20130526

sapnis par mieru.

large (4)
“Es izlūdzos vienu brīdi miera šajā ņirboņā, apstāšanās brīdi, vienu sastinguma brīdi. Es izlūdzos nejust šos taureņus, neredzēt viņu krāsas, nedzirdēt čaboņu, es izlūdzos nesajust. Es izlūdzos ne negribēt viņus, ne gribēt — lai viņi ir, kā ir, lai es esmu, kā esmu. Lai es nemīlu viņus, vienu brīdi lai es nemīlu viņus, vienu mirkli lai viņi izlūst man, izgaist un es palieku viens vienīgs. Es izlūdzos vienu brīdi, lai es palieku viens vienīgs — taureņu vidū brīvs bez taureņiem. Ak, es trenēju savu redzi, lai es varētu neredzēt. Es modinu savu dzirdi, lai es varētu nedzirdēt. Un es izlūdzos sev vārdu, kas nesauc vārdā. Saki, ka esmu apklusis. Saki, ka esi apklusis. Saki, ka ir kluss..”

pienāk brīdis, kad zini tava dzīve ir pilnīga. tā nesteidzas, tā stāv un elpo – bauda. tā tver mirkļus un skaisto tur cieši pie rokas. bet šis brīdis ir vien pāris sekunžu dārgs un lielākā daļa no mums to ir aizmirsuši, vien taureņi to apzinās, vien taureņi to izdzīvo.

mēs kā trakie ceram baudīt šo brīdi uz mūžiem, un mums prāts nesaprot. mēs neprotam audzināt un sargāt to, kas mums pieder. šķiet, ka viss taču pašpietiekams un pašsaprotams. ja ir, tad ir un ir skaisti. nu tad ziniet, nē – ir skaisti, bet uz brīdi un rīt kad modīsies skaistais būs jau aizlidojis ar taureņu mākoni un tu stāvēsi pļavas vidū negaisā ar novītušu brīdi skaistuma un neizpratnē sitīsi kāju pie zemes. brīdis būs pagājis un iestāsies miers..

“..so I’ll tell you that I love you twenty-three times a day and hope that you’ll believe me. I can’t fix you but I can lend you my hand for as long as you need something steady to hold on to.” – fading words.

playlist: florence and the machine.

20130502

atklāsme, kas vienmēr apciemo.

large (5)
katram pašam savi dēmoni.
katram pašam savs skelets skapī.
katram pašam savas kaujas jāizcīna, lai uzvarētu karā.


katram pašam savi dēmoni, jā..
..ar kuriem jāiemācas sadzīvot.

20121013

on the edge of your fingertips.

life_in_death_by_elentori-d5cotbb
apzināties. saprasts. izjust.
ir grūti. ir grūti apzināties, ka visa tava dzīve, visa tava būtība ir kāda cita rokās. ir grūti saprasts, ka pēkšņi tu vairs nekontrolē savas dzīves bremzes un visa gravitāte zem kājām ir pazudusi. ir grūti izjust to bezspēku, kas mazliet plosa tevi gabalos dienu no dienas. viens cilvēks, viena mīlestība, viens viss var tevi sagraut tā kā to nekad nespētu izdarīt karš ar visas pasaules armijām un kareivjiem. sagraut tevi visu no iekšas uz āru, atstājot vien ķermeņa korpusu bez pilnīgi nevienas dvēseles stīgas..
un tu zini, ka sāpēs. sāpēs vairāk kā jebkad, ja no tā kādu dienu nāktos atteikties. jau doma pati par sevi ir kā lielgabala lode, kas triecas pret ribām, un kļūst grūtāk elpot. un es zinu, ka tumsa neliks zilumiem pazust, tos tikai būs grūtāk saskatīt..
bet šajā mirklī tu smaidi, tik plaši, ka gandrīz spēj sajust kā lūpu kaktiņa cenšas izlauzties no savām robežām, jo kas gan cits atliek kā būt laimīgam kamēr vien tev ir ļauts!


