from here until 10 miles from nowhere.

sēžu un esmu mazliet sad. ne jau visā kopumā, jo lietas ir jaukas pašreiz un viss kaut kā sakārtojas un paliek labi. bet esmu mazliet sad, jo daži cilvēki apkārt ir sad. un nezinu man tas nepatīk. man vispār nepatīk, ka cilvēki ir sad. jo man patīk redzēt smaidošus cilvēkus un kuri smejas. cilvēki smaidi vispār ir tik skaisti. man pat nedaudz šķiet, ka cilvēki esot sad ir tā nedaudz savtīgi. jo viņi tad patur skaisto sev un nedod citiem. mums dod tik skumjas sejas, skarbus vārdus un negrib, lai par viņiem rūpējas un vispār uztraucas. bet tas nav iespējams un tad sāp. tad sāp kad nevari palīdzēt savam draugam. tu sāc aizdomāties par to, ka esi slikts draugs, jo nespēj panākt to, ka šis sad cilvēks pasmaida vai kļūst nedaudz happier. savas skumjas vajag izrunāt un izstāstīt cilvēkiem, kas ir tuvi un svarīgi. vajag ļaut, lai palīdz. nevajag sēdēt vienam un sad un dusmīgam uz visu pasauli, ka nekas neiet tā kā vajag. tas jau lietas nemainīs uz labo pusi. drīzāk tik uz slikto, jo vēl sabojāsi savas attiecības ar cilvēkiem, kuri cenšas kko vērst par labu, jo viņiem rūp tava laime un prieks. vienmēr esmu zinājusi, ka mana lielākā problēma ir tā, ka man rūp. un tā atkal ir, un atkal cilvēkiem ir vienalga, jo viņi ir pārāk iegrimuši savā sad pasaulē un tas jau nekas, ka es cenšos. nekas, ka man nav vienlaga. nekas, ka it kā skaitamies labi draugi. nekas, ka man arī sāp, ja jums sāp. nekas..
var jau būt, ka tavas skumjas pāries arī bez manas palīdzības, bet es nezinu kā būs ar mūsu draudzību. vai tā spēs izturēt to, ka jums visiem vienalga par to, ka man nav vienalaga. un vispār tad pastāstiet man kam jums vispār cilvēki ir vajadzīgi draugi, ja jūs neizmantojiet viņus atbalstam, lai izrunātos, lai paraudātu uz viņu pleca, lai atļautu, ka par jums parūpējas, kad jums ir slikti, vai lai paturētu jūsu roku, kad jums bail.

skan: switchfoot – red eyes.