretes visu sabojāja. Taču vienu gan es atceros. Tās reizes kad man to nebija, es palūdzu tās kādai meitenei melnā kleitā, bērnišķīgā paskatā un laimīgu sejas izteiksmi, apreibinoties no kārtīga ūdenspīpes dūma. Tieši viņa manis baidījās, gluži vai neizpratnē, es zvēru. Es atgādināju zvēru, dzīvniecisku instinktu vadīts modernais nikotīna upuris, kurš neatzīst ūdeni kā filtru. Taču visu es aizmirsu tiklīdz raudzīju viņas acis. Ne velti acis pasakot visu. Viņas acis bija jautājums un atbilde. Viņai blakus sēdēja mana mīļotā. Viņas izklaidīgi smējās. Tagad spogulī redzot savu zeltaino gredzenu, redzu arī to kā nebija. Mana dzīve iegrozījās atmiņu karuselī un cigarete pēc cigaretes zuda šī stāsta garumā, veldzējot prātu ar reibumu un smogu. Tieši viņa bija tā, kas lika man saprast – es esmu šeit. Viņas skatieni festivālā un manas ilgas pēc sarunām šovakar izmeta mani no gultas, izmeta no mīļotās un siltuma. Es tikai pasmaidīju savai gaismai un viegliem soļiem devos uz vannasistabu kur atradās spogulis. Es pīpēju. Pīpēju daudz, pīpēju aiz sāpēm, aiz žēluma, aiz klusuma un tāpēc, ka nebija ko darīt. Tas bija toreiz. Tagad manas cigaretes ir domas un dūmi ir vārdi, kuri birst kā sīknauda grabinot pēdējam aliņam lētajā bārā. Tādi bija tie festivāla laiki. Nu tad iedzersim par viņas lūpām, lai līst moka festivālos un šņabis žetoniekos un es palikšu šeit!

Par sarunām ar viņu, kas nekad nebūs! Sarunas, kurās smaidam, sarunas ar neveiklām klusuma pauzēm, sarunas, sarunas, sarunas. Tā laikam bija reinkarnējusies draudzība, taču varbūt manu prātu jauca to, ka viņa nebija man nekas. Viņa nekas man nebija!

Viņa nebija nedz mana mīļotā, nedz gaisma, kura sniegtu iedvesmu uzrakstīt šo visu. Viņas vārds atgādināja par izbirušām loga rūtīm, vietā kur pirmo reizi skūpstīju mīļoto.

Kādai laimei jābūt viņas dzīvē, cik ciešanu skabargu es esmu ievēris tādos parādos kā šis? Tā bija mīļotās mīļākā dvēseļu loga rūtuzvaigzne, mīļākā draudzība un netiklība. Es gribēju nozagt viņai šo zvaigzni, es gribēju to izraut no viņas mazajām ķepiņām, taču es pārāk mīlēju viņu. Es biju pārāk trausls lai spētu atraisīt aukstumu sevī un pasaka izdzisa predatoriski sarkanās oglēs. Jā viņa bija mīļotās mīļākā. Es varēju to izprast tikai smaidot, kad viņas kārtējo reizi atdeva man savus smieklus, kuriem nebija vārdu, tikai divatā un tikai uz parādu. Es kādreiz tos taupīšu dubultā un speršu ārā, līdz viņas abas smietos. Un viņas smējās. Smējās un smaidīja, kad vēroju savu mīļoto trauslumu. Viņas bija viens vesels un viena dzīve. Es izjaucu šo dzīvi ar savu trauslumu un siltumu, kas ieplūda manā sirdī. Viņu starpā bija tikai ilgas pēc sapratnes, kā būtu, ja nekad nebūtu mūsu viedokļi un pasaules ikdienišķā izpratne par divām pagalēm, kas krāsnī divatā pat nesvilst. Vēl tikai šķipsniņu zvaigznes un manas domas atgriežas pie viņas.

Bet kāpēc manas domas sapņos atgriežas pie viņas saldajām murrām un nejaucas ar likteņa skūpstu?

Es laikam pārāk esmu iesakņojies istabas stūros, es nespēju pieskarties pat viņas pleciem vai apskaut uz prom redzēšanos. Tāda bija mana daba. Es varbūt mulsu, taču viņa. Viņa saprata to ko vajadzēja saprast jau sen. Nekāda brīnuma nebūs, nekādas ardievas nebūs. Būs tikai kabatas pilnas ar sapņiem. Es turēšu tajās rokas un spītīgi kavēšos tajās. Bet es izskatos pēc liekuļa, es izskatos pēc cilvēka „Vienalga”. Bet man nav vienalga un manas rokas vienmēr paliks kabatās..

vnk omg, kā var uzrakstīt kko tik skaistu un skumju, par tādu draudzību kāda man reiz bija. kā var lasīt par sevi un viņu un mums trijiem un neatcerēties to skaisto, kas kopā piedzīvots. par to ģimenes sajūtu, ko viņi man sniedza. par asarām, kuras noslaucīja no manām acīm. un smiekliem, ko man dāvāja. mja es gribu to atpakaļ un es atradīšu ceļu pie jums. lai varam atkal pasapņot un trakot naktīs mazirbē. lai avram jauno gadu sagaidīt kopā, azibēgt no šīs rutīnu dzīves, lai avram būt tā kā agrāk. ^____^