pusgads laimes taureņu lidojumā.

es nezinu kur šobrīd esi tu..
vai arī tu..
vai pagājušā gada mēs..
..un ja godīgi, man nemaz tas nav jāzina. mums katram taču sava dzīve. mums katram savs liktenis un ja reiz mūsu dzīves krustojušās un vēlāk šķīrušās, tad tām tur arī palikt – pēdējā kopīgajā dzīves krustojuma elpā.
šobrīd aiz mana loga vakara pasaku lasa mans draugs pērkona negaiss, istabā uz plauktiņiem lietus lāšu ritmā dejo sveces liesmiņas un es rakstu tev vēstuli – dzīvu vēstuli, cerot, ka katrs vārds aizplūdīs kopā ar lietu pie tevis.. ..vai ar pērkona spēcīgajiem vārdiem liks tavai sirdij nojaust cik gan ļoti es tevi mīlu.
katra lietus lāse, kas atsitas per asfalta raupjo vaigu ir kā vēl viena diena ko mēs nodzīvojam kopā – maza daļiņa no dzīves, bet spēcīga!
paskatoties mazliet atpakaļ uz šo pusgadu, tad par manas dzīves garlaicīgu nevar sūdzēties: dzīvot pilsētas centrā ar Andēnu bija dikti jauki, lai arī kā mums daždien negāja, bet visā visumā es to meitēnu mīlu un vienmēr viņa būs mans rūmijs – the one and only. paldies par visām trakajām ballītēm, un vīna+sarunu vakariem, par samīļošanu raudamajos brīžos un smiešanos līdz asarām par pilnīgām muļķībām, par pastaidziņām ziedoņdārzā un vienkārši to apziņu, ka aiz baltajām durvīm koridora otrā pusē ir kāds.. kāds kuram rūp, kurš jūt un mīl, kurš mazliet jāapčubina un jāsamīļo from time to time.. ka tur aiz baltajām durvīm ir vnk mans Andēns (:
šobrīd esmu atpakaļ savās zemeņu sarkanajās sienās, bet šoreiz neesmu viena – esmu ar savu vīrieti. esmu laimīga zinot katru dienu, ka aizmigšu blakus un pamodīšos blakus, ka nebūs jāskaita laiks, ko atlicināt mums (: ..bet visam ir savi mazie mīnusi - nav jau viegli man pierast pie vecāku būšanas blakus, jo laikam sapratu, ka katra bērna dzīvē pienāk brīdis, kad zini ir laiks uzsākt pilnībā savu dzīvi. mans laiks bija pirms 6 mēnešiem, un once you grow up, you can’t go back.. es mīlu savu burvīgos vecākus, taču nespēju atkal pierast dzīvot ar viņiem vienā mājā, es nespēju vienlaicīgi vēl būt savā bērnībā un tanī pat laikā veidot savu mazo ģimenīti.
būt tev un man - būt mums. veidot mūsu dzīvi un ģimeni, sēdēt savās četrās sienās, un sapņot.. jā, to es šobrīd vēlos no dzīves visvairāk, būt uz mūsu mazās pasaulītes, būt mājās.. ..mūsu mājās.
šobrīd tā tik ļoti pietrūkst. ir atrasts tas prieks par laimīgām beigām, taču rāmi, kur šo skaisto skaitu ielikt vēl meklēju, un vēlos rast to īsto, to siltāko un mīļāko.. nekad par neko neesmu dzīvē bijusi drošāka, kā par savu dzīvi šobrīd un par svarīgāko cilvēku, kas ir manā dzīvē – manu vīrieti :* un zini, es vienmēr tev sekošu, ar plaukstu tavas plaukstas tuvumā. un nolīšu pār tavu galvu miljons lietus lāsēs pērkona negaisā rakstot tev vēstules.. būšu uz tuvākās palodzes zīmējot smaidus uz tava spilvena, kad atvērsi istabas durvis pēc prombūšanas… tavs taureņu uzbrukums.. <3
..vārdi klusītēm pieplok pie asfalta raupjā vaiga un vēstule iet uz beigām. pēdējie punkti krīt no debesīm un kā melni taureņi nosēžas uz mana salijušā pleca. vēstule uzrakstīta, vēstule nosūtīta, vēstule izdzīvota.. ..tavs uzdevums to saņemt, atvērt un izdzīvot no jauna. sajust katru saules staru, un asaras lāsi, smaidu un pērkona dārdu, un to varavīksni mūsu ceļa galā, kaut kur gaismas gadu attālumā (:
iemigt..
gan jau mākoņi ieaijās..
smaidi, tevi kāds mīl.. :*
murrr.