a crack habit.

es atkal mehāniski viļos cilvēkos. šķiet, ka man dažreiz ir zināms manas mazās skumjās pasaulītes gājums. tikai nesaprotu kādēļ viņa turpina tā darīt, ja viņai tik ļoti nepatīk šāds dzīves veids. varbūt tā ir atkarība gluži kā no cigaretēm. vai tās nemitīgais naivums par to, ka cilvēki ir labākas būtnes nekā var šķist pirmo reizi no malas uz viņiem palūkojoties. šķiet es sāku pieņemt to, ka cilvēki ir manas narkotikas. es nespēju bez viņiem dzīvot, pat ja lielākoties es būtu aŗi laimīga, ja dzīvota viena un būtu viena. bet tomēr man viņus vajag, kā sliktas šķaidītas un kaitīgas narkotikas. katram no viņiem ir savs ietekmes veids uz manu dzīvi. katram savas pēc lēkmes. un visi viņi rada atkarību. kā aŗi halucinācijas, ka viss ir labi un skaisti, līdz efekts iziet un tu paliec viens, tukšs un ar milzu sāpēm muskuļos un locītavās, kur tavas asinis vēlas vēl šīs apreibinošās vielas un tāpēc tās izmisumā kliedz un rausta mani un moca manu ķermeni, tā līdz sāk asiņot deguns un tu esi saskrāpējis parketu savā istabā ar nagiem. tā ka jā, droši varu apgalvot, ka cilvēki ir manas narkotikas no kurām man nekad neizārstēties. a faking bad crack habit i have chosen. jo es zinu, ka vienmēr mani kāds pieviļ. vienmēr tā ir noticis, tā vēl joprojām notiek un es zinu, ka tā turpinās notikt. bet es turpinu viņiem ticēt, viņiem pieķerties, viņus mīlēt, viņiem uzticēt sevi.. un par ko.?! tikai kārtējo reibonošo devu līdz tā pāries un aizies un atstās mani gribot vēl savās sāpēs. nu vai nav skaisti. varbūt, ka šis šķiet tā diezgan depresīvi, bet padomājiet patiešām cilvēki ir narkotikas, kuras jums pat neviens nepiedāvā lietot, jums gluži vnk nav citas izvēles, jo tie ir jums apkārt. anyway tā pat zinu, ka bez cilvēkiem nekur nepalikšu un nemaz negribu. jo daži no viņiem ir tā vērti, pat zinot, ka iespējams kādreiz arī viņi aizies, bet arī tad viņi paliks tā vērti. bēt vienalga skumji, ka cilvēki liek vilties. un tagad esmu mazliet saskumusi. nē, mazliet vairāk kā nedaudz saskumusi.

skan: w.c. – kill a habit.