es redzēju sākuma beigas, tās beigas, kas neatnāk.

iesākšu šo ierakstu ar to, ka vakardien satiku savu bijušobijušo klasesbiedru, kuru pēdējo reizi redzēju pirms 4 gadiem. akdievs cik tas bija dīvaini, taču interesanti bija tas, ka mūsu saruna izvērtās smieklu pilna, saturīga un nemaz nepiespiesta. ir jauka satikt tik senas sejas un redzēt, ka viņiem ir ļoti labi. čau, ivi. ^_____^

šodien dodoties no mājām uz fakultāti braucot autobusā, kā vienmēr vēroju cilvēkus. man patīk šī nodarbe. un manu uzmanību pievērsa kāds puisis ar savām gaiši debeszilajām acīm un tumši čirkainajiem matiem. un uzmanību viņš pievērsa nejau tāpēc, ka zināju viņu no senajām sestdienām, kas agrāk tika pavadītas 1. ģimnāzijas matemātikas kabinetā mācoties, jo tā vnk bija sakritība, ka atcerējos viņa seju. tas nekas, ka viņš tajās sestdienās man sēdēja aiz muguras un, ka viss ko par viņu zinu ir viņa uzvārds, jo tas palika atmiņā dēļ tā, ka tāds pats bija kādā seriāla – Burka jeb pareizāk būtu Burkā. funny. bet nu jā viņš manu uzmanību pievērsa ar to, ka viņš mēģināja izmisīgi sakārtot savus čirkainos matus spoguļojoties autobusa noputējušajā stiklā, kā arī ar to, ka viņa skaties ceļoja kkur tālumā un ik pa laiciņam viņš pasmaidīja. pasmaidīja tā it kā viņš būtu atcerējies visskaistāko mirkli no viņa dzīves, nu kko pavisam īpašu, tas bija saules staru pilns smaids ar mazliet maģijas un laimes garšu. un man tik ļoti gribētos zināt kādas dziesmas skanēja viņa pleijerī, jo viņš tieši vienas dziesmas laikā iesmaidījās vismaz 5 reizes. mm. un jā tad es tiku pieķerta, viņa debeszilās acis noķēra manējās un man tika uzdāvināts smaids no šī nezināmā, bet nedaudz tomēr kādreiz zinātā puiša. smaids, kurš man lika smaidīt visu dienu. *sun*

vispār šodien paspēju izdarīt tik ļoti daudz darbus, ka pati pat pabrīnījos par savu izplānoto un produktīvo laika aizpildīšanu. prieks paspēt visu izdarīt un vēl atgriezties pietiekoši laicīgi mājās, lai paspētu uztaisīt vecākiem vakariņas tieši laikā. par ko protams es nopelnījos mīļā bērna statusu. jēj. (: un tad es pat izmācījos vienu darbiņu. un tagad es sēžu un jūtos faking great. man šķiet šogad mans laiks plānosies daudz labāk un viss tiks izdarīts tieši tad, kad nepieciešams, nevis ar nedēļas nokavēšanos. un pāršķirstot papīrus atcerējos auera teikto par conspiracy theory, ka they are made by little mad chinese children. nezinu kāpēc, bet man tas ļoti iepatikās. ^^

un vēl šodien satiku mazo mīļo sanci. akdievs cik tas bija jauki. nedaudz parunāties un samīļoties, un redzēt to mazo mīlīgo blondo bērnu. murrrr. i miss her a lot. ko tik ar cilvēkiem neizdara attiecības – viņus pat vairs nelaiž satikties ar saviem draugiem. ehh. anyway bija milzīgs prieciņš viņu redzēt un domās nofotogrāfēt to mirkli ar viņas jauko smaidu. būs man tagad jaukāks miedziņš ieliekot to bildi savā sapnītī. ^____^