šodienu pavadīju neko praktiski nedarot, ja vien jūs neskaitat slinkošanu. lai gan nē, tomēr kko darīju es pavisam minimāli iesāku reinholdes referātu. un nebūs ar viņu tik viegli kā man likās. bet nu neko. kas jādara, jādara. vēl arī sakārtoju savu mūziciņu datorā, padzēsu nevajadzīgo un āā tagad vairs nav haoss. un jā es šodien dzēsu mūziku nevis vilku, smth’s wrong with me. *giggle*
vakarvakars beidzās ar sarakstīšanos ar maniem dzīves vīriešiem. vispār tā vakar aizdomājos, ka akdievs cik jauki, ka esmu sapratusi to, ka draudzēties ar puišiem ir daudz vienkāršāk nekā ar meitenēm. nu es nekad nemainītu savus labākos draugus puišus pret kaut vai 5 meitenēm. nu nē. nav nekādu bullshitu un nurvu bojāšanu. ir tikai smiekli, jaukas sarunas un vārdi, kas paliek karājoties gaisā. un man patika vakar naktī rakstīties ar 3 maniem puišiem līdz aizmiegu. jauki tā, ka tevi iemidzina ar sarunām. jauki, ka ir kāds uz ko paļauties pat vēlā nakts stundā, ka zini, ka par tevi parūpēsies, jo tu esi slima un nespēj aizmigt, jo ir patiešām faking slikti. bet ar tevi runājas un liek smieties un paliek ōsōm labi, ka pat gribas aizmigt. man patīk mani dzīves vīrieši, kas manu ikdienu padara saulaināku. mani mazie saulstariņi, nu kā jūs var nemīlēt, ja jūs vienmēr esat tad, kad man visvairāk jūs vajag. ja vēl būtu jūs un šokolādes saldējums, tad mm, ko gan vairāk dzīvē var vēlēties. ^__________^
šodienas skins sērija bija vnk mindfāk. vnk grrr cik seriāli var šķist reāli un emocionāli traumējoši. bet tas jau laikam ja spēj to sižetu savilkt ar savu dzīvi kopā. un šī sērija bija vnk wāāā. akdievs, kad es atceros, ka es kādreiz uzvedos gluži kā efija. vnk patiešām paliek faking sad un šausmas. par ko es toreiz domāju darot tādas muļķības. okey toreiz tā nebiju 100% es, tur lielu lomu spēlēja mana depresija un ticiet man tā ir šausmīgākā slimība uz pasaules. jo depresija patiešām ir slimība, nevis tik kkādas iedomas. un depresijai pat ir ļoti daudz dažādu stadiju, pakāpju un novirzienu. nekadnekadnekad nevienam nenovēlu nonākt saskarē ar šo slimību. pašlaik zinu vienu paziņu ar šo slimību un man ir žēl uz viņu skatīties, es vnk nespēju, mani tas lauž no iekšienes un gribas raudāt. nu nav smuki, nav. un tad palīdzēt var tikai zāles, daudz zāļu. un pat tad nemitīgi dzīvo bailēs par to, ka pie mazākajiem morāles triecieniem tu vari tikt iemest atpakaļ šās slimības aukstajās betona rokās. vļeh, nekad vairs šos tumšos pagātnes laikus. negribu.!
šovakaru atkal turpināšu ar filmām un alu vienatnē. man patīk šie vakari, kad esmu tik es un manas sarkanās zemeņu sienas. un skyps, protams, ka skyps. jo i need people, i need to talk to them. man vajag vismaz vienu savu vīrieti, lai es justos laimīga. alus man ir so done, tas ir mans mīļākais no vīriešiem. *sun* tagad tik jāatrod smiekli. mani kaķēna smiekli par niekiem. un mana diena būs piepildīta. cik gan maz vajag prieciņam, lai es varu turpināt saulstaroties. (:
0 comments:
Ierakstīt komentāru