20110126

kad pietrūkst smaidu.

same-shit-different-day-21
pagājušajās brīvdienās bija veselas divas ballītes, jeb divdienieks un tas pavisam noteikti bija tas, kas nepieciešams. man tas beidzot bija nepieciešams. nesaskatu īstu jēgu ballēties ballītes pēc, bet gan tās sajūtas pēc, ka esi patiešām nopelnījis ballīti, kad vari būt brīvs, kad vari sajust to patieso ballītes garšu uz mēles, un kad zini, jāāā irrrr konekšens. un kad vakara maiņā pirms ballēšanās 5dienā nevari pēdējās stundas nosēdēt mierā, tevi baksta un bīda ballīšnemiers un tu vnk pasaki – viss, pietiks strādāt un tā vietā nopērc fiziņu un iztukšojat to trijatā. tā lūk, ir īstā ballīšu sajūta, vnk IR.!

5dien man bija dikti sen jau gaidītā un plānotā ballīte vecrīgā ar maniem foršajiem letiešiem, un viss kā ierasts protams sākās Atslēgās, kur šoreiz nakti sākām ar inteliģenci un galda spēlēm, cannon printera reklāmu, blue lagūnu un citām tik pat lielām muļķībām, bet galvenais, ka bija dikti jaukas sajūtas un vakara maiņa bija tik pat lieliska kā iekš darbiņa. un vēl jaukāk bija, ka mums pievienojās vakaru maiņu jaunpienācējs Kristiāns, bez kura tagad vairs nesaprotam, kā pirms viņa mums varēja būt tik awesome vakaru maiņu. go figure. un ziniet jaunais repa mākslinieks mums būs pašiem savs eminems, tikai anīīīmens :D anyways, pēc Atslēgām devāmies finally uz kiwi bāru, kur pavisam šokēti satiku dažus no saviem SZFiešiem, kas ieballēja. letiešiem pielipināju pavisam ļoti ņammīgo šotu šreks, un viņiem iegaršojās. sanāca mazliet aprunāties arī ar mr. Začestu, kas ieballēja ar SZFiešiem, un tā kā, līdz devāmies tālāk uz šotu bāru, kur protams aiaiai šoti šoti šoti. laurim ar viltu tika iebarota Hirosima (hehe :D) un viņš tikai šodien to uzzināja, lol. un mēs ar Ievu pat šotos šoreiz dejojām un veselas 2 dziesmas, naiss, level up. pēc tam aizdevāmies uz ČBK, bet tur bija kkāda omīšu ballīte, so devāmies tālāk uz Kaļķiem, bet tākā Kristiānu diemžēl neielaida, tad nācās domāt tālāk, un tālāk devāmies līdz Pulkvedim, bet šokēti par milzīgo rindu, kas bija ārā, nolēmām doties atpakāl uz kiwi bāru, pasēdējām tur, parunājāmies par dzīvi, paspriedām vēl par tiem zābakiem, kas pie griestiem un pat noskaidrojām, ka viņi tur ir pieskrūvēti, ne pielīmēti vai pienagloti, bet pieskrūvēti. nu redz, un tā kaut kā palēnām devāmies uz mājiņām, es mazliet ātrāk kā pārējie, bet bija ļoti lielisks un jauks vakars ar daudz smiekliem un jāāā, maniem letiešiem – Ievu, Andu, Lauri un Kristiānu. :*
un šeit mazliet bildītes no 5dienas ballītes:

IMG_5381-1
[tā sākās mans vakars.. krāsiņāsss.!]
IMG_5389-1b
[ar jaukajām meičām.]
IMG_5397-1
[lielisko Polliju.]
IMG_5438-1
[ar šo vakars turpinājās.]
IMG_5445-1
[dažreiz esmu mīlīgs kaķēns.]
IMG_5457-1a
[buča.]
IMG_5460-1
[jo mums ļoti patīk muļķoties un smieties.]
IMG_5483-1b
[jo man bija dare – nofočēties ar random čali.]
IMG_5488-1a
[jo mums atkal ir tāda bilde šotos, kā iekš new year.]
IMG_5504-1a
[jo bez Kristiāna viss vairs nebūtu tā.]