..bet laikam jau tieši tādu mīlestību sauc par īstu mīlestību.

20120709

pusgads laimes taureņu lidojumā.

tumblr_m341nabUrD1r26bu9o1_500
es nezinu kur šobrīd esi tu..
vai arī tu..
vai pagājušā gada mēs..

..un ja godīgi, man nemaz tas nav jāzina. mums katram taču sava dzīve. mums katram savs liktenis un ja reiz mūsu dzīves krustojušās un vēlāk šķīrušās, tad tām tur arī palikt – pēdējā kopīgajā dzīves krustojuma elpā.
šobrīd aiz mana loga vakara pasaku lasa mans draugs pērkona negaiss, istabā uz plauktiņiem lietus lāšu ritmā dejo sveces liesmiņas un es rakstu tev vēstuli – dzīvu vēstuli, cerot, ka katrs vārds aizplūdīs kopā ar lietu pie tevis.. ..vai ar pērkona spēcīgajiem vārdiem liks tavai sirdij nojaust cik gan ļoti es tevi mīlu.
katra lietus lāse, kas atsitas per asfalta raupjo vaigu ir kā vēl viena diena ko mēs nodzīvojam kopā – maza daļiņa no dzīves, bet spēcīga!

paskatoties mazliet atpakaļ uz šo pusgadu, tad par manas dzīves garlaicīgu nevar sūdzēties: dzīvot pilsētas centrā ar Andēnu bija dikti jauki, lai arī kā mums daždien negāja, bet visā visumā es to meitēnu mīlu un vienmēr viņa būs mans rūmijs – the one and only. paldies par visām trakajām ballītēm, un vīna+sarunu vakariem, par samīļošanu raudamajos brīžos un smiešanos līdz asarām par pilnīgām muļķībām, par pastaidziņām ziedoņdārzā un vienkārši to apziņu, ka aiz baltajām durvīm koridora otrā pusē ir kāds.. kāds kuram rūp, kurš jūt un mīl, kurš mazliet jāapčubina un jāsamīļo from time to time.. ka tur aiz baltajām durvīm ir vnk mans Andēns (:
šobrīd esmu atpakaļ savās zemeņu sarkanajās sienās, bet šoreiz neesmu viena – esmu ar savu vīrieti. esmu laimīga zinot katru dienu, ka aizmigšu blakus un pamodīšos blakus, ka nebūs jāskaita laiks, ko atlicināt mums (: ..bet visam ir savi mazie mīnusi - nav jau viegli man pierast pie vecāku būšanas blakus, jo laikam sapratu, ka katra bērna dzīvē pienāk brīdis, kad zini ir laiks uzsākt pilnībā savu dzīvi. mans laiks bija pirms 6 mēnešiem, un once you grow up, you can’t go back.. es mīlu savu burvīgos vecākus, taču nespēju atkal pierast dzīvot ar viņiem vienā mājā, es nespēju vienlaicīgi vēl būt savā bērnībā un tanī pat laikā veidot savu mazo ģimenīti.
būt tev un man - būt mums. veidot mūsu dzīvi un ģimeni, sēdēt savās četrās sienās, un sapņot.. jā, to es šobrīd vēlos no dzīves visvairāk, būt uz mūsu mazās pasaulītes, būt mājās.. ..mūsu mājās.
šobrīd tā tik ļoti pietrūkst. ir atrasts tas prieks par laimīgām beigām, taču rāmi, kur šo skaisto skaitu ielikt vēl meklēju, un vēlos rast to īsto, to siltāko un mīļāko.. nekad par neko neesmu dzīvē bijusi drošāka, kā par savu dzīvi šobrīd un par svarīgāko cilvēku, kas ir manā dzīvē – manu vīrieti :* un zini, es vienmēr tev sekošu, ar plaukstu tavas plaukstas tuvumā. un nolīšu pār tavu galvu miljons lietus lāsēs pērkona negaisā rakstot tev vēstules.. būšu uz tuvākās palodzes zīmējot smaidus uz tava spilvena, kad atvērsi istabas durvis pēc prombūšanas… tavs taureņu uzbrukums.. <3

