“Es izlūdzos vienu brīdi miera šajā ņirboņā, apstāšanās brīdi, vienu sastinguma brīdi. Es izlūdzos nejust šos taureņus, neredzēt viņu krāsas, nedzirdēt čaboņu, es izlūdzos nesajust. Es izlūdzos ne negribēt viņus, ne gribēt — lai viņi ir, kā ir, lai es esmu, kā esmu. Lai es nemīlu viņus, vienu brīdi lai es nemīlu viņus, vienu mirkli lai viņi izlūst man, izgaist un es palieku viens vienīgs. Es izlūdzos vienu brīdi, lai es palieku viens vienīgs — taureņu vidū brīvs bez taureņiem. Ak, es trenēju savu redzi, lai es varētu neredzēt. Es modinu savu dzirdi, lai es varētu nedzirdēt. Un es izlūdzos sev vārdu, kas nesauc vārdā. Saki, ka esmu apklusis. Saki, ka esi apklusis. Saki, ka ir kluss..”
pienāk brīdis, kad zini tava dzīve ir pilnīga. tā nesteidzas, tā stāv un elpo – bauda. tā tver mirkļus un skaisto tur cieši pie rokas. bet šis brīdis ir vien pāris sekunžu dārgs un lielākā daļa no mums to ir aizmirsuši, vien taureņi to apzinās, vien taureņi to izdzīvo. mēs kā trakie ceram baudīt šo brīdi uz mūžiem, un mums prāts nesaprot. mēs neprotam audzināt un sargāt to, kas mums pieder. šķiet, ka viss taču pašpietiekams un pašsaprotams. ja ir, tad ir un ir skaisti. nu tad ziniet, nē – ir skaisti, bet uz brīdi un rīt kad modīsies skaistais būs jau aizlidojis ar taureņu mākoni un tu stāvēsi pļavas vidū negaisā ar novītušu brīdi skaistuma un neizpratnē sitīsi kāju pie zemes. brīdis būs pagājis un iestāsies miers..
“..so I’ll tell you that I love you twenty-three times a day and hope that you’ll believe me. I can’t fix you but I can lend you my hand for as long as you need something steady to hold on to.” – fading words.
playlist: florence and the machine.
0 comments:
Ierakstīt komentāru