mazo atsperīgo ķepiņu svētki.

tas, ka šogad šos svētkus zem nosaukuma lieldienas es savās sarkanajās sienās ignorēju, tas nenozīmē, ka nevaru jums novēlēt pūkainus mazo atsperīgo ķepiņu svētkus (kaut tas būtu nedaudz novēloti). ^_____^

šodienu pavadīju iekarot, starp diviem lieliem un seniem kokiem, kas savās brūnajās un rētotajās mizās ierakstījuši stāstu par vismaz vienu no pagātnes pasaules kariem, krāsaino šūpuļtīklu. sanāca, ka tas novietojās kkā saulītē un sajūtas bija debešķīgas. gulēju ārā šūpuļtīklā ar portatīvo un pierakstīju domas, kas izšūpojās caur manu galvu un fōnā vēl skanēja tāda lēna un dvēseļmierīga mūziciņa. un vispār paverot acis debesīs likās, ka lidoju. lidoju kkur starp debesīm un zemi. bīdīju debesīs mākoņu kuģus un veidoju baltās mirkļu pilis, kas lēni aizslīdēja uz ziemeļu pusi. tā nu nogulēju ārā līdz pat pazuda saulīte. un tagad ir maximāli piepildīts mans dvēseļmiers. great.

šovakar arī noskatīju tādu netipiski jauku filmu, kas vnk brīžiem tik ļoti lika pasmaidīt par filmā parādītās domas jaukumu. daudz smaidu no manis šai filmai + vēl aktieris mm vnk dēmn skaists (un pēc ilgas domāšanas arī sapratu ko man viņš tik ļoti atgādināja un jā viņš ir so jackson rathbone minikopija). kā arī no šīs filmiņas atradu pāris skaistas dziesmas, kur it īpaši viena iekrita sirsniņā.

she's a wave and she is breaking
she's a problem to solve
that fire you ignited
good, bad and undecided
burns when I stand beside it
your light is ultraviolet