..vārdi klusītēm pieplok pie asfalta raupjā vaiga un vēstule iet uz beigām. pēdējie punkti krīt no debesīm un kā melni taureņi nosēžas uz mana salijušā pleca. vēstule uzrakstīta, vēstule nosūtīta, vēstule izdzīvota.. ..tavs uzdevums to saņemt, atvērt un izdzīvot no jauna. sajust katru saules staru, un asaras lāsi, smaidu un pērkona dārdu, un to varavīksni mūsu ceļa galā, kaut kur gaismas gadu attālumā (:
iemigt..
gan jau mākoņi ieaijās..
smaidi, tevi kāds mīl.. :*

murrr.

20111204

sarkano sienu nemierīgā miera eksplozija.

n1306148186_30268548_7361 "i don’t know if you felt that or not.
but it felt like two people kissing after hours of thinking about it.
it felt like two people talking after nights of silence.
it felt like two people touching after weeks of being numb.
it felt like two people facing each other after months of looking away.
it felt like two people in love after years of being alone.
and it felt like two people meeting each other, after an entire lifetime of not meeting each other."

20111202

sazemeņota vētra plosās decembra pienā.

tumblr_l7bamtWROv1qcsm4yo1_500_large
vētras pāriet jūs ziniet. vētras norimst, aizmieg un klusē turpinot audzēt savu nežēlīgo un vareno skaistumu. kamēr mēs gaidam sniegu, kas mūs zem savas baltās segas spētu pasargāt. pirmais sniegs būs. pēdējais – nekad.
mana vētra norima tevī. miers nemierā un nemiers mierā pamodās no neeksistējošā ziemas miega un salika visas izmētātās domas glīti plauktiņos. sarunas tavā un manā tējas tasē atrada to patiesību par vakardienas trakumu. klusumu paceļot no koka grīdas, kur tas bija pagājušo nakti sasities, es nespēju to nenoskūpstīt. viņš jau nebija vainīgs pie vētras, kas plosījās manī. arī tu ne..
mēnesis neskaidra un nemierīga skaistuma ir tieši vienāds ar 22 jeb 4, kas tik jauki dzīvojas vasaras zaļumā kamēr mēs skaitam tās sakritušās zvaigznes zem kājām, vai varbūt esam debesīs un bradājam pa viņu mājām.?!
mirkļi starp ceturto un piekto stāvu pamostas ar smaidu uz manām lūpām. tik apturēt laiku tie nespēj, šķiet, ka tur tas skrien vēl divreiz ātrāk. un ātrāk. tur ir cita laika zona – mūsējā. tajā vietā pastāv tikai intervāli starp sekundēm, smiekliem un elpām. pārējas viss ir iekš slowmotion, īsti pat nespēju saprast vai pārējā pasaulē tajā brīdī eksistē, kustās un redz. dažreiz šķiet, ka nē. patīkami.
un tad tu aizej. pat kad negribas laist tevi prom. tev ir jāsaņemas manā vietā, jo es to vairs nespēju. un tu aizej. ar neredzamiem savienotiem diedziņiem no maniem saules kamolīšiem es turpinu tevi turēt aiz rokas un mana decembra realitāte rudenīgi lietaina smaržo tik ļoti pēc tevis, kad starp mums attālums smejas. un ir vieglāk. vieglāk cīnīties ar mazajiem briesmonīšiem, kas tik ļoti neprātīgi ilgojas pēc tava košā rotaļu laukuma. un es. es ilgojos pēc taviem smiekliem un pirkstu nospiedumiem uz manis. taču visvairāk es ilgojos pēc tevis paša.
..un tagad es aizmiegu ar tavu pašu pēdējo sms šonakt, bet gluži kā ar pēdējo sniegu – nekad tā īsti pēdējo. lai pamostos ar smaidu jau citā laika zonā - tevī..