sō kiss me.

man šī dziesmiņa jau kādas vismaz 3 stundas skan nōnstopā. sō kūūl viņa ir, pat ja nekā īpaša. piedur tas, ka tas čalis svītriņas velk uz rokas un tie matrači, mm, gribētos tā paārdīties. hihi. *giggle*
sō kiss me. :P

un vispār mana sirsniņa pašlaik sitas tik nežēlīgi ātri. vnk ārprāts. laikam būs jābeidz dzert tā kafija šovakar. hm, bet varbūt tam ir kāds cits skaidrojums.!? :D ha. kā tad. lol. get a life. *sun*

un tagad šis tas iz uzrakstītās mākslas:

”...doctor says there's a rattle in my spine and an emptiness in my brain; I fill the spaces between my bones with sticks and stones so that nothing will ever hurt me, but I can't stop the ache in my jaw from keeping all of the words inside..”

”..my night knows nothing but its mares, and there is nothing beautiful in my dormant mind, just ghosts and monsters and reapers come to sing me back to sleep, back to precious precious sleep..”

”..i buried my lungs beneath the water, and they will drown alone..”

un vispār man šovakar tādas duālas izjūtas. manas emocijas pārsnieg pār mani kā baltais ledusgabaliņu putenis aiz loga. un šķiet, ka uz manām acīm drīz sāks leduspuķes ziedēt, kad mana sirds pilnībā sasals. tā kļūs par ziemas karalieni un manas iekšējās emocijas būs viņas vergi, kas šķūrēs saputināto sniegu ārā no manas dvēseles. un vispār dažreiz man gribas pazust aizsalušā jūrā zem ledus, bez elpas, bez izejas. tikai lai redzētu kurš mani meklētu. bet tā manu seju rotā saules staru smaids, kas ražo pietiekoši daudz voltu, lai spētu izgaismot manu zemeņu istabu, lai man nenāktos taustīties tumsā pēc lietām, kas neeksistē uz pasaules šīs. un mana laime ir sprīdīša smiekli un vēl tās mazās viltīgās uguntiņas, kas iededzās tad tur un šur, un maldināja mazā sprīdīša prātu. un es nespēju apstāties šajā svētdienas agrajā rītā, un es nespēju nopūst sveces liesmu, jo tā viņas mazā dzīvība un, kas gan es esmu, lai spētu viņu nogalināt, un es nespēju būt normāla šajā daudzšķautnainajā pasaulē, kur starp cilvēkiem dzīvo mošķi, kas apēd mūsu mieru. es spēju vien pasmaidīt un turpināt izgaismot šo pasauli cerot izglābt cilvēci pat ja tā to nemaz nav pelnījusi. drīzāk ar sprīdīša lāpstu pa galvu, lai izsistu tās viņu netriviālās un muļķīgās domas. un es vēlos šobrīd stāvēt puteņa vidū un sajust kā sasalst mana sakarsusī āda un izjust sajūtu, kad tevi klāj ledus kārta, taču iekšā tev viss deg. gribas fiziski izjust šo duālo sajūtu, kas šonakt mani pārņēmusi. un aizmigt, lai savos sapņos ar sprīdīti spētu doties laimi meklēt.