6dien bija Sančas 21 ballīte iekš Kristas place un vēlāk turpinājās vecrīgā. protams uzcepu šokolādes kūku Sančai, jo kas gan tā par dz.d., ja nav šokolādes kūkas. :) dikti jau patīk, ka apkārt pēkšņi tik daudz superīgu liepājnieku un dažu labu burvīgu jaunu rīdzinieku, prieks būt starp visiem šiem cilvēkiem, un tik vien kā jāpabrīnas par to kāpēc jau nebiju šos visus jaukos satikusi un iepazinusi ātrāk. Sanča nu ļoti bija priecīga par sagaidīšanu un visu, visu, jo kā nekā viņa mums bija tāda pavisam spešal, jo tā bija viņas diena.! saēdāmies kūkas, izsmējāmies, safotogrāfējām daudz bilžukus, izdziedājāmies, izmētājām balonus un tad, tad jau lēnām devāmies uz vecrīgu. protams pirms pašas iziešanas jau nebūs tā, ka kaut kas nenoies greizi – aizkrita toaletes durvis, āāā ko nu, fak that vecrīga svarīgāka. nolēmām, ka ja neviens nepīkstina trolejbusā, tad neviens, jo ja metīs, tad metīs mūs visus ārā. kamēr gaidījām trolejbusu Sanča atcerējās, ka aizmirsa jaciņu un protams kamēr viņas ar Kristu un Lēvi devās pēc tās nokavējām trolejbusu. kad viņas atgriezās nācās labu laiciņu gaidīt, bet tad nu pekšņi piestāja kāds vīrietis un piedāvājās aizvest, tas jau nekas, ka aizmugurē bija 7 meitenes, bet Paco kā karalis sēdēja ērti priekšā, ehh. anyways, nonākot vecrīgā devāmies uz šotu bāru, kur nu kā gan savādāk, ja ne šoti šoti šoti un viesulis no lielajām foršājām krūzēm, kas tik ļoti man atgādināja vasaru krāsiņu ziņā. pēc tam devāmies uz Pussy, kur tā pavisam forši izdejojāmies 2.stāvā un paķērām riktīgi foršo ballīti tā pavisam foooooršīīīī.! un tad nolēmām doties tālāk, bet tālāk viss nenotika tik skaisti kā iesākās un viss kkā pamazām saplaka, un uzradās mazā dusmiņa uz dažiem cilvēkiem, lai nu kā arī nebūtu un lai arī kā šis vakars vecrīgā nebeidzās, pēc nosalšanas, telefona izmirkšanas podā, dusmiņas un citiem niekiem, mēs tomēr kkā nonācām atpakaļ iekš Kristas place, tur sapratu, ka vajag mājās un tā arī izdarīju un vēl pat paspēju apēst pa gabaliņam no namnamnam garšīgajām kūkām. sēžot taksī un braucot uz mājiņām, kas protams nebija tik tuvu aizdomājos par daudz. šī ballīte bija ieplānota mazliet savādāka nekā tā rezultātā bija, jo lietas mazliet nenotika my way, bet vienmēr jau tā nevar. pa ceļam nobira dažas asaras un nav jau īsti svarīgi kāpēc, bet zinu to, ka tajā brīdī es gribēju atrasties kā citā Latvijas pilsētā un pie kāda, kurš mani tobrīd varētu nomierināt, es nezinu vai tas ir labi, bet es biju gatava tur pat braukt, bet tad sapratu, ka what the hell.. un miedziņš mājās palīdzēja aizmirst.
paldies superīgajai Sančai un pārējiem foršajiem, kas bija un par lielisko sākumu, jo beigas vienmēr jau nevar būt happy, bet tas nenozīmē, kas viss bija slikti – nemaz ne.! ^^
un tagad dažas bildes no 6dienas ballītes:

DSC05520-1
[pie šīm jaukajām jau jūtos kā mājās.]
DSC05527-1
[ar visforšākajām liepājniecēm.]
DSC05578-1
[sančāāāāā ballītēēēēē.]
DSC05597-1
[ar foršakajām, superīgākajām, lieliskākajām un visādi citādi burvīgākajām.]
DSC05682-1
[7 meitenes mašīnas aizmugurē un karalis Paco priekšā, fun.]
DSC05752
[ar foršo Adzi.]
DSC05756-2
[ar viņām nav iespējams nesmaidīt.]
DSC05768-1
[ar superīgo Lēvi.]
DSC05624-1
[mm, šis bija dikti jauks mirklis.]

nu tā kā mēs te ballējamies, nav jau svarīgi, kad un kur, vai ar ko. bet galvenais, ka pareizais mirklis, pareizie cilvēki un pareizā vietā visi kopā. un prieks par visiem, visiem, visiem jaunajiem un superburvīgajiem cilvēkiem manā dzīvē, jo viņi ir iemesls kāpēc no rīta gribas pamosties ar smaidu. un galvenais, viņi dara mani stiprāku un es zinu, ka uz viņiem var paļauties, tas taču tomēr ir tik svarīgi. un ballītes. ballītes, kas ir no sirds un ar dvēseli, un smiekliem, kurus var dzirdēt atskanot vēl nedēļām uz priekšu. dzīve izdodas un uz priekšu tikai uz augšu. paldies, jums. :*

I've had the time of my life
And I've never felt this way before
And I swear this is true
And I owe it all to you!
/
black eyed peas – the time (dirty bit)./

20110120

salāpīta laimīte.

tumblr_lec605OqLq1qe9831o1_500_large

- kā tu zini, ka viņa tevi mīl?
- es viņu bieži vien sāpinu, bet viņa turpina turēt mani aiz rokas.

būtu tikai vienas saules pielījušas acis.

