mona lisa.

patīk smaidīt. un jā jā jā, nesen lasītā rakstā bija teikts, ka cilvēki, kur ikdienā patiešām daudz smaida un jūtas laimīgi, tie patiešām tādi arī kļūst un turklāt tiem veicas daudz vairāk nekā pārējiem. un ziniet, viņiem man šķiet ir pavisam ļoti taisnība. tāpēc smile till you drop. (:

šodien sēdējām szf bibliotēkā un chillojām drukājot darbus, smejoties par čaku norisu un citiem jociņiem, dzerot kafiju un runājot riņķī apkārt. turklāt krista mūs nodēvēja par jaunajiem ģēnijiem, funny lol. un tad vēl veiksim fotozintēzi, jo sācies pavasaris un ziemā fotosintēze sasalst (neprasiet kāpēc, tam gluži vnk nav sakara). :D anyway, bija jauki un darbiņi lēni virzās uz priekšu. kā arī es sajutos šodien kā komunikācis nevis politologs, jo man bija miljons grāmatas par masu medijiem. inside fail for me. :D

šovakar atkal čirkojos, jo šodien sapratu ņu, ka tie taisnie mati ir galīgi taisni un es nespēju uz viņiem skatīties. stulbi, ka nevar visu laiku būt čirkaina bez liekas piepūles, khh. tas būtu skaisti un es būtu daudz laimīgāka ikdienā. *sun*

šovakar klausos the all-american rejects, jo tiiiik sen viņi nebija dzirdēti, turklāt viņu dziesmās ir tāds melanholiskais prieciņš, kas reizē liekas sad un happy, ņu kinda sappy tad sanāk, bet uz tādām jautrām notīm un dziļiem tekstiem. un mm jā man tīk. visas sienas trīc un es smaidu par to. ^____^

here's another pity there's another chance
try to learn a lesson but you can't.
if we can burn a city in futures and in past,
without a change our lives will never last.
cause' we're going fast.
you can sit beside me when the world comes down.

***
i wake up every evening
with a big smile on my face
and it never feels out of place
tomorrow you'll be thinking to yourself,
"where did it all go wrong?"
but the list goes on and on
and truth be told, I miss you
and truth be told, I'm lying.

un vispār man ir niķis apskatīt kāda cilvēka blogu, jo tā ir mana vienīgā saikne ar šo cilvēku, kas vēl man ir palikusi. kura man sniedz kaut vai pavisam maziņu ieskatu šī cilvēka dzīvē un godīgi sakot es nezinu, kas notiktu, ja šīs iespējas nebūtu. i guess es lēni sāktu jukt prātā un pavisam nopietni, jo vnk es nespēju eksistēt bez šī cilvēka savā dzīvē, vai vismaz kādas mazas daļiņas no viņa. man vajag apziņu, ka he is alive un breathing every single day. tas manī rada mieru. hope, tas tā arī paliks. ^^