mm, šodien bija skaista un +13 grādi aiz loga nozīmē tikai to, ka arvien grūtāk būs nosēdēt lekcijās, pavadīt vakarus lasot tekstus un rakstot kursa darbu, nepacietīgāk gaidīt stundas līdz tās paskries darbā, lai varētu sēdēt ārā zaļājā zālītē, skraīdīt pa sauli, un būt ārā – brīvībā un baudīt pavasara prieciņus, gluži kā šodien. aiaiai. būs arvien grūtāk sevi noturēt robežās un būrīšos, un domām neļaut aizlidot par tālu un nebūt kkur 2 pēdas virs zemes, heh.
bet ai cik ļoti gribēsies būt sliktam mincītim un apgāzt visu pareizo un tā vietā baudīt dzīvi. sēdēt uz adrenalīna tabletēm, lai dzīve būtu satraucošāka, meklēt skaistumu apbružātajā, runāties par to, kas visvairāk sāp un dabūt to visu ārā no sistēmas, jo tikai tā mēs varam būt brīvi. un galvenais – nebaidīties. nebaidīties sākt ko jaunu, uzticēties, un būs laimīgiem.
mana dzīve varbūt ir kā kāršu namiņš. un varbūt salikts kopā tik no 2, 4 vai 6niekiem, vai tikai vājākajiem visā kavā un tikai tumšākajiem. bet tas nenozīmē, ka pa vidu tajā neslēpjas pati dāma ar karali tērpti sarkanā. nav jau īsti svarīgi, no kā esi celts, ja iekšā tevī slēpjas dinamīts un tu apzinies, ka kaut vai esot vājš tu vari sadragāt visu kas tev apkārt tikai ar to mazumiņu, kas ir tevī iekšā, ar – spēku. :)
un tagad.. tagad es par visu vairāk gribu, lai kāds sadragātu mani, lai sadragā miljons laimes druskās, jo citādāk tas ko es šobrīd jūtu mani mulsina. ka viss ko dažbrīd gribas pateikt ir: “esi kamols – tinies!” un gribas, lai mana kreisā smadzeņu puslode, tomēr mazliet sadarbotos ar labu un pastāstītu, kas īsti notiek, jo būt pa vidu nu nemaz nav jautri. bet patiesībā, jau gribas tikai sev iestāstīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo ir un tas mani kaitina vēl vairāk. es kaitinu sevi, naiss. jo tālāk, jo trakāk. un es sev neļauju būt laimīgai – good job, idiot. :D [jā patīk ar sevi šad tad parunāties divatā, paldies, ar mani viss ok.]
0 comments:
Ierakstīt komentāru