Hey-soul-sister-11
cilvēki ir visforšākā padarīšana no dzīves. nav jau īsti svarīgi no kurienes viņi nākuši vai kurp dodas, bet, ka tieši šobrīd viņi ir ar tevi jeb pareizāk ar mani. es nespēju iedomāties savu dzīvi bez tiem visiem cilvēkiem, kas viņā šobrīd jau pabijuši. un tiem, kas manā dzīvītē ir tieši uz šo doto brīdi, kad droši varu apgalvot, ka šīs ir dienas, kad liekas, ka labāk nevar būt. ^______^

noteikti vēlos papriecāties par mūsu debešķīgo kursu iekš szf krāsainajām sienām, jo visi mani draugi, gan szf draudziņu draugi, kas ir dzirdējuši par mūsu kursu diezgan skaudīgi klausās brīnišķajos nostāstos un tie, kas vēl ir dabūjuši to baudu paballēties kopā ar šo polbak ir sajūsmā, un grib to izbaudīt vēl un vēl, tas taču ir tik super. vienmēr tiek dzirdēts cik smieklīgi, forši un draudzīgi esam, un tas tik liek gribēt būt vēl labākiem. nevaru iedomāties labākus cilvēkus, kas būtu novākušies šajā čupiņā un protams mūsu mīļā Guna tiek un tiks pieskaitīta vienmēr pie mums (un kas man ir vnk debesu dāvana un tieši tik mīļa, lai priecātos par viņas prieku un atbalstītu, pat esot km tālu + tikt TĀ uzlādētai no 30min. sarunas ar viņu pēc 6 mēnešu nedzirdēšanas – dzirdēt viņas balsi, bija satraucoši, superīgi un tā, ka manā vēderā dancoja taureņi!!) un vēl tie daži foršie cilvēki, kas nu ir citur, kā piemēram Bukovskis, kas cītīgi mācās Dānijā (jābrauc ciemos kkad būs), kā arī Jurijs, kas šur tur mētājas par Rīgu apkārt, bet ir visai laimīgs, un Kažoku, Rihardu, utt. kas mācās vien mums te pat blakus komunikāčos. bet vislielākais prieks laikam par ikdienas smiekliem no Kristas (idiņas, kura atbildīga un vainīga pie tā, ka tagad esmu laimīgs 4gadīgs bērns, kurš priecājas un bauda krāsiņas, un kura būs man blakus kad vien man vajadzēs lai kāda nakts stunda tā arī nebūtu) un Začesta (idiņa, kurš var un kurš dara un kurš sasniedz ko vēlas un paspēj vēl būt sasodīti smieklīgs, lai cik noguris arī nebūtu), viņi vienmēr uzlabo dienu un tehniski ir visur un man tas tik ļoti patīk, gan kad ir slikti, gan kad ir labi ir ar ko parunāties (un šie abi mani ir piespieduši iemīlēt runāt pa telefonu – idiots). jāpapriecājas arī mazliet par citiem tik pat foršajiem, kā piemēram Līnu - pie kuras tā pavisam jauki varēja ieballēt vecrīgā iekš kiwi bāra un tikt pie gardum gardiem šotiem; Ansi - no kura var vienmēr pārsmieties un tik pabrīnīties par viņa spējām būt par mini Ījabu, kā arī manu vectētiņu; Sintiju – kas nu ir dikti jauka, un ar kuru var vienmēr parunāties par visu ko un protams kopīgi izbaudīt kino apmeklējumus un jaukus koncertus; Līvu – kas vnk ir saule un uzlabo dienu vnk ar savu klātesamību, un kura cītīgi mūs gaida ciemos pie sevis jebkurā brīdī; Renāru – kurš cīnās, brūk, ceļās, smejās un cīnās tālāk, un ar kuru vienmēr notiek kkas spešal, bet tas jau viņu neaptur lai ietu tālāk; Nauri – kas vnk ir jauki smieklīgs, un ar kuru skypā var tā forši nojūgties pirms eksāmeniem kopā, vai arī vnk nemācīties, bet tā vietā smieties par funny filmām un citām muļķībām; un vēl pārējiem dažiem vairāk jaukajiem nekā citiem, jo ja es te tuliņ aprakstīšu visus, kas ir manā foršo cilvēku sarakstā, tad es rakstīšu līdz rītam, bet don’t worry par pārējiem nākošajā reizē, kad sapriecāšos par jūsu lieliskumu. :)

vēl obligāti gribu papriecāties par savām foršajām LETA’s meičām Ievu un Andu, kas vnk ir superlieliskas un foršas un visādi citādi burvīgas. bez viņām darbs un vakara maiņas nebūtu tas, kas ir tagad un tagad ir perfekti. smiekli, sarunas, muļķošanas, ballītes, dzīve, dzīvnieku padarīšana un viss kas cits. Pūčuks un Pollijs ir the best, ir grūti iedomāties, ka kaķis viņas nebūtu ieraudzījis un iebīdījis draudzības aplītī, tas vnk nav iespējams. un man jau nu arī ļoti patīk, ka mani draudziņi arī viņas pēc jaunā gada ballītes tā jauki ir pieņēmušas un jau ierēķina ballītēs uz priekšu, ahh, tas tik daudz patiesībā nozīmē gan man, gan viņām. vispār jau fascinēs viss šis, jo Ieva tomēr pavisam sen bija iepazīta kad ar jūrmalniekiem viss vēl bija ok un kkā tā sagadījās, ka viens jaunais gads mazirbē tika svinēts kopā, tik tad es vēl nepavisam nevarēju zināt to, ka viņa ir tieši tik super cik ir un, ka būs mans mīļais Pollijs, un Anda pabeidza raģ, to pašu kreizīīī skolu kuru es un tie, kas no viņas iznāk saprot viens otru un ir savā ziņā mazliet līdzīgi, vismaz lieliskā trakuma ziņā, so jā Latvija viennozīmīgi ir maza, bet paldies par to. nevaru tā mazliet sagaidīt kur šī vasara mani aiznesīs ar visiem šiem jaukajiem cilvēkiem, bet es zinu, ka būs LABI.! un ballītes, ballītes, ballītes – ar šīm abām dāmām jau nu noteikti – vasara vnk būs viena liela ballīte katru dienu. *sun* vēl jau darbā ir daži labi burvīgi cilvēki, bet ar viņiem pagaidām nav tik liels konekšens kā ar šīm būtnēm, bet būs – viss būs, mazliet pacietības tik un mazliet laika, un būs. ^^

vēl protams jāpapriecājas par tuvākajiem esošajiem draudziņiem, kuri nu man ir lieliski un mīļi, jo mīļi. minka Kitija nu jau aizdevusies uz Franciju izglītoties un tur pabūs kādu laiciņu, taču tā ir viņas īstā vieta, viņas Francija un mūsu franču meitene beidzot ir mājās, priecē un noteikti aizdošos kkad ciemos. minka Dagne dzīvojas un cītīgi mācās savas valodas, kas ir viņas aicinājums un nespēju viņu iedomāties citādāku, mazliet pietrūkst, jo sen nav satikta, bet tas tiks pavisam drīz mainīts. Artūrs kā jau Artūrs kkur dzīvojas un gandrīz katru vakaru parunājamies skypā, bet sanāk satikt mazliet retāk, bet tāpat priecē, ka random cilvēki ienāk manā dzīvē random ballītēs tā pavisam random un paliek, jo ir tieši tik burvīgi, lai viņus nevarētu nepaturēt. jūrmalnieki dzīvojas par jūrmalu un šad tad ieplanē Rīgā, bet tas jau nekas, šis tas jau tomēr mainās, bet atmiņas paliek vienmēr, es zinu, ka viņi nekur nav nozuduši un tas ir pats galvenais, vajag jau mazliet distancēties, lai saprastu, ko vari zaudēt + ja esi tik ļoti alike, ka tevi jau sāk jaukt ar kādu citu cilvēku, tas vnk dažreiz nav veselīgi so vajag mazo brake, bet tas nenozīmē, ka kas pazūd, apstājas vai tiek dzēsts, šos cilvēkus es mīlēšu vienmēr un savu dvēseles radinieci un mīļāko kaķēnu – Laimiņu. ^_____^ un vēl jau daudzi un daudzi, kas ir te pat blakus un ik pa laiciņam uzrodas, uzdāvina pa smaidam un kādai labai atmiņai, paldies, mīlu.

ahh tāds superīgais mīļums man šovakar uznācis, ka nezinu kur likties un gribas būt visur vienlaicīgi un tajā pat laikā nekur, lidināties tā mazliet virs zemes un baudīt to skaistumu ko sniedz dzīve. un galvenais nekad neapstāties. neapstāties. un elpot. elpot. bet pats galvenais – DZĪVOT..

i'm sipping on some sunshine
i'm gonna leave it for the morning in the afterlife
and she's drunk by the day time
i bet she feels it just the same, not anymore
i'm sittin on top of a hillside
there's a one way path that's takin' me home.

VASARĀĀĀ NĀC ĀTRĀK...

20110118

kabatas domu un domu kabatas.

4053895752_dd89843f65_z_large

mm, ir tik ļoti savādi saņemt ziņu dr.lv no sena cilvēka, kas reiz tev nozīmēja visu pasauli un pat mazliet vairāk, kad neesat runājuši jau aptuveni gadu un vēl vairāk atminoties to kā viss beidzās. sarunas raisās gluži kā agrāk, tik jūtams tas mazais ākvārd kad īsti nezini vai drīksti jokot vai tomēr visu jāpasniedz tādās jauki nopietnās krāsās. un tad pēkšņi tu jūti, kā šis cilvēks, lai kur arī nebūtu iesmejas, un wāā tu sajūti to pirmo saules staru prieku, kad neesi sajutis tos vairākus mēnešus pēc garās un aukstās ziemas. ir tik patīkami tā, kad cilvēki tevi šādi patīkami nošokē ar sarunu vēlā naktī, ko pavisam noteikti nebiji gaidījis un cerējis, jo cerību jau biji atmetis pirms laba laba laiciņa. un vārdi: “..atmiņas ir un paliek atmiņas, bez tām nekur, un erase un vel viskko nevar. nekur jau neesmu nozudis. tāpat kā kaķi..” iesit mazliet pa emocijām, un tu nonāc savā mazajā sentimenta virpulītī, kas tevi griež un griež, un griež līdz tev acu priekšā sagriežas viss reiz piedzīvotais, smiekli un asaras, nebeidzamās naktis, jūra un tās sajūtas, ko spēj izraisīt tikai šis viens cilvēks + ierasto cilvēku kompānija, un tad saprast, ka tā visa gluži vienkārši vairs nav, jo gluži kā sentimenta virpulītis arī pasaule un dzīve griežas – tik pa savam, un ne vienmēr pa ceļam tavam.

un tad skatot senas bildes un gremdējoties atmiņās manī uzausa dzejolis dvēseles saulē:

sirds tā mazliet iesāpas, sajūtot sevi guļam
tajās mazajās, krāsainajās nu jau ar jūras viļņiem
apbružātajās stikla lauskās.
un trīs ar pus gadi kā ātrgaitas vilciens
tā mazliet smagi aiztraucas gar smaragdzaļājām acīm,
kas sarkano magoņu pļavu daiļo.
pilns atmiņu negatīviem no senām dienām
un bērniem bezrūpīgi smaidot dzīves objektīvā.
gribētos tā klusi paņemt jūs aiz vēsās rokas
un parādīt to seno vietu, kur mūsu saule lec,
kas draudzībai sniedz saules staru diegus
un mūsu dvēseles savij.
tieši tik cieši, lai kur arī pasaulē jūs nebūtu,
kāda klātbūtni tu jūti vienmēr,
kāda roka uz tava pleca tevi balsta,
un kāds smaids – sasilda.

dzeja man no senām avīzēm.

5183704312_1c435a602d_z_large[darbā vecās avīzēs, aptuveni jau 82 gadus senās, atradu sev veltītu himnu un dzejoli.]

HIMNA MEITENEI
(Rūtiņai.)

tev matos saule mirdz, tev sirds tik pilna dailes,
un zelta jaunība no tavām lūpām tvan.
tavs skūpsts ir liesmaināks kā svētas uguns gailes,
kas deg kur piedošanas tālie zvani skan.

kaut rudens laukus sveic un mežos lapas zeltī,
no tevis pavasara vēsmu šalkas plūst.
man liekas: vienīgai tev spoži vārti celti,
no staru šķēpiem pusnaktīs kas dzelmēs lūst.

tev rokās glāsti dus, tev debess zilgme acīs,
bet mīlas gaviles pauž smejot tava balss.
vai tā reiz mani sauks, bez vārdiem skūpstā sacīs,
cik skaisti mīlēt ļaus mums dzīve – karnevāls?

tev sirdī kristalls balts, nav to vēl ļaunumu skāris,
nav maldu putekļiem tā svētais gaišums klāts.
- ja sāpju asarās deg tas un acu pāris,
no ielām pelēkām pie manis laukos nāc! -

nes lūpās smaidu vien, – tas uzplaukst tur par ziedu,
nes cauri dzīves purviem skaidru sevi tu.
tev, tavai bērna skaidrībai šo himnu dziedu,
lai mūžam tāds tu priekš manis paliktu.

tev matos saule mirdz, tev sirds tik pilna dailes,
un zelta jaunība no tavām lūpām tvan.
tavs skūpsts ir liesmaināks kā svētās uguns gailes -
nāc, šonakt, skūpsti! asaras lai sadeg man!...

/Jānis Māliņš./

Dziesmiņa Rūtiņai

vairs tevis laukos nav... tu ielu žņaugos esi -
tev kājas asfaltu ne meža takas min.
ap tevi gunis kvēl, sauc kafejnīcās džesi,
kas saldu gardumu ap tavu sirdi tin.

šalc drūmi rudens vētrā slaidās sila priedes, -
kaut saprast varētu, ko viņas naktij teic.
vai sūdz tās likteni, vai spožās tēraudsliedes,
kas tevi aizveda, kur putekļus sirds sveic?

vai atceries, cik spožs ir mēness debess dzīlē,
cik tumši mākoņi pār kalniem naktīs klīst?
vai sirds tad neiesilst priekš sirds, kas tevi mīlē,
kas laimi sniegt tev grib ko pati nepazīst?

tā visu atstātu, kas viņu šeit vēl saista, -
pār manu pagātni būs pārvilkts melnais krusts.
ja smadot sauksi tu, kur mīla sveiks mūs skaistā,
kur sāpes izdzēsīs no sirds prieks neizjusts.

vairs tevis nav, kas klausās krēslas stundu zvanos,
tu aizgāji, kad sauca liepilsēta – zvērs.
kam sirdī salūza tev prieks par vēlēšanos,
ko kādreiz svētvakarā lūdza vecais bērzs?

bet reiz kad ziedon’s nāks, kad birzes saulei smaidīs,
un sārtos ābeļziedus bites aplidos.
man sirds uz zilā kalna tevi lūgs, tur gaidīs,
un lūpas atkalredzēšanās skūpstu dos.

vairs tevis laukos nav... tu ielu žņaugos esi, -
tev kājas asfaltu ne meža takas min.
bet sirds tev skaidra būs, ja mīlas svēto mesi,
tā lauku daiļā klusumā sev atrast zin...

/Jānis Māliņš./

skaisti. man jau nu ļoti patika, it īpaši pirmais dzejolis. namnamnam, biežāk kko tik skaistu atrast 82 gadus vecās avīzēs, kāds patīkams dvēseles labums ir no šī darbiņa. *sun*

20110117

new year.

bildisu-izlase--10
[ņu tātad es mēģināšu saņemties, jo pēdējās kādas 7 reizes, kad centos piesēsties pie blogošanas tas beidzās ar kādu 15min. skatīšanos uz pulsējošos svītriņu un pēc tam šis lapas aizvēršanu.]

šis jaunais gads bija vairāk kā tikai vārdos aprakstāms, un es nemaz nenošēloju, ka tas tika sagaidīts kā tika un tiēši ar tādiem cilvēkiem, jo savādāk tas nebūtu bijis tas. ^____^ un pēc šāda jaunā gada es nemaz nešaubos tieši cik lielisks būs šis 2011. gads no visiem iespējamajiem aspektiem.!

mans vakars sākās Ievas satikšanu centrā un rimi izpirkšanu (kur satiku arī senu klasesbiedru Ediju un arī mūsu jauko pasniedzēju Ījabu, kur pavisam jauki novēlēja jauku jauno gadu). pēc tam tika satiktas pāris Ievas draudzenes un mēs devāmies tālāk Andas virzienā (jāpiemin, ka trolejbusā bija bērns viscaur žirafes pūkainā kostīmā). kad satikām Andu devāmies beidzot uz mūsu gala mērķi – Ziepniekkalnu, kur atradās Anda dzīvoklis, kur tas ar saviem jaunākajiem, bet tik pat mīļajiem cilvēkiem sagaidīju savu 2011. pēc ierašanās tika sataisīts daudz ēdiena, un protams, sajaukti pirmie kokteiļi (kas man par neierastu faktu bija ar šņabi, jo es tādu tehniski nedzeru, bet secinu, ka pa jaunajiem gadiem parasti sanāk). 23:00 tā smuki visi sarakstījām jaunā gada vēlmītes, lai tās pusnaktī varētu sadedzināt, kā arī uz balkona cēlām sniegavīrus, tas bija jauki – tā kkā kavējām laiciņu līdz pusnaktij, un kad pulkstens rādīja bez 20min. divpadsmit mēs saģērbāmies un devāmies tā pavisam draudzīgi ārā ar daudz šampanieša pudelēm rokās. ārā runājāmies un smējāmies līdz iekāpām pusnaktī un iesākām savu gadu ar salūta blīkšķi, brīnumsvecīšu gaismiņām, vēlmīšu sadedzināšanu un šampaniešu atkorķēšanu un dzeršanu pa apli, jo esam taču draudzīgi (jāpiemin, ka viens korķis man tā arī palika jakas kabatā un tagad tā ir šķiet mana veiksmīte). un tas izskatījās apmēram šādi:
IMG_5215
[ar Pūčuku vēl pirms pusnakts.]
IMG_5221
[ar lieliskajām meitenēm Polliju un Pūčuku jau 2011.]
IMG_5241
[tieši tik skaists salūts mums bija.]
IMG_5235
[un tā mēs dedzinājām mūsu 2011. gada vēlmītes.]
IMG_5249
[šī bilde vnk ir spešal, jo mums ar Ievu garšo Martini Asti.]
IMG_5224
[un jo mēs ar Pūčuku esam kārtīgas un nekad nedaram blēņas.]

un pēc oficiālās daļas sākās jautrība, pirms kuras protams bija visu mīļo cilvēku sazvanīšana un apsveikšana. un tad mēs vērtījāmies sniegā, vai pareizāk par to parūpējās mūsu jaukie vakara vīrieši. grūšana sniegā bija fun, pēc tam rokas vnk bija nejūtīgas, sniegs bija visur, bet laimīgas sejas bija visiem, un tas protams ir pats galvenais. hehe. *giggle* nu kkā šitā:
IMG_5255
[Mārtiņš cītīgi vārta Ievu.]
IMG_5256
[tad mēs vārtam Mārtiņu un es runāju pa telefonu.]
IMG_5260
[tad es tiku izvārtīta un protams Mārtiņa neviltotas prieks, taču es turpinu runāt pa telefonu.]
IMG_5267
[tad tiek izvārtīta atkal Ieva.]
IMG_5266
[Mārtiņš cenšas mani izvārtīt, taču es cenšos neļauties.]
IMG_5268
[bet man neizdevās – Mārtiņš uzvarēja.]
IMG_5277
[un tā mēs braucām ar liftu 4ītī atpakaļ uz dzīvokli, haha jauka bilde.]

dzīvoklī protams visi sasildījāmies, izsmējāmies un turpinājām ballēties. tika sazvanīti daudzi cilvēki, tai skaitā jūrmalnieki, kur ilgi tika runāts ar Māri (tas bija jauki). bija arī visādas jaukas sarunas ar Andu un Ievu, līdz mēs izlēmām, ka laikam beidzot lēnām vajadzētu sākt virzīties uz vecrīgas pusi. kad sākām apzvanīt visus iespējamos rīgas taķšus sapratām, ka esam lielās nepatikšanās, jo visi solīja neātrāk kā pēc 3h, kas mums protams galīgi nederēja. atcerējos, ka pirms došanās ārā no mājastajā vakarā biju draugos izlasījusi, ka viens no pamatskolas klasesbiedriem solījās piestrādāt par šoferi, tākā nebija ko zaudēt piezvanīju Ivaram, viņš gan bija jau iedzēris tādēļ teica, ka nāksies diemžēl apbēdināt, tā jauki parunājāmies un teicām atā. bijām jau ar Ievu un Andu gatavas doties uz vecrīgu kājām, kad man atzvanīja Ivars un teica, ka esot parēķinājis un viņš vēl varot braukt, ja mums vajag, ahhh tas bija skaisti, cilvēks kurš faking 4gadus jau kā nebija satikts atbrauca mums pakaļ un aizvizināja līdz pašam centram un pieveda tieši klāt vietai kur vajadzēja, vai nav jauki, ka ir tādi cilvēki. protams, pirms tas notika, kad devāmies līdz viņa mašīnai ziepniekkalnā mēs ar Ievu izdomājām nonest Andu sniegā, viņa laikam sajuta un jau laikus sāka skriet, taču viņa nekur neaizbēga un tika izvārtīta. :D

vecrīgā pirmais protams devāmies uz šotiem. tākā manējie bija iekāpuši pelmeņos, tad uzreiz viņus nesatiku, bet gan pēc laiciņa, pa to laiku mēs šotos iegriezām ballīti ar pāris jāgerīšiem, namnam, tik jauki sasilda viņi vienmēr. un pēc laiciņa ieradās arī mani jaukie Krista un Matīss. tad sekoja daudz jēgerīšu šotu un vēl visādu citu, kas tika tukšoti viens pēc otra, jo taču ballītēēēē...! smējāmies daudz daudz un kad izgājām uz brītiņu ārā ar Kristu, Matīsu un Ievu, tad nedaudz sanāca Ievu pavārtīt sniegā, lai gan viņa jau pati viņā iekrita. *giggle*. anyways, jāāā bija superrrrrr emocijassssssss, jo manējie + savējie bija jauki draudzīgi (patika, ka Ievai bija prieks par to, ka viņu jau zināja). un ārā TIK ļoti sniga, sniga, sniga + vēl tika paspēts parunāt ar Začestu, kurš ballējās savā Jēkabpilī. un ballīte bija aptuveni tieši šitik super:
IMG_5287
[šādi ieradās manējie zaķīši.]
DSC05447-1
[ar manu vismīļāko idiņu.]
IMG_5291
[ar visforšākajām LETAS meičām.]
IMG_5307
[jo mēs taču esam tieši tik funny un awesome.]
IMG_5323
[un tā es mazliet vārtu Ievu.]

tad sagaidījuši Andu mēs turpinājāms mūsu ceļojumu uz Atslēgām, ārā gan pavisam traki sniga un iet bija riktīgi fun :D, bet galā jau kkā nonācām. tur mazliet ar pabijām:
DSC05453-1
[tā mēs ar Kristu tur mazliet pamuļķojāmies.]

kamēr, Ieva ar Andu mazliet palika šeit, mēs aizdevāmies uz blakus esošo kiwi bāru ciemos pie mūsu foršās kursabiedrenes Līnas. tad es mazliet aizdevos atpakāl uz Atslēgām, kur jau šis tas bija noticis, Ievai bija palicis slikti no viena paģiskā Matīsa šota (fui odziņai). Anda toties sēdēja ar zābakiem rokās, jo viņai bija jāpierāda kādam čalim, ka ir patiešām tik gara. okkk :D noskaidroju to, ka Ieva tiks sūtīta uz mājām (sad par to bija), un tad atkal aizdevos atpakaļ pie savējiem, kas palika kiwi bārā, kur nu jau bija atnākušas Kristas foršās meičas Liene un Santa, kā arī pēc laiciņa ieplanēja Renārs. :) ballīte vārdu sakot turpinājās. izgājām uz brītiņu ārā, kur protams panesās arī vārtīšana sniegā, centos nogāzt Renāru kā vietā viņš protams mani forši izvārtīja, mī fail. :D tad devāmies atpakaļ, citiem šoti, citiem alus, bet galvenais, ka bilde:
DSC05462-1

[ar visforšakajiem kursabiedriem un draudziņiem.]

tad laikam es esot izgājusi ārā (nu labi es to atceros, jo manlikās, ka man paliks slikti). bet neaceros es to, ka piezvanīju Kristai un liku iznākt ārā, un kad viņa esot iznākusi, es esot pateikusi, ka gribu apsēsties un vnk apsēdos. :D LOL, paldies. tad saņēmu sms no Andas, un devos pie viņas. Ieva bija jau prom un Anda bija atstāta viena, tad nu paņēmām Andu un ar Kristu devāmies uz šotiem, kur tika pievarēts pēdējais jāgerītis, kas tad arī iegrieza manu jauno gadu tieši tik ļoti, ka jāāā FUN. protams, ir vēl pāris interesantu lietu, bet visu jau izstāstīt gluži nevar ir lietas kurām jāpaliek manā prātā un to cilvēku prātos, kas šajā awesome naktī bija ar mani. tad nu arī šķīrāmies, Anda devās tālāk un mēs ar Kristu atpakaļ pie mūsējiem. bet pēc laiciņa jau arī nolēmām doties mājās pie Kristas, un tur arī nonācām 9os no rīta, super. tur satikām Grāvi, kura pavisam superīgi bija nogulējusi visu jauno gadu, funny. un tad es savā somā atradu čīzburgeru un pižiku (Ievas), forši to neatcerēties, kas un kā. un tad devāmies čučēt, ar super emocijām un smaidu, ahhhh, LIELISKI.!

no rīta mani pamodināja Ievas zvans, pasmējāmies un jā viņai bija nozudis fotoaparāts, taču tas laimīgi atradās pie Andas, tāpat kā Ievas pižiks pie manis. viss ir labi, kas labi beidzās. *sun* un tad kkad nākošās dienas vidū laimīga devos mājās vēl paspējot kopā ar Kristu un Grāvi pavadīt Lieni, kā arī pabūt ar tām abām liepājniecēm pelmeņos un vēl parunāt ar Začestu, kuram nu bija pavisam super balss, haha. :D anyways, viss bija tieši tik lieliski, ka gribējās visu vēl un vēl un vēl, patiesībā vēl joprojām gribās, tā bija tik laba ballīte, tādu vairs atkārtot nevar, var tikai vēl labāk.! ahh, emocijas, tās emocijas ir neaprakstāmas. ^____^ bija pareizie cilvēki, pareizās vietas un viss, kas notika tajā naktī palika tajā naktī starp cilvēkiem, kas tur bija. un vēl tagad tiek atcerētas lietas un par to šad tad pasmiets un parunāts, super. PALDIES – lielisks iesākums vēl lieliskākam gadam, kas mūs visus foršos sagaida.!

we-love-gifs-19

HELLO 2011, i love